Jaunā Gaita nr. 268. pavasaris 2012
Linda Treija
ANNA HEINRIHSONE – DZĪVEI PA PĒDĀM
Jāatzīst – agrāk vai vēlāk, bet pienāk brīdis, kad sāk interesēt vecums. Māksliniecei Annai Heinrihsonei šobrīd ir kļuvis saistošs un dīvaini interesants mērķis – ceļojums uz vecumu (<www.studija.lv>), ko apliecināja viņas personālizstāde Vecums Māksla XO galerijā, Rīgā (2010.16.XII-2011.11.I). Viņa aktīvi darbojas kā scenogrāfe un kostīmu māksliniece, izstāžu un pasākumu dizaina veidotāja un arī kā gleznotāja. Anna ir beigusi LMA Scenogrāfijas nodaļu, un iespējams, ka tas lielā mērā iespaidojis viņas pieeju glezniecībai kā dzīves procesu izpētes darbam. Izlasīt gabaliņu no dzīves kā lugas fragmentu, apdomāt, izdomāt un izsvērt, kā to ielikt vispārējā „bildē“. Šis process bieži veidojas, savijoties ar citu radošo cilvēku daiļradēm vai iespaidojoties no apkārtesošajām lietām un to radītajiem pārdzīvojumiem. Ļoti spēcīgi tas ir izjūtams mākslinieces un itāļu fotogrāfa Džakomelli (Mario Giacomelli, 1925-2000) virtuālajā sadarbībā. Annas gleznās kadri no ceļojuma vecumā iegūst fatālisma un bezrūpības piegaršu, savukārt Mario Džakomelli fotogrāfijas par šo tēmu izsaka viņa nesamierināšanos ar novecošanu un laiku. Intervijā Frankam Horvātam viņš atzīst, ka starp mani un laiku ir nerimstošs konflikts, mūžīgs karš, un veco ļaužu nams ir viena no manu ienaidnieku sejām.[1] Viegluma sajūtu Annas darbiem piedod ne tikai viņas garīgā pieeja šai tēmai, bet arī raksturīgais krāsu kolorīts, atpazīstamais zīmējuma rokraksts, kā arī „plānais“ gleznojums, kur vietām spīd cauri audekls un toņi iegūst dziļumu lazējot.
Teicienu atklāt vecumu kā jaunu neredzētu zemi (A. Heinrihsone, izstāde Vecums, 2010, <www.studija.lv>) māksliniece gandrīz burtiski apspēlē gleznā Apburtā princese. Sejas vaibstu un grumbu zīmējums asociējas ar līnijām ainavā, ko parāda savos darbos Mario Džakomelli, fotografējot vecu cilvēku sejas un ainavas no putna lidojuma. Anna savukārt attēlo šo līdzību vienā veselā gleznā. Vecās sievas sejiņa, kas daļēji apsegta ar nēzdodziņu (kabatas lakatiņu), izskatās kā vēl viens uzarts lauks, skatoties no augšas. Svītras kabatlakatiņā atbalsojas izvagoto lauku ainavās gleznas stūros.
Izstādē Vecums dažādu formātu gleznas un telpiskie objekti ļauj daudz plašāk un daudzveidīgāk sekot mākslinieces un arī mūsu dzīves ceļojumam. Mazākās gleznas un telpiskie „vēdlodziņi“ darbojas kā tādi izrauti simboli vai momenti iz dzīves – tas var būt skūpsts kā no aizvadītā gs. 20. gadu kartiņām vai svētā Dievmāte ar sirdi rokā, vai putns, plivinot spārnus pavasarīgā zaļumā (gleznu sērija Snauda, 2010). Līdzīgi kā Mario Džakomelli, arī Annai Heinrihsonei nav svarīgs atsevišķs darbs, bet gan sērijas, stāsts.
Gleznā Kāds ar spoguli (Aiz muguras) caurspīdīgi balts eņģelis sniedz spoguli izspūrušai kundzītei. Blakus esošajos nelielajos portretos atbalsojas vecās sievietes seja dažādās pabeigtības pakāpēs – kā seja, kas tiek veidota dzīves gaitā. Vai es gribu redzēt sevi vecumā, pat ja spoguli man sniedz eņģelis? Mēs taču neapzināti vai apzināti ieskatāmies sejā vecumam ik dienas. Vai ielūkojamies droši tam acīs, vai ieslēdzam kādā tumšākā apziņas stūrītī vēlākam laikam? Man tas sasaucas ar Mario Džakomelli teikto par viņa pavadīto laiku, fotografējot vecos cilvēkus un viņu gaitas Senigalijā. Dzīvot nespējnieku namā ir kā lūkoties spogulī. Ir dienas, kad nav drosmes skatīties tajā, kad karstākā vēlēšanās ir, lai tas vispār nekad nebūtu radīts. Atspulgs, ko tu redzi, ir tavs, tavas mātes un tavu bērnu attēls [2].
Izstādes idejiskais vēstījums ietver trīs daļas: cīņu, dūmaku un mīlestību, kas visaizkustinošāk atklājas gleznā Šaurā pelēkā robeža. Vecas sievietes roka mīlestības maigumā, kam nav noilguma, pieskaras vecā vīra vaigam. Mīlestība, kas nepazīst greizsirdību un aizvainojumu, neizstaro kaislību un satraukumu, visaptveroša, liela, plūstoša, tā, kas pastāv arī pēc „līdz nāve mūs šķirs“ (Vecums, 2010 <www.studija.lv>). Annai ir izdevies parādīt graujošo iznīcības spēku ar tādu vieglumu un veselīgas ironijas devu, ka atliek vienīgi cerēt, ka šis ceļojums būs tāds, kādu to mums māksliniece sola.
Māksliniece par izstādi Vecums nominēta trešajai Purvīša balvai, kas ir viena no lielākajām atzinībām mākslas jomā Latvijā.
Izmantotie materiāli: <www.makslaxogalerija.lv> <www.studija.lv> <www.horvatland.com>
