Jaunā Gaita nr. 268. pavasaris 2012

 

Maruta Voitkus-Lūkina

ZIGIS MIEZĪTIS

LATVJU DEJU MEISTARS 1933-2011

 

Kur sapulce? – Nu, protams, pie Miezīšiem. Ja vajadzēja viesmīlīgu mājvietu, kur tapt dziesmu vai deju svētkiem, vai grāmatām, vai brošūrām, vai kostīmiem – šuva, rakstīja, līmēja, fotografēja, pat dučiem dziju krāsu paraugus krāsoja mājā kalna malā pie Toronto dižparka, pie tam lielāko slodzes daļu bieži vien veicot vienam vai otram no Miezīšiem pašiem – Solveigai vai Zigim.

Nu Zigis vairs neskaita palēcienus, teciņus un galopus pa ēdamistabas un zāles parketa grīdu omulīgajā mājā, bet – ja dainās iedziedātajam ticam – tur tajās zelta pļavās sidraba upju līčos aizsaulē.

Viegls bija Ziga solis, atvērts viņa smaids un aizrautīga viņa paša dejot degsme. Ar šīm īpašībām viņš iekaroja daudzas sirdis. Kas reiz mācījies dancot latvju tautas deju pie Ziga, šo māku nes lepni un ar starojošu prieku.

Izskolojies par aeronautikas inženieri, Zigis strādā par fizikas un matemātikas skolotāju vidusskolā, bet tā ir tikai puse viņa dzīves. Otra puse pieder sportam un latvju dziesmai un dejai. Viņš apmāca meiteņu komandas volejbolā un latvjus ritmiskās un daiļās auguma kustībās izstāstīt mūsu mīļo senatni.

Es jautāju un Solveiga man stāsta. Abi sākuši dejot Diždancī 1952. gadā, kad to vadījis Aigars. 1959. gadā Zigis uzņēmās Diždanča vadību un to turpina vadīt nākamos 15 gadus. Pa šiem gadiem bijuši posmi, kad Zigis vadījis vienlaikus trīs dancotāju kopas: mazo bērnu Diždancīti (no apmēram trīs līdz deviņi gadu vecumam), lielo Diždancīti (no apmēram 10 līdz 15) un pašu Diždanci. Pa to laiku apmācījis pāri par pieci simti skolēnu, jauniešu un pieaugušo. Zigis piedalās deju iestudēšanā dziesmu svētku lieluzvedumos Ziemeļamerikā, Vācijā, Zviedrijā un kopš 1990. gada, arī Latvijā, kā arī atsaucas uz aicinājumiem dančus mācīt citos kontinentos, vasaras vidusskolās, 2x2 un 3x3 nometnēs.

Vecais Diždancis un pašreizējais Māras Simsones vadītais Dižais dancis, kura pilnbrieda sparu esam apbrīnojuši lieluzvedumos dziesmu svētkos, gan ir Solveigas veidojumi, līdztekus darbam universitātē un audzinot trīs latviešus.

Par jaundeju horeogrāfu Zigis izaug no izjustas vajadzības. Kā dancotāji, tā skatītāji pieprasa jaunas dejas. Ar savstarpējo cieņu starp dancotājiem un vadītāju to var. Zigim iedvesma rodas dungojot kādu dinamisku tautasdziesmu. Piemēram, lai rastos Taču Jāņu deja, Zigis četras stundas lidmašīnā uz Vankuveras 2x2 nometni pavadījis kavējoties Pērkons veda vedekliņu stāstā un melodijā, kamēr iztēlē radies plūsmas priekšstats, kā dziesmai pārkausēties dejā. Ar šo priekšstatu Zigis nāk pie dancotājiem, un saliedētā kopdarbībā jaunā deja top. Slīpējums, pieraksts, sīciņsīks apraksts, ar precīzām diagrammām par katru puspagriezienu tai vai tai virzienā, katru žestu, katru kustību un soli – kur kājām, rokai, galvai, augumam būt, to izdara Zigis. Tā top vēl trejdeviņas Ziga horeografētas jaundejas, kuras pašlaik kārto, lai tās izdotu atsevišķā grāmatā.

Jau iznākušās Latvijas Lauksaimniecības kameras 1939. gada Novadu tērpu Diždanča jaunizdevums (1965) un Bāliņa ierosinātās 88 latviešu tautas dejas un apdares (1973) ir lielā mērā pašu Miezīšu un viņu iedvesmoto palīgu darba iznākums. Norādes par tautas tērpa gatavošanu bija vajadzīgas, lai dejotāju tērpos rastos dažādība pēc bēgļu nometnēs radušās tieksmes aprobežoties ar tiem, kurus visvieglāk izgatavot no jau gatavas drēbes, galvenokārt Rucavas un Bārtas. Tautas deju un apdaru apraksti radīja ierosmi dziesmu svētku tautasdeju lieluzvedumu vadītājiem, un jaunajiem horeogrāfiem skatuviskajai tautas dejai piesaistot arvien vairāk jūsmotāju.

Mērīt cilvēka nodzīvotā mūža vērtumu var dažādi. Zigim latvieši atzinību izteikuši ar Goppera balvas, Pasaules brīvo latviešu apvienības Krišjāņa Barona prēmijas, Kultūras fonda Goda balvas un ar Triju zvaigžņu ordeņa piešķīrumiem, daudzinājumiem, virsvadītāja un goda virsvadītāja tituliem, bet tās ir atzīmes par padarīto, kas ir lielā mērā pagātne. Ziga iedēstītais dejotprieks viņa mācekļos un Ziga iedrīkstēšanās savedot trimdas dancotājus kopā ar Latvijā izaugušiem dancotājiem ir paliekamas vērtības. o

 

Literātes Marutas Voitkus-Lūkinas pasaules uzskats jeb esmes atskārtums ir dievturība. Viņa ir Toronto Burtnieku draudzes krīve un arī locekle Valmieras Beverīnas draudzē.