TREŠĀ DZEJA

Dace Micāne-Zālīte. Vāveru gane. Rīgā: Poligrāfijas infocentrs, 2011. 110 lpp.

 

Globalizācija nav pagājusi secen pat burves mājai mežmalā. Skaistā burve it kā tā pati, taču, ja tā drīkst sacīt, rekvizīti, iedzīves priekšmeti gan no malu malām – greznas šalles / no Indijas, Peru un Ķīnas, sāmu rakstiem izgreznotas briežādas jostas, bet brunči skapjos tupēja kā / turku prinči... (58). Toties burves rotaslietas – ...auskari, gredzeni / Krelles un greznas sprādzes, mantotas (pasvītr. mans – I. A.) – nekādi nav saucamas par lētu bižutēriju. Tās ir senas un tiek Gudri nestas zīmju parādē (58, pasvītr. mans – I. A.).

Tā arī latviski top trešā dzeja / trešā literatūra, kā es to savā nodabā iedēvēju. Manuprāt, Daces Micānes-Zālītes pirmais dzejoļu krājums Vāveru gane ir viena no zīmīgākajām grāmatām, kas liecina par trešās – līdztekus Latvijas un trimdas veikumam – dzejas/literatūras tapšanu. Tā ir/būs dzeja, kas vienlīdz brīvi sakņojas gan Latvijā, gan vēl citā(s) zemē(s). Ar savām īpatnībām, ar savu dramatisku skaistumu.

Grāmata tapusi ar Amerikas Latviešu apvienības Kultūras fonda atbalstu.

Neliela atkāpe. Visu 20. gs. latviešu literatūru veidojuši divi minētie spēcīgie zari ar visai daudziem mazākiem atzariem. Visās debess pusēs, bet jo sevišķi Rietumos un Austrumos. Diemžēl, saullēkta pusē pārsvarā rodamas nometņu un izsūtījumu atbalsis, jebšu bijušas arī citas atvases, piemēram, dažu posmu strēlnieku dzejnieku talantīgākajās lappusēs līdz „valsts nāves” epidēmijai... Citiem vārdiem, trešās dzejas sākumus un izpausmes var atrast gan cara laikos, gan PSRS, gan to mūsu trimdinieku dzejā, kas brīvākos laikos iespējuši auglīgi pastrādāt arī Latvijā. Nu jau simttūkstošos skaitāmie īslaicīgas vai mūža emigrācijas pulki audzē šo trešo zaru, kas, domājams, pieņemsies spēkā. Tam dabisks šķiet kāds kopīgs segments ar latviešu trimdas dzeju. Arī Micāne-Zālīte dzejolī „Aizbraucot no Latvijas – trimdinieku dziesma” pamatoti to iezīmē – šīs ilgas Ar runāšanos sapnī latviski ar Rīgas torņiem tālumā un / Savu garu nepalikt – / Citkurienē tukšumā! (84).

Taču trimdas dzeja tā nav. Trešo dzeju no Latvijā topošās nešķir ne grūti pārvaramas robežas, ne ideoloģiskas sienas, pat ne kādas sazināšanās grūtības (...interneta klātbūtne ir / Pilnīgs tavs prombraukšanas palīgs, 84). Dzejas jaunais zars vienlaikus aug vairākās vidēs, vairākās kultūrās bez trimdas dramatiskās (traģiskās?) nošķirtības no dzimtenes. Pagaidām arī Micānes-Zālītes dzeja ir kā Latvijas ābele ar uzpotētu Amerikas potzaru vai potpumpuru.

Protams, zīmju parāde nav nejauša. Vāveru gane visos aspektos veidota rūpīgi, gaumīgi, jēgpilni: vāks, ilustrācijas, gleznojumi uz ādas. Tie kļūst daļa no latviskā satura nebūt ne tikai latviskā grāmatā. Domājams, tas ir neizbēgami un apsveicami – dzejai jābūt (un tā būs) visur, kur ies cilvēks. Iespējas bezgalīgas, arī izteiksmes modeļu ziņā, ko allaž iespaidos citas garīgās mītnes zemes.

Vāveru gane saista ar pārdzīvojuma, noskaņu patstāvīgumu, kam parasti atrasta atbilstoša intonācija. Mijas Latvijas un Amerikas reālijas, tuvplāni un tālplāni: sunim Vecpilsētā liekas koijota gaita (50), bet bērnības, Latvijas dabas redzējumi nemanāmi pāriet Guilfordas liedaga skatījumā (17), lai tūdaļ atgrieztos pie suitiem, kur dzērves ieslīd / Kurzemes mežā tumši zaļzilā (18). Vienā pusē ir gadsimti, dzimtas, tuvinieku mūži (kulminācija – mātei, tēvam, tēva mātei veltītie dzejoļi), kopš bērnības mīļās ainas, otrā – pasaules balsu, krāsu un veidolu bezgalība, kas gluži kā Ņujorka vilina (87): Tu naivi dzidras ezerzilas acis atver / Kā tukšu turzu, tarbu, grozu / Un pa gabaliņam iekšā tur Ņujorku saber!

Visur ir tas pats cīniņš par īsti nodzīvotu dienu (11); visur kopsaucējs ir mīlestība. To dzied puisis Kalifornijā (85), to pauž piesnigušie meži (43): Kamēr uz zemes ir mīlestība, / Tikmēr mēs zinām – / Dievs ir ar mums. Visur dzīvs tas pats ilgojums – saskatīt zīmi, kas vēsta Par vēl dzīvu un stipru / Manu latviešu tautu (76) un pēc radoši piepildītas dzīves (72), jo Klusējošas dienas / Nevienam atbildes nedos. Kā nezaudēta un nezaudējama piederības un visu vienotāja zīme dzejoli „Atnākšana – klusa dziesma” caurauž senais refrēns līgo.

Pazīstama kultūras darbiniece ar redzamu veikumu dzimtenē (par to pastāstīts nobeiguma nodaļā „Par sevi”), Dace Micāne-Zālīte radniecīgu kultūras darbu turpina sava vīra – bērnu ārsta Egīla Zālīša zemē ASV; laiku pa laikam viņi kopā ar dēlu dzīvojuši Latvijā. Kā grāmata, tā visas kultūras rosmes abās zemēs vēlreiz liek domāt par aksiomu: jo dziļāks kultūras sakņojums, jo ciešākas saites ar dzimteni un pasauli. Šķir ne tik daudz tālumi, bet kultūras mazpieejamība, kas Latvijā augusi augumā un cita starpā var veicināt daudzu tautiešu dramatisku attālināšanos no dzimtenes.

Vāveres ganē pamanīju tikai dažus drukas velniņa nedarbus. Vietumis diskutējama šķiet pieturzīmju (ne)lietojuma konsekvence. Saturiski atbilstošo 4. vāka anotāciju droši vien bija iespējams nedaudz koncentrēt.

Daces Micānes-Zālītes krājums liekas cerīga uvertīra, kam noteikti sekos turpinājums. Bet, manuprāt, nākamā nodaļa būs dramatiskāka, jo dramatiski mainās arī Latvijas un latviešu tautas situācija un izredzes. Bet labi, ka dzejā dzīvo daudzu cerība – kā 1944. gadā (74): Pārnāc, / Vienalga kaut kājām.

Imants Auziņš