DŽENTLMENIS-TRIMDINIEKS – 20. GS. HRONISTS

Vilhelms fon Šternburgs. It kā viss būtu pēdējoreiz: Ērihs Marija Remarks. No vācu val. tulk.* Silvija Ģibiete. Rīga: Zvaigzne ABC, 2010. 464 lpp.

 

Franču izcelsmes vācu rakstnieka Ēriha Marijas Remarka vārds latviešu lasītājam komentārus neprasa. Latviešu valoda ir to 55 valodu vidū, kurā pārtulkoti gandrīz visi šī autora darbi, turklāt daži no tiem, piemēram, Mājupceļš (Der Weg zurück) tulkoti un izdoti pat atkārtoti. Taču pats galvenais – visas Remarka izdotās grāmatas Latvijā ir ļoti populāras, tās tiek lasītas un pārlasītas. Savukārt, kas attiecas uz slavenā autora biogrāfiju, daiļrades izpēti, grāmatām par viņu pašu – latviešu valodā līdz šim bija lasāma tikai viena – Rutas Martones Mans draugs Bonijs. Atmiņas par Ērihu Mariju Remarku („Jumava”,1998), ko arī tulkojusi Silvija Ģibiete. Aplūkojamās biogrāfijas autors norāda, ka viņš mēģinājis uzskatāmi parādīt kādu cilvēku un viņa darbu, pastāstīt par viņa dzīvi un atsaukt atmiņā laiku, kurā viņš strādāja. Šī biogrāfija ir paredzēta tiem, kas, izlasījuši līdz beigām kaut vienu Remarka romānu, aizrautīgi, satriekti, uztraukti vai samulsuši un domīgi jautā, kas bija šis rakstnieks, kā dzīvoja cilvēks, kurš sarakstījis šādus romānus un kura vārds laikabiedros izsauca vai nu sašutumu, vai sajūsmu (39. lpp.). Jāpiebilst, ka pēdējos gadu desmitus kopā ņemot, par Ē. M. Remarka dzīvi izdoti pavisam nedaudz pētījumu. Šis ir autors, kura dzīvei biogrāfi pievēršas nelabprāt.

Skandāls vai trimdas smeldze. Pēc hronoloģijas principa veidotajās grāmatas deviņās nodaļās Vilhelms fon Šternburgs padziļināti aplūkojis 14 rakstnieka darbus: Sapņu būda, Džema, Stacija pie apvāršņa, Rietumu frontē bez pārmaiņām, Mājupceļš, Trīs draugi, Mīli savu tuvāko, Triumfa arka, Dzīvības dzirksts, Laiks dzīvot un laiks mirt, Melnais obelisks, Debesīm nav lutekļu, Lisabonas nakts, Apsolītā zeme. Te neatradīsit minēto darbu satura pārstāstu (grāmatas katram jāizlasa pašam), bet gan skrupulozu laikmeta raksturojumu, kurā darbi tapuši, kā arī to mutuļu attēlojumu, kādus šīs grāmatas izraisījušas. Visvairāk tas droši vien attiecināms uz Rietumu frontē bez pārmaiņām, pēc kura izdošanas vācu sabiedrībā izcēlās milzīgs satraukums. Cilvēki sadalījās divās karojošās nometnēs. Vienu nostāja bija: „Rietumu frontē bez pārmaiņām” ir viens vienīgs, turklāt milzīgs vācu karaspēka apvainojums (157), savukārt citi pauda gluži pretēju uzskatu – darbs esot piemineklis nezināmajam vācu kareivim (159). Starp rindām nojaušams autora uzskats, ka Rietumu frontē bez pārmaiņām ir vislabākais Remarka romāns.

Vēl biogrāfiju varētu dalīt posmos pēc darbības vietas: Remarks dzimtenē un Remarks trimdā (no 1939.4.IX līdz savai nāves stundai). Atcerēsimies, ka rakstniekam tika atņemta Vācijas pilsonība, ko līdz mūža beigām tā arī neatjaunoja. Kad Osnabrikas slavenākais pilsonis, rakstnieks Ērihs Marija Remarks, 1952. gada jūlijā pēc 20 gadiem uz dažām stundām iegriežas savā jaunības pilsētā, viņš to vairs nepazīst. Satriekts viņš stāv pie bedrēm, kas liecina par sagrautām namu fasādēm, pie vēl aizvien milzīgajiem aviācijas bumbu krāteriem. Putekļos ir pārvērsti ēnainie stūrīši, šaurās ieliņas un viņam kādreiz tik milzīgi šķitušie laukumi (52). Trimdas un vientulības motīvi Remarka darbos sastopami bieži, piemēram, romānos Mīli savu tuvāko, Triumfa arka, Lisabonas nakts. Varoņi-trimdinieki ir Jozefs Šteiners, Raviks (Ludvigs Frēzenburgs), Jozefs Švarcs.

Noslēpumainais vīrs. Pirms biogrāfijas lasīšanas daudzi, iespējams, nodomās, ka biogrāfijā sīki un smalki varēs iepazīties ar Remarka privāto dzīvi un mīlas dēkām – ar slavenajām aktrisēm Marlēnu Dītrihu, Lupi Velesu, Poleti Godāru u.c. Protams, šos faktus nevar ignorēt, taču tas nebūt nav galvenais temats. Biogrāfijas autoru vairāk par Remarka gultu saista viņa daiļrade un tas, kādu atbalsi darbi atstājuši tā laika sabiedrībā. Kas rakstniekam licis izvēlēties tieši šādu tematiku, kas ir prototipi, kāds ir romānu liktenis pēc to nokļūšanas grāmatnīcu plauktos. Un vēl – Vilhelms fon Šternburgs ļoti pamatīgi iztirzā vēsturiskos apstākļus. Laiks, kurā dzīvojis un darbojies Remarks, lasītājam attēlots gandrīz kā šķērsgriezumā. Autors Vācijas vēsturi izstudējis ļoti pamatīgi. Uz to darba ievadā norāda arī tulkotāja. Zīmīga ir arī autora vairākkārtēja piebilde: Remarka stāsti nav uzskatāmi par autobiogrāfiskiem, taču pats sev arī oponē: ...biogrāfiskajam elementam viņa stāstos visādā ziņā ir liela estētiska nozīme (25). Viena no atbildēm, kāpēc ir tik maz grāmatu par šo 20. gs. hronistu, varētu būt tāda, ka ir grūti, pat neiespējami izlobīt, cik daudz romānos ir paša autora dzīves pieredze, biogrāfijas fakti un cik daudz fantāzijas. Ne reizi vien ir dzirdēts, ka Remarks daudzajās intervijās žurnālistiem par sevi it kā kautrējies stāstīt vai arī par savu dzīvi paudis tādus izdomājumus, kas neatbilst patiesībai. Savā ziņā, kā norāda autors, nedaudz var vainot arī žurnālistus: Žurnālistus, kas Remarku apmeklē un iztaujā, acīmredzot daudz vairāk interesē izslavētais uzdzīvotājs un „pasaules klaidonis”, kokteiļu fanātiķis un paklāju kolekcionētājs, mazāk rakstnieks un viņa darbi (402). Lai šim noslēpumainajam rakstniekam piekļūtu par solīti tuvāk, Vilhelms fon Šternburgs darba tapšanas gaitā pētījis rakstnieka dienasgrāmatas, kurās viņš, domājams, bijis vispatiesākais.

Ē. M. Remarks padomju izpildījumā. Rak­stot par šo biogrāfiju, nespēju kaut pāris vārdos nepievērsties padomju laikā latviski izdoto Remarka romānu tulkojumam. Vilhelms fon Šternburgs atzīst: Tulkojumi, kas iznāk milzīgos metienos, bieži vien ir nožēlojami (204). Diemžēl līdzīgi varētu teikt arī par rakstnieka padomju gados latviskotajām grāmatām, taču uzreiz jāpiebilst, ka tā pa lielākajai daļai nav tulkotāju vaina, jo galvenais un vispareizākais to laiku „tulkotājs” bija cenzūra. Padomju laika tulkojumos bieži vien izlaisti vārdi, teikumi, pat veselas rindkopas. Kurš cits gan vēl labāk par cenzūru zinās, kas padomju pilsoņiem noderīgs, kas – kaitīgs.

Post scriptum. Šī biogrāfija ir skumjš stāsts ar vēl skumjākām beigām. Izlasot grāmatu, rodas retorisks jautājums – cik maksā laime? Cik jāmaksā un kas jādod, lai būtu laimīga dzīve? Remarkam bija viss, par ko parasts homo sapiens varētu tikai sapņot, – neiedomājama bagātība, atzīšana, slava, skaistu un slavenu sieviešu uzmanība, bet nebija galvenā. Laimes. Piepildītas dzīves izjūtas. Un vēl tāds sīkums, kā veselība. Bet tā paspēlēta galvenokārt paša vainas dēļ. Trakulīgais dzīvesveids, negulētās naktis, anormālais alkohola un cigarešu patēriņš darījuši savu. Plusā tam visam vēl smaga depresija, bet tas ir atsevišķs stāsts. Kuram cilvēkam, kas pieredzējis pasaules karu, redzējis vārdiem neaprak­stāmo postu, ko nesusi asiņainā slaktēšana, gan tādas nav bijis? Nē, Ērihs Marija Remarks nebija nekāds izņēmums. Depresija viņu vajāja mūža garumā. Un arī mazvērtības komplekss: Sīkpilsoniskā izcelsme uz Remarku ir atstājusi lielu iespaidu, un tā īsti viņš to nav spējis pārvarēt nekad (61).

 

Lāsma Ģibiete

Recenzente ir Rietumungārijas U. Filoloģijas fakultātes (NYME SEK, Interkulturális Tanumányok Interzete) Urālistikas katedras (Uralisztika Tanszek) lektore. Publikācijas Karogā, ¼ satori, Liepājas Radošo literātu apvienības žurnālā Helikons, JG u.c.