LĀPA-15

Ansis Pommers, red. Lāpa-15. ASV: Skalbieši. 2010. 168 lpp.

 

Izdevuma Lāpa-15 Ievadā grāmatas redaktors Ansis Pommers saka: Vispārējo Dziesmu svētku laikā 2007. gadā Indianapolē bijušie skalbieši satikās brokastīs. Pārcilājot atmiņas, radās ierosinājums izdot vēl vienu „Lāpas” numuru. Ierosinājums guva klātesošo piekrišanu, un es uzņēmos tā sagatavošanu. Lāpas vēsture iesākās (1946) kā Fišbachas bēgļu nometnes Kārļa Skalbes ģimnāzijas Skolas žurnāls. Lāpa-15 reprezentē skalbiešu vēstures turpinājumu pēc laika, kas aprakstīts grāmatā Fišbachas virši 1945-1950. Pēc 2007. gada lēmuma izdot vēl vienu Lāpas numuru, tika izsūtīti uzaicinājumi 123 bijušajiem skalbiešiem iesūtīt biogrāfisku informāciju par savu dzīves pieredzi. Lāpa-15 ir 67 atsaukušos skalbiešu stāstījumi. Ievadlapā Pommers speciālu pateicību izsaka par atsūtītajiem attēliem, kas bagātina ievietotos rakstus, un Lalitai Muižniecei par korektores darbu. Bez alfabētiskā kārtībā ievietotajām biogrāfijām iekļauti visi pieejamie raksti par salidojumiem un skolotāju jubilejām. Vāku zīmējusi māksliniece Silvija Šteinere.

Labi izveidotajā un interesantajā izdevumā vispirms lasām par Lāpas izdošanas vēsturi. Nodaļā „Skolu pēdējās dienas Dillingenā” Paulīne Zalāne-Vallena apraksta Kārļa Skalbes ģimnāzijas laika periodu pēc Fišbachas nometnes likvidēšanas. Savu bagātīgi ilustrēto stāstījumu viņa nobeidz ar vārdiem: Atskatoties uz nometņu dzīvi, redzam, ka trimdas skolu skolotāji ir aizpildījuši šo lielo neziņas un tukšuma posmu ar latviskā gara vērtībām, kas ir kļuvušas par neiedragājamu pamatu visai mūsu turpmākai dzīvei.

Nodaļa „Skalbiešu biogrāfijas” iesākas ar Fišbachas nometnes administratora un ģimnāzijas direktora Ernesta Ābeles ASV perioda īsu dzīves un darba gaitu atreferējumu. Pārējās biogrāfijas alfabētiskā secībā izvadā pa dzīves līkloču ceļiem, paužot savdabīgas pieredzes – no dziļas traģikas un prieka līdz darbam un sasniegumiem. Labs piemērs ir Vilmāra Kukaiņa stāstījums. Bēgot no Latvijas uz Vāciju, ģimene tiek izšķirta. Tēvs krīt krievu rokās un tiek nošauts. Māte ar ģimeni nonāk Fišbachas bēgļu nometnē, vēlāk ASV, kur Vilmārs gūst izcilas sekmes gan militārā laukā, gan izglītībā, gan darbā latviešu organizācijās un palīdzībā Latvijai un tās vārda popularizēšanā, par savu darbu saņemot daudz atzinību un godalgu, ieskaitot Triju zvaigžņu ordeni. Interesants ir ar mazu smaidu uzrakstītais izcilās autores un akadēmiķes Lalitas Lāces Muižnieces apraksts par viņas dzīves krāsaino un radošo gājumu, par satikšanos ar Valdi Muižnieku kopīgās ALJAs gaitās, ģimenes dzīves nodibināšanu, par latviešu studiju programmu, par nozīmīgo akadēmisko darbu. Raksta beigās minētas viņas daudzās publikācijas un darbs žurnālistikā. Muižnieces stāstam seko Māras Lāces Celles stāsts. Viņas abas ir rakstnieces Rūtas Skujiņas meitas, un viņu radošajā pasaulē un dzīves gājumos līdzi staigā mātes ietekme, talanti un gars.

Pārskatot ievietotās biogrāfijas, ar respektu un cieņu jāatzīst, ka Fišbachas Kārļa Skalbes ģimnāzija izauklēja daudzus nozīmīgus, talantīgus un vērtīgus dzīves ceļa staigātājus, kas bagātināja un pozitīvi veidoja savu apkārtni, gan latviešu gan vietējā sabiedrībā. Nav iespējams katru rakstītāju pieminēt, bet ir vērtīgi šo grāmatu paņemt rokās, pašķirstīt, palasīt. Piemēram, par Latviešu fonda dibinātāju, Latviešu Studiju Centra izveidotāju un vadītāju Valdi Muižnieku, kurš tik negaidīti nomira ar sirdstrieku mājupceļā no Hamiltonas dziesmu svētkiem, par sabiedriskā darbinieka Jāņa Robiņa ilggadīgo, daudzveidīgo un aktīvo darbu latviešu sabiedrībā, par Jāņa Lielzuikas dziesmotās dzīves gājumu, arī par aplūkojamās grāmatas redaktora Anša Pommera dzīves gaitām. Te iespējams minēt tikai nedaudzas, parējās ir grāmatas lasītāju ziņā. Parafrāzējot Lalitu Muižnieci, Lāpu-15 patiešām ir ieteicams paņemt rokā un iemest aci.

Nodaļa „Jubilejas” ietver nozīmīgas, garu mūžu sasniegušo skalbiešu dzimšanas dienu atzīmēšanas ar īsiem jubilāru dzīves gājumu aprakstiem un ilustrācijām, bet nodaļa „Salidojumi” parāda fotogrāfijās un stāstos skalbiešu nerimtīgo vēlēšanos tikties un atjaunot vecās draudzības, turpināt viņu ciešās pagātnes saites. Notiek liela apmēra gadskārtējas tikšanās, mazāki, intīmāki saieti privātās mājās, groziņu vakari, minisalidojumi un lielo jubileju svinēšanas. Lasot šo salidojumu aprakstus un skatot pievienotos uzņēmumus, ir saredzama un sajūtama tā dziļā sirsnība, gaišais prieks, gadu tecējumā nepazudusī draudzība, kas saista un vieno, saved kopā ļaudis no visādiem attālumiem, pat no tālās Austrālijas. Kāpēc mēs izmantojam katru izdevību, lai satiktos? Kāpēc turamies tik cieši kopā? Daļēji tā ir pati nometne, kas bija novietota skaistā priežu mežā, apjozta ar ceļu, izkaisītām pelēkām barakām un ziedošiem viršu laukiem... un, dabīgi, mūsu skola un mūsu audzinātāji, saka Pauls Krastiņš ģimnāzijas 40 gadu dibināšanas atceres svētkos Garezerā.

Nodaļa „In Memoriam” ieslēdz mūžībā aizgājušajiem skalbiešiem teiktos atvadu sveicienus. Šai nodaļā kā pirmais ir pieminēts Kārļa Skalbes ģimnāzijas skolotājs un mācītājs Valdemārs Strautmanis. Nākošā piemiņa ir veltīta izcilajai rakstniecei Ilzei Šķipsnai, kas mira jaunos gados (1928–1981). Atvadu rakstā ir iekļauti daži fragmenti no viņas dzīves stāsta. Tur Ilze vēsta: Pabeidzu K. Skalbes ģimanāziju Fišbachā, kur par latv. valodas skolotāju darbojās Zinaīda Lazda. No viņas mācījos par valodu vispār... Rakstīt sāku jau skolā; pirmos īsos stāstus Fišbachā, kur mēs (ģimnāzisti) izdevām žurnālu „Lāpa”. Informāciju par Šķipsnu ir sakopojusi Lalita Muižniece. Aizgājēju vidū ir skolotāja Margota Pūliņa, kas mira tikko sasniegusi savu 74. dzimšanas dienu. Ģimnāzijas skolotājs Voldemārs Rullis aizgāja mūžībā Austrālijā (1983) un tai pašā gadā Dzidra Šulcs Grants ASV. Liels zaudējums skalbiešiem bija skolas direktora Ernesta Ābeles zaudējums (1996). Pēdējie, kas minēti šai nodaļā ar atvadu sveicieniem, ir Laimons Eglītis, Ringolds Upatnieks un Valdis Muižnieks.

Nodaļā „Izdzēstās pēdas” Paulīne Zalāne apraksta savu ciemošanos bēgļu laika vietās – Fišbachā un Valkā (1980. vasarā), kur jāsastopas ar lielām pārmaiņām, bet arī ar vietām, kur laiks ir it kā apstājies, kur gribas pakavēties, atcerēties, satikt seno dienu mirkļus un ielikt tos sirdī. Ceļojuma beigās, kad viss izskatīts un apstaigāts, Paulīne savelk savus iespaidus: Vai gluži tāpat nejustos cilvēks, kas dažus gadu desmitus pavadījis viņā saulē, kādu dienu atnāk šai zemē. Kādreiz juties tik svarīgs, neaizstājams, it kā pasaule apstātos, ja viņa nebūtu, viņš pēkšņi ieraudzītu, ka viņu neviens nepazīst, nezina, negaida. Nekādu pēdu vairs, nekas nav palicis pāri no viņa pūlēm un centieniem ... Mūsu pasaule sākas un beidzas ar mums. Citiem ir sava pasaule. Kādreiz staigātās takas varam saglabāt tikai sevī. Ceļa smiltīs šos soļus vairs neatrast. Pēdējās lappusēs skatāmas Fišba­chas nometnes teritorijas fotouzņēmumi no skalbieša un grāmatas redaktora Anša Pommera apciemojuma 2008. gadā.

 

Astrīda Straumane Ramrath

Autore vairākkārt JG lappusēs ir apcerējusi bēgļu nometņu laiku angļu, franču un amerikāņu okupācijas zonās Vācijā.