Ivars Aļķis

CILVĒKA MŪŽS VĒSTURES LIKTEŅGRIEŽOS

 

Alņa Arvīda Avota grāmatā Brīve – nebrīve [Rīgā: autora izdevums, 2011. 346 lpp.], lielos vilcienos vērtējot, saskatāmi divi saturiski loki. Autors to veltījis savu vecāku traģiskajam dzīves gājumam, kas ritējis autoritāru un totalitāru režīmu gaisotnē, galvenokārt akcentēdams tēva – brīvības cīņu dalībnieka, izcilā publicista un aktīva preses darbinieka Arvīda (Arveda) Valtera Avota (dz.1898. 20. vai 21.V Lejasciemā) – darba gaitas. Taču biogrāfiskais vēstījums risināts uz plaša, dziļi izstudēta un rūpīgi iestrādāta Latvijas 20. gs. pirmās puses vēstures fona. Līdzās tekstam to apliecina kā avoti uzrādītie vairāki desmiti arhīva lietu un vēstures pētījumu daudzu tūkstošu lappušu kopapjomā. Autors nav vairījies polemizēt ar akadēmiskiem un zinātniskiem grādiem bruņotiem padomju un mūslaiku vēsturniekiem, un, manuprāt, patiesība gadījumu vairumā izrādījusies viņa pusē. Konkrētus piemērus minēšu turpmāk. Detalizēta iedziļināšanās visā grāmatas saturā prasītu pārāk daudz vietas, tādēļ esmu mēģinājis koncentrēt uzmanību uz Avota darbību žurnālistikā, jo, pēc manām domām, tā varētu gan ieinteresēt, gan arī sniegt noteiktu mācību un ienest kaut nedaudz skaidrības cilvēku apmulsušajās smadzenēs pašreizējā samezglotajā globālajā un Latvijas situācijā.

Arvīds Avots darbojies gan kā autors, gan līdzstrādnieks, gan redaktors un redakcijas loceklis vai līdzizdevējs vairākos Latvijas žurnālistikas vēsturē būtiskos preses izdevumos: Līdums, Brīvā Zeme, Latviešu Zemnieku Savienība, Pēdējā Brīdī, Dzīve (redaktors un izdevējs; žurnāls gan iznācis nepilnus divus gadus – 1930-1931, konstatēts 51 numurs) un Latvis. Kopš Brīvības cīņām Avots visās darbavietās un amatos apliecinājis sevi par īstu patriotu, un šī viņa nostāja spilgti izpaudusies arī žurnālista darbībā. Manuprāt, īpaši uzskatāmi tā redzama publikācijās laikrakstā Latvis, kura galvenais redaktors Arveds Bergs ir Avota domu un uzskatu biedrs sabiedriski politiskās dzīves problēmās, varētu pat teikt cilvēces vēsturiskās evolūcijas gaitas filozofiskā uztverē. Salīdzinājumā ar mūsdienām gribas izsaukties: Cik līdzīgas šīs gleznas! Korupcija, onkuļu būšana, neatkarības atjaunošanas (tolaik brīvības) izcīnītāju nobīdīšana malā, varas pozīcijas ieņemot veikliem šeftmaņiem, kas vislabāk prot skaitīt naudu. Tomēr jāatzīst, ka vēlēšanu likuma dēļ toreizējā Saeima dažkārt izrādījusies vēl nevarīgāka par mūsdienu – 5 % robeža nodrošina kompaktāku sastāvu, kamēr tolaik atsevišķas partijas pārstāvēja pa vienam deputātam, kurus, dabiski, bija lētāk uzpirkt. Diemžēl joprojām aktuāla tēma skarta rakstā „Tuvināšanās neprātam” (1934.20.IV), kurā atklāta PSRS ideoloģiskā diversija zem saimniecisko un kultūras sakaru maskas. Kā zināms, kritiskus izteikumus par lielo Austrumu kaimiņu tiecās nepieļaut, un visvairāk tie sastopami krievu emigrācijas laikrakstā Sevodņa, kura publikācijas, iespējams, atvērtu acis dažam labam ar aklību sistam mūsdienu Latvijas politiķim.

Precīzi saskatot parlamentārās iekārtas nepilnības, populārs top sauklis – Saeima neiet! Tādēļ 1934.15.V apvērsumu Latvis, Arveds Bergs un Arvīds Avots sakumā vērtē pozitīvi, jebšu Avota rakstā „Sākusies viena no problemātiskākajām problēmām”, kas rakstīts agrāk, Kārlim Ulmanim 1934. gada martā izveidojot valdību, ieskanas visai kritiskas notis: Vai bija kāda ministru izvēle? Vai piegrieza kaut mazāko vērību jauno ministru spējām? Taču nē! Ulmanim bija vienalga, vai nāk par ministriem kurpnieki vai skrodeļi, cilvēki ar smadzenēm vai sētas stabi. Ja aizvakar visu dienu katras piecas minūtes mainījās ministru amata kandidāti, tad vienīgi tamdēļ, ka ministru portfeļi uz Ulmaņa galda stāvēja tik vaļīgi, ka frakcijām bija grūti izšķirties, kuru gardumu pirmo ķert – un beigās tās saplēsās savā starpā, baidīdamās, vai tik otra frakcija nav paķērusi treknāku kumosu. Ulmanis vienaldzīgi smaidīja, skatīdamies, kā latgalieši plūcas ap ēsmu, kas viņiem tik izšķērdīgi pasniegta (157). Kā te neatcerēties plaša profila veterinārā dienesta vadītāju Vinetu Veldri, kurš jutās spējīgs pārvaldīt trīs būtiskas nozares, savu karjeru noslēgdams aizsardzības ministra krēslā?! Raksturīgs arī Avota raksta pēdējais teikums: Ja tā nebūs Ulmaņa atdzimšana, tad tā būs – viņa „gulbja dziesma” (159).

Kā jau minēts, sākumā Latvis atbalsta notikušās pārmaiņas, ko apliecina vairākas publikācijas. Piemēram, Avota raksti „Uz jaunās Latvijas sliekšņa” (1934.28.V), „Grūti pārorientēties” (30.V), „Vienotu tautu!” (4.VI), „Mācīsimies uzupurēties” (14.VI), „Valsts celtniecības plāns” (18.VI). Taču jau 27. jūnijā ieskanas pirmā disonanse rakstā „Ir pienākusi darba diena!”, kurā autors norādījis uz ieilgušo valdības sumināšanu ar goda vārtiem, puķēm un tortēm, un aicinājis ķerties pie darba, lai realizētu pārmaiņu solītās ieceres. Tūliņ arī sekojis brīdinājums laikrakstam: Ulmanis nepārprotamā kārtā piedraudējis ar cenzūras uzlikšanu „Latvim” (177). 5. jūlijā seko raksts „Vadonības laikmetā”, kurā par kvintesenci varētu uzskatīt teikumu: Ikviena vadoņa visbīstamākie ienaidnieki ir lišķi (178). Mākoņi ap laikrakstu sabiezē, un Avots turpmāk pievērsies ārzemju tematikai. Tas gan maz ko palīdz, jo, piemēram, 6. augusta rakstā „Jaunais absolūtisms”, kas veltīts nacistiskās Vācijas realitātei, konkrētos notikumos nepārprotami saskatāmas paralēles ar Latvijas vadoņa rīcību, kaut vai preses brīvības ierobežošanā. 1. oktobrī ievadrakstā „Valsts un ģimene” apcerēti varas politiskie un ētiskie principi, kas būtu jāievēro, lai valsts vara būtu noteikta un stabila, neļaujot tomēr viņai kļūt nekontrolējamai un despotiskai (186). Tomēr redakcijas nostāja ir pārāk skaidra, un laikraksta darbība tiek apturēta. 4. oktobrī iznāk pēdējais numurs. Neaizliegtajos preses izdevumos aizvien vairāk vietas ieņem valdības slavinājumi, vojāžu apraksti un neskaitāmi fotografētie kara vadoņu attēli. Kādreiz patriotiskais Latvijas Kareivis demonstrē tādu pagrimumu kā PSRS militāro bāžu līguma cildināšanu: Nomodā par mūsu un Padomju Savienības savstarpēju labu sadzīvi stāv tādas autoritātes, kāda mums ir mūsu tautas vadonis Ulmanis un Padomju Savienībai tās vadonis Staļins (189). 1936.23.IV tiek apturēta arī žurnāla Burtnieks izdošana, jo tā 2. un 3. numurā ar pseidonīmu O. Vilnis publicēts Avota raksts „Taleirans par preses brīvības apspiešanu Restaurācijas periodā Francijā XIX gs.”.

Pēc Latvja slēgšanas Arvīds Avots palicis bez darba un arī nekur to nedabū. Palīdz draugi ar tulkojumiem, referātiem radiofonā. Saglabājušās arī ziņas, ko diemžēl mūsdienās nav iespējams precizēt, ka Avots varētu būt bijis redaktors vai pat līdzautors Longina Auseja grāmatai Ceļi uz laimi. Dzīves māksla (Rīgā: Valters un Rapa, 1936). Tā domāt liek šādi Auseja vārdi grāmatas priekšvārdā: ...tomēr tas nav tikai mans darbs: ļoti lieli nopelni te manam galvenajam līdzstrādniekam. Tā kā tas nevēlas, ka minētu viņa vārdu, tad lai šinī vietā vismaz sirsnīgākā pateicība viņam! (223). Dabiski, vadonim tik nepatīkamais Avota vārds apdraudētu grāmatas izdošanu.

Tāds patriots un stingru principu cilvēks nespēja samierināties ar gadījuma darbiem un autoritārā režīma aizbāzto muti: viņa brīvības cīņu dalībnieka dvēsele alka pēc aktīvas rīcības. 1934. gada nogalē Avots ar domubiedriem nodibina apvienību Latvju brīvības cīnītāji (LBC), un 1935. gadā parādās nelegālā izdevuma Trauksme vairāki numuri, kuros nesaudzīgi asi kritizēta vadonība un tās līdzgaitnieki. Daži teikumi paraugam: Latvju tautu, kas pēc tik ilgas verdzības bij kļuvusi brīva tauta, Ulmanis iedomājies atkal pārvērst par lišķu un līdēju tautu (marta nr.). ...Ulmanis pārvērtis Latviju pīļu dīķī un ar pātagu rokā dzen latviešus plunčāties viņa seklajos ūdeņos (aprīlī). ...pirmais autoritārās varas gads nesis latviešiem vienīgi dibinātu sašutumu (..) korupcija, kukuļņemšana, valsts interešu nodošana svešai varai aiz robežas; izsaimniekota valsts kase (maijā). ...esam nostādījuši sava vissvarīgākā, visjūtīgākā un visatbildīgākā valsts aparāta, Ārlietu ministrijas, priekšgalā nevis drošu patriotu latvieti, bet visšaubīgākās zortes vācieti Vilhelmu Munteru. 1919. gadā šis šneidīgais kungs, kura dzīslās nav ne piles latvieša asins, vēl cīnījās pret Latviju ar ieročiem rokās (aprīlī) (200-206). Šis arī paliek pēdējais izdevums. 1936.8.IV Avotu ar aktīvākiem līdzstrādniekiem apcietina. 1937.24.-25.II tiesā 10 cilvēkus, kurus uz sodu likuma 71. panta pamata apsūdzēja organizācijas izveidošanā ar nolūku gāzt valdību un valsts iekārtu ar varas līdzekļiem (218). Avotam piespriež pusotru gadu pārmācības namā, sodu viņš izcieš pilnībā.

Skaidrības labad man laika ziņā jāatkāpjas par gadiem piecpadsmit. 1923. gadā Avots sācis studēt medicīnu Latvijas Universitātē, taču sapratis, ka tā nav īstais aicinājums, 1926./1927. gadā studijas pārtraucis (atskaitīts 1928), 1931. gadā iestājies Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes Tiesībzinātņu nodaļā. Dēls (grāmatas autors) pieļauj, ka te noteikta ietekme varētu būt bijusi juristam Arvedam Bergam, jo tēvs tolaik jau uzsācis darbu Latvja redakcijā. 1936. gadā teorētiskais kurss pabeigts, atlicis nokārtot valsts eksāmenus, bet tobrīd centīgais students (dokumenti liecina par neordinārām sekmēm gandrīz visos priekšmetos) tiek aizturēts, seko tiesas prāva un ieslodzījums. Iznācis no cietuma (1937.X), Avots sāk kārtot dokumentus, lai tiktu pielaists valsts eksāmeniem, jo Politpārvalde solījusi studiju pabeigšanai šķēršļus nelikt. Arī dekāns Kārlis Dišlers iebildumus neceļ, bet iejaucas augstākā vara, un lūgums top noraidīts. Rektors J. Auškaps apstiprinājis, ka viņam valdība uzdevusi Studentu padomes uzraudzību un neuzticamo studentu imatrikulēšanu nav izšķīris rektors, bet pats Vadonis (104). Ilūzijas šinī ziņā starpkaru periodā lolojis vien ierēdnis Eduards Līcis (1884-1987): Savus personīgos ienaidniekus, kādi gadās katram atklātības darbiniekam, viņš [K. Ulmanis – I. A.] atstāja pilnīgi mierā. Nevienam uzbrucējam viņš neatbildēja ne runās, ne rakstos presē (tā grāmatā Atmiņas par laikiem un ļaudīm. Sastād. Tamāra Sinka, Austra Liepiņa. Londonā: Latviešu preses biedrības kopa, 1988:62). Pieļauju, ka citāta autoram varētu būt taisnība atklātības ziņā, taču Kārļa Ulmaņa ļaunatminību atzinuši vairāki laikabiedri, tostarp ne vien sociāldemokrāts Voldemārs Bastjānis, bet arī jaunības draugs Miķelis Valters un režīmam nenoliedzami lojālais Žanis Unāms. Un galu galā atriebība neprasa plašu publicitāti – to var nostrādāt klusu, iniciatoru nemanot.

Arvīds Avots vēl mēģinājumu atkārto (1940.16.VIII) pēc varas maiņas un tiek uzņemts, kā apliecina ieraksts Studentu reģistrā: Uzņemts atpakaļ 3.10.1940. ar 15. pavēli (104). Taču cerības izrādās iluzoras, un viņš kalis padomju jurisprudences priekšmetus (pēc dēla liecības) velti. 1941.7.II viņš atskaitīts, bet 1. martā čekas apcietināts, kas apsūdzībā izmantoja arī Ulmaņa varas laikā fabricētos materiālus, kurus tai bija nodevis PP [Politpārvalde – I. A.] vadītājs (104). Par čeku kā par cilvēku garīgās un fiziskās iznīcināšanas mašinēriju rakstīts daudz gan vēstures pētījumos, gan daiļliteratūrā, tādēļ par Arvīda Avota pēdējo vistraģiskāko dzīves posmu būšu lakonisks. Astrahaņas cietumā viņam nākas sastapties ar vairākiem Latvijas kultūras cilvēkiem: operas solistu Jāni Vītiņu, dzejnieku Leonīdu Breikšu, rakstnieku Aleksandru (Jēkabu) Grīnu, dievturi un mākslinieku Ernestu Brastiņu, grafiķi Kārli Krauzi, gleznotāju un mākslas kritiķi Artūru Jūrasteteri un daudziem citiem. Šāda sabiedrība ļauj arī necilvēciskos apstākļos saglabāt garīgu neatkarību un pašcieņu. Grāmatas autors, līdzās arhīvu dokumentiem un pētījumiem, atmiņu drumslas par tēva pēdējām dienām guvis arī no izdzīvojušā Mārtiņa Bistera. Arvīds Avots nošauts 1942. gada 13. martā.

Jebšu Brīve – nebrīve autors Alnis Avots neuzskata sevi par vēsturnieku, gribas teikt, kaut tādu nevēsturnieku Dievs devis vairāk. Viņš precizējis akadēmiķa Viļa Samsona grāmatā Deviņpadsmitais – sarkano partizānu gads (1970) sastopamos faktus, aprādījis nepatiesības vēsturnieka Viļņa Sīpola propadomiskajā propagandas darbā Ārvalstu intervencija Latvijā un tās aizkulises. 1918-1920 (1957). Patīkami atzīmēt, ka autors pārmantojis arī tēva aso spalvu, kas jūtama gan konkrēto notikumu analīzē, gan pārdomās par sabiedriski politisko situāciju mūsdienu pasaulē. Paraugam pagarāks citāts: Dīvaini, ka arī Stranga piekritis PP, bez pierādījumiem apgalvodams: „Avots, kurš garīgi bija pilnīgi pērkonkrustietis, pēc 15. maija par tādu kļūs arī organizatoriski”. Visos PP savāktajos Pērkonkrusta biedru sarakstos, kur vienā minēts 1 214 biedru, otrā pat 1 355 uzvārdi, ir gan tirgotājs Ādolfs Avots (1884) un atslēdznieks Kārlis Avots (1915), bet ar tiem tēvam nav nekāda sakara. Arī pērkonkrustiešu pratināšanas protokolos nekur neparādās Avota vārds! Un interesanti, kā var izmērīt garīgo pērkonkrustismu? Tikpat labi varētu apgalvot: kāds ir garīgs cionists, ja viņš tiekas ar ebrejiem vai izmanto viņu naudu? (221). Lai lieta būtu skaidrāka, norādīšu mūsdienu vēsturnieka citāta avotu: Aivars Stranga. Ebreji un diktatūras Baltijā (1926-1940). Rīgā: LU Judaikas studiju centrs, 2002.

Pamattekstu papildina „Personālijas”, kur sniegtas enciklopēdijas šķirkļa apjoma ziņas par grāmatā minētajām personām, kas pēc autora domām bijušas nozīmīgākas; pārējo „Personu saraksts”, attēli un dokumentu kopijas ar tēva un mātes ciltskokiem, Astrahaņas saraksts par cietumā ieslodzītajiem un nogalinātajiem un „Komentāri”, kuros izskaidroti būtiski 20. gs. vēstures notikumi un raksturotas Latvijas valsts iekārtas galvenās institūcijas. Neesmu pieminējis autora māti Olgu Aleksandru Berkoldi-Avotu (1897-1962), kuras gaišā personība būtu pelnījusi īpašu apceri.

Literatūrkritiķis, žurnālists Ivars Aļķis strādājis par lasītavas pārzini Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā (1964-1969), Literatūras un Mākslas kritikas nodaļas vadītāju (1975-1987) un bijis vairāku laikrakstu un žurnālu korespondents.