WISŁAWA SZYMBORSKA
1923-2012

 

Vislava Šimborska ir viena no pasaulē pazīstamākajām 20. gs. poļu dzejniecēm. Kopš Nobela prēmijas literatūrā saņemšanas (1996) visbiežāk dzirdētais epitets Šimborskas vārdam ir – poļu dzejas karaliene. Lai arī lielāko mūža daļu dzejniece pavadījusi aristokrātiskajā un it kā pārlaicīgajā Krakovā, viņas dzeja, gluži pretēji, tiekusies precīzi iemiesot sava laikmeta portretu spilgtās, nereti ironiskās un neizvairīgās metaforās. Nobela prēmija piešķirta par dzeju, kuras ironiskā precizitāte ļauj vēsturiskajam un bioloģiskajam kontekstam atklāties cilvēciskās īstenības fragmentos. Šimborskas 13 dzejoļu krājumi un teju 30 gadus ilgais darbs laikraksta Życie Literackie (Literārā Dzīve) redakcijā, kā arī citos Polijas kultūras izdevumos, padarījis viņas viedokli neatraujamu no ikkatras lielākas norises Polijas literatūrā. Nereti tiek sacīts, ka literatūrā Šimborsku „ieveda” otrs pagājušā gs. poļu Nobela laureāts, Česlavs Milošs. Abi rakstnieki arī pierāda, ka literatūra tomēr nav gluži „telpa”, kurā var ieiet vai ko var pamest, bet gan drīzāk – laiktelpa, kontinuitāte.

Šimborska rakstījusi limerikus, kā arī izdomājusi vairākus jaunus ironiskās dzejas žanrus, teiksim, altruikus un labeklīšus (īsas divrindu vārsmas, kas sākas ar ieteikumu „Labāk..” un otrajā rindā turpinās ar „nekā..”). Šimborska saņēmusi arī Gētes (1991) un Herdera prēmiju (1995), Baltijas Asamblejas balvu, kā arī visus svarīgākos Polijas apbalvojumus. Mūža otrajā pusē nodarbojusies ar labdarību, palīdzot bērnu aprūpes centriem.

Latvijā Vislava Šimborska ir pazīstama kopš 1979. gada, kad Ulža Bērziņa atdzejojumā iznākusi viņas dzejas izlase Apsveiksim skudras; iznākusi arī plašāka Šimborskas izlase ar nosaukumu Dzeja (Jumava, 1998, priekšvārds un atdzejojums U. Bērziņš). Portālā Satori publicēta Šimborskas Nobela lekcija „Dzeja un pasaule” (1996).

Ingmāra Balode
¼ satori