Māris Brancis

VISS PAR JOHANU VALTERU

 

Kristiāna Ābele. Johans Valters. Māksl. Juris Petraškēvičs. Rīgā: Neputns, 2009. 400 lpp.

Johans Valters. Pašportrets

Johans (Jānis) Valters ir trešais valnis, uz kā celta latviešu profesionālās mākslas būve. Svarīga viņa samērā nesenās jubilejas izstādes (LNMM) daļa ir apjomīgā mākslas vēstures doktores (LU 2010) Kristiānas Ābeles grāmata, ko pat cītīgam lasītājam pievārēt nav nemaz tik viegli ne tikai tās biezuma dēļ. Tajā ir tik daudz nezināmas informācijas, kas jāaptver, jāiestrādā apziņā un jāiegulda atmiņā. Jāņem vērā arī tas, ka monogrāfija nestāsta tikai par latviešu mākslas attīstības līkločiem, bet arī par Vācijas un Eiropas mākslas virzību laikā no 20. gs. sākuma līdz 30. gadiem, stāstījumā ievijot ne tikai zināmo par labi sen iegaumētiem mākslas korifejiem kā Sezannu un citiem dižmeistariem, bet galvenokārt par māksliniekiem, kuri nav sveši vienīgi attiecīgā reģiona mākslas speciālistiem un kolekcionāriem. Saturīgajam ievadam, kurā autore iezīmē pētījuma vēsturi, seko pamatīgs historiogrāfisks apskats (50 + lpp.), kas iezīmē pētnieces darba metodiku, arī atklājums, kāpēc viņa paģērē gleznotāja vārda vācisko formu. 19. un 20. gs. mijā pat latviešu prese gleznotāju sauc par Johanu, un tikai 1914. gadā Jānis Jaunsudrabiņš pirmo reizi viņu nodēvē par Jāni. Arī 20. gados Latvijas brīvvalsts laikā mākslinieks tiek minēts ar vācisko vārdu, bet ar 30. gadiem, pastiprinoties nacionālismam, arvien biežāk tiek atgādinātas viņa latviskās asinis, kas palīdzēja pārliecināt organizācijas un iestādes, ka ieguldīt līdzekļus viņa veikuma saglabāšanā ir svētīgs darbs latviešu lietas labā. Valters pats allaž parakstīja savus darbus kā Johans. Dzīves laiks dzimtenē bija arī salīdzinoši īss. Aizceļojot uz Vāciju 1906.gadā, viņš pievienoja mātes uzvārdu, un turpmāk viņu pazina kā Johann Walter-Kurau.

Historiogrāfijas apskatā zinātniece rūpīgi izseko visam, kas par Valteru rakstīts Pēterburgas (vācu un krievu) presē 19. un 20. gs. mijā, Latvijā (latviešu un vācu val.), bet tālāk aplūkotas atsauksmes Vācijas presē pēc viņa aizceļošanas, kā arī literatūra par viņa audzēkņiem. Šis lauciņš bija līdz šim pavisam nerakts, tādēļ šeit varam iegūt plašas jo plašas jaunas zināšanas, kas atklāj, ka mūsu gleznotājs bijis visai populārs Vācijā, vismaz līdz Hitlera nākšanai pie varas, kad savu moderno meklējumu dēļ iekļuvis nacistiskajai valstij nepieņemamo mākslinieku sarakstā.

Arī monogrāfijas galvenajā daļā – stāstījumā par gleznotāja dzīvi un daiļradi – Te arī Kristiāna Ābele gandrīz vai katrā rindkopā atklāj kaut ko jaunu. Viņas skrupulozā izpētes darba, neatlaidības un arī veiksmes dēļ tiek kliedētas daudzas leģendas, piemēram, ka Johans Valters apmeties Drēzdenē pēc abstraktās mākslas pioniera Vasilija Kandinska (1866-1944) ieteikuma un ka pēc aizbraukšanas uz Vāciju glābies no trūkuma, spēlējot vijoli Drēzdenes Galma operas orķestrī. Valters Drēzdenē („Vācijas Florencē”), ko anglo-amerikāņu bumbvedēji īsi pirms II Pasaules kara beigām (1945.II) tikpat kā noslaucīja no zemes virsas, bija sekmīgs savā mākslā, ātri vien ieguva atzinību un pulcināja ap sevi pietiekoši plašu skolnieku loku, kas mācījās no sava pedagoga un palika viņam uzticīgi. To pierādīja arī Johana Valtera un viņa skolnieku nesenā izstāde Jelgavā.

Mākslas vēsturniece aplūko teju vai ikvienu darbu, kas nācis viņas uzmanības lokā, analizējot ne tikai darbu stilistiku, bet arī specifiskas lietas, piemēram, otu rakstu, krāsu salikumus.

Vienlaikus plašais pētījums ir saistošs ekskurss Latvijas un tāpat arī Vācijas kultūras dzīvē. Viņa izsekojusi arī to cilvēku biogrāfijai un darbībai, kuri bijuši saistīti kaut kādā veidā ar Valteru vai par viņu rakstījuši. Te arī slēpjas mākslas vēsturnieces lielo panākumu noslēpums. Kristiāna Ābele neatstāj nevienu, pat visneievērojamāko faktu nepārbaudītu, piemēram, pat izsekojusi, kur mākslinieks ņēmis izteicienu gleznojamā esamība – nevis no Kanta, kā līdz šim ticis domāts. Īstais „vaininieks”, izteiciena pirmavots bijis vietējais filozofs Cīglers (Leopold Ziegler, 1881-1958). Sīkums? Bet no tā var secināt, ka Valters bija praktiķis, taču nebūt nenorobežojās tikai savā glezniecībā. Šis fakts apliecina arī to, ka mākslinieks bija cieši saistīts ar vietējo kultūru, un vācu inteliģence viņu ievēroja un augstu vērtēja. Savukārt no citas puses raugoties, tas liecina par pašas Kristiānas Ābeles ļoti plašajām zināšanām, ar kurām viņa brīvi operē, iedziļinoties ikvienā faktā vai mājienā.

Grāmatā ir reproducētas 416 Johana Valtera gleznas un piedevām vēres (21 lpp.), bibliogrāfija (11 lpp.), izstāžu saraksts (15 lpp.) un krietni plašs grāmatas kopsavilkums vācu valodā.

Dr. Kristiānas Ābeles gandrīz vai titāniskais darbs, kam viņa veltījusi 11 gadus, pēc manām domām, ir pats labākais latviešu māk­slas pētniecībā. Johans Valters ir iemūžināts bet kur ir tikpat pamatīgi un nozīmīgi pētījumi par abiem viņa studiju biedriem – Vilhelmu Purvīti un Jani Rozentālu? Tiesa, Tatjanas Kačalovas grāmata Vilhelms Purvītis ir lieliska, bet tā izdota 1971. gadā, ir arī Zviedrijā „Ziemeļblāzmas” izdotā Hugo Vītola grāmata Marta pali: eseja par latviskās ainavas meistaru Vilhelmu Purvīti un viņa laikmetu (1975). Arī par Rozentālu ir it kā rakstīts daudz, pat izdotas viņa vēstules, taču trūkst tik pamatīga mūsdienīga pētījuma, kādu ieguvis Johans Valters.