Jaunā Gaita nr. 269. vasara 2012

 

 

Indra Gubiņa

 

 

Jaungaitnieces (kopš 1957) Indras Gubiņas literārais devums sastāv no 27 dzejoļu, prozas un atmiņu grāmatām, no kurām septiņas ieguvušas balvas. Akadēmiskie grādi mākslas vēsturē unbibliotekāru zinībās. Rakstniece dzīvo Toronto, Kanādā.

 

Liepa

 

Karstajā vasarā liepa

ziedu reibumā tvan.

Degdama medainā gaismā,

vasara liepas zaros

bišu dūkšanā san.

Karstajā vasarā ēna

        tvīkstošos gājējus sargā.

Vēsmā lapas čukst lēni: –

neej, neej man garām.

Liepa par vēsajām naktīm,

par zvaigžņotām debesīm stāsta,

lai karstumā paguris gājējs,

pie stumbra atspiedies, sajūt,

kā liepas vēlīgā ēna

spirdzina tālākam ceļam.

 

Katra diena zūd rietā.

Vasara aizies, būs cita.

Ar vēja un bišu dziesmām

laimīgā liepa stāvēs

savā īstajā vietā

gadiem ilgi tā pati.

 

Lietū

         Debesis krīt! Pelēkas lietus šaltis

         gāžas ziedošā dārzā.

Vai ezers lidoja pāri

un to kāds nosauca vārdā?

Puķes pie zāles pieplok,

sīkās straumītēs ļaujot

sīkām ziedlapām peldēt.

 

– Debess, neposti dārzu!

– Lietu, svētību vajag.

Svelmē ik augs tevi sauca,

saudzīgs esi jel tagad.

 

Bet debesis krīt.

Pelēkas lietus šaltis

kapā un drebina dārzu.

 

Kapsētā

 

 

Visapkārt miers.

Nedreb zāle, nedreb zieds.

Bula laika klusums liels.

Tomēr – nē! Dun.

Kaut kur rok.

Kaut kur kādam kapu rok.

 

Koki un krūmi stāv mēmi,

Vēsma tos nesalīgo,

arī ne dzīvajo bēdas.

Sastindzis liekas viss.

Tomēr – nē!

 

Kā balta dvēsele taurenis

gar piemiņas akmeni lido,

kurā iekalti mirušo vārdi

un tie – par mīlestību,

kas nebeigsies nekad.

        Visam, kas sācies, ir beigas.

        Mirušos viegli ir mīlēt.

        Bet dzīvos, vēl dzīvajos ...

 

Klusums sāpīgi liels.

Visapkārt miers.

Tomēr – dun.

Kaut kur rok.

Kaut kur kādam kapu rok.

       Būs jauns akmens, būs cits vārds,

       zem velēnām paliks apglabāts

       ar savu mīlestību kāds

       bez iekaltiem vārdiem.

 

Kapsētā

 

Vārdos ir spēks

gan maigos, gan naža asos.

Viens vārds un paveras skati

Kā bilžu grāmatas lapas.

 

           Saki – vējš!

Tava pieredze ainās un sajūtās rada

mirkli vai vietu, rada

ar vienu vienīgu vārdu.

Pieliec klāt otru – koks vai mežs.

Uzzibsnī plaukums, šalkas un žūžošana,

dzeltenu lapu deja

vai skuju pieskāriens ass.

Pieliec trešo vārdiņu: tad vai tur.

Vai tevī kas neiedrebas?

Citas vietas, cits laiks

pamet ilgas, prieku, pat sāpēšanu,

jo vārdā ir spēks.

Vārdi glāsta, žēlo un dur.

Nemētājies ar tiem!

 

 

Tad

 

 

Kad vairs nespēšu jūrā peldēties,

vai tikai domās tālē traukties,

kad gājušo gadu smagums,

iegūlies kaulos, kājas sies,

tomēr ik vasaru vēlēšos

kopā dārzā ar magonēm plaukt

kā sveiciens skaļš saulei –

saulei un dzīvības priekam,

kaut drīzai nobiršanai zieds lemts.

Ir visam savs laiks.

Man arī.

 

Rīti

 

 

Tikai jums, mana laika biedri,

Īsti to saprast un zināt,

kā tas ir, kad atmostas rīts,

bet kājas tik grūti izkustināt.

 

Un tad jādomā, šodien kas darāms.

Uz zīmītes rakstīts: mauriņu pļaut.

Tiešām, jau tagad? Būs rītdiena atkal.

Varbūt vēlāk, vēl patikas nav.

 

Vai arī jums, mana laika biedri,

līdzīgi kādreiz rīti nu aust?

Netīkas atzīt, ka pienācis tomēr

laiks ar sajūtu – spēka vairs nav.

-----

Tu gultā uzslienies sēdus

un miegaini logā paraugies.

Saule. Brīnišķā saule spīd!

Jāceļas, jāsāk ir darboties.

 

Bet – nav jau kur steigties.

Var mirkli vēl atlaisties slīpi.

Varbūt vēl parādās sapnis kāds.

Gan jau, gan darbi tiks padarīti.

 

Rīta gaisma aicina spoža,

un neko tu vairs nesapņo.

Celies! Tev diena ir dota..

Saņem ar prieku to!

 

 

Kas vietā nāks

 

Tā Lielā roka priekškaru velk ciet,

kaut mēs uz dzīves skatuves vēl stāvam.

Nav liktens teicis – palieciet! –

ne jautājis, vai nokāpt spējam.

Mēs raugāmies, kas vietā nāks,

uz veciem, nodeldētiem dēļiem

vai spirgti uzleks kāds?

Kad spuldžu gaismā acis žilbst,

var daudz ko neredzēt.

Un Lielā roka priekškaru

velk lēnām ciet.

 

 

 

 

 

Juris Zommers

 

 

 

 

Toronto mītošā Jura Zommera, pirmsdatoru ērā JG maketētāja, dzejoļi iespiesti JG lappusēs kopš 75.nr. (1969). Rīgā iznāca dzejkrājums Radību noslēpums (2005).

Teksts

 

Ārā spoža saule. Pavasaris varbūt.

Īsti nevar zināt. Saule. Putneļi visur

čivina, zvirbuļi, grozīgi strazdi.

Grāmatu tārps nopūšas.

 

Darbs laikam gaida.

Dārzā visāda draza, pagrabā peļķe,

griestos raibumi. Dabiski dzīves

iztrūkumi, var jau teikt. Būtu

jāceļas, bet uzmanīgi.

 

Tam gultā blakus

žurnālu, grāmatu kaudze, puslasītas,

nelasītas, bet tā par tevi, Bille, nu

gandrīz izlasīta. Ko tad?

 

Darbs laikam gaida,

bet vispirms jāparakņājas

blakus plauktos. Tāda kā vārdu ēstgriba,

pacilāt, pašķirstīt dažus

vilinošus sējumus.

 

Vienmēr pārsteigumi.

Kādreiz jau bija mazliet pēc plāna.

Dzīvojamā istabā latviešu,

skatloga kārtībā, bet viss

tak vairojas.

 

Skapji guļamistabā, un

tur pie trepēm, bēniņos arī, kā jau grāmatu

kazarmās: 56 plaukti pirmā stāvā,

otrā tagad 44. Būsim precīzi.

 

Dažāda platuma,

dziļuma, tātad grāmatas divās rindās,

viena aiz otras, un vēl 52 plaukti

sastūmušies tur augšā bēniņos.

Grūti saskaitīt.

 

Priekšā vecu mantību

kastes, un arī Mīļā, tavs jaunības galds

ar četrpēdu grāmatu kalnu tur

kaut kā uzstādītu.

 

Istabu kaktos arī

grāmatu noliktavas. Palīdzēsiet ar

matemātiku? Varbūt 5270 grāmatas, vismaz

puse nelasītas. Dabiski.

 

Pārnākot no darba,

tam somā vienmēr kāds bibliotēkas

gardums, ar prioritāti. Grāmatu

tārps saslejas.

 

Viss blakus tam atkal jau

slīd un gāžas. Tas tāds rīta rituāls. Ir jau

gaišs, saule arī, varbūt pat kāds

darbiņš gaida. Tomēr.

 

Jā! Jā!

Patiešām mīlu nezāles. Krāsa lobās

logu rāmjos, un trepes čīkst pēc palīdzības.

Būs jau cits rīts, cits gads.

 

Roka tver grāmatu.

Nemaz nezināju ka man tā bija.

Un kas tā tur plaukta otrā rindā? Atradums!

 

Grāmatu tārpa dzīve.

Tāda. Un nāve? Tas solās.

Paspēs visu. Tās grāmatas,

un kādu nezāli arī.

 

 

Jaunā Gaita