Gundars Ignats

Lapsas un dzinējsuņi

 

Un pēc tam bija vēl viena meitene. Es reizēm par viņu aizdomājos, varbūt Diānas nemaz nebija un esmu visu safantazējis.

Mēs mācījāmies vienā skolā. Gunārs, viņas brālis, atbrauca kaut kur no Druvienas, Gaujienas un iestājās vidusskolā manā klasē. Viņš rūpējās par savu izskatu, glaudīja ezītī sasukātos matus, gāja uz svaru zāli, muskuļu briedināšanai karotēm ēda cukuru, un lāgiem mērīja bicepsa apkārtmēru, un teikumu, kas pašam šķita smieklīgs, papildināja ar īsu hi-hi-hi smiekliņu. Viņš gribēja būt stiprs un pēc vidusskolas kļūt par policistu vai armijnieku.

Divus gadus pēc Gunāra no tās pašas puses ieradās Diāna. Viņa mācījās desmitajā, mēs – divpadsmitajā klasē. Diāna bija jauka meitene no laukiem, viņa valkāja viltotas džinsa bikses ar augsto vidukli un pelēcīgas bītlenes un ar apaļajām acīm caur plato pieri vēroja apkārt notiekošo. Viņas parādīšanās izraisīja mūsos interesi. Aristoteļa svētkos puiši piedzērās un vēlējās ar jauno meiteni draudzēties. Viņa skatījās un klusi smaidīja. Nākamajos pasākumos, viņa pievienojās mūsu kompānijai, bet kā Gunāra māsa, nevis kāda puiša draudzene. Es viņai īpašu uzmanību nepievērsu, un viņa atbildēja ar to pašu. Diāna patika Kasparam. Viņš lūdza Diānu dejot. Kautrīgā meitene reizēm piekrita, reizēm slēpās un skrēja uz meiteņu istabu. Kaspars pacietīgi gaidīja. Kad Diāna atgriezās, viņš lūdza atkal. Diānai Kaspars īsti pie sirds negāja, viņai vairāk patika Armands, bet Armandam patika visas meitenes. Staltais jauneklis ar īsajiem sprogainajiem matiem trenējās karatē un gandrīz nemaz nelietoja alkoholu. Tās bija būtiskas priekšrocības salīdzinājumā ar citiem puišiem. Viņš sistemātiski draudzējās ar visām skolas meitenēm – pa vienai un īslaicīgi. Par spīti attiecību īslaicīgumam, Diānas kārta Armanda sarakstā bija tālu uz beigām un viņas rīcībā bija tikai daži mēneši, lai ieviestu savas korekcijas. Pamazām simpātijas nāca gaismā, Armanda klātbūtnē viņa sarka, kautrīgi novērsa skatienu, koķeti smaidīja un izmantoja tīņu žurnālos aprakstītās metodes, kā iepatikties tam, kuram nepatīk. Tas nostrādāja, Armands izdarīja korekcijas sarakstā, un Diāna kļuva par viņa draudzenīti, dejoja tikai ar viņu, bučojās tikai ar viņu, un izskatījās, ka mīl vienīgi Armandu. Romantika turpinājās, līdz Armands atgriezās pie saraksta un steidza tuvāk iepazīties ar atlikušajām meitenēm, bet Diāna palika ar salauztu sirdi un izmantoja tīņu žurnālos aprakstītās metodes zaudētas mīlestības atgūšanai. Kaut kādu iemeslu dēļ tās nenostrādāja, un Diānai nācās noskatīties kā Armands dejo un skūpstās ar viņas klasesbiedreni, paralēlklasesbiedreni, meiteni no 11.c un daudzām citām.

Laika rats griezās, mēs pabeidzām skolu, Gunārs iestājās Policijas akadēmijā, Kaspars un Armands studēja inženierzinātnes, es aizbraucu labi tālu no dzimtās pilsētas, lai kļūtu par birokrātu. Kā gāja Diānai, man nebija ne jausmas, droši vien kaut kur studēja – juristos, sociologos vai varbūt ekonomistos. Mūsu kontakti bija pārtrūkuši, līdz vienu reizi viņa mani uzaicināja interneta draudzības portālā ar īsu – čau, nāc draudzēties – vēstulīti. Draudzību apstiprināju, profilā viņa rakstīja, ka ir meitene, kas sapņo, romantiskos vārdus papildināja Paulu Koelju citāts un fotogalerijā bildes, kur sapņainā meitene ar draudzenēm tusē klubiņā, Diāna sūc kokteili, dzied karaokē. Bītleņu un džinsu vietā bija blūzes un svārki, vien plato acu skatiens caur pieri bija palicis tas pats nemainīgais. Es varēju viņai aizrakstīt kādu vēstulīti, apjautāties, kā iet, ko dara, bet – vienreiz nesanāca, otrreiz aizmirsās, citreiz šķita, nu ko es tā stulbi.

Un satikāmies mēs gluži nejauši. Gunārs pabeidzis Policijas akadēmiju, kādu gadu pastrādājis, meta pie malas mentu padarīšanu un kopā ar kaut kādiem džekiem veidoja brīvdabas izklaides parku. „Pagaidām ir tikai peintbols, bet būs visādas atrakcijas,” viņš rakstīja e-pasta vēstulē. Cik varēja noprast, publicitātes kampaņa nedeva cerēto rezultātu un manā e-pastā sāka pienākt Gunāra vēstules ar treknrakstā iekrāsotiem vārdiem „par cenu vienosimies”, „savējiem var sarunāt skidonus” un tamlīdzīgi. Pielikumos bija pievienotas fotogrāfijas – peintbola laukums, mucām un riepām piemētāta pļava, laimīgi peintbolisti ar brillēm un krāsu izraibinātiem tērpiem. Arī bildes un īpašie piedāvājumi nezināmu iemeslu dēļ klientus nepārliecināja un Gunārs piedāvāja bezmaksas paraugspēles:

– Jāmaksā tikai par lodēm, – rakstīja Gunārs.

Darba dunas nogurdināti, mēs ar kolēģiem pēc ilgām diskusijām, nolēmām, ka peintbols būs īstais kolektīva saliedēšanas pasākums. Boulings dažiem nepatika, teātra apmeklējuma lietderību kolēģi apšaubīja. Tā kā peintbola parkā neviens nebija bijis, tas šķita kaut kas jauns un interesants. Es sarakstījos ar Gunāru, viņš atsūtīja maršrutu, kā līdz parkam nokļūt, un vienu sestdienu, paņēmuši sporta tērpus, pāris kastes alus un cepamgaļu, devāmies atbalstīt jauno uzņēmēju.

– Jābrauc pa šoseju, tad aiz kalna pirmajā pagriezienā jābūt norādei uz mājām „Kūpeņi”, tur iekšā, pa grantēto garām kaltei, un tad pa kreisi, zem ķieģeļa, garām zīmei „Privātīpašums”, cauri alejai, gar mājām, tur jābūt pļavai un plakātam „Izklaides parks”, – es stāstīju šoferītim maršrutu. Automašīna no mūsu svara un smagajām alus kastēm teju uzsēdās izdangātajās ceļa bedrēs. Samazinājām ātrumu, nelaimīgais šoferis lavierēja pa grumbuļaino ceļu un lamājās, alus pudeles šķindēja. Pie mājām mūs sagaidīja milzīga auguma bezšķirnes suņi zvērojošām acīm.

– Nu johaidī, – šoferis nolamājās, kad saprata, ka iebraukšanas aizlieguma zīme ir īsta, nevis paštaisīta.

Brīnumainā kārtā nokļuvām līdz pļaviņai, kurā uz lepna aizsargkrāsas transparenta lieliem, koši sarkaniem burtiem Izklaides parks, zem tā krietni mazākiem burtiem slīprak­stā Atpūta drošajiem. Divi peintbolisti profilā ar stobriem aizsargtērpu kapucēs un lielām brillēm uz acīm. Lai cik iespaidīgs tas nebūtu, man bija skaidrs, kāpēc viņa biznesa projekts diez cik raiti neattīstās un izskatās, ka drīzumā izputēs. Laukums izskatījās vēl bēdīgāk kā atsūtītajās fotogrāfijās. Tas atradās nelielā meža ieplakā. Šur tur traktora riepas, dažas mucas, puspuvuši baļķi un izgāzti celmi. Piekalnītē neliels celtniecības vagoniņš, ko Gunārs lepni nodēvējis par štābu.

– Čau, reindžeri, hi-hi-hi! Gunārs teica, atnācis mums gabaliņu pretim. Viņš bija ataudzējis matus, trīs dienu bārdu un mugurā haki krāsas peintbolista tērps.

Mēs gājām uz štābu, kurā, Gunāra vārdiem sakot, uzvarētāji un zaudētāji var atpūsties un pie alus kausa salīgt mieru.

– Kā tad iet peintbolistam? prasīju Gunāram.

– Cīnamies, karojam, hi-hi-hi!

– Ir klienti?

– Ir arī klienti, ar visādiem svoločiem-pārbaudītājiem jācīnās.

– Pārbauda, vai lodes īstas?

– Kā tad, ka tik sodu uzlikt. Bet mēs atšaudamies, hi-hi-hi.

Vagoniņā smaržoja pēc koksnes un kaut kā ķīmiska, no nelielā koridora pa labi bija telpa, kur salīgt mieru pie alus kausa, daži krēsli un galds, uz kura karotājiem izlikt līdzatvestos dzērienus un paiku. Iepretim noliktava ar kastēs saliktiem kariņa piederumiem, tai līdzās Gunāra lepni piesauktais ofiss. Un Diāna bija tur.

Diāna sēdēja pie galda. Viņas izskats kontrastēja ar apkārtējo vidi, viņa bija neiederīga šajā pseidomilitārajā izklaidē, šķita esam no citas pasaules – tā vairs nebija desmitās klases jaunuve bizēs sapītiem matiem, džinsos un bītlenē. Tā bija pavisam cita Diāna, jauna un skaista sieviete, vēl skaistāka kā draugu galerijās, ģērbusies lietišķā žaketē, svārkos un modernos zābakos līdz celim, šķipsnām krāsotiem, pakāpeniska griezuma matiem un gaumīgi kosmetoloģizētu seju. Jaunā Diāna noteikti lasīja sieviešu žurnālus, viņa nebēga un neslēpās pēc katras dejas, viņa bija pārliecinoša – caur plato pieri skatījās aicinošām acīm, koķetais smaids bija aicinošs, viņa piesarka aicinoši.

– Čau, – es uzsaucu.

– Čau, – viņa atbildēja intonācijā, kas manā ķermenī raisīja nepārvarami aicinošas saldpilnas vibrācijas. Ādai pārskrēja tirpu vilnis, deniņos sāka pulsēt, es sajutos kā lamatās iekritis dzīvnieks. Pie Diānas žaketes atloka pamanīju zīmīti ar viņas vārdu un uzvārdu – Diāna Medniece. Tātad joprojām medniece, es nospriedu. Diāna meistarīgi piesarka un pulsācija manos deniņos kļuva divreiz ātrāka.

– Kur sabērt? Es nosarcis jautāju, kur man likt savākto naudu.

– Te, – viņa iedeva metāla kastīti.

Es iebēru divas saujas monētu un pasniedzu Diānai. Viņas galds bija nokrāmēts ar kaut kādām veidlapām, tabulām un kādā no tām viņa ierakstīja mūsu spēles dalībniekus.

– Uzskaite?

– Jā, – viņa atbildēja. Es nesapratu, kāda velna pēc viņai nepieciešami visu dalībnieku vārdi un uzvārdi, glābjoties no Diānas biedējošās ietekmes, izgāju ārā un spilgtajā saulē mazliet noreibu.

– Nāk pēc mārkeriem! Gunārs aicināja.

– Pēc kā? Es Diānas un spilgtās saules reibināts, nesapratu.

– Pēc stroķiem, hi-hi-hi!

Gunārs dalīja šaujamos, krāsu lodīšu aptveres. Ieroči izskatījās biedējoši.

– Vai nošaut nevar?

– Pagaidām nav gadījies, hi-hi-hi, vismaz pie mums, – Gunārs jokoja.

Gunāram patika atbildēt uz jautājumiem. Viņš kā profesionālis stāstīja, kā kas darāms, kur kāda podziņa nospiežama. Un manas kolēģes labprāt jautāja. Bet es domāju par Diānu, par to kā viņa pilda veidlapas un formulārus, domāju, ko viņa dara ziemā, kad ir bezdievīgi auksts, vai tiešām viņa brauc šurp pildīt tabulas.

– Karoče* tā, – Gunārs, izdalījis nepieciešamo ekipējumu, sāka drošības instruktāžu. Lai arī brīžiem jokoja, viņš saglabāja akmenscietu sejas izteiksmi:

– Masku no sejas nedrīkst noņemt, ja kādam maskas nav, nešaujam pa viņu, nešaut tiem, kuri nespēlē, nešaut tuvāk par pieciem metriem, pirms un pēc spēles nospiest drošinātāju…

– Vai, vai, cik sarežģīti, – vaimanāja manas gados vecākās kolēģes.

– …nešaut, ja cilvēks pacēlis roku, – Gunārs neļāvās jūtelīgumam un pabeidza in­struktāžu.

Diāna, iznākusi no ofisa, vēroja mūs, viņa stāvēja durvīs, rokas uz krūtīm sakrustojusi.

– Lapsas un dzinējsuņi, – Gunārs stāstīja spēles noteikumus, – lapsas slēpjas un dzinējsuņi iet medībās, spēles beigas ir tad, kad visas lapsas vai suņi ir pagalam.

– Es negribu, lai mani medī, – iesaucās mūsu grāmatvedīte.

– Izdomājiet paši, lapsām jābūt trīsreiz mazāk nekā suņiem.

Lapsas bijām mēs ar datoriķi un projektu vadītāja, pārējie kļuva par dzinējsuņiem. Uzlikām brilles un sagatavojām ieročus. Diāna joprojām mūs vēroja, viņa izskatījās tik lieliski, no piekalnes pļavas tur augšā, pie peintbolistu štāba – kā dieviete. Dzinējsuņiem neskatoties, lapsiņas izklīda uz slēptuvēm. Datoriķis noslēpās riepu aizsegā vistuvāk dzinējsuņiem, projektu vadītāja labajā malā aiz iztrūdējušiem baļķiem, es aizskrēju līdz tālajam stūrim, kur izgāzts celms un sakņu izplēsta iedobe šķita ideāls patvērums.

– Uzmanību, gatavību, starts! Dzinējsuņi metās laukumā. Pukšķēdamas bira krāsu lodes, kāds no dzinējsuņiem smilkstēdams krita līdz ar pirmajiem šāviņiem. Dzirdēju ložu riešanu tuvojamies, pabāzu purniņu ārā no slēptuves un puk, puk, puk dažas reizes izšāvu. Dzinējsuņi mani pamanīja un metās šurp. Vēl pāris reizes izšāvu viņu virzienā. Nogaidīju. Ripinājos lejup pa lēzeno nogāzi un nolīdu aiz baļķiem. Ar vienu acu kaktiņu redzēju, ka lapsa-datoriķis ir pagalam, projektu vadītāja vēl ne reizi nebija izšāvusi un sevi atklājusi, tāpēc viss dzinējsuņu naids bija vērsts uz mani. Puk, puk, puk, – es izšāvu vienu sēriju. Puk, puk, puk – izšāvu otru. Dzinējsuņi bija turpat, turpat, es pielēcu kājās un bēgu. Dzinējsuņi bez aizsega man pakaļ, bet aiz viņiem pakalnītē, pāri spēlētajam dzinējsuņu naidam un ložu krusai pie štāba stāvēja Diāna. Es pasmaidīju, un šķita, ka viņa atbild ar to pašu. Iedomājos, cik ļoti šī vieta ir viņai nepiemērota, iedomājos, varbūt mēs kopīgiem spēkiem varētu šo peintbola laukumu pārveidot par lielu izklaides parku, mēs rakstītu projektus, piesaistītu finansējumu, noasfaltētu ceļu līdz šosejai, nošautu dusmīgos kaimiņu suņus, kaltē ierīkotu spoku pilsētiņu, un cilvēki brauktu šurp pūļiem. Es iztēlojos parku pēc trim vai pieciem gadiem. Diānai nebūs jānīkst šeit – jāpilda nevajadzīgas tabulas, jāvāc nauda metāla kārbā un jāskaidrojas ar nodokļu inspektoriem. Viņa strādās, mēs abi strādāsim centrālajā ofisā un tas, protams, būs Rīgā un mēs kopā, ko-pā, ko…

 

…mēs kopā ejam pa milzīgu gaišu jo gaišu pļavu, tikai mēs divi – Diāna un es. Diāna ir baltā, caurspīdīgā naktskreklā, es skatos uz viņu, un viņa skatās man acīs. Es smaidu, un viņa man atbild ar to pašu, viņa smaida īstu, patiesu smaidu, kas stāv pāri visām tīņu, sieviešu un ģimenes žurnālu pamācībām, es zinu, ka viņas smaids ir īsts:

– Kāpēc tevi agrāk neredzēju, – es Diānai jautāju.

– Tu mani redzi tagad, – viņa atbild, – vai tad ar to tev nepietiek?

– Es gribu tevi vienmēr sev līdzās.

– Ar gribēšanu vien nepietiek, – viņa man atbild.

– Ko tad vēl vajag?

– Mīlēt, – viņa man atbild, un es solu:

– Es tevi mīlēšu, es apsolu, tu esi visskaistākā meitene, ko jebkad esmu redzējis.

– Kāpēc tu piesarki, – es jautāju.

Viņa klusē, skatās man tieši acīs un ceļ naktskrekla plīvuru pāri.

– Kāpēc tu tā dari?

– Kā tad man būtu jādara?

– Tā, lai mēs vienmēr būtu šeit, lai mēs vienmēr būtu kopā, lai mēs skatītos viens otram acīs, domātu viens par otru un mūžam mīlētu viens otru.

Diāna skatās man acīs caur plānajam audumam:

– Mūžīgi, mūžīgi!

Viņa satver manu galvu, un mēs skūpstamies caur audeklu, viņas rokas tur manu galvu cieši, satvēriens kļūst arvien stingrāks, viņa spiež mazajā bedrītē zem pakauša.

– Ko tu dari?

Diāna smaida atbildei.

– Au, – es iesaucos.

– Mūžīgi, mūžīgi? – viņa jautā. Nepaspēju atbildēt, viņa palaiž rokas vaļā un es krītu, jūtu, ka lidoju kā putns, bet nespēju lidojumu vadīt, zeme ir tik tuvu, bet es nespēju stūrēt.

 

– Būs, būs dzīvotājs, – dzirdēju Gunāra balsi. Manu skatienu bija aizklājis melns plīvurs, kurā mirdzēja bezgalīgs zeltītu zvaigznīšu pulks.

– Rokas, kājas jūti? – grāmatvede bija ne pa jokam nobijusies.

– Jā, – es pusdzīvi novilku. Kad atguvu apziņu, jutu nežēlīgas galvassāpes.

Pakausī sajutu kaut kādu šķidrumu, pieliku pirkstu – tā bija krāsa no precīza trāpījuma.

– Sāp galva?

– Jā.

Kāds gribēja mani novākt no laukuma, lai turpinātu spēli.

– Paga, nekustini, – cits iebilda.

– Ātros vajag saukt, – grāmatvede nelikās mierā.

– Kā ir? – viņa pārjautāja, lai pārliecinātos, ka es esmu runājams.

Es izspiedu vārgu:

– Normāli.

– Viss būs kārtībā, – Gunārs palika pie savām domām, bet varbūt viņam rūpēja peintbola parka reputācija, varbūt pietika citu ziepju, lai tagad vēl būtu jāskaidrojas par nelaimes gadījumu.

Es brīdi paliku guļam. Lapsas un dzinējsuņi pasludināja spēles pārtraukumu. Trieciens no manas apziņas bija izsists, es atceros atmošanos. No kolēģu stāstītā nopratu, kāds bija ļoti veiksmīgi trāpījis kaklā – dzinējsuns ieklupis sprandā.

Gunārs kolēģiem skaidroja, ka ieroči nav bīstami:

– Neko ar šitiem nevar izdarīt, viņš novicināja gar degunu krāsu šaujamo. Es riebumā saviebos.

Es aizsteberēju līdz štābam un turpat piekalnītē atlaidos, lapsas un dzinējsuņi atgriezās laukumā, bet spēle kļuva lēnāka, karotāji – pasīvāki, dzīvoja slēpņos, vien retumis pārvietojās starp tiem. Grāmatvede noslēpās aiz riepām un šāva ap stūri, piesardzīga bija arī projektu vadītāja, kamēr puiši centās pierādīt, ka peintbols ir interesants.

Bet štāba durvis bija tukšas, Diānas vairs nebija. Gunārs sēdēja man blakus vagoniņa priekšā un stāstīja par savām iecerēm, par izklaides parka paplašināšanas plāniem, par ideju sapirkt spēcīgākas šautenes:

– Lai lapsām vispār nav nekādu izredžu, hi-hi-hi!

Man negribējās, lai lapsām nav vispār nekādu izredžu, man bija pilnīgi vienalga, vai Gunāra peintbola parkā ir jauni vai veci ieroči. Man gribējās, lai Diāna atnāk un pasēž pie mums.

Bet viņa nenāca. Es piecēlos un grīļodamies aizvilkos līdz štābam, bet ne ofisā, ne noliktavā, ne telpā, kur uzvarētāji un zaudētāji pie alus kausa salīgst mieru, Diānas nebija.

– Ateja ir aiz stūra, – Gunārs uzsauca, nesaprotot manu mētāšanos.

– Būs jau labi, – es norūcu.

Kas to lai zina, kur viņa izgaisa, jautāt Gunāram es nesaņēmos un tā tas palika. Pēc medībām mēs devām priekšroku noīrētajai viesu mājai, nevis telpai, kur uzvarētājiem un zaudētājiem pie alus kausa salīgt mieru. Teju visi kolēģi atzinās, ka diez kas no tā peintbola nav, vienam bija zilumi, citam noberztas kājas. Biju domājis nedzert, tomēr vienu aliņu izdzēru, un tad kaut kā aizgāja arī otrais un trešais, es sapratu, ka mūsu projektu vadītājai nav ne vainas un galu galā viņai nav arī puiša.

Diānu vairs neesmu saticis, reizēm prātoju, varbūt Diānas vispār nemaz nebija un esmu viņu izdomājis. Es nesūtu viņai vēstules, nemeklēju telefona numuru. Godīgi sakot, kolēģiem neriskēju jautāt, vai tāda Diāna peintbola parkā maz bija. Ja viņa tur būs bijusi, padomās, ka man ir amnēzija, bet ja viņas nemaz nebija? Ko tad viņi padomās? Un ko lai domāju es?

Arī Gunāru neesmu saticis kopš tās reizes, nezinu, vai viņš nopircis jaunos šaujamos. Iespējams peintbola padarīšana viņam aizgājusi uz grunti. Nav sūtījis arī nevienu īpašo piedāvājumu. Varbūt uzklupuši nodokļu inspektori un nomušījuši biznesa ideju vai klientu straume pavisam apstājusies. Bet varbūt dzinējsuņi visas lapsas ir nomedījuši.