Izcils raksts Latvijas Avīzes 1. lpp.! Izcils  vīrs – Gundars Kalve. Izcils  paraugs, kā jauns latvietis šodien  brīvprātīgi savai tēvzemei kalpo.

Ričs Spuris <rikards37@sbcglobal.net>

Ahā, nacisma cildināšana ir kalpošana dzimtenei? Tad jau šodien notiks dzimtenes lielākie svētki – nacistu piemiņas diena.

Normunds Svidzinskis <tas.pats@sveiks.lv>

 

Normund, ko tad tu gaidīji no aizjūras kūdītājiem, kas paši sēž drošā ASV azotē? Lai taču cilvēks pēta savas dzimtas vēsturi, bet tāpēc nav jāpiekar birka par kalpošanu (ne savai) tēvzemei. Liels stulbums klājas pār Latviju, tauta maldās kā pa purvu, nevar un nevar atrast to cini, uz kā atsperties, visu laiku tikai krīt atvarā līdz ausīm. Kam par godu šodien plivinās Latvijas karogus pie Brīvības pieminekļa? Gribot negribot līdz ar to tiek modināts arī viens neģēlis – Hitlers, darvu nav iespējams atdalīt no medus. Un tas pats notiks 9. maijā, kad cels augšā otru ļaundari – Staļinu. Ar šādām izdarībām ieminam dubļos to cilvēku piemiņu, kas cīnījās zem sava karoga ar bermontiešiem. Kamēr būsim tik akli, nekas labs mūsu tautu negaida. Tas ir vājprāts – kāpt nost no cieta pamata un likties iekšā akacī! Viss mums dots pašiem savs, taču neņemam!!!

Ausma Ābele <ausma.abele@balticom.lv>

 

Jā, pret bermontiešiem cīnījās zem sava karoga, laikā kad pagaidu valdība ar Ulmani priekšgalā un Zemitānu pakaļgalā, gļēvulīgi muka no vācu un krievu impēristu militāristiem. Taču Brīvības cīņas tika izcīnītas zem dažādiem karogiem. Kalpaks, zem vācu karogiem, bet Cēsu kaujas zem igauņu. Tāda ir vēsture mums, dīvaina. 16. marts ir piemiņas diena Latviešu leģionā kritušajiem. Un maz ticams, ka starp leģionāriem bija kāds latviešu nacists. Jā, tur bija dažādi cilvēki, gan izcili varoņi, gan gļēvuļi, gan arī cilvēki ar noziedzīgu noslieci. Taču, ja 16. martā, kuru šodien pieminam, Leģions cīnījās uz svešas zemes, un ir grūti racionāli pierādīt, ka tas notika Latvijas labad, tad vēlāk, jau Kurzemes cietoksnī Leģions cīnījās par Latvijas interesēm, glābjot no iznīcības mūsu civiliedzīvotājus un cerot, ka kara turpinājumā varēs kopā ar Rietumu sabiedrotajiem cīnīties pret sarkanajiem. Un neviena cīņa, kauja Kurzemes cietoksnī netika zaudēta, un izglābti tika desmiti un desmiti tūkstošu latviešu, kuri okupācijas ilgos gadus starptautiski urbināja atmiņu ar Latvijas Republikas vārdu. Un 9. maiju es svinu gan kā Ūsiņdienu, gan kā latviešu kareivju nepakļaušanās, neuzvaramības un nepadošanās dienu. Jo 1945. gadā Leģions nepakļāvās pavēlei no vācu puses padoties, palika neuzvarēti no sarkano puses. Nepadevās un daudzi vēl turpināja cīnīties un gaidīt izdevību atgūt Latviju. Un tas bija daudzkārt labāk, nekā Kārļa Ulmaņa nodevīgā rīcība 1940. gadā, kad tas nodeva Latvijas valsts varu, atņemtu tautai, nelietīgās Krievijas sarkanās impērijas rokās, bez cīņas, ziedojot daudzu latviešu dzīvības, kā kaujamo lopiņu, zem sarkano neliešu durkļiem. Bet šodien vienkārši pieminam kritušos leģiona kareivjus un iededzam pa svecītei, gaišumam. Bet politiskās reklāmas, kad saspēlējas pašmāju arītautisti-elitokrāti ar Krievijas impēristiem, lai paliek uz šo neliešu sirdsapziņas.

Vilnis Gricaičuks Puriņš <v.g.pooh@gmail.com>

 

Ausma! Nevajag vainot savu tautu Staļina un Hitlera posta darbos! Latviešiem nebija izvēles stāties tiem pretī. Pat apbruņoti un organizēti leģionāri Kurzemes cietoksnī un mežabrāļi visā Latvijā nevarēja izcīnīt Latvijas neatkarību, kaut gan čekisti vairākus gadus pēc kara vairījās iet mežā. Iestāšanās okupācijas armijā nebija neko stulbāka par bezcerīgu cīņu pret abām okupācijas armijām. Tā izpaužas bezizeja. Tā izpaužas okupācijas vardarbība. Tikai retais bez spiediena šādos apstākļos iesaistījās cīņā. Bet ja iesaistījās, tad centās virzīt lietas Latvijai vēlamā veidā jebkuros apstākļos. Un to mēs arī pieminam Latvijas ļaužu vēsturē, lai vai kādās armijās latvieši gāja vai kā no armijām slēpās. Latvieši ir karojuši cara armijā, padomju armijā, vācu armijā. To latviešiem nevar pārmest. Karavīram tomēr ir lielāka ietekme politikā, nekā pagrīdē sēdošajam. Par ko man šodien ir patiesi žēl, ka leģionāri vairāk cenšas norobežoties savā piemiņas sabiedrībā, bet neaicina visus latviešus – karavīrus un nekaravīrus uz vienotību un lielvaru vardarbības nosodījumu.

Jānis Grigals <jg@sveiks.lv>

 

Piekrītu Jānim Grigalam. Esot procesā, pat tad, ja process nav vērsts uz Latvijas un latviešu interešu realizēšanu, paveroties iespējai, ir lielāka varbūtība panākt labvēlīgu risinājumu nekā tad, ja esi malā stāvētājs. Ja latvieši nekarotu cariskās Krievijas armijā un vācu pakļautībā pēc 1917. gada, maz ticams, ka sapnis par Latvijas Republiku būtu realizējies. Gluži tā jau nebija, ka Latviju izcīnīja studenti un skolēni militārajās rotās. Tam bija likts pamats jau agrāk. Tas, ka II Pasaules karā neizdevās iecerētais un PSRS sabiedrotajiem bija citi plāni nekā cerēts, nenozīmē, ka tāpēc latviešu kareivji būtu cīnījušies veltīgi. Bet iedomāsimies nedaudz citādi. Kurzemes cietoksnī 1945. gada sākumā izceļas ASV spēki, un mūsējie tūlīt vērš stobrus par labu tiem, un tiek atgūta Latvijas neatkarība jau 1946. gadā. Tad leģionāri būtu mūsu neatkarības Brīvības cīnītāji. Vai tad ne tā?

Vilnis

 

Jāni, es nevainoju savu tautu Staļina un Hitlera posta darbos, cilvēkiem nebija izejas. Es vainoju tautu, kas neko nav mācījusies no pagātnes un turpina bezcerīgo cīņu pret abām okupācijas armijām. Un kamēr Latvijas tauta gadu no gada modina pagātnes rēgus, tikmēr pasaule mūs cērp kā aitas. Ir tādi, kam izdevīgi tautu sašķelt, lai traču aizsegā varētu veikt savus netīros darbus. Lielvaras nepārmācīsim, nav vērts tam tērēt spēkus. Vispirms mūs nodeva Molotovs-Ribentrops, pēc tam mīļie draugi ASV un Lielbritānijā. Jo sašķeltāki esam, jo ar mums manipulē līdz pat šai dienai. Latvijai ir tikai viena izeja – beidzot norakt jau satrunējušo kara cirvi un vienoti cīnīties par savu vietu zem saules – ar gudrību, ar tālredzību, ar apdomību, ar saprātīgumu. Ar tautsaimniecības stiprināšanu. Izmantot demokrātiju nenozīmē savākt Latvijā visus plēsoņas – vilkus, lāčus, tīģerus un hiēnas un cerēt, ka viņu paspārnē sāksies laba dzīve. Latvijas uzdevums ir diendienā šiem plēsoņām atgādināt, ka arī viņiem jāievēro demokrātija. Kuslā karogu vicināšana pie Brīvības pieminekļa virs izdēdējušajiem kauliem nav tas ceļš, kas mūs izvedīs no purva.

Ausma

 

Mani gan pārsteidz, ka reti kur tiek pieminēta Baigā gada radītā motivācija visiem notikumiem, sākot ar vācu ienākšanu. Tas taču bija tik zīmīgi! Vāciešu ienākšanu Latvijā 1941. gadā tauta izteikti apsveica ar gavilēm, kaut līdz tam brīdim vācieši bija izteikti naidnieki nr. 1. Domāju, ka šo 180 grādu pagriezienu tā īsti vēl neviens nav izgaismojis. Vēl vajadzīgs jauns Dvēseļu putenis. Tad 16. martā nebūtu vairs ne mazākā satraukuma. Vēl mēs neesam iedrošinājušies noslēgt Baigā gada drausmu.

Ričs

Publikāciju sagatavoja Juris Žagariņš