Jānis Liepiņš
ŠĶIRŠANĀS SPĒLE
Bulduri 1944. gada vasara
Milda Grīnfelde Čakam
 Milda Grīnfelde 80. dzimšanas dienā (1989.20.IV)
|
Aleksandr, tu vari būt pilnīgā drošībā, ka tevi visi pazīst šai restorācijā un ka tu nespēsi izvairīties no uzmanības pievēršanas. Tikko ienāks mūziķi, viņi, pārlaiduši skatus zālei, vispirms sveiks tevi kā šā iestādījuma ievērojamāko viesi. Agrāk te bija Andreja Oškalna pirmās šķiras restorāns, tagad – tikai viņa galdi un krēsli. Man ir skumja izjūta, ka šis nākums laikam gan ir pēdējais. Es uz Rīgu vairs netieku, un tu diezin vai no Rīgas tiksi šurp, ja šovakar tevi vēl laidīs pāri tiltam un tev nevajadzēs atlikušās vasaras dienas pavadīt pie Pētersoniem. Tu jau viņu dārzā esot apracis dažus manuskriptus. Taču bīstamāko – Tēti karavīru tu vairs aprakt nevari, tas ir, vari aprakt, bet šā vai tā tev nāksies boļševiku tiesai par to atbildēt, kaut arī es esmu šās poēmas formālā autore. Jāsēž cietumā būs arī man, protams.
Kad Gopers mani uzbilda par grāmatiņu leģionāru bērniem, es atteicos. Taču atceries, tu biji pavisam bez naudas. Apņemšanās poēmu sacerēt manā vietā, bet ar manu vārdu, bija dabiska rīkošanās. Līdz šim jau neviens nezina, ka grāmatas autors esi tu, ja vien neesi krogā izrunājies. Pat mani vecāki, kad nolasīju priekšā, nekā nenojauta. Galu galā viss labi saskanēja – pieminētie bērni Juris un Ieva ir patiešām mani. Pēc Spāres, kad būšu nokārtojusi visu ar bērniem, došos kopā ar viņiem papriekš uz Ventspili, pēcāk uz Jūrkalni, ja Grīnfelda vecāki bērnus vispār laidīs līdzi. Ir man mazas cerības tikt pāri jūrai. Tev nevaru atklāt, uz kādiem ļaudīm es paļaujos. Piedod, tu tomēr reizēm esi bijis ļoti pļāpīgs.
Bet nāk mūziķi. Varu galvot – viņi kaut ko veltīs tev. Viesmīļi bez šaubām ir jau par tevi bilduši. Klausies, viņi spēlē tavu kroņa numuru Miglā asaro logs!
Redzi, man acīs ir asaras, un tu arī neesi palicis gluži vienaldzīgs. Angelika ar savu dakteri ir jau laikam Vācijā. Ja viņa dzirdētu priekšnesumu, būtu aizkustināta tāpat kā es. Debesu dāvanā tu man esi veltījis labus dzejoļus, taču, liekas, neviens neiemantos tādu ievērību, kādu visi ir pievērsuši dzejolim, ar ko var dižoties Angelika. Tava dzeja tagad kļuvusi par tādu kā mīlētāju šūpuļdziesmu. Ceru gan, ka no man veltītajiem dzejoļiem tu nevienu neesi vienlaikus kādai citai sievietei veltījis. Angelikas dzejoli Atzīšanās, kam tagad neviens vairs īstā virsraksta nezina, tu taču vēlāk dāvināji arī Leontīnei.
Pa kūciņai mēs katrs varam dabūt bez raizēm – man ir saglabāti divi kuponi. Tu noteikti savas kūkas esi sen noēdis. Bet kā tu iztiksi, kad manis Rīgā nebūs? Tēvs tev ir gan saimniecisks, bet lieku kūku kuponu viņam nav.
Pie Lielupes tilta mums būs jāšķiras ar vai bez asarām. Tavu Debesu dāvanu es līdz šim esmu nēsājusi somā visur līdzi. Ja uzkrīt bumba uz mājas, dzeja ir manā somā dzīva. Ja nu bumba trāpa mani pašu, jā, tad jau nu arī tavi panti ir pagalam. Bet nepavisam. Tu taču manuskriptu pārdevi Goperam. Es pati iegrāmatoju to, zinu – bez naudas tu nepaliec, kaut arī drīz visu notērēsi.
Struktoru ielas atslēgas paliek pie tevis. Puķes laistīt tev turp nebūs jāiet, visas atdevu kaimiņienei. Bet aizej un paskaties tāpat – vai viss uz vietas. Žēl man ļoti mūsu jauko pastaigu pāri Gaisa tiltam. Kad pa tilta apakšu aizgāja vilciens uz Vidzemes jūrmalu, domāju, ai, jauki būtu ar tevi kopā Saulkrastos vai Vecāķos! Nu jau laikam vilcieni neiet vairs ne uz vienu pusi. Kā tu tiksi atpakaļ Rīgā? Vai tev nebūs jāiet kājām kā toreiz, kad ar Ādamsonu nosoļoji no Rīgas līdz Gaiziņkalnam? Uz Spāri es nokļūšu kaut vai ar kādu armijas vilcienu.
Ai, es aizmārša - dzīvoklī taču palika tevis nestā tējas roze. To tu paņem atpakaļ un aiznes tēvam! Viņam tāpat kā man ļoti mīļas ir rozes. Un kam nav mīļa Kaudzītes Matīsa dziesmiņa par rozēm, pareizāk sakot – par brūklenāju?
Angelikai, kad mēs rīkojām Dziesmuvaras vakarus, Brūklenājs tik labi padevās, ka Ābele viņas dēļ jau rosījās to iekļaut koncerta programmā. Un cik aizvien skaista ir Angelika! Es vēl nesen viņu sastapu uz ielas – jau ceļajūtīs. Viņas dakteris bez grūtībām atradīs Vācijā paliekamu tveršanos. Tā tu neprati Angeliku pie sevis noturēt. Un tagad tevi pašu pamet Anita, varbūt drusciņ ne tikai tevis, jā, drusciņ arī manu vēstuļu dēļ. Un, kad nu es būšu prom, tu viens varēsi sēdēt Vērmanes dārzā, ar baložiem un zvirbuļiem sarunādamies. Sentimentalitāte ir tava būtība. Dziesmuvarieši visi bez izņēmuma tevi vērtē par sentimentālu dzejnieku, sentimentālāku pat nekā Elīna Zālīte.
Sentimentāla jūtoņa reizēm ir gan vajadzīga, kā tagad ļoti derētu glāze liķiera. Bet liķieris jau pienākas tikai vācu virsniekiem. Ādolfs Ābele korī cīnījās pret jebkādu dzeršanu, pret jebkādu saldu nopūšanos. Ne iestudēt, ne uzrakstīt pats sentimentālu dziesmu viņš nav jaudājis. Saldu dziesmu koncertā viņš vērtētu kā sporta bikses pie smokinga.
Elīna Zālīte, es viņu nesen satiku, rīkojas palikt Rīgā. Nu jā, viņai jau nav nekādu grēku, ja nu varbūt pērn Gopera izdotie stāsti Sūrais malks „Kaŗavīra bibliotēkas” sērijā. Virši zili Zālītei bija jau dzejas grāmatas pirmajā izdevumā. Un tiem drīz uzradās melodija, droši vien kāda krievu romance. To esot latvieša jušanai pielaikojis Marģeris Zariņš.
Tavs Asarainais logs un Zālītes Virši tika iespiesti gandrīz vienā laikā, bet Elīna Zālīte ar saviem Viršiem cēlās tev pāri un, man liekas, pāri stāv līdz šim brīdim. Klausies, cik saldi, cik pazudinoši mūziķiem skan Zilie virši!
Savāda ir latvieša daba. Viņam visapkārt lieliskas tautasdziesmas, nē, ar tām viņam par maz – jāmeklē svešu tautu apcirkņos. Pie sirds jau tādi saldumi ķeras, bet abas dziesmas galu galā ir lipīgs ābolu ievārījums.
No krievu romancēm Ābele mūs ar dēmona spēku aizvien ir licis vairīties. Krievu romances, viņš saka, latvieša dabai ir tikpat svešas kā pareizticība. Tu jau nu šai ziņā esi pacietīgs un elastīgs, varētu krustīties arī pie svētbildēm, ja kāds no tevis tādu zemošanos prasītu. Bet brīdinu - laicīgas svētbildes tev nāksies pielūgt pulka pazemojošāk, ja nedosies uz Kurzemi un paliksi Rīgā.
Mums drīz ir jāšķiras – cerēsim, ka uz neilgu laiku. Bet varbūt tā būs šķiršanās uz mūžu. Pirms šķiršanās nolasi man no Debesu dāvanas mīļākos pantus – lai tie paliek sirdī, diemžēl prātā tie diezin vai paliks! Neapvainojies, es tev dāvanu došu atpakaļ. Tavās rokās tā būs drošāka nekā manās. Un, ja jāceļas pāri jūrai, tad jau jāatsakās no visas mantas, paliek tikai tas, kas mugurā. Debesu dāvana jau nu gan ir vairāk nekā manta, bet zvejas laivai vienalga – lieka drēbe vai lieks papīra vīkšķis.
