Jānis Liepiņš, rakstnieks un dr. med. vienā personā, ir dzejoļu, eseju un atmiņu grāmatu autors. Laikraksta Latvija Amerikā līdzstrādnieks. Dzīvo Rīgā.
Jaunā Gaita nr. 269. vasara 2012
Jānis Liepiņš
PAR BROŅU MARTUŽEVU
Lai gan esam ar Broņislavu Martuževu no viena novada, sastapāmies mēs vēlu – krievu varai drūpot, un ne Lubānā, bet Rīgā, Mazajā ģildē veroties priekškaram Broņislavas apslēptās dzīves atklāšanai. Svešās varas drupināšanā Martuževai ir lieli nopelni, turot prātā nelegālo laikrakstu Dzimtene, ko viņa ar savu roku pārrakstīja nomaļajos Lazdiņos, kad tāda uzdrošināšanās varēja tikt novērtēta ar lodi pierē, atsaucoties uz kādas padomju dziesmas rindām: lai ar lodi pierē krīt! Piedalīties sarīkojumā mani pierunāja Milda Grīnfelde, kas ar Martuževu bija bijusi kopā izsūtījumā. Aizbildināšanās, ka neesmu ar Martuževu pazīstams un maz man būs ko sacīt, netika ievērota un gluži vai ar diktātu tika norādīts temats. No tā laika ar Martuževu sastapos reizi gadā, kad ierados Lubānā. Dzejnieces tēva mājas Lazdiņi ir sabrukušas, vēlākais miteklis Dārziņi atrodas Lubānas nomalē. Dārziņos runas ritēja vai nu istabā, vai ārā zem jasmīnu krūma. Ka sarunas bija spriegas, liecībai der mazdēla uzcītīga piedalīšanās tajās, lai gan parasti jauniem cilvēkiem interesē tikai viņu pašu sarunas.
Mums ar Broņislavu Martuževu daudzi temati bija pārrunājami nestrīdoties, lai gan ne visos mākslas un literatūras jautājumos bijām vienisprātis. Vislielākā uzskatu atšķirība bija par Gunti Ulmani, ko Martuževa mēdza saukt par savu prezidentu. Ai, viņš vienkāršu laucinieci pagodinājis, ierazdamies Dārziņos! Allaž bildu pretī, ka pagodinātāja bija taču Martuževa pati – tālab, ka privāti pieņēmusi Ulmani savā mājā.
Dzimusi Bērzpilī, bet mūža lielāko daļu nodzīvojusi Lubānā, Martuževa vienādā mērā jutās piederīga Latgalei un Vidzemei, nekad necentās izcelt kādu nepārraujamu saikni ar Latgali, vēl vairāk – viņa pasvītroja savu piederību tāpat Kurzemei un Zemgalei arī. Jūtot dziļi Latgales saknes, tika apliecināts, ka esmu latviete! Uzsvērums turklāt nebija vārdos, bet rīcībā. Ne domāt nevarēja, ka Martuževa līdzīgi Upītes bajāram Antonam Slišānam spētu bilst: Latgaliešiem ir sava valoda un sava kultūra. Izteikšanās augšzemnieku dialektā dabiska esot sadzīves vajadzībām, dzeja, kā Broņislava mēdza izteikties, nākot viņai tieši no Dieva, un visas viņas grāmatas ir sacerētas latviešu literārajā valodā, ar ko Martuževa jutās visstiprākajām saitēm saistīta. Viņa runāja bagātā latviešu valodā, un ar meistares ķērienu prata vārdus likt lietā. Augstu dzejisku spriegumu Martuževa saglabāja līdz mūža galam, viņas pēdējā grāmata Deg uguntiņa (2011) ir tikpat vitāla kā viņas pirmie dzejoļu krājumi un tie, kas radušies spēku kulminācijā 90. gadu pirmajā pusē.
Pēc dzimtas uzvārda Broņislava ir Mārtuža, tikai krievu ierēdņi viņas tēvu padarījuši par Martuževu. Kad ieteicos, ka krievu važas klājas saraut un atgriezties pie īstenā uzvārda, dzejniece sacīja, ka viņai esot pienākums saglabāt tuvību ar Evu Mārtužu un Martuževa jau esot tā pati Mārtuž Eva.
Dzejā, dziedāšanā, cītaras spēlēšanā, dārza vai istabas darbos – visur izpaudās Broņislavas Martuževas pamatīgums, viņas sūtības apziņa. Visur viņa staigāja, itin kā tautastērpu nēsādama. Tālab tik būtisks bija Rakstnieku savienības izgādāts Abrenes tautastērps, ko dzejniecei pasniedza 80. dzimumdienā. Abrenes tautastērpā viņa ir stājusies Tā Kunga priekšā, ar to uzsvērdama savu kāpinātu taisnības izjūtu, ko neļaus vis kaut kādiem valsts varas tēlotājiem pazemināt, jebšu viņi Abreni atdevuši tiem, kam tā nepieder.
Jānis Liepiņš, rakstnieks un dr. med. vienā personā, ir dzejoļu, eseju un atmiņu grāmatu autors. Laikraksta Latvija Amerikā līdzstrādnieks. Dzīvo Rīgā.
NO LAIMAS LĪVENAS VĒSTULES UZ LUBĀNAS „DĀRZIŅIEM”
Broņa mīļā! Man, kā Tavas grāmatas redaktorei, iekrīt tas smagais un nepateicīgais uzdevums pasacīt dažus vārdus par Tavu trešo un, manuprāt, vienīgi īsto grāmatu Ceļu krusti*, kurā dzejoļi gulst Tavas dzīves īstajā kontekstā. (..) ...mēs vairs neesam cenzūras pakalpiņi, tāpēc beidzot pie vārda tiek Leonīds Breikšs, Edvarts Virza, Aleksandrs Grīns, pie vārda tiek mūsu trimdas rakstnieki – Veronika Strēlerte, Astrīde un Ivars Ivaski, Velta Toma, Olafs Stumbrs, Valdis Krāslavietis, Andrejs Irbe... Liela tiesa šo rakstnieku ir no Tavas paaudzes.
Tava biogrāfija ir smaga kā Latvijas liktenis. To savā pēcvārdā stāsta Tava nelaimes un ciešanu ceļa biedre Milda Grīnfelde. (..) Pirmajā grāmatas nodaļā „Debesīs rūsa gail” ietverti kara gadi. Tie bija smagi un reizē arī skaisti, jo Tu pati biji jauna, skaista, dedzīga. Tavā Lazdukaktā jaunieši talkoja pa mājām, dancoja, dziedāja, mīlēja, kaut gan debesīs kvēloja kara krusts. Tavi jaunības laika dzejoļi ļoti melodiski, tēlaini. Pati Tu reizēm nicīgi saki: Tas tāds piedziediens. Bet laika zīmogs tajos dziļi gravēts.
Pēckara jeb kā Tu saki – nacionālā pretošanās pagrīde – ir no 1946. līdz 1951. gadam – nodaļā „Zemesmāt un Debess, dodiet spēku mums!” (..) Kad zibšņu vāle pakaļ triecas, / Ko grib no zemes izvajāt, / Kad novembris uz galu liecas / Un baltās pēdas teju klāt? Kas tad ir šīs baltās pēdas? Tas ir sniegs, kuru latviešu pretošanās kustības dalībnieki gaidīja ar sirds trīsēšanu. Nu jā, mans demagogu un viltus vēsturnieku ietramdītais prātiņš jau dzird iebildumus: Kas tā tāda par pretošanās kustību, tie taču bandīti, mežabrāļi. Tā tos cilvēkus varēja dēvēt viņu tiešie pretinieki – milicijas pilnvarotais, čekas vīri, varas ielikteņi. Ne man pa spēkam izvērtēt to nežēlību un asinspirti, kurā pret savu gribu bija ierautas abas puses. Ne arī es spēju izvērtēt latviešu virsnieku apšaušanu Litenē, ne zemnieku deportācijas 1940., 1946., 1949. gadā. Ne arī izrēķināšanos ar pretošanās kustības cīnītājiem (mežabrāļiem) Kurzemē, Latgalē, Vidzemē. Šobrīd mūsu vēsturnieki pārvērtē Latvijai liktenīgos pirmskara, kara un pēckara gadus, daudzi „baltie” plankumi ieguvuši asins sarkanumu un noziedzības melno toni.
Tā ir Tava dzīve, Broņa. Tavi brāļi krita karā. Tavi kaimiņi, radi un draugi bija saistīti ar nacionālo atbrīvošanas kustību, arī Tu pati biji ar to saistīta, jo Lazdukakti bija dziļi Lubānas mežos, tur nāca gan pēc maizes, gan pēc siltuma. Un tāpēc vēlāk, kad nacionālo atbrīvošanas pagrīdi likvidēja, Tavs brālis Ciprians (Cipris) nolēma – vajag slēpties. Tu paslēpies savā Lazdukaktā, ilgi vietējie pilnvarotie nevarēja Tevi atrast. Šajā laikā, kad: Svinu arī es / Dzīves cīniņu pret nāvi.
Tu ar roku pārrakstīji pagrīdes žurnālu Dzimtene, kas skaidroja vienkāršas lietas par mieru, meliem un dzīvību. Par Korejas kara rūgto patiesību, par to pašu nacionālās pretošanās pagrīdi. Tas viss notika laikā, kad oficiālajā presē pludoja melu un demagoģijas duļķainie ūdeņi. Tevis pārrakstītais žurnāls aicināja 1950. gadā: Latviešu tauta! Tēvi un mātes, brāļi, māsas un sievas! Latviešu nacionālā pretošanās pagrīde aicina jūs – nepagurt zem jaunas ciešanu nastas, ko mūsu plecos atkal cēlis sarkanais verdzinātājs. Tā aicina jūs vienoties un tapt stipriem Tēvzemes mīlestībā, kopīgajā liktens apziņā un gatavībā jauniem upuriem. Karš ir sācies. Tas nenorims, bet vērsīsies plašumā, un nav šaubu, ka radīs arvien vairāk draudu latviešu dzīvībām, kara iesaukums neies secen mūsu mājām. Lai atceramies tad, ka vienīgi še ir mūsu mājas, mūsu dzīves telpa; lai atceramies, ka sveši nāk un iet, bet mums Dievs licis izturēt un še palikt, lai atceramies, ko labajos laikos sev un savai tautai solījuši: „No zemes šīs mēs izauguši esam, / Mums šajā zemē galvas jānoliek!”
Tomēr pienāca brīdis, kad Tevi atrada, apcietināja gan Tevi, gan Tavus tuviniekus, mocīja čekas pagrabos ar nakts pratināšanām un bezgalīgiem pazemojumiem, līdz visbeidzot izsūtīja uz Sevišķi stingrā režīma koloniju tur – plašās „Dzimtenes” ziemeļos Taišetas-Ļenas trasē. Tās tad arī ir Tavas „universitātes” piecos garos gados. Nodaļā „Met krustu, māsa, Tēvam, Dēlam, Garam!”: Tas ir laiks, kad: / Pūra lāde nātrēs mesta, / Tīnēs nav nekā, / Sāpju ceļos projām vesta / Pati vedamā…
Tos sāpju un ciešanu ceļus daudzi latvieši gājuši, par tiem runā, raksta, strīdas, bet tikai pats sāpju ceļa staigātājs līdz mielēm ir dzēris šo ciešanu, cerību un bezcerības kausu. Tikai cerība un ticība ir palīdzējusi tikt cauri šim Tavas dzīves vissmagākajam posmam. Tu satiki šajā cietumu ceļā arī draugus – Mildu Grīnfeldi, Maiju Silmali, Āriju Helšteini, Mirdzu Ersu, tie kļuva draugi uz visu mūžu. Trīs neaizmirstamas diennaktis cietuma kamerā Tu biji kopā ar Elzu Stērsti, aizgūtnēm skaitīji Elzas Stērstes dzejoļus un dzejniece tos komentēja. Manuprāt, tieši Tava ieslodzījuma laika dzejoļi ir vissāpīgākie, vispilnākie ar to ciešanu zelta segumu, kas dzejai piešķir tveramas patiesības zaigojumu. Met krustu, māsa, Tēvam, Dēlam, Garam! / Vienkop vāc dvēsli, pulcē pa staram! / Gars to sildīs kā strazdu plaukstā / Tumsībā aukstā.
Broņa dārgā, Tu izturēji līdz dzimtenei. Tu atbrauci mājās savā Lazdukaktā, atgriezās arī Tava māte, māsa Magdalēna, brālis Ciprians. No kuplā bērnu pulciņa bijāt palikuši vairs tikai trīs. Tu izturēji. Tev palīdzēja Tava Ticība (jo Tu esi katoliete), Tava dzeja, Tava jaunība. Veselība bija salauzta, bet gars – ne. Tas bija murgs – / Tas tilts pār Jeņiseju. / Vēss Pērses vilnis noskalo man seju. / Bet gadu grumbas vaigā / Sirds neizprot: / Vai ļaunā sapnī var kāds nosirmot? / Tas bija murgs – / Tas ilgais ceļš, ko gājām. / Gar Daugavu mēs pārnākuši mājās.
Varu tikai nojaust pēc Taviem dzejoļiem Tavu ikdienas sūrumu. (..) Tava īstā stihija ir lirika. Varbūt paraupja, nenoslīpēta, jo skarba bija Tava universitāte, salauzta Tava miesa un trūcīga Tava iztika, lai varētu vēl atļauties tādu greznību kā spodrināt savu talantu. Manuprāt, ja talantu varētu izmērīt, Tu droši stātu savas paaudzes dzejnieču rindās, turpat, kur Ārija Elksne, Astrīde Ivaska, Olga Lisovska. Tikai Tava dzeja ir skaudrāka un skarbāka, jo tāds bijis Tavs dzīves ceļš. Un tikai šobrīd ir laiks, kad Tu uzdrīksties un reāli spēj publicēt dzejoļus ar savu īsto vārdu savā īstajā kontekstā. Broņislava Martuževa, šis ir Tavs laiks, jo šī ir mūsu tautas trešā atmoda...
