Jaunā Gaita nr. 269. vasara 2012

 

Maija Meirāne

DZĪVE VAIRĀKĀS DIMENSIJĀS

 

Par Helēnu Hofmani (dz. Nukša, 1931-2011) domājot, nāk prātā Vitas Matīsas teiktais: Mēs – trimdinieki – dzīvojam vairākās dimensijās vienlaikus, un spriedze starp šīm dimensijām var radīt redzējuma oriģinalitāti.[1]

Kad mākslas fotogrāfe un žurnāliste Helēna Hofmane pavisam negaidīti devās uz Aizsauli pagājušā gada 22. oktobrī, viņa atstāja aiz sevis oriģinālu mākslas fotogrāfiju izlasi, vēstules dvēseles draugiem un domu biedriem, bet laikrakstos un presē – trimdas kultūras norišu aprakstus (dziesmusvētku, teātru, radošo dvēseļu nekrologus u.c.). Tajos sprēgāja latviskās dzīves ziņas iekurs, pilns ar izteiksmīgām folkloras dzirkstelēm, buramvārdiem un izteicieniem. Helēna necieta sentimentu un salkanību, tāpat arī viņa nebaidījās uzsvērt aplamības latviešu valodā un strostēt paviršos mistrojumus novadu tautas tērpos.

Helēna ir Latgales bērns, dzimusi Pildā, Vorkaļos. Viņas māte – skolotāja un mazpulku vadītāja, tēvs Aleksandrs Nukša – gleznotājs, studējis Pēterpilī un Latvijas Mākslas akadēmijā. Uzsākot bēgļu gaitas, Helēnai nākas pamest Pildas skolu. Ģimene nonāk Silēzijā (tagad. Čehijā), kur abus vecākus norīko fabrikas darbos, bet Helēnu ievieto vācu pamatskolā. Tur viņa ātri apgūst vācu valodu. No Silēzijas Nukšu ģimene aizkuļas līdz Eihštetei (Eichstätt) un Veidenei (Weiden), tur Helēna apmeklē ģimnāziju, bet izceļošanas dēļ skolu pabeidz tikai Losandželosā jeb Losā. Seko studijas Pilsētas koledžas sekretāru skolā un maizes darbs Cedars of Lebanon slimnīcas hematoloģijas nodaļā, kur viņa nostrādā visu mūžu. Losā rit viņas krāsu pilnais dzīves gājums ar plašu radošo draugu loku un vairāk kā 50 gadu laulībā ar dzīvesbiedru, baltu filologu Rūdi Hofmani, kurš vēl joprojām raksta un ravē usnes latviešu valodas tīrumā.[2]

Pirmo reizi Helēnas vārds lasāms Hugo Skrastiņa rediģētajā žurnālā Tilts 1960. gados – intervijas ar Losas apkārtnē dzīvojošiem kultūras cilvēkiem – rakstniekiem Anšlavu Eglīti un Ivaru Lindbergu, aktieriem Ilzi Tauriņu, Ansi Tipānu, dejotājām Seintdenis (Ruth St. Denis) un Viju Vētru, kinorežisoru Vili Lapenieku u.c. Tām seko vairākkārtēji Kanādas un ASV „Dziesmu svētku dalībnieka iespaidi”. Helēna nebaidās sacīt patiesību, rakstos un vēstulēs sprauž trāpīgas un patiesi raidītās vārdu bultiņas. Caurmēra latviešu publika nav parastā mākslas cienītāju publika, kas pilda zāles citur. Laba tiesa trimdas latviešu nāk vienkārši tāpēc, ka tas ir latviešu sarīkojums, bet citādi par mākslu maz interesējās un neseko tam, kas notiek uz amerikāņu un citām skatuvēm, vai muzejos un galerijās.[3] Paaudžu plaisu un nelasīšanas sindromu mūsu valodā viņa uzsver vairākkārtīgi. Savdabīgā veidā, parakstoties ar Varkaļu Geļones vārdu, viņa asprātīgi apcer dažādu dziesmu svētku norises latgaļu valodā. Viņas rakstīto, tāpat kā Kuraž Kriša feļetonus tāmniekvalodā, papildina labsirdīgi komiskie Reiņa Birzgaļa zīmējumi.[4]

Pārsteidzoši plašs apvārsnis Helēnai izveidojas rakstu un mākslas draugu lokā. Viņa palīdz, labo kļūdas Latviešu rakstnieku apvienības literārā žurnālā LaRAs Lapa, piedalās LaRAs rakstnieku nedēļu salidojumos, raksta Jaunajā Gaitā, trijos trimdas laikrakstos, Rietumkrasta Sanfrancisko Vēstīs un Dienvidkalifornijas Latviešu informācijas Biļetēnā; intervē Sanfrancisko „mazā teātra” aktierus, apcer arhitekta un mākslinieka Artura Damrozes, Jāņa Gorsvāna, Imanta Tillera, Kazimira Laura u.c. izstādes, bet pēdējos gados – izjustus nekrologus ģitārista/dzejnieka Andra Kārkliņa, rakstnieka Ilmāra Bastjāņa-Krasta, gleznotāja Voldemāra Dārznieka u.c. piemiņai. Viņa neatsaka virkni lūgumu uzrakstīt apceres par kādu notikumu, it sevišķi ja tas saistīts ar folkloru vai mākslu. Bet galvenokārt, tā ir fotomāksla, kas savaņģo viņas būtību.

 

*  *  *

Pirmā interese par fotogrāfiju rodas 1963. gadā Kalifornijas universitātē, nejauši apmeklējot kāda mākslas profesora foto kursu. Helēna raugās apaļām acīm procesu norisē un no tā brīža „kļūst saindēta”. Viņa aizņemas tēva Retinu un piesakās universitātes kursam vakara maiņā. (Tagad savu brīvo laiku pavadu tumšā vannas istabā, kas skaitās mana laboratorija. Uzlieku trīs dēļus uz vannas un tiem virsū ķīmikāliju bļodas..) Studijā viņa eksperimentē ar Exacta, tad no kaimiņienes iegūst 1931. gada Rolleiflex aparātu, to pielabo un piepērk klāt lēcu komplektu. Mākslas fotogrāfija ir bada maize... Esmu staigājusi stīva un sāpīgām kājām, rāpjoties klintīs un brienot pa ūdeni... un cik no mūsu klases nav iebriduši indīgās efejās, bet man tas alga viena. Ja arī es visā mūžā nevienu nepārdotu un neviens cilvēks manas „bildes” neredzētu, pat tad es turpinātu fotografēt.... Cits raksta, cits dejo, cits kaļ akmenī vai lej bronzā. Es fotografēju.[5]

Helēnas kompozīcijām bieži rasts figurāls risinājums gaismēnu un ēnu lokos. Reizēm graudainas, citur solarizētas pelēcīgo toņu pārejas – no tēla fragmentālām aprisēm līdz abstraktai telpai – pārklājas viena otrai kā kolāžā. Tā ir fotomākslā pazīstamā „gleznošana ar gaismu”. Visbiežāk priekšroka dota melni baltajam, jo tai laikā pašdarināto krāsu procesa materiāli vēl ļoti dārgi. Mācījusies viņa pie vairākiem meistariem, bet gumijas dihromāta procesa sarežģītās zinības iegūst pie fotogrāfa Vōkera (Todd Walker). Savu uzskatu (artist’s statement), kas nepieciešams izstādēm, Helēna pauž arī ALMAs mākslas grāmatā: Saceldamās pret dažādiem atvieglinājumiem un elektroniku fotografijā, strādāju vairāk nekā 100 gadus vecajā Arābijas gumijas / dichromata technikā, kur pati gruntēju papīru, maļu pigmentus, maisu emulsiju. Jūtos kā alķīmiķe, bet man ir pilnīga kontrole attēlu veidojot.[6]

Lai izprastu mākslas fotogrāfijas komplicēto alķīmijas procesu, der ielūkoties Rolfa Ekmaņa intervijā „Par Helēnu Hofmani” (JG225:45, 2001). Pavisam noteikti jau agrāk uzsvērdama, ka nerādīs ne rudzu statiņus, ne baltos bērzus: ...vislabāk man patīk fotografēt cilvēka augumu, vecas kapsētas, rokas. Jā, ar savu ... aparātu apkārt ložņādama, esmu safotografējusi diezgan daudz trimdas literātu ģīmju, ne formālus portretus, kā Bruno Rozītis, bet pēc iespējas nepozētus.

Ar 1967. gadu Helēnas Hofmanes vārds lasāms mākslas fotogrāfu saimē, kas izstādās grupu un personālizstādēs muzejos un galerijās – Kalifornijā, Dienviddakotā, Mičiganā, Pensilvēnijā, Ņujorkā u.c. ASV pavalstīs Ķelnes (Köln) pilsētā Vācijā, Maskavā, Tobago, Rīgā (Latvijas Fotogrāfijas muzejā), Liepājā (Vēstures un mākslas muzejā), Rēzeknē (Latgales Kultūrvēstures muzejā). Pēdējās divi vietās kopā ar mākslas fotogrāfi Daci Margu. No plašākām izstādēm atzīmējamas – 70 Kalifornijas fotogrāfi (1970), Fotogrāfijas biennāle (1971), Sieviete ar kameru Rīgā, Jelgavā un Liepājā (1977), Baltijas fotoizstāde Ukraiņu institūtā Ņujorkā (1978), Pārnākšana Latvijas Fotogrāfijas muzejā (1994). Tāpat arī dziesmu svētku un ceļojošās diasporas izstādēs.

Kā tematiska iecere palika Ausmas Jaunzemes (1936-1978) dzejoļu krājums Morfija sapņi ar Helēnas sirreāli izgaismotām foto ilustrācijām, paredzētu izdot angļu un latviešu valodā. Laimīgā kārtā JG73(1969) ir saglabājusies daļa no šī skaistā nodoma. JG184(1991) atrodama fotoeseja par sovjetēras sabrukumu Latvijā. Autori: Jānis Kreicbergs, Gunārs Janaitis, Uldis Balga un Helēna Hofmane. Helēnas redzējums ir ass. Viņa vairākkārtīgi ar izstādēm ceļo uz Latviju, kur iegūti profesionāli draugi – leģendārais Jānis Gleizds (1924-2010, skat. JG258), Jānis Kreicbergs (1939-2011), Vilnis Auziņš. No vēstules (2001.XII): Šoruden Rīgā iznāca grāmata Latvijas fotomeistari, kur ir 100 fotografu attēlu, ņemti no Rīgas muzejiem. Arī mans Arabijas gumijas dichromata ... No diasporas esam pavisam seši: Juris Benjāmiņš, Boris Mangolds, Dace Marga, Juris Ubāns, Augusts Upītis un es.

 

*  *  *

Radošas enerģijas pilna ir Rūža un Helēnas māja Kvintero (Quintero) ielā, Dienvidlosas dārzu brīnumā paslēpusies. Tur gan vairāki namiņi, un vienu no tiem pārbūvējis abu audžudēls Richards. Arī viņš nāk no Latgales, un viņa jaukā ģimene. Mazie dēlēni ir abu acuprieks. Helēnai pavisam negaidīti ar sirdskaiti veļos aizejot, jaunu projektu ieceres, papīru kalni un grāmatu torņi pacēlušies tik augstu, ka Rūdim bija grūti nokļūt pie viņas fotogrāfijām, par arhīva apgūšanu nemaz nerunājot. Savu foto laboratorijas iekārtu gan viņa nesen paguva atdot kādai jaunai latviešu fotogrāfei. – Ai, kas tas būs par darbu, kad aiziešu pensijā, viņa pirms dažiem gadiem rakstīja, solīdamās sakārtot negatīvus. Beidzu strādāt ar lieliem nodomiem gāzt kalnus, bet pa šīm nedēļām ne kurmja rakumus neesmu lāga parušinājusi. Dārzs brēc pēc savešanas kārtībā, puķu podi pieauguši pilni, grāmatu kaudzes līdz griestiem... gribu iet savā darbnīcā, ieslēgties, tad atslēgu aizmest projām...

 

*  *  *

Kopš iepazinu Helēnu LaRAs Rakstnieku nedēļā (1982), esmu atradusi viņā garīgu dvēseles māsu. Mūs saistīja ne tik vien tas, ka mūsu tēvi no Latgales, bet LaRAs un ALMAs, rakstu un mākslas uzdevumu virknes un projekti, LaRAs LAPA, Jaunā Gaita, izstādes, saietu dzīvīgums un draugi. 30 gadu laikā esam izmainījušas vairāk kā 50 vēstuļu, katrā viņas rakstītajā šķiet, ka notikumi rindoti ne tikai ar prāta acīm vien. Viņa apraksta savu dārzu, kas ir kā vecs foto albums... dažādi stādi atgādina cilvēkus, kas nesuši augus... bet pēkšņi tajā mīklaini parādījušās stīgojošas kreses no laikam putna atnestas sēklas... tās pārņem dārzu un rāpjas augšā pa kaktusiem, koku stumbriem līdz noteku caurulēm... Dārzkopībai un latvju rakstiem viņa velta daudz acu spēka. Savā garajā mūža paguvusi izšūt trejus tautas tērpus, dejot tautas deju kopā, pieņemt pamestus mājdzīvniekus, ar trāpīgiem buramvārdiem un veltēm mierināt draugiem sāpes un neviltotā līdzjūtībā iepriecināt sirdzējus un dzīves pabērnus.

Nekļūdās tikai tas, kas nekā nedara, – bija iemīļots viņas izteiciens. Helēnas redzējuma savdabība paliek mums kā velte.