Foto: Nora Krevnjeva. <Ir.lv>

 

KNUTS SKUJENIEKS ATBILD ILMĀRAM LATKOVSKIM

 

K.S. Man pats svarīgākais ir tas, ka mēs esam atguvuši valstisku neatkarību. Tas man nozīmē ļoti daudz. Es Latviju vienmēr esmu jutis neatkarīgi no tā, kādā statusā viņa ir atradusies. Un, ka viņa nekad nav bijusi ideāla, es arī apzinos, arī, ka viņa ilgi nebūs un varbūt vispār nebūs ideāla. Es to varbūt tik sāpīgi nepārdzīvošu, kā to pārdzīvoja Rainis savā laikā, kas bija izsapņojis Saules zemi. Es saprotu, ka cilvēki ir pirmām kārtām apjukuši. Un kas ir vēl skumjāk – liela daļa cilvēku dzīvo kaut kādā pilnīgi iluzorā pasaulē. Viņi redz, ka neiet kaut kā, kā viņi gribētu, jo viņiem šķita, ka pēc barikādēm iestāsies laimes laiks. Bez šaubām tā bija naiva cerība. Šai ziņā es biju skeptiskāks. Piedalījos, protams, gan barikādēs, gan Baltijas ceļā, gan citās aktivitātēs, bet bez šī te pārspīlētā entuziasma. Toreiz teicu tādu nepopulāru lozungu, ka par dziedāšanu būs jāmaksā. Un to, kas nāca pēc tam, būtībā paredzēju, jo sapratu, kādas milzīgas drupas mēs esam izsaukuši pār sevi, izstādamies no Padomju Savienības tūlīt pēc tam, kad viņa sabruka. Domāju, ka tās drupas garīgā ziņā nav mazākas, kā pēc Haiti zemestrīces. Un cilvēki tikai tagad sāk pamazītiņām, pat vēl ne gluži, no šīm drupām rāpties ārā. Pirmā ilūzija bija it sevišķi ar atvieglotiem kredītiem. Saprotu cilvēku vēlmi dzīvot nevis labāk, bet glaunāk – ar labas markas mašīnu, ar labas sugas suni vai vēl ar kaut ko nebūt. Cilvēki tēloja it kā pārtikušu, nodrošinātu vidusšķiru, bet tā nebija vidusšķira. Tās vidusšķiras mums nebija un faktiski tā vēl tagad nav stabila. Ilūzija izkūpēja un cilvēki tagad ir ļoti dziļā izmisumā tieši sagrauto ilūziju dēļ. Bet ko lai dara? Latvija, kāda nu ir, paliek tur, kur viņa ir. Man tieši šis moments, šis latviskuma moments, ir vissvarīgākais, jo tas ir saistīts ar manu profesiju.

I.L. Bet ir arī kaut kāds garīgais apjukums, jo savulaik likās, ka pat tajos draņķīgajos padomju laikos bija kaut kāds garīgais orientieris – literatūra, māksla. Bija autoritāte, Ziedonis, piemēram, un cilvēkiem interesēja, ko saka Ziedonis, Skujenieks, un viņi tam sekoja. Šodien tā nav.

K.S. Es taču atceros, ka piepilsētas vilcienos, kad brauca mājās tirgus sievas, viņas lasīja un apsprieda, piemēram, literāras polemikas starp Literatūru un Mākslu un žurnālu Karogs un ļoti dzīvi visam tam sekoja līdzi, nerunājot par to, ka viss tas tika aktīvi lasīts. Es to paredzēju un mani neiepriecina, ka neatkarība atnesa līdzi milzīgu devu provinciālisma. Pagaidām vēl neredzu, kā mēs no šī provinciālisma tiksim ārā. Vai tā ir viduvēja, vai pat pavāja mākslas izstāde, vai romāns, dzejoļu grāmata, vai filma, vai arī kas cits, par cik tā ir latviešu produkcija, viņa ir jau a priori pasludināta par ģeniālu. Viņu mēģina bezmaz pieteikt Oskaram. Tas izsauc smaidu, bet tas ir tāds rūgts smaids. Mēs esam pazaudējuši kaut kādus mērogus un mērauklas. Mēs nezinām, kādu dzīvi dzīvo tepat mūsu kaimiņi. Kā dzīvo leiši, kā dzīvo igauņi un citi. Mēs dabūjam kaut kādas Holivudas tenkas, kas saturīgu dzīvi neatsver. Un otrs vispār pasaulē raksturīgs moments – jēdzienu labs vai kvalitatīvs nomaina jēdziens veiksmīgs.

I.L. Var vai nevar pārdot.

K.S. Tas ir bestsellers. Šedevra vietā ir nācis bestsellers. Un, protams, ir mēģinājums bestselleru uzdot par šedevru. Daudzos gadījumos subkultūra ir arī greizsirdīga. Viņa zina, ka nevar pilnībā pildīt kultūras funkciju, bet tomēr grib pretendēt uz šo atzinību, uz šo te cieņu, uz savu vietu hierarhijā. Šobrīd mēs ļoti viegli nojaucam visas šīs robežas. Man liekas, ka tas arī ir viens no provinciālisma izpaudumiem. Es domāju, ka vairāk vai mazāk tas ir pārejas posms.

I.L. Vai mākslas un kultūras cilvēki varētu te kaut ko darīt? Saņemties? Viņi raud: „Nu jā, valsts nedod naudu.” Tiesa.

K.S. Es nezinu par pārējām mākslām, bet attiecībā uz literatūru paši rakstītāji var neraudāt, bet var raudāt lasītāji, jo viņi uzrakstīto neieraudzīs grāmatas veidā. Raudātājs var būt arī izdevējs. Bet, ja kultūrkapitāls* ir samazināts par 75%, tā ir elementāra kultūras iznīcināšana, jo tā ir vienīgā organizācija, kas tādā pastarpinātā veidā atbalsta kultūru, lai tā būtu mazāk atkarīga no tādas vai citādas politiskas konjunktūras. Lai gan likums, kas tika pieņemts sākotnēji par to, ka kultūrfondam atskaita procentus no akcīzes un no vēl kaut kā, tika likvidēts, valsts vara negribēja paciest to, ka var pastāvēt organizācija, kurai pilnīgi pietiktu tikai ar finanšu kontroli. Šim fondam tika uzvelts nesamērīgi smags slogs, pat ieskaitot kādus kultūras namu remontus. Tagad ar tiem 25% kaut kāda kultūras dzīves aktivitāte praktiski ir pamērdēta. Man nav sevišķi pieņemams amerikāņu princips, kas pastāv uz tīri privātiem sponsorējumiem, jo nelielām Eiropas valstīm ir valsts loma un atbildība, neatkarīgi no politiskiem režīmiem. Tas ir valsts prestiža jautājums. Nelietoju te novazāto vārdu par Latvijas tēlu, bet šajā gadījumā ir jautājums par valsts prestižu. Cik aktīvi savu kultūru cenšas uzturēt Francija! Viena no lielākajām ministrijām Francijā ir Kultūras ministrija ar milzīgu budžetu. Par tādu mums nesapņot. Bet viņi ļoti labi apzinās, ka tas ir vajadzīgs. Mums to pierādīt tādai vai citādai politiskai elitei ir ārkārtīgi grūti. Manuprāt, tā ir no kultūras stipri patālu.

I.L. Nepopulāri ir teikt, ka kultūrai ir kaut kāda idejiska, audzinoša misija. Man māk­slinieki ir teikuši: „Šodien ir citi laiki. Māksla ir mākslai! Tur vairs idejas nav, ko meklēt.” Postmodernisms, atļaušos pateikt, šausmas, nāk ar laikmetīgo mākslu. Tur nekā nav.

K.S. Es domāju, ka tas ir uz zināmu laiku. Šāda ļoti līdzīga parādība jau ne vienreiz vien pasaules kultūrā ir bijusi. Dekadences posmi ir bijuši, posmi, kad ir liela vajadzība pēc dekonstrukcijas. Es varu skatīties ar zināmu interesi, bet man interesē, kas pēc šīs dekonstrukcijas radīsies vēlāk, kāda jauna konstrukcija? Mākslu nevar uzstādīt par kaut kādu jaunu vērtību eksperimentu. Eksperiments jebkurā jomā vēl nav vērtība. Svarīgi, kāds ir eksperimenta gala rezultāts, sausais atlikums. Es domāju, ka mēs pie tā atkal pienāksim. Ja es skatos agrākos lauzējus, grāvējus un ārdītājus, viņi lielākoties bija izglītojušies, viņi zināja, ko grauj un lauž, piemēram, franču „nolādētie dzejnieki”. Tas mani mulsina. Viņi ļoti spēcīgi bija iesakņojušies franču klasiskajā kultūrā, bet tas, ko viņi radīja, bija absolūti pret to. Šis viņu lauzums vēlāk kļuva par stabilu vērtību. Ja cilvēks grib lauzt, ignorējot, nezinot to, kas ir uzkrāts pirms viņa, tad no tās laušanas es neredzu lielu jēgu. Mani sarūgtina sludinātā doma, ka pie šāda veida darbiem nav vajadzīga nekāda profesionāla amata sagatavotība. Jebkurš izpaudums, jebkura kustība, jebkas pilnīgi nejaušs ir līdzvērtīgs. Svarīgs ir pats izpaudums. Man liekas, ka starp mākslas radītāju un mākslas darbu pastāv zināma distance. Šobrīd tās distances nav. Kad es klausos no rīta kaut kādus anonīmus dziedātājus, sacerētājus, viss ir viņu pašu darbs – gan izpildījums, gan melodija, gan vārdi. Un tie vārdi mani stipri mulsina, jo tā vairs nav normāla latviešu valoda – nedabiski uzsvari, nedabiski vārdu savienojumi. Cilvēkiem nav īsta priekšstata par savu dzimto valodu, kas viņa tāda ir, ko ar viņu var izdarīt? Tā ir skumja lieta, ka cilvēki mantojumu kā tādu uzskata par pilnīgi nevajadzīgu.

I.L. Tas ir neatgriezeniski? Vai ir cerība?

K.S. Es domāju, ka tas ir tāds laika posms. 20. gs. lielā mērā arī palika tikai eksperimenta līmenī, bieži vien ģeniāla eksperimenta līmenī.

I.L. Vai latvieši kā kultūras nācija šobrīd ir uz tādas katastrofālas robežas, kā daži uztraucas? Vai bažas ir pārspīlētas?

K.S. Ir uz diezgan slidenas robežas. Es klausījos šodien, kā mēģināja pamatot kādas jaunas komēdijas uzvešanu. Jā, komēdija ir vajadzīga, bet traģēdija būtu ne mazāk vajadzīga. Cilvēkam būtu vajadzīga kaut kāda katarse, bet viņi negrib to pieņemt. Viņi grib tikai atslogoties, izlādēties. Es kādreiz vaicāju: Bet pa kuru laiku jūs, mīļie cilvēki, uzlādēsities, ja jūs visu laiku gribiet tikai izlādēties? Kas tad paliks beigās? Bet acīm redzot, tas laiks vēl nav īsti pienācis. Katarses moments pienāks tad, kad sabiedrība sāks reāli apzināties savu situāciju. (..) Paldies Dievam, tomēr dzīvot Latvijā, rakstīt, runāt latviski, būt latvietim – tā ir liela dāvana.

I.L. Te nu sarunai ar Knutu Skujenieku pieliekam daudzpunktu. Par lēģera laikiem runāsim citreiz, šoreiz tikai vienu atziņu...

K.S. Tā man bija nopietna un skarba dzīves skola. Un man ir grūti paredzēt, kas es būtu, ja es to skolu nebūtu izgājis. Kaut kas es būtu, bet man nav iespējams pašam sevi prognozēt, kas tiešām no manis būtu iznācis. Šaubos, vai rezultāts būtu bijis labāks.

 

Fragmenti no TV raidījuma Viss notiek (2010.19.VII). No videoklipa pārrakstīja (2012.1.I) Anita Liepiņa.

JG lasītājiem labi pazīstamais Knuts Skujenieks ir Latvijas Literatūras gada balvas par mūža ieguldījumu (2010) un daudzu citu mūsu pašu un starptautisku balvu un godinājumu laureāts, kura dzejdarbi u.c. darbi sakopoti Rakstos – astoņos pamatīgos sējumos (2003-2008). 1962. gadā Skujenieks notiesāts uz septiņiem gadiem soda nometnēs Mordovijā par pretpadomju propagandu.

Publicists Ilmārs Latkovskis, 11. Saeimas deputāts, pārstāv Nacionālo apvienību „Visu Latvijai! - Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”.