Jaunā Gaita nr. 269. vasara 2012
Juris Šlesers
ANDRA KADEĢA DZIĻUMOS
Ārsts ar literārām interesēm – bēgļu bērns, jauneklis ar vīziju, avantūrists, nopelniem bagāts trimdas sabiedrisks darbinieks – Latviešu centra Minsterē tēvs. Jaunības draugi viņu atceras kā jautru un sirsnīgu jaunekli ASV austrumkrasta latviešu apritē, labu dejotāju un slēpotāju, meiteņu mīluli. Viena no Andra Kadeģa aizraušanās bijis teātris, bet kā profesiju tas izrauga medicīnu, kļūst par patologu. Mūža astotajā desmitgadē pievēršas sava mūža ieceru, pieredzējumu un sasniegumu caurskatei un pārdomām – sāk pārcilāt saglabājušās vēstules, dienasgrāmatas, periodikas izgriezumus, atcerēties aizvadītos laikus, vecmāmiņas stāstus – un vēl un vēl. Rodas savdabīgs memuārs – Izrakteņi / Atmiņas un liecības / XX gadsimts.[1]
Izrakteņi nav no vieglajām lasāmvielām, prasa nopietnu lasītāju, gatavu pieņemt izaicinājumu kam neparastam. Tad arī neizpaliek gandarījums. Atslēgu sava rakstdarba atšifrēšanai autors sniedz ievadā: „Kempovska metode – grāmatas, dokumenti, avīzes, vēstules, atkaliegūtas ainas no pārlasītām bērnu grāmatām – kopsummā nosaukta kā echolots”. Kempovskis (Walter Kempowski, 1929-2007) ir ievērojams pēckara vācu rakstnieks un arhīvists, un Das Echolot ir viņa ļoti apjomīga grāmatu sērija. Kaut Kadeģis to ir latviskojis kā „echolots”, vārdnīcā šis vārds ir sieviešu kārtas: „eholote – elektronavigācijas instruments dziļuma automātiskai mērīšanai ar hidroakustisku metodi”[2] – tātad sonārs.
Par Kempovska metodi un eholotes simboliku, kas tik tuva vācu valodā un literatūrā zinīgajam Andrim Kadeģim, pazondēju internetu, arī Amerikas bibliotēku sistēmu. Ziņas angļu un latviešu valodā par Kempovski skopas, tomēr amerikāņu ģermānistikas profesore Karla Damiano par Das Echolot angliski sarakstījusi doktora disertāciju (1998) un publicējusi grāmatu.[3] Tā ļauj tuvāk iepazīt šo rakstnieku – un palīdz arī izvērtēt Kadeģa rakstdarbu.
Būtu netaisni pret abiem pārāk tuvu salīdzināt Valteru Kempovski un Andri Kadeģi, bet zīmīgi, ka vairākas profesores Damiano pievestās agrīnās kritiķu atsauksmes Das Echolot sērijas pirmajiem četriem sējumiem (1993) mats matā sakrīt ar manu pirmreakciju lasot Izrakteņus: „pilnīgs haoss”, „nepārvarama masa” (Kadeģa gadījumā gan tikai relatīvi), „mistrojums” („Wirrwarr”), „dzīve par īsu”, „tekstu kaudze”... Vēlāk rūpīgāki pozitīvi vērtējumi ņēmuši pārsvaru: „vērtīgs literārs darbs”, „komponēts haoss”, „daudzpusīgs pasaules kara attēlojums nevar būt citāds, kā [...] inscenēta nekārtiba”. (Das Echolot ir par II Pasaules karu.) Damiano aprakstā Kempovska metode ir dažādu aizgūtu izziņas materiālu apzināta un mērķtiecīga montāža, ļaujot lasītājam pašam atskārst lietu būtību. Starp nodaļām ievietotie autora paša sarakstītie iestarpinājumi („Zwischentexte”) tos nekomentē, bet tikai papildina. Viņas vērtējumā, lai gan Das Echolot sastādīts no aizgūtām sastāvdaļām, tas kvalificējas kā Kempovska literārs darbs, kaut ne kā vesturisks pētījums.
Arī Izrakteņi jāuzņem pirmkārt kā literārs darbs – tad vieglāk „laist pār galvu” tādus it kā trūkumus, kā datumi bez gadskaitļa, turp-un-atpakaļ hronoloģija un citi tehniski sīkumi, kas var kaitināt pedantiskāku lasītāju. Priekšplānā izceļas rakstītāja personība, pasaules skatījums un vērtību skala, arī garīgā tuvība ar tādiem modernās literatūras celmlaužiem kā Bekets (Samuel Beckett 1906-1989) un Kempovskis.
Metaforiskā eholote zondē dziļumu laika dimensijā, arī cilvēka iekšējā dimensijā – un ne tikai dziļumu, bet arī dzelmes nogulšņus. (Fiziskajai eholotei arī ir specializēts variants – sedimentu eholote.) Kadeģis lieto eholoti, lai caurskatītu gan atmiņas dzīles un personisko arhīvu, gan arī Latvijas arhīvus, kur pētījis ģimenes ciltskoku un savas bērnības laika preses izdevumus. Memuārā hronoloģija ievērota tikai nosacīti. Senā viela pasniegta reizēm laikā un telpā nesakārtota, caurausta iestarpinātiem 2007. gada[4] komentāriem – kas ne vienmēr skaidri pamanāms. (Kempovskis tanī ziņā savā Das Echolot ir sistemātiskāks – viņa „Zwischentexte” ir uzskatāmi atdalīti no montāžas materiāla.) Kadeģa eholotes uzzondētā jēlviela ir izaicinājums lasītājam pašam izrakteņus izrakt, izsijāt, sakārtot un izvērtēt.[5]
Grāmata sastāv no Ievada, Curriculum vitae un 11 nodaļām, katrā 4 līdz 19 apakšnodaļas. Pirmās četras nodaļas (apmēram puse grāmatas) ir visumā hronoloģiska 1933. gadā Liepājā dzimuša latviešu bēgļu zēna bērnības un izaugsmes tēlojumu virkne – līdz pirmajām darba un studiju gaitām un trimdas jauniešu rosmēm Amerikā. Saistoši abu vecmāmiņu apraksti un stāstījumi – mātes māte Omamma jeb „Om” (izveicīga un turīga profesionāla vecmāte, kuras paspārnē norit bērnība un ar ko dodas kopā bēgļu gaitās), un tēva māte „mazā Omīte”, kas paliek Latvijā. Spilgti attēlota attieksme ar māti, kas ir sufliere un raksturlomu tēlotāja Liepājas operas teātrī. Māte ņem mazo Andri līdz uz darbu, kur viņš uz mūžu iemīl teātra gaisotni: „Operas solisti man bija sevišķi varoņi. (..) ...nevaru teikt, ka Liepājas teātrī aiz ārijām būtu atklājis vilinošu mūzu, bet kāds pieskāriens būs bijis, jo uz ‘dancāšanu’ un kumēdiņiem man allaž nesies prāts”.
Amerikā ģimene apmetas Ņūdžersijas štatā, kur izveidojas vēlākā latviešu kolonija un sabiedriskais centrs „Priedaine”. Lauku un būvdarbi, studijas, latviešu teātris un jauniešu sadzīve Ņūdžersijā un Ņujorkas apkaimē – diezgan tipiski daudziem no mums. Autors studē humanitārās zinības un medicīnas pirms-studiju („pre-med”) priekšmetus, ar nodomu gatavoties maizes darbam ārsta profesijā, lai gan no mātes iemantotā mīlestība uz teātri šķiet tuvāka – un reizēm novērš uzmanību no vajadzīgajām eksaktajām zinībām. Grāmatas atlikušo pusi ievada izšķiršanās sekot kādas Vācijas latviešu viešņas pamudinājumam studēt medicīnu Vācijā – tur augstskolas par velti, vācu valodu kaut cik jau prot. 1956. gadā Andris Kadeģis nonāk Minhenē.
Latviešu dzīve Minhenē 50. gadu otrajā pusē rādās interesanta. „Dīpīšu” vairums jau izceļojuši, bet izrakteņi no šī perioda liecina par „svaigu asins infūziju” turienes latviešu kopienai no studentiem, kas atgriezušies no Amerikas, un Amerikas Balss latviešu radio raidījumu redakcijas darbiniekiem. Pieminēti arī ASV slepenā dienesta centieni iesaistīt trimdas latviešus aukstā kara procesos. Šādi Kadeģis kļūst par vienu no agrīnākajiem okupētās Latvijas apmeklētājiem no trimdas saimes.
 Latviešu dziesmu svētkos Ministerē, Rietumvācijā (1984) |
Kā stratēģiski svarīgu valodu pratēju viņu 1959. gadā uzrunā ASV valdības aģents un studentam piedāvā „pusdarbiņu”. („Fonā daļēji bija miglaina varbūtība kaut ko darīt Latvijas labā.”) Pirmais uzdevums ir doties uz Vīni sakarā ar starptautisku jaunatnes festivālu, lai novērotu, vai ir dalībnieki no Baltijas valstīm – „kurus varētu iesaistīt politiskās diskusijās”. Sāk arī pašmācības ceļā mācīties krievu valodu. Nevienu Latvijas latvieti Vīnē nesastop un neko vairāk par to grāmatā nemin, bet tā paša gada rudenī autors ir Intūrista viesis Ļeņingradā un Rīgā. („Nacionālajā teātrī pie kases lodziņa (..) kasiere ar noliektu galvu klusītiņām saka: ‘Es nezinu, kas jūs esiet, bet jums seko!!!’”) Par jebkādiem uzdevumiem nekas nav teikts.
Nākošā gada augustā atkal avantūra uz Rīgu, šoreiz līdz ceļa biedre – latviešu studente un dzejniece Valda Dreimane, Fulbraita stipendiāte Minhenē no ASV. Kadeģis atceras, kā tai vasarā viņu atkal bija sameklējis „amerikāņu paziņa” un apjautājies, vai viņš nezinot vēl kādu latvieti no Amerikas. Viņš minējis Valdu, kā arī to, ka viņi tieši nupat nesen esot runājuši par braucienu uz Latviju. „Paziņas” acīmredzot izdarīja izziņu, un pēc tam Kadeģim uzlielījuši Valdu kā gana gudru un inteliģentu, bet – „mūsu priekšlikums braukt divatā viņiem nepatika – sevišķa izskaidrojuma nebija.” Viņam palicis iespaids, ka pats arī bijis „pa daļai izbrāķēts” – jo „pirmajā braucienā man nebija arī sevišķu uzdevumu”. Tā paliekam neziņā, vai otrajam ceļojumam bija vai nebija sakars ar „amerikāņu paziņām”. Uz šī ceļojuma skaņu lenšu ierakstu pamata rakstnieks Pāvils Klāns saraksta grāmatu Rīga Retour,[6] ko Andris un Valda vēlāk izmanto referātiem 2x2 nometnēs par pārmaiņām un latvietību. Ceļojums un publicitāte abiem jauniešiem izsauc ne viena vien trimdas publicista un sabiedriskās domas diktora nosodījumu. Pēc 50 gadiem vēlreiz izlasīju Rīga Retour. Īsta laikmeta liecība.
Grāmatas otrajā pusē nodaļu un apakšnodaļu skaits lielāks, viela savā brīvajā plūsmā ne vienmēr pakļaujas virsrakstiem – bet pie tā jau pierasts. Nobeidzis studijas 1962. gadā, autors atgriežas ASV, nostrādā interna gadu, apprec vācu studiju biedreni Renāti, izpilda obligāto kara dienestu kā ārsts ASV gaisa spēkos, apgūst patologa specialitāti, pēc tam praktizē Ņūdžersijā, bet 1979. gadā atkal pārceļas uz Vāciju – šoreiz uz palikšanu. Tā bija plānots. Aug trīs bērni, visi vēlāk apmeklē Minsteres Latviešu ģimnāziju. Tos redzam arī foto pielikumā, citādi par ģimeni grāmatā samērā maz. Autors strādā privātpraksē Veclārā (Wetzlar, apm. 200 km no Minsteres) līdz 2003. gadam, kad 70 gadu vecumā izbeidz ārsta darbu un pievēršas sava mūža caurskatei ar eholoti.
Andra Kadeģa lielais devums latviešu tautai ir viņa darbs Minsterē un Latvijā, īpaši no 1980. līdz 1993. gadam: Latviešu centra Minsterē (LCM) tēvs, Latvijas atmodas līdzdalībnieks, 1993. gadā ievēlēts Saeimā. Par šiem sasniegumiem iespaidu dod grāmatā ievietotās fotogrāfijas, bet autors raksta kautrīgi un atturīgi – pilnīgāka izziņa lasītājam jāmeklē citur. Konspektīvs apskats nesen parādījās avīzē Laiks, kur viņa līdzgaitniece Minsteres centra dibināšanā un veidošanā Maija Sinka-Gobiņa apraksta, kā ap 1980. gadu Vācijas politiķi draudējuši izbeigt atbalstu Minsteres Latviešu ģimnāzijai (MLĢ), un ar Kadeģa un Gobiņas līdzdalību izveidojās skolēnu un vecāku iniciatoru grupa, lai cīnītos par šī trimdai un Latvijai tik svarīgā iestādījuma nākotni. 1982. gadā nodibina LCM ar Andri Kadeģi kā priekšsēdi. „Divi MLĢ skolēnu vecāki un LCM iniciatori – Andris Kadeģis un es, Maija Gobiņa, – devāmies pie parlamenta locekļiem ...”[7] Rezultāti neizpaliek. Ģimnāzija turpina audzināt jaunos latviešus līdz 1998. gadam, bet LCM darbojas arī šodien, ar drošu skatu nākotnē neatkarīgās Latvijas labā.
1993. gadā Kadeģi ievēl Saeimā, bet ģimenes apsvērumu dēļ viņš izšķiras mandātu nolikt un paliek Vācijā. Autors to piemin ar pašpārmetumu – par vēlētāju it kā pievilšanu, kandidējot un tad atkāpjoties. Viņš nebija sagaidījis, ka viņu ievēlēs.
Reti kāda grāmata izraisa tik izteikti dalītas jūtas un novērtējumu. Kā Andra Kadeģa autobiogrāfija vai Latviešu centra Minsterē vēsturisks izziņas avots Izrakteņi būs grūti pielietojami. Par literāro vērtību lai spriež filologi un literatūrzinātnieki. Šim lasītājam ir gandarījums par izdevību iepazīt vienu ievērojamu latvieti – tā „no iekšpuses” – un turklāt, caur viņa rakstdarbu kaut nedaudz paplašināt arī savu garīgo apvārsni – Kempovskis?... Echolots? ... eholote?... klausīties dziļumā.
Dr. med. Juris Šlesers ir JG redakcijas loceklis.
 Andris Kadeģis Vispārējos latviešu dziesmu svētkos Rīgā (1990) |
[1] Rīgā: Dienas Grāmata, 2011. 312 lpp.
[2] Latviešu valodas vārdnīca, Rīgā: Avots, 1987. Vārda sakne ir „lote”, kas jau kopš seniem laikiem ir auklā iesiets svars ūdens dziļuma mērīšanai. Mīlenbaha vārdnīcā tā rakstīta – „luōte”, tātad izrunājama ar divskani, lai gan valodnieki droši vien kasītu galvas, ja tiem vaicātu, kā to izrunāt savienojumā ar no sengrieķiem iemantoto „eho” priedēkli. „Ch” grāmatā lietots liberāli: „Minchene” un „echolots” šādi, „Jānis Muhks” un „Rihards fon Veiczekers” tādi, „Kochs”/ „Kohs” – abējādi.
[3] Carla A. Damiano, Walter Kempowski’s Das Echolot/ Sifting and Exposing the Evidence via Montage, Heidelberg: Universitätsverlag WINTER, 2005.
[4] Kaut izdota 2011. gadā, grāmata, šķiet, sarakstīta galvenokārt 2007. gadā, pabeigta 2008. gadā – tikai viena piezīme ir no 2008. gada, nevienas vēlākas.
[5] Radās iespēja ieskatīties Das Echolot 2. sējumā: Das Echolot / Ein kollektives Tagebuch, Januar und Februar 1941, Band II: 18. bis 31. Januar 1941, München: Albrecht Knaus, 1993. Izlasīju arī vienīgo latviski tulkoto Kempovska darbu – Viss velti (Alles umsonst), Rīgā: Zvaigzne ABC, 2010. Šis romāns (par Austrumprūsijas vācu bēgļu šausmām kara beigās) iznāca 2006. gadā, tātad īsi pirms Kempovska nāves un Izrakteņu sarakstīšanas laika (galvenokārt 2007. g.). Kempovska metode šai romānā nav vairs gluži tā, ko redzam Das Echolot. (Nav arī minēta šī metafora.) Kadeģa stils faktiski ir tuvāks Viss velti nekā Das Echolot.
[6] Ņujorkā: Grāmatu Draugs 1961.
[7] „‘Mazā Latvija’ trimdas Eiropā”, Laiks, 2011.5.-11.XI, 14. lpp.
