MĪLESTĪBA IR TĀDS DĒMONS jeb LATVIEŠU LASĪTĀJS ALEKSANDRIJAS IELĀS

Lorenss Darels. Aleksandrijas kvartets. Baltazars. Rīgā: Nordik, 2009. 253 lpp.
No angļu val. tulk. M. Rūmniece

 

Jau kopš padomju laika Latvijā ļoti iecienītas ir dabaszinātnieka un stāstnieka Džeralda Darela grāmatas. Taču, ja runājam par Darelu ģimeni un literatūru, ir nekorekti ne vārda nebilst par Džeralda brāli Lorensu (Lawrence George Durrell, 1912-1990) – dzejnieku, dramaturgu, rakstnieku, žurnālistu. Latviešu valodā tulkotas vairākas šā angļu rakstnieka grāmatas: Kipras rūgtie citroni (2006), Prospero celle (2006), Jūras Veneras atspulgi (2007) un tagad arī tetraloģijas Aleksandrijas kvartets pirmie divi romāni Justīne (2008) un Baltazars (2009). Pirmo no tiem Darels sarakstīja 1957. gadā; pēc 12 gadiem to ekranizēja, un filma ar franču aktrisi Anuku Emē (Anouk Aimee) galvenajā lomā guva ārkārtīgi lielu popularitāti. Tetraloģijas 2. grāmata sarakstīta gadu vēlāk. Šo rindu autores dziļi subjektīvajā uzskatā Baltazars ir labākais, kas no tulkotās literatūras pēdējā laikā lasīts latviešu valodā.

Kā liecina tetraloģijas nosaukums, darbība noris Aleksandrijā – pilsētā, kuru autors no sirds ienīdis. Lai arī kādas būtu bijušas Darela izjūtas pret šo vietu, Baltazarā Aleksandrija vairākkārt attēlota tik valdzinoša, ka lasītājs spēj gandrīz vai iemīlēties pilsētā un turienes dzīves ritmā: Veikali jau bija apgaismoti, un pie naudas mijēju letēm drūzmējās franču jūrnieki, kas iemainīja frankus pret ēdienu un vīnu, zelta audumiem, sievietēm, zēniem vai opiju – jebkāda veida saprotamu aizmirstību (218. lpp.). Tā ir pilsēta, kur juku jukām dzīvo musulmaņi, kopti, ebreji, un šķiet, ka brīžiem ir sajaukušās pat viņu tradīcijas. Un kur nu vēl ikgadējais karnevāls Červoni namā, kura laikā notiek ne mazums mistisku lietu, tai skaitā, smagi noziegumi. Pilsēta, kas pilna misticisma un slēpj sevī briesmas. Pilsēta, kur Justīne piedzīvojusi savas dzīves lielāko traģēdiju – šeit viņai nolaupīja bērnu. Savukārt darba Baltazara noslēgumā autors atzīstas, ka romāns veltīts Aleksandrijas piemiņai.

Justīnē jau esam iepazinuši lielu daļu varoņu: gan Arnoti bijušo un Nesima Hosnani tagadējo sievu Justīni – šo haotisko, sevi neizprotošo ebrejieti (47), rakstnieku Dārliju, gan vistalantīgāko un jūtīgāko no gleznotājām (55) Kleu, ārstu un mistiķi Baltazaru, Mauntolivu un, protams, angļu rakstnieku Ludvigu Pērsvordenu. Neparasta ir galvenā sižetiskā līnija – Baltazara satikšanās ar Dārliju, kuram viņš atdod Justīnes manuskriptu, izlabotu līdz nepazīšanai. Lasot un pašam sev komentējot šos labojumus, atklājas mulsinošs secinājums: nekas, absolūti nekas nav tā, kā šķitis iepriekš. Arī lasītājam rodas izjūta, ka patiesībā bijušas divas Justīnes – divas pilnīgi dažādas sievietes. Vienu pazina un iemīlēja Dārlijs, bet otru pazina Baltazars. Pēc ārsta komentāriem rakstniekam, kas grāmatā vietām arī citēti, var šķist, ka Baltazars Justīni un viņas vīru Nesimu iepazinis daudz pamatīgāk un dziļāk. Tieši viņš ir tas, kurš ļauj sabrukt rakstnieka ilūzijai par mīlestību: nē, Justīne nekad nav piederējusi Dārlijam, viņš tikai ticis izmantots par mānekli Nesimam, lai maskētu īsto mīļāko. Justīnes sirds tai laikā piederējusi Pērsvordenam. Te kļūst aktuāls grāmatā uzdotais jautājums: Vai mīlestība pēc savas dabas ir aklums? (186). Tas ir jautājums, ko Dārlijs uzdod pats sev jau tai laikā, kad tikai nedaudz nojauta šīs neatminamās sievietes domu gājienu. Tagad, saņemot Baltazara korekcijas, rūgtā patiesība atklājusies pilnībā. Taču, par spīti visam, tā Dārliju nesalauž, jo patiesība, kaut gan tikpat nežēlīga kā mīlestība, vienmēr noteikti ir bagātība (185).

Varbūt varētu likties, ka Baltazars ir tikai komentāru kopums par tetraloģijas pirmo grāmatu. Taču to var lasīt arī kā mīlestības, precīzāk sakot, partnerattiecību romānu. Lai gan tēlotas vairāku pāru attiecības: Justīne – Nesims, Justīne – Dārlijs, Justīne – Pērsvordens, pat Justīne – Naruzs Hostani (Nesima brālis; te gan jārunā par citāda veida attiecībām), kā arī Klea – Naruzs, vēlētos nedaudz akcentēt tieši divus pārus. Pirmais noteikti ir homoseksuālais Pērsvordens un visu vīriešu sieviete Justīne. Savrupnieks rakstnieks, kurš gandrīz vienīgais patiesi spēja sasmīdināt daudz cietušo Justīni, bet tai pat laikā nodarīt viņai sāpes. Šķiet, viena no grāmatas stiprajām pusēm ir lieliski izstrādātie, izslīpētie šo abu mīlētāju dialogi. Otrs tikpat savdabīgs pāris ir daiļā māksliniece Klea un Nesima noslēgtais brālis Naruzs ar iedzimta defekta izkropļotu seju. Tas ir arī iemesls, kādēļ viņš no visiem vairās, nemaz nerunājot par Kleu, kas Hostani mīlestību gadiem pat nenojauš. Savas jūtas pielūgsmes objektam viņš atklāj tikai masku balles naktī pēc slepkavības izdarīšanas. Jūtas paliek bez atbildes, un briesmīgais noziegums paliek nesodīts…

Darela romānā atklājas viņa kolosālās novērošanas spējas, viņa spēja piesaistīt lasītāja interesi sīkumiem, piemēram, tēlojot Aleksan­drijas ikdienu: Sieviete skaita naudu uz galda ar stikla virsmu, vecs vīrs baro suni, un arābs sarkanā feskā aizvelk aizkaru (222). Un visbeidzot – šī ir grāmata, kuru nevar izlasīt vienā vai pāris vakaros. Tā liks speciāli izbrīvēt laiku, lai klusumā un mierā varētu iedziļināties literāro varoņu attiecību peripetijās un izbaudīt autora precīzos situāciju aprakstus. Steidzīgiem lasītājiem ķerties klāt šim romānu ciklam neiesaku.

 

Lāsma Ģibiete

Lāsma Ģibiete ir Rietumungārijas U. Filoloģijas fakultātes Urālistikas katedras lektore.