DZEJOĻI DIEVTURISKĀ NOSKAŅĀ

Modris Miervaldis Mednis. Tavā baltā dārzā. Rīga: Plate, 2010. 116. lpp.

 

Vai nav apnicis lasīt dzeju (vienalga kurā valodā), kas nemaz nav dzeja, bet tikai uz baltās lapas īpaši sakārtota proza? Vai nav apnicis lasīt dzeju, kurā nav nekā no dzejnieka piedzīvojuma vai pārdzīvojuma, kas savā nereti pārmērīgi izsmalcinātajā pliekanumā neizraisa lasītājā vai klausītājā it nekādu reakciju? Ja apnicis, tad griežaties pie labi ārpus Latvijas pazīstamā dzejnieka Modra Medņa dzejgrāmatas, jo tur ir viss, kā citiem trūkst. Iekļautie 100 dzejoļi sarakstīti pirms vairāk nekā 20 gadiem, 80. gados un 90. gadu sākumā. Var tikai sūkstīties, kāpēc tik reti iznāk Medņa krājumi – Saules audēja laista klajā 1996. gadā. Krājums Trejāde esot pabeigts, bet kavējas tehniskie darbi. Ja agrākajos krājumos Mednis sevi parāda kā dziļi tautas tradīcijās iesakņojušos latviešu patriotu, tad Tavā baltā dārzā viņš pievēršas kaislei, erotikai un mīlestībai visā savā degošajā skaistumā un nenoturībā, ievedot mūs tieši izjūtu virpulī, mīlestības ziedēšanas uguns grēkā.

Skanējums Mednim ir primārais un paša dzejnieka lasījumā vienkārši neatkārtojams. Uz katras lapas no vārda uz vārdu ir sablīvējušās aliterācijas, iekšējās un ārējās atskaņas, atkārtojošās patskaņu un līdzskaņu atbalsis.

Tas viss salikts gan brīvā pantmērā, gan arī formālākā organizācijā ar regulārām atskaņām – dainiskās divrindēs, arī sonetos un trioletās. Bieži salīdzinājumi un metaforas sakņojas senlatviski dievturiskajā dabā: ...kāds sudrabkļavas zars / ... grabinās gar rūti / kā velis vai kā gars. Dievturiskā noskaņa vedina arī konsekventi rakstīt „Saule” ar lielo burtu. Mednis atkārtoti piesauc gliemežvāku (arī smiltis, jūru), medu un bites vai kamenes ziedos, jasmīnus, sudrabkļavu, arī uguni un uguns grēku (Lai sadegu Tavā uguns spēkā, / Tavā skaistajā uguns grēkā! / Degdams sadegšu ar sarkanu liesmu, / ar baltu baltu dziesmu). Parādās duncis, krūtīs iedurts līdz spalam, kā simbols mums katram arvien neatvairāmi pietuvojošajai nāvei.

Krājums ir viens veselums, no dzejoļa uz dzejoli pieaugot emocionālajam pārdzīvojumam; tas seko klasiskajai stāstījuma līknei, kas no ievada ved uz kulmināciju un atrisinājumu, tāpat kā vientulība/iepazīšanās (padzerties pie izslāpušu dvēseļu akām) ved uz iemīlēšanos (grimdams grēkā, paceļos mīlestības spēkā), un tālāk uz attiecību iziršanu/šķiršanos, tāpat kā viens otram seko pavasaris, vasara, rudens ar vēl draudošo ziemu un nebūtību.

Jābrīdina, ka grāmata ir bīstama. Tā paņem ar savu tiešumu un pirmatnējo spēku un kaisli. Jaunam, viegli ietekmējamam lasītājam tā var izraisīt pietrūkuma sajūtu un nepārvaramas žēlabas, ka dzīve vēl vispār nav dzīvota, bet vecam, savā remdenajā ikdienas dzīvē notrulinātam tā izsauks spēcīgu vēlmi pamest visu un doties meklējumos, kaut vai sadegot mēģinājumos atgūt zaudēto vai panākt nekad neapgūto.

Sandra Milevska

Sandra Milevska ir aktīva sabiedriska darbiniece. Raksti ārlatviešu periodikā ASV, Filadelfijas Brīvo latvju biedrības Ziņās (http://latviansociety.com) u.c.