STRĒLERTES LATVISKOTAIS IL PRINCIPE

Nikolo Makjavelli. Valdnieks. Tulk. Veronika Strēlerte. Rīgā: Tapals, 2007. 142 lpp.

 

Sakarā ar pelnīti godinātās un apbrīnotās Veronikas Strēlertes simtgadi jāmin arī visumā maz zināmais fakts, ka vācu okupācijas laikā dzejniece latvisko (1942) itālieša Makjavelli (Niccolò Machiavelli) grāmatu Valdnieks (Il Principe). Tulkojuma manuskripts saglabāts cauri okupācijām Latvijas Nacionālās bibliotēkas fondos un publicēts pēc vairāk nekā 60 gadiem. Kara laikā Strēlerte pārtulkojusi arī Benvenuto Čellini Dzīvi (1941), E.T.A. Hofmaņa Runča Mura dzīves uzskatus (1942) un virkni Gētes dzejojumu. Ap 10 literāru darbu, visvairāk franču, Strēlerte pārtulkojusi, dzīvojot Stokholmā. Divi viņas pašas dzejoļu krājumi iznākuši jau Rīgā – Vienkārši vārdi (1937) un Lietus lāse (1940), bet trīs Stokholmā – Mēness upe (1945), Gaismas tuksneši (1951) un Žēlastības gadi (1961).

Valdnieka ievadā atrodamos vārdus varētu pilnībā attiecināt uz Strēlertes literāro devumu: Darbu neesmu pušķojis, nedz piebāzis ar plašām klauzulām vai uzpūtīgiem un lieliskiem vārdiem, vai ar kādu citu ārišķīgu greznumu un vilinājumu, ar ko daudzi mēdz izrotāt un izskaistināt savus darbus; jo esmu gribējis, lai to vai nu negrezno nekas vai arī lai to dara tīkamu vienīgi satura patiesīgums un temata svars.

Ievad- un pēcvārdos atsvaidzināts ir Makjavelli (1469-1527) dzīves stāsts – darbojies 14 gadus Florences sinjorijā par valsts sekretāru, republikas kancleru un vēstnieku pie dažādu valstu galvām, iegūstot pieredzi diplomātijā, kā arī sarakstot vairākus politiska rakstura apcerējumus. Gadā, kad viņu apvaino par piedalīšanos sazvērestībā pret Mediči dzimtu, kam seko minēto amatu zaudēšana, Makjavelli saraksta Valdnieku (1513) un vairākus gadus nododas tikai rakstniecībai un seno autoru studijām, līdz pat pāvesta lūgumam (1519) izstrādāt Florences satversmes projektu, kurā aizstāvēta republika kā ideālas valsts paraugs. Atsākās jauns aktīvs periods Makjavelli politiskajā dzīvē – cīņa par Florences aizsardzību. Taču notiek sacelšanās pret Mediči namu, un Makjavelli, uzskatīts par šī nama piekritēju, zaudē uzticību un beidz savas gaitas sarūgtināts un nabadzīgs. Valdnieks tiek iespiests tikai pēc autora nāves. Zīmīga ir Strēlertes norāde (7-15), ka Makjavelli uztvēris valsti kā dzīvu organismu, kas aug, nobriest un sabrūk, atzinis vēstures fatālu atkārtošanos, cilvēka dabas ļaunumu un vājumu un bijis izteikts patriots.

LU politisko zinātņu mācībspēka Ivara Ījaba uzskatā (121-130) neesot sagadīšanās, ka tulkojuma manuskripts saglabājies un darbs ieraudzījis dienasgaismu tieši šodien – laikā, kad politiska gudrība Latvijai ir nepieciešama vairāk nekā jebkad. Florencē Makjavelli bijis praktiskās politikas eksperts, kad Itālija šajā jomā bijusi atpalikusi pārējai Eiropai. Florence, būdama republika (līdz 1520), paredzējusi pilsoņu iesaistīšanos lēmumu pieņemšanā, taču bijusi pakļauta apdraudošiem ārējiem faktoriem un algotņu pakalpojumiem. Makjavelli uzskatā valdnieka darbību nosaka īpaša loģika, kas neizslēdz arī vardarbības, melu un iebaidīšanas izmantošanu. Situācija Itālijā viņaprāt prasījusi spēcīgu valdnieku, kas spēj pacelties pāri vispārpieņemtajai morālei. Pats Makjavelli uzsver, ka valdniekam jāstudē vēsture un izcilu vīru darbi (70-72), jālīdzinās lapsai un lauvai, pie kam tas, kurš būs mācījies no lapsas, iegūšot vairāk (79-80). Vienlaikus viņš daudzina pilsoniskus tikumus – drosmi, enerģiju, apķērību, patriotismu, gatavību kopībai upurēt privātās intereses. Valdnieks ar spēju dinamiski izvēlēties atbilstošas rīcības metodes vienmēr pārspēšot to, kurš spītīgi paliek pie pārbaudītiem modeļiem. Autonomam valdniekam jābūt racionālam un jārīkojas pēc saviem, nevis morāliem vai reliģiskiem apsvērumiem.

Kamēr pēc nāves Baznīca pasludina Makjavelli par nežēlīgu un tumšu valdnieku padomdevēju simbolu, 17. un 18. gs. tiek atzīts viņa reālisms. Ruso, piemēram, atzīst, ka Makjavelli ir devis padomu tautām, kam jācīnās par savu brīvību. 19. gs. Itālijas Risorgimento ietvaros tiek pausts uzskats, ka Makjavelli bijis pirmais Itālijas vienotības idejas veicinātājs. Ījabs min Niči, Napoleonu, Ļeņinu, Trocki, kas visi atsaukušies uz Makjavelli (132-139). Strēlerte norādē uz Makjavelli atdusas vietu Santa Kročes baznīcā Florencē min tur esošo uzrakstu latīņu valodā: Šādu vārdu neaizsniedz nekāds slavinājums. Tos pašus vārdus vēlētos attiecināt arī uz Veroniku Strēlerti, viņu pieminot. Iztēlē redzu rakstnieci brīva vārda izpausmei nelabvēlīgos apstākļos tulkojam Makjavelli seno darbu, kas tagad iznācis Latvijā kā nozīmīgs liecinājums mūsu tautas kultūras līmenim. Jāpateicas arī Ivaram Ījabam un tām neminētajām personām, kuras saglabājušas tulkojuma manuskriptu LNB fondos līdz pat tā publicēšanai. Aktuāli joprojām ir Valdniekā citētie dzejnieka Petrarkas vārdi: Pret mežonību tikums / Tvers ieročus, būs cīniņš ātri šķirts...(114).

 

Aina Siksna

Dr. med. Aina Siksna ir JG regulāra recenzente. Dzīvo Stokholmā, daudz uzturas Latvijā.