RUNČA TIMIĀNA MANUSKRIPTS

Laima Kalniņa. Runcis Timiāns un Anna.
Rīgā: Jumava, 2010. 240 lpp.

 

Ar vairākiem kaķiem Laima Kalniņa iepazīstinājusi jau savos agrākajos darbos. Tur ir karaliskā kaķe Pūka, melnais Silvestrs ar baltām pēdiņām, runčuks Baltumiņš, kašķīgais Zaļacis, žurkulēnam līdzīgais kaķēns Lāčķepa un varbūt arī vēl citi. Katram no tiem ir izteikta personība, tie pašapzinīgi sarunājas un pat strīdas ar savām saimniecēm. Tagad šai kaķu personību parādei pievienojas Runcis Timiāns jeb vienkārši Timiņš, kuram pieder galvenā loma aplūkojamā grāmatā.

Pirmās lappuses lasot, liekas, ka te būs darīšana ar detektīvromānu, lai noskaidrotu autoru kādam manuskriptam. Sacerējums ir nonācis rokās autorei, Amerikā mītošai latvietei, kura pēc daudziem gadiem atgriezusies apmeklēt pilsētiņu Ziemeļvācijā, kur pēc II Pasaules kara bijusi ierīkota bēgļu nometne. Manuskripts latviešu valodā atstāts vietējam vācu mācītājam ar lūgumu atdot to kādam latviešu ceļotājam, ja tāds kādreiz ieklīstu ciematā. Kas pirms daudziem gadiem bijis šis devējs? Kas manuskripta autors? Minētajai latvietei liekas, ka tā būtu bijusi Timiņa saimniece Anna, kuru viņa vēlāk sameklē un iztaujā, taču Anna spēcīgi saskaišas un noliedz, ka viņa būtu kaut ko tādu uzrakstījusi. Atliek tikai pirmajā personā rakstītā stāstījuma es – runcis Timiāns. Nu, un ja jau vācu rakstnieka E.T.A. Hofmaņa runcis Muris varēja pierakstīt savus dzīves uzskatus, kādēļ kaut ko līdzīgu nevarētu veikt arī atjautīgs latviešu kaķis?

Timiāns vēsta par laiku pēc II Pasaules kara beigām, kad sabiedroto pārvalde Vācijā ierīkoja bēgļu nometnes, nereti izliekot no attiecīgajām telpām to iepriekšējos iemītniekus, vāciešus. Timiāna nometne atrodas angļu pārvaldes zonā, un to apdzīvo galvenokārt baltieši. Raitā un interesantā stāstījumā Runcis attēlo visumā nožēlojamos nometnes dzīves apstākļus, plāno kopkatlu viru, maizi ar kukurūzas miltu piejaukumu zāģu skaidām, pārvaldes ierēdņu patvaļīgo izrīkošanos ar bēgļiem piešķirto pārtiku un apģērba gabaliem, kamēr pārvaldes kungiem pašiem ir atsevišķa virtuve un drēbju noliktava, kur netrūkst ne nieka. Iespaidīgi izcelti dažādi zīmīgi rakstura tipi gan starp latviešu bēgļiem, gan angļu ierēdņiem. Timiāns atzīst, ka vecākās bēgļu sievietes ir tās kašķīgākās.

Mācītājam Ausmiņam sieva un bērni palikuši Latvijā. Viņu mierināt paslepšus, viena par otru nezinot, nāk divas precētas sievas. Vēlāk izrādās, ka Ausmiņš ir izbijis aktieris, kurš prot labi notēlot mācītāju un svētdienas rītos izraudināt vecākas sieviņas. Vēl pikantāku niansi sagādā nometnes galvenais direktors kopā ar savu vīriešu kārtas draugu, nekautrējoties parādīties savai latviešu kalpotājai Ādama kostīmā. Labākus dzīves apstākļus sev prot iegūt nekautrīgākie un izmanīgākie. No gūsta atlaistie bijušie latviešu leģionāri iemitināti agrākā krodziņā, kuru iedēvē par Sasmaku. Timiānam patīk jaunieši vidusskolēnu gados, kuri cītīgi mācās, lai panāktu kara gados nokavēto. Pilsētiņas vingrotavā notiek dažādi kultūras pasākumi. Runcis noskatās Vēja Mātes dejas mēģinājumu gaidāmajai Sprīdīša izrādei, bet angļu kungi, kas atnākuši paskatīties bēgļu nodarbībās, par latviešu literatūru neko nezinādami, notur dejotāju par kabareja zvaigzni.

Spilgts notikums nometnes dzīvē ir krievu repatriācijas komisijas ierašanās pilsētiņā, kas sagādā bažas angļu pārvaldes ierēdņiem. Tie baidās, ka bēgļi, kuri krievus nīst un neieredz, varētu sagādāt nepatikšanas. Un tā arī notiek. Zīmīgi, ka no komisijas vīriem viens ir latvietis, tulks. Uz kāda bijušā leģionāra jautājumu, vai būtu ieteicams braukt mājās, tulks strupi noņurd: Nebrauciet vis! – šo atbildi, protams, krieviski netulkojot.

Stāstīts arī par mīlestību, kaķu un cilvēku, laimīgu un nelaimīgu. Sirsnīgas attiecības pastāv starp Timiānu un saimnieci Annu. Aplūkotas dažādas negribētā saspiestībā dzīvojošu ļaužu sadzīves problēmas. Vispār grāmatā ietilpināta ļoti bagātīga un daudzpusīga viela, jo, kā autore raksta, viņas vēlēšanās bijusi atstāt patiesu stāstu par šo mūsu tautas daļas pieredzi, kas ir daļa no mūsu vēstures un būtu paglabājama nākotnē. Lai stāsts nebūtu pārāk drūms un garlaicīgs, viņa to ielikusi mutē Runcim Timiānam. Jāapbrīno un jāuzteic autores krāšņā fantāzija un jaukais humors, vēstot par raibajiem notikumiem no kaķa perspektīvas, ieskaitot Runča filozofēšanu par politiku, Dzelzs priekškaru, Eiropas vēsturi, cilvēku dabu un savstarpējām attiecībām, un daudz ko citu. Kā Timiāns visu to varētu būt zinājis un pratis iztulkot? Autore vairākkārt atgādina, ka dzīvniekiem un sevišķi kaķiem daba piešķīrusi īpašas priekšnojautas un dažādus redzējumus, pārvarot laiku un telpu, un Timiāns ar šādām dabas dāvanām, ieskaitot spēju smalki saprast cilvēku valodu, ir bagātīgi apveltīts.

Laima Kalniņa šai grāmatā sarūpējusi visai interesantu lasāmvielu, kas ne tikai labi izklaidē un uzjautrina, bet arī liek iedziļināties un pārdomāt. Jāatzīmē arī viņas skaistā, tīrā un bagātā latviešu valoda, par ko pateicība pienākoties viņas Zemgales-Kurzemes vecmāmiņai. Kalniņa neapšaubāmi ir viena no savas paaudzes spilgtākajām rakstniecēm. Neba velti viņas gara radiniece Ilze Šķipsna savā laikā rakstīja, ka uzzinājusi par Jāņa Jaunsudrabiņa balvas piešķīrumu Laimai, viņa aiz prieka palēkājusies. Kalniņa ieguvusi arī Anšlava Eglīša un Veronikas Janelsiņas fonda balvu par mūža devumu latviešu literatūrā. Literatūrvēsturnieks Viesturs Vecgrāvis grāmatas priekšvārdā sniedz vērtīgu izziņu par Laimas Kalniņas dzīvi un veikumiem. Par atbalstu grāmatas izdošanai jāpateicas Pasaules brīvo latviešu apvienībai.

 

Biruta Sūrmane

Biruta Sūrmane, mūsu redakcijas locekle un kārtējā recenzente (kopš 2001. gada), dodas 12 mēnešu atvaļinājumā. Gaidīsim viņas atgriešanos nākamgad.