Jaunā Gaita Nr. 27. maijs - jūnijs 1960

 

 

Kvantitatīvi teātŗa dzīve Ņujorkā ir tik bagāta, ka nav iespējams pārredzēt it visu katras sezonas devumu, un izrāžu apmeklēšanā ir jātaisa izlase. Parasti jaunai sezonai sākoties, izlemju, pēc kāda principa nu šoreiz gaidāmās izrādes izvērtēt. Pagājušā sezonā galveno interesi pievērsu jaunajiem strāvojumiem teātŗa pasaulē. Blakus tiem, kā arvienu, kārdinājums ir skatīt lielos jau vispāratzītos autorus, lielos aktieŗus, kā arī citu zemju teātŗu viesizrādes. Izraudzītais klāsts bija daudzpusīgs diezgan, lai parādītu spilgtākās sezonas iezīmes, nepretendējot ar šo konspektīvo apceri aptvert visu sezonas satvaru bez atlikuma.

Amerikas prominentās profesionālās teātŗa mākslas izpaudumi sakoncentrēti vienuviet Menhetenas centrā, Brodveja šķērsielās, un ir pazīstami visā pasaulē ar Brodveja teātŗa nosaukumu. Kā Metropolitēna opera, tā Brodveja teātris ir Meka ne vien pašu amerikāņu aktieŗiem, bet arī pasaules teatrālajām slavenībām. Līdztekus šai greznajai un dārgajai Brodveja teātŗa pasaulei attīstījusies un dzīvo cita, tā dēvētā Ārpusbrodveja (Off-Broadway) teātŗa pasaule, kas sevi ieskata par avangardu amerikāņu teātŗa mākslā. Tās neskaitāmo mazo teātrīšu galvenais miteklis ir Menhetenas lejasgals, it īpaši tā sauktais Grinidžas ciems (Greenwich Village), bet izkaisīti tie darbojas arī pa Menhetenas augšgalu.

Pagājušā sezonā tad nu patiesi bija iznācis tā, ka jaunie strāvojumi izpaudās vai vienīgi mazajos avangarda teātŗos, un tie savukārt bija stiprā franču modernistu ietekmē. Kopā dažām sezonām jau iepazītajam Samuelam Beketam un Eiženam Jonesko nu pievienojās Žans Ženē (Jean Genet). Viņa lugu Balkons, ko franču kritika atzinusi par nozīmīgāko viņa līdzšinējo drāmatisko sacerējumu starpā un kas izrādīta arī citās zemēs, šeit prezentē Ārpusbrodveja stabilākais teātris „Circle in the Square”, sava dibinātāja un nu jau prominentā režisora Hoze Kvintero (Jose Quintero) iestudējumā. Arī Ņujorkas kritika lugu un izrādi uzņēma atsaucīgi, pa daļai superlātīvi. — Ženē pats — pēc biogrāfiskiem datiem — būdams predestinēts kriminālists, pasauli skata nihilista acīm un cilvēku degradē par izvirtušu dziņu kompleksu. Lugas norises apstākļu izdoma ir nenoliedzami īpata, un tas ierosinājis režisoru eksperimentēšanas priekam — ar labiem aktieŗiem dot neparastu izrādi. Bez iebildumiem tomēr to var uzņemt tikai tāds skatītājs, ko neapvaino autora ņirdzīgums un bordelim piemērotās bezkaunības (jo par „balkonu” ir nosaukts bordelis.)

S. Beketu Ņujorka jau ir labi iepazinusi pēc viņa abu galveno lugu — Gaidot uz Godō un Pēdējā spēle — izrādēm agrākās sezonās. Tām nu pievienojās jaunais viencēliens — Krapa pēdējs skaņu lente, ko izrāda jaunkonstruētā teātrī — „Theatre 1960”. Beketa lugās cilvēks bezjēgas dzīvē ir vai nu bezjēgas klaidonis, kā lugā Gaidot uz Godō vai strandējis vraks, kā pēdējā spēlē un jaunajā viencēlienā. Dzīve ir atkailināta no visa, kas nav kroplība un riebīgums. Viencēliena vienīgās personas — pusakla skrandaina veča vienīgais spēles partneris tumšā nodriskātā kaktā ir skaņulentes aparatūra, kas atskaņo kādu viņa jauno dienu gaišu mīlestības epizodu, uz ko vecais vīrs reaģē tikai ar dažiem aprautiem vārdiem un krekšķīgām interjekcijām. Kontrastējums ir spilgts, tomēr šis dramatiskās skices pārliekai slavināšanai par starptautiski izcilu skatuves darbu nav pietiekama pamata. Beketa gājiens no mistificēti noskanīgās Godō gaidīšanas līdz Krapa naturālajam kailumam — pagaidām ir gājiens uz leju.

Grūti dažreiz ir saprast, kādēļ kāda izrāde kļūst par tā dēvēto gravēju (smash hit) un kādēļ citai jāizbeidzas jo drīz skatītāju pietrūkuma dēļ. Tā arī šoreiz: trešā franču autora Eižena Jonesko lugas Slepkava izrāde nebija mazāk īpata teatrālā izdomā par Balkona izrādi un nesalīdzināmi vairāk varēja intriģēt nekā Beketa viencēliens, — un tomēr abus pirmos vēl arvien izrāda, bet Jonesko noturējās tikko divas nedēļas, kaut Parīzē šai lugai bijuši lieli panākumi. Līdz šim Jonesko bija „tīrā teātŗa” teorētiķis un arī tā praktizētājs savos viencēlienos. Viņš deklarēja, ka viņam ir pretīga katra mērķtiecīgi konstruēta luga, kur autors virza darbību uz noteiktu apzinātu drāmatisku mērķi, un daži no viņa šeit izrādītajiem viencēlieniem, piemēram, Krēsli, apliecināja šī „antiteātŗa tēva” spēju ar savu „tīro teātri” sasniegt kāpinātu drāmatisku efektu. Luga Slepkava ir Jonesko pirmā pilnu apmēru — 3 cēlienu luga, un tajā viņš lielā mērā ir atkāpies no striktām „antiteātŗa” pozīcijām, jo tur ir tik daudz agrāk noliegtās „literatūras un filozofijas”, ka tā pretendē jau kļūt tīri vai par „idejisku” lugu. Bet arī vēl pēc šādas daļējas „dezertēšanas no avangarda”, kā franču kritika pārmeta, izrāde bija neparasti dzīva un spilgta savā teātrālībā un arī ļoti labi, attiecīgi savdabīgi iestudēta. Būdams teatrāli pats spēcīgākais moderno parīziešu vidū, viņš tomēr maz atšķiŗas no tiem nihilistiskā pasaules izjūtā: pasaule, arī savos visaugstākajos mechanizētas civilizācijas augstumos pakļauta pakāpeniskai bezjēgas bojā ejai.

Kulmināciju šai bezjēdzības „filozofijā” tad nu sasniedza kāds jauns amerikāņu autors Džeks Gelbers ar lugu The Connection. Lugas personāži ir sauja jaunu, visādu ādas krāsu cilvēku, kas katrs par sevi un visi kopa nav nekas vairāk kā saindētu nervu murskulis, kas no visa daudzveidīgā dzīves plūduma nekā cita neatmana kā pusmiega, pusneatmaņas badu savās asinīs pēc reibinātāja nāvekļa — heroīna. Kaut „The Living Theatre” vadība deklarē meklējumus pēc teatrālas izteiksmes jauninājumiem, lugas naturālā norise izraisa līdz baigai īstenībai naturālu aktieru pārdzīvojumu, ko skatītājā līdz neizturamībai kāpina izrādē iestarpinātais džezs. Iespaids no izrādes ir apdullinoši pretīgs, un tas neizgaist dienām.

Par pozitīvu atsvaru šai negatīvisma mānijai varēja izjust divu gados pavisam jaunu (24 g.) amerikāņu autoru izrādes, kas savās pirmajās lugās pievēršas atkal cilvēces gara dzīvei. Vorners Lerojs (Warner LeRoy) lugu Starp diviem zagļiem izrāda paša režijā, paša dibinātā un vadītā teātrī. Luga kaislīgi debatē jautājumu par Jēzus nāves upuŗa mesiānisko nozīmību un revidē kristiešu ieskatu par jūdu tautas vainu Jēzus nāvē. Tās formālā uzbūvē neparasta ir mītisko bībeles personu un modernā cilvēka vienlaicīga iesaistīšana lugas norisē, un tās izrāde ir drošs formāls eksperiments, sekmīgi operējot ar kvazi publikas aktīvu iesaistīšanu skatuviskajā darbībā.

Otra jaunā autora Džeka Ričardsona luga The Prodigal nav bībliskais stāsts par pazudušo dēlu, bet modernā problemātikā atdzīvināta antīkās traģēdijas viela par Oresta asinsatriebes pienākumu par tēva Agamemnona nodevīgo nonāvēšanu. Bet modernais Orests ir skeptiķis, kas grib dzīvot tikai savu personisko dzīvi pēc paša patikas, neuzņemoties atbildību par neko. Izrādes kulminācija ir tēva un dēla dialogs, kur atklājas traģiskā paaudžu plaisa: tēvs kaislīgā dedzībā grib pārliecināt dēlu par viņa pienākumu pārņemt tēva ideālus un uzņemties cīņu par tiem, bet dēls vēsi atsakās atzīt tos par saviem un vispār par cīņas vērtiem. Bet pats traģiskākais ir tas, ka dēlam nav arī jauna ideālu, kas viņā iekvēlinātu līdzīgu cīņas garu par savu pārliecību, ar kādu tēvs apliecina savējo pat ar savu nāvi, kas dēlam vienaldzīga. — Redzams, ka Džeks Ričardsons arī nav nekāds pozitīvists: viņa varonis Orests ir jauneklis bez ideāliem, jo ne vecie, ne jaunie varas ideāli viņu neiejūsmina un „ko labāku radīt viņš nav stiprs diezgan”, kā pats par sevi liecina. Un tomēr jau atziņa vien, ka būtu kas „labāks” jārada un autora labā literārā gaume viņa pirmajā luga ir zināms sezonas ieguvums. Abas jauno autoru lugas vēl arvien izrāda...

 

* * *

 

Prominentajos Brodveja teātros pagājušā sezonā nebija visai daudz izcilu parādību, un izcilāko amerikāņu drāmatiķu oriģināllugu pavisam maz. Sezonas viens pats Šekspīrs — komēdija Daudz trokšņa par neko — kā britu viesizrāde ar Džonu Gīlgudu un Margaretu Leitoni Benedikta un Beatrises lomās. Abu augstvērtīgā spēle deva daudz mākslinieciska prieka sezonas ieskaņā. Šekspīram sekoja angļu modernais klasiķis — Bernārs Šovs ar vienu no savām mazāk populārām lugām — The Heart-break House. Arī šī izrāde bija britiska un varēja ielīksmot skatītāju ar salonkomēdijas prasībām ideāli piemērotu aktieŗu izlasi. Ar lugas nosaukumu, kā autors pats paskaidro, ir apzīmēta „kulturālā bezdarbīgā Eiropa pirms kaŗa” (1. pas. kaŗa). Tā, un it sevišķi Anglija, ir zaudējusi atbildības apziņu par saviem pienākumiem pret cilvēci un tāpēc būtu nopelnījusi savu bojā eju. — Cik laikmetiska atziņa vēl šodien!

Šovu prezentēja arī pēc viņa un sava laika slavenās angļu aktieres Patrikas Kempbeles (Patrick Campbell) 40 gadu ilgas sarakstes izveidots skatuves dialogs —Dear Liar . Pēc sezonas turnejas 66 Amerikas pilsētās Katarīne Kornele un Braiens Aherns ar to iepazīstināja arī ņujorkiešus. Viņi tomēr neapliecināja sevi par īpaši izciliem skatuves runātājiem.

No Anglijas turpat pilnā ansamblī ieradās arī jauna angļu dramatiķa Pētera Žafera lugas Five Finger Exercise izrāde, ko nu jau divus gadus izrāda Londonā un ko Ņujorkas drāmas kritiķu aplis pavasarī novērtēja par sezonas labāko ārzemju lugu. īstenībā ne lugā, kas ir sīkas ikdienas ģimenes drāma, nedz tās pierasti labā psīcholoģiskā reālisma izrādē nevar saskatīt nekādu ārkārtīgu veikumu.

Un beidzot, no britu salas skaistā stilizētā izrādē atbrauca divas jaukas skatuves dāmas — slavenā Viviena Leija un jaunā Mērija Ure, lai viegli pačalotu franču autora Žana Žirodū „morāles lugā” — Pour Lucrčce, pārangliskotā par Duel of Angels. Savā stilizētas spēles gatavībā šī izrāde formālā ziņa bija augsti vērtējama un varēja it īpaši patikt tiem skatītājiem, kas labprāt bauda kalkulētu formu pašu par sevi vien.

Franču autoru izcilo vietu arī Brodveja teātŗos apliecināja lielo producentu vēl divas izrādes: Žana Anuija L’Hurluberlu , angliskota par The Fighting Cock un Albēra Kāmī Caligula. Anuiju dažkārt dzird dēvējam par franču skatuves Bernāru Šovu. Šai jaunajā lugā viņš nav ass sarkastisks, bet silts līdzjūtīgs smējējs par modernās dzīves un arī mākslas ačgārnībām un par sava traģikomiskā varoņa — atvaļināta ģenerāļa „atpalicīgo” prasību pēc goda pilnas dzīves. Izrādi cēla Reksa Harisona lieliskais raksturtēlojums ģenerāļa lomā.

Bet augstāk par citiem pagājušās sezonas iestudējumiem pacēlās Kaligulas izrāde, kas savā monumentālitātē pietuvojās klasiskai traģēdijai. Kaut šī Kāmī pirmā, agras jaunības gados sarakstītā luga vēl nepārliecina par dramatiskas pašvērtības izcilību, izrādes tīri teatrālās vērtības — saliedēta, arī acij noskaņoti baudāma ansambļa spēle un spēcīgs psīchiski pretrunīgās titullomas tēlotājs — padarīja šo izrādi neaizmirstamu.

1. Neaizmirstama, gan pavisam citā īpatībā, palika arī parīziešu pašu — Le Théātre du veux-Colombier de Paris — atvestā Moljēra komēdijas Le Misanthrope izrāde. Savu augsto spēles kultūru formas perfekcijā šis teātris apliecināja jau iepriekšējā sezonā ar Rasina traģēdijas Britannicus izrādi. Tādos pašos augstumos bija modernizētais Moljērs, ansamblim šarmantā elegancē rotaļīgi pārdzīvojot komēdijas intrigu un skaistā deklamācijā interpretējot autora dzejoto tekstu. Arī daži citi Parīzes teātri mēdz laiku pa laikam apciemot Ņujorku, un tā ņujorkietis var it plaši iepazīties ne vien ar franč2. u drāmu, bet arī ar pašu dzīvo franč3. u teātri.

Salīdzinājumā maza nu sarūk amerikāņu pašu redzamu drāmatiķu deva pagājušā sezonā. Sezonas sākumā tā bija Eižena O’Nīla lugas The Great God Brown izrāde Feniksa teātrī, kas gan atrodas ārpus Brodveja, bet kuŗa izrāžu telpa, repertuārs un pašas izrādes to dara tuvāku Brodveja lielajiem teātriem nekā saviem mazajiem kaimiņiem. Šis teātris ir uz kompromisa robežas ar repertuāra teātri: sezonas izrāžu skaitu tas ierobežo ar piecām, kuŗas nākamai sezonai izplāno jau pavasarī, un tas cenšas saturēt kopā stabilu aktieŗu trupu. Šis pēdējais, principā apsveicamais faktors, diemžēl pēdējo gadu iestudējumus nav cēlis, jo sakomplektētajā trupā pietrūkst spilgtāku aktieŗu lielākiem uzdevumiem. To pierādīja arī O’Nīla drāmas izrāde. Lugai ir lielas ambicijas saturā un formā. Autors pats domā, ka viņam „ir izdevies parādīt Dzīves traģiskās mistēriju drāmas jēgu”, un izrādes norisē viņš liek galvenajām personām daudzkārt gan uzlikt, gan noņemt maskas mainīgo attieksmju momentos. Izrāde mākslinieciski nepārliecināja, jo pierādījās, ka teātŗa iespējās nebija autora prasībām konģeniālas aktieŗu izlases.

Uz sezonas beigām Brodvejā parādījās atzītas amerikāņu vidējās paaudzes dramatiķes Lilianas Helmanes jauna luga Toys in the Attic, un Ņujorkas drāmas kritiķu aplis to izraudzīja par sezonas labāko oriģināllugu. Neitrālam vērotājam gan kā luga, tā izrāde šķita tikai pieklājīga viduvējība. Mazajai, sīkajai sīkpilsoņu ģimenes drāmai dienvidos nav arī nekādas vispārējas lielākas nozīmības, ar ko tā aizrautu un saviļņotu skatītāju, kā to iespēja abu apcerēto jauno drāmatiķu izrādes mazajos teātŗos. Tad jau daudz nozīmīgāka ir jaunā atzītā dramatiķa Roberta Andersona luga Silent Night, Lonely Night. Rob. Andersons ir smalks un dziļš psīcholoģisko attieksmju skaidrotājs. Savā jaunajā lugā viņš vientulības problēmai dod pavisam neparastu atrisinājumu. Diviem svešiem cilvēkiem — vīrietim un sievietei, kas nejauši satikušies viesnīcā Ziemsvētku naktī, nepanesamo vientulības slogu noņem viņu fiziskā satuvināšanās, kas notikusi bez iekāres un bez jebkādu erotisku atribūtu atbalsta. Ja morāli autora atrisinājums ne katru pārliecinās, tad mākslinieciski izrāde bija pats pilnības paraugs psīcholoģiskā reālisma virziena skatuves mākslā. Abu partneru — Henrija Fondas un Barbaras Bel-Gedeses attieksmju un pārdzīvojumu patiesīgums bija ideāls, mākslinieciskās izteiksmes gatavības vienkāršībā.

Šai sezonai beidzoties, izbeidzās arī Brodveja producentu un Aktieŗu aroda biedrības līgums. Aktieŗu prasības jaunam līgumam izraisīja dramatiskāko norisi Brodvejā, kāda tur pieredzēta — aktieŗu streiku. Skatuves ugunis apdzisa un drudžainā mākslas dzīve Brodveja šķērsielās pamira. Paldies Dievam, pēc divu nedēļu konflikta tā atkal atdzīvojās. Nu jāgaida tās jauna un spoža uzdzirkstīšanās nākamā sezonā.