NEKAS
PLATONISKA SARUNAJānis Klāvsons
Apbrīnodams techniskas pasaules daudzos veikumus, stāvēju bibliotēkas parkā un skatījos, kā rīta saule apmirgo debesskrāpju smailes. Ar kabatā nejauši atrastām biskvīta paliekām baroju baložus. Kā to vēlāk uzzināju, tā stāvēdams biju aizkavējies vairāk nekā stundu, bet tas mani neuztrauca, jo laiks bija patīkami pavadīts — daudz ierosinošu lietu bija novērots, un tāpēc biju ieguvis jaunas atziņas, jaunus prātojumus. Ļoti satrūkos, kad manam plecam kāds viegli pieskārās.
„Ko tu te dari?”
Jautātājs bija mans mīļais kaimiņš Uldis — pavisam patīkams un priecīgs cilvēks, kas bija saistījies pasaules techniskajā pārveidošanā un uzlabošanā. Es viņam atbildēju: „Patīkami tevi satikt. Ceru, ka tev ir priecīgs prāts šajā skaidrajā rītā?”
Bet Uldis mani pārsteidza. Viņā ciešāk ieskatoties, varēju tūlīt redzēt, ka viņš izskatījās norūpējies, pat bēdīgs. Es saņēmu viņa roku un lēni teicu: „Kas tev noticis, Uldi?” Labi zināju, ka mans mīļais kaimiņš man atklās visas savas nelaimes.
Viņš arī nekavējās. „Nezinu, kas noticis,” viņš teica. „Nezinu tiešām, kas noticis! Mani bērni, mani prātā augošie bērni, vairs man neklausa. Neklausa ne man, nedz sievai. No rīta tie neceļas no gultas, segās tāpat vārtīdamies un brēkdami, prasa brokastis. Tie brēc arvien skaļāk, ja viņus neapmierinām. Esmu centies būt labs, gādīgs tēvs. Esmu daudz strādājis, lai tik bērniem visa būtu diezgan. Tāda tagad man atmaksa! Tiešām nezinu, ko lai tagad iesāku!”
Kā jau biju iepriekš ievērojis, Uldis tiešām bija pavisam nobēdājies. Runādams viņš bija tā aizrāvies savās bēdās, ka gandrīz sāka šņukstēt. Es, protams, nevarēju savam draugam nepalīdzēt. Aicināju Uldi apsēsties tepat uz parka sola, nomierināju viņu un uzaicināju visu lēnām, lēnām pārrunāt. Ievērodams, ka baloži ēd manas biskvīta druskas, Uldis no kabatas izņēma pusaizlauztu pīrāgu un sāka to drupināt. Gaļas gabaliņus gan viņš iebāza pats sev mutē, bet maizi svieda baložiem.
Es ierunājos: „Uldi, tu pirms kāda laiciņa teici, ka tavi bērni no rīta labprāt mīl ilgāk uzturēties gultā, pieprasa brokastis un pavisam neapmierināti brēc, ja tie brokastis nedabū.” Paskatīdamies uz Uldi un laipni pamirkšķinādams, piemetināju: „Tu laikam to sauktu par slinkumu?”
Nabaga Uldis, mans mīļais Uldis gan bija nomierinājies, bet tagad tas atkal uztraucās, pat uz brīdi pielēca kājās un satraukti Čukstēja: „Jā, es tiešām tā teiktu. Iedomājies — pēc visa tā, ko esmu viņiem darījis... Šis nav nekāds vienkāršs slinkums, tas ir apzināts, iepriekš izplānots, skaidrā nepateicībā dzemdināts slinkums. Tāpēc tas arī ir nepiedodams!” Nu viņš jau gandrīz kliedza.
Es atbildēju: „Protams, Uldi, mēs tagad varētu arī pārrunāt, kāpēc tu īsti domā, ka šis apzinātais slinkums ir tik nepiedodams, bet to mēs tagad tomēr nepārrunāsim, jo tad mēs varētu aizklīst pārāk tālu no mūsu problēmas. Tu teici, ka, ievērojot visu to, ko esi saviem bērniem darījis, viņu slinkums ir nepateicība.” Tad es neveikli iesmējos— „Neņem ļaunā, Uldi, bet es tevi tomēr pavisam skaidri nesaprotu . Vai tu man tomēr nevarētu vēlreiz pavisam skaidri pateikt, ko tu īsti domā, jo citādi es varu tevi pārprast. To es nevēlētos.”
Kādu brīdi Uldis bija pārsteigts par manu neattapību. Bet, būdams laipns un izpalīdzīgs, viņš centās savu nelaimi no jauna izskaidrot. „Tu taču pavisam labi zini, ko es domāju! Mani bērni ir man nepateicīgi, jo es un mana sieva ievedām viņus šajā pasaulē un esam arī visu laiku viņus apgādājuši.”
Es tad noprasīju: „Un tu domā, ka viņi taviem un tavas sievas uzskatiem nepievienojas, nedomādami, ka būtu tev pateicību parādā?”
„Ar savu izturēšanos viņi to ir pavisam skaidri pierādījuši,” Uldis atbildēja.
„Tad, Uldi, mums nekas cits neatliek kā tikai izpētīt, kāpēc tavi bērni ir šādos uzskatos. Tu teici, ka viņi esot slinki.”
„Jā gan. Viņiem patīk visu dienu valstīties gultā, snaust un neko nedarīt.”
„Nekas, nekas.” Es paskatījos Uldim acīs un jautāju: „Nekas — ko tu apzīmē par neko?”
Uldis, liekas, nevarēja mani kādu brītiņu izprast. „Nu, nekas ir nekas! Tas ir tāpat kā cilvēks pirms dzimšanas ir nekas un tāpat arī pēc nāves.”
Es viņam tad stingri noprasīju, vai viņš tiešām tā doma, un pagāja vēl kāds brītiņš, kamēr Uldis man iegalvoja, ka patiesi ir šādos uzskatos. Tad es prasīju viņam, vai nekas ir labs vai slikts, un viņš atzinās, ka nav tik mācīts un to man nevarot pateikt.
Es tad teicu: „Tātad, Uldi, tu patiesi nezini, vai tavi bērni dara labu vai sliktu, kad tie neko nedara.” Uldis nu bija pavisam apjucis un klusēja. Es ieskatījos viņa acīs, lai labāk izsekotu viņa domām, un vaicāju:
„Vai tev nelikās mazliet dīvaini, kad tu pieminēji, ka stāvoklis pirms dzimšanas ir nekas un tāpat arī pēc nāves? Tad tu arī pieminēji, ka tavu bērnu slinkums izpaužas nekā nedarīšanā.”
Uldis pievienojās maniem uzskatiem un atzina, ka šī sagadīšanās tiešām ir ļoti dīvaina.
„Mans mīļais Uldi, vai tas tevi nepārliecina, ka tavi bērni tagad izpauž ko tādu, kas ir viņu mantojums no stāvokļa pirms dzimšanas.”
Uldis atkal pievienojās man, un tā man neatlika nekas cits kā jautāt, kāpēc gan tas tā varētu būt.
Uldis domāja, ka viņa bērniem — viņam tā liekoties — patīkot neko nedarīt.
Tad es viņam noprasīju : „Bet ja nu viņiem patīk kāda maza daļa no tā stāvokļa, no kāda tie atraisījušies, vai tad viņiem nepatiktu arī viss šis stāvoklis kā tāds?”
Tā kā Uldis nu galīgi nesaprata, ko es viņam gribēju teikt, tad atkārtoju savu jautājumu mazliet citādā veidā.
„Mans mīļais Uldi, pieņemsim, ka tev ir divi gabali siera — viens liels, viens mazs. Ja tev garšo mazais gabals, vai tad tev negaršotu arī lielais, jo tas ir tāds pats siers, tikai lielākā apmērā.”
Un Uldis pavisam mierīgi atteica, ka šī lieta viņam gluži skaidra un, protams, viņam garšotu arī lielais gabals.
„Tātad Uldi — tagad klausies uzmanīgi — ja taviem bērniem patīk neko nedarīt, kas, kā mēs vienojāmies, ir daļa viņu pirmsdzimšanas stāvokļa, vai tad viņiem nepatiktu arī pilnīgs stāvoklis pirms dzimšanas?”
„Nu protams,” Uldis atteica.
„Vai tādā gadījumā tu nedomātu, ka cilvēks, kas kādam citam atņem viņa iemīļotu mantu, atstājot tikai mazu daļu no šīs mantas, ir pavisam necilvēcīgs un nosodāms, ja viņš kļūst neapmierināts un dusmīgs, kad aplaupītais cilvēks ar vēl lielāku skubu pieķeras tam, kas viņam vēl atlicis?”
Un Uldis, atceroties pieminēto sieru, man pievienojās.
„Tad, Uldi,” es teicu saprotami satraukts, „es tiešām nesaprotu, kā tu vari būt neapmierināts, ja tavi bērni tev neklausa, jo tikai tu esi vainīgs un neviens cits.”
Tagad Uldis bija ļoti pārsteigts.
Es tāpēc atsāku sarunu ļoti lēni. „Ja tevi mūsu pārrunas sākušas nogurdināt un tu tām vairs nevari līdz sākumam izsekot, tad es mēģināšu visu teikto īsi tagad atkārtot. Mēs pieņēmām, ka taviem bērniem patika stāvoklis pirms dzimšanas, jo tas ir pilnīgi nekas. To mēs pavisam zinātniski noskaidrojām, konstatējot, ka viņiem patīk pieķerties pie tām mazajām nekā daļām, kuŗas viņiem šajā pasaulē iespējams paturēt. Vai tu tagad, Uldi, beidzot neatzīsti, ka, savus bērnus šajā pasaulē iesaucot, tu un neviens cits biji tas, kas atņēmi viņiem neko tā lielumā? Bet ja viņiem to tomēr vēl izdevās sevī mazliet saglabāt, tad tu tagad mēģini viņiem to atņemt un uztraucies, ja viņi to sarga. Ir taču gluži dabiski sargāt dārgākās vērtības.”
Uldis tomēr vēl nevarēja nomierināties. „Bet tie taču beigu beigās ir mani bērni. Neaizmirsti, ko es viņiem visu esmu darījis!”
Tiešām, man vajadzēja viņam jau agrāk pierādīto vēlreiz iegalvot vēl skaidrākā veidā. „Vai tad mēs nevienojāmies, ka tu, atņemot saviem bērniem to mazo neko, kas viņiem vēl bija atlicis, esi pavisam bezsirdīgs un ļauns, it īpaši tāpēc, ka tu viņiem atņēmi viņu pirms-dzimšanas nekā stāvokli. Vai tad tiešām tava sirdsapziņa tev neliek apzināties, ka viss, ko, kā tu saki, esi saviem bērniem darījis, ir nekas cits kā tikai tavs pienākums, tavs parāds viņiem, kamēr viņi tev nav neko parādā.”
Tagad beidzot es redzēju, ka Uldim šī lieta bija skaidra.
„Kāpēc tad, mans mīļais Uldi, tu esi tik neapmierināts, ja tev ir dota izdevība saviem bērniem pakalpot? Vai tev drīzāk nevajadzētu būt priecīgam, ka tev ir iespējams par viņiem gādāt un ka tā tu vari mēģināt sava nodarījuma vainu vismaz daļēji mazināt!”
Uldis arī atzinās, ka viņam to patiesi vajadzētu darīt. Taču tas viņam nepatīkot, jo viņš daudz labprātāk gribētu savu dienu pavadīt mierā un atpūtā.
Tad es viņam jautāju: „Uldi, Uldi, vai tad tas nenozīmē, ka tev patiktu tas pats miers, tā pati atpūta, ko tagad cenšas izbaudīt tavi bērni?” Un viņš atbildēja, ka, cik dīvaini tas arī sakristu, viņš tiešām to vēlētos.
Tad es lēnām teicu: „Man pēkšņi ienāca prātā, mūsu sarunas sākumā tu pieminēji, ka ne tikai stāvoklis pirms dzimšanas ir nekas, bet arī pēc nāves stāvoklis ir gluži tas pats.” Uldis atbildēja, ka vēl arvien tā domājot.
Tad es iekliedzos pavisam līksmi un sirsnīgi smējos, jo Ulža problēma bija atrisināta.
„Ja tu vēlies neko, pirmsdzimšanas neko, tāpat kā to vēlas tavi bērni, un mēs vienojāmies, ka pirmsdzimšanas nekas ir tas pats, kas pēcnāves nekas, tad tas taču nozīmē, ka pēcnāves stāvoklis ir tīkams un iekārojams.”
Uldis to aptvēra nekavējoties. Viņš arī saprata, ka viņa bērnu un viņa paša iekārotais stāvoklis ir reāli sasniedzams. Tā viņš līksmi devās mājās un nogalināja savus sešus bērnus. Arī Ulža sieva drīz tiem piebiedrojās.
Draugs tad atgriezās pie manis un gribēja man pateikties, jo uzstāja, ka esmu viņam palīdzējis un devis atrisinājumu viņa nelaimē. Taču man vajadzēja atzīt, ka viņš manu palīdzību pārspīlēja; tas, ko draugi atrisina sirsnīgās pārrunās, pieder tam, kam padoms visvairāk vajadzīgs. Tāpēc es nevarēju pieņemt Ulža pateicīgo piedāvājumu arī mani apveltīt ar nekā stāvokļa laimi. Bet, būdams uzticīgs savam draugam, aizvēru tam acis — kad viņš, nogalinādamies un saļimdams man pie kājām, ari pats sevi ievadīja tajā ilgi iecerētajā dzīves posmā, ko mēs jau vairākkārt bijām apzīmējuši par neko.
