Jaunā Gaita Nr. 27. maijs - jūnijs 1960

 

 

 

Intervija ar KĀRLI NEILI

Austrijā Zalcburgas tuvumā jau daudzus gadus dzīvo gleznotājs Kārlis Neilis. Ja arī mākslinieks ir viens no ievērojamākiem savas paaudzes gleznotājiem, par viņu trimdas gados maz dzirdēts. Pēdējā laikā latviešu gleznu kollekcionāri ASV ieguvuši interesantas Neiļa gleznas; daži mākslinieka darbi bija izstādīti arī latviešu gleznu izstādē Losandželosā, tāpat dziesmu svētku skatē Ņujorkā.

Par Neiļa darbiem Losandželosas izstādē Anšlavs Eglītis „Laikā” rakstīja: „Pēc Latvijas mākslas akadēmijas beigšanas 1936. gadā K. Neilis nostaigājis sarežģītu attīstības ceļu no reālistiskās samērā tumšās glezniecības ar simboliskām ieskaņām līdz gluži dekoratīvai, abstraktai resp. pusabstraktai krāsainībai. Kādreizējais domīgo madonnīgo galvu un pusfigūru, gaismas pielieto Tukuma ainavu gleznotājs tagad meklē kādu vidusceļu starp abstrakto mākslu un primitīvās indiešu, ēģiptiešu, grieķu Mikēnu laikmeta mākslas motīviem.

K. Neilis dzimis 1906. gadā, beidzis prof. Ģ. Eliasa figūrālo meistardarbnīcu Latvijas mākslas akadēmijā, bijis Mūksalas mākslinieku biedrības loceklis.

Domājot, ka Neilis ir viens no interesantākajiem mūsdienu latviešu gleznotājiem, tāpat vēloties iepazīstināt Jaunās Gaitas lasītājus ar mākslinieku un tā uzskatiem, lūdzu gleznotāju atbildēt uz dažiem jautājumiem.

Jānis Krēsliņš

 

 

Ko varat teikt par savu pašreizējo gleznošanas veidu?

Mana vēlēšanās, lai gleznā redzētu dīvaino, negaidīto, neparasto.

Manai gleznai vajadzētu radīt skatītājā to patīkami satraucošo izjūtu, kādu varbūt pārdzīvo archaiologs, stāvot atvērtu, ilgi meklētu tūkstošgadīgu kapeņu priekšā.

Patīkami satraucošā sajūta ir viss. Tā nosaka arī manu gleznošanas veidu, ko diezgan īpatnēji ir raksturojis austriešu mākslas kritiķis Dr. Kliers, nosaucot to par sfairu krustošanos. Šo sfairu krustošanos varētu salīdzināt ar simfonisko orķestri vai kori, kur vairākas melodijas saliedējas kopējā, vienlaicīgi dzirdamā skaņā. Tāpat arī manās gleznās vairāki motīvi aužas viens caur otru, radot tomēr kopēju vienību.

Ja salīdzinām Pikaso sēdošo sievieti ar Leonardo da Vinči Monu Lizu, tad starpība būs tikai tā, ka viens šo sēdošo sievieti glezno abstrakti, otrs vizionāri. Katrā no šīm gleznām un katrā gleznošanas veidā skan viena vienīga melodija. Abi meistari iestrādā savā gleznā tikai vienu motīvu.

 

Vai līdzīgu ievirzi Jūs būtu uzsākuši jau Latvijā?

Jā. Pēdējos četros gados Latvijā jau pūlējos šīm savām izjūtām atrast piemērotu izteiksmes veidu. Šajā laikā arī nepiedalījos nevienā izstādē, jo cīnījos ar šaubām un dzīvoju no cerībām. Šis pats stāvoklis turpinājās kādus divpadsmit gadus trimdā.

 

Gleznotāja Rolanda Kaņepa īpašumā Ņujorkā ir interesants pastelis bonariskos toņos no trimdas sākuma posma. Kā gleznojāt trimdas sākumā?

Toreiz nebija dabūjami nedz audekli, nedz arī eļļas krāsas, tāpēc pievērsos pasteļu technikai. Tā laika ainavu gleznojumos neesmu pūlējies tik daudz ar gleznieciskām problēmām kā priecājies par Austrijas krāšņo dabu. Viens no šiem pasteļiem ir gleznotājam Kaņepam un kādi divdesmit Norai Lovānei Ņujorkā.

 

Kad sākāt „abstraktizēt”?

Abstraktizēt vārda tiešā nozīmē vēl vispār neesmu sācis. Nedomāju ierobežoties tikai ar šo izteiksmes veidu, kas jau arī ir tikai viens no daudziem, pie tam jau paspējis kļūt diezgan vecs. Mani daudz vairāk aizkustina glezna, par kuŗu nevar teikt, ka tā būtu tikai abstrakta vai tikai vizionāra. Tēlojot līdz galam neparādītas formas un figūras, tās daudžplākšņaini krustojot, ar savām gleznām mēģinu skatītāja apziņā iemest nepieciešamību risināt domās šo veidu tālāk.

Mēs zinām, ka arī rakstniecībā un dzejā ir jālasa starp rindām.

 

Vai Anšlavs Eglītis, recenzējot Losandželosas latviešu gleznu skati, Jūs pareizi raksturojis?

Anšlavs Eglītis ir bijušais mūksalietis un mans laika biedrs. Kā tādam viņam mani būtu jāizprot vislabāk. Var gadīties, ka darbos, kas bija izstādīti Losandželosas skatē, gleznieciski ne vienmēr būšu spējis pietiekami skaidri izteikties.

 

Latvijā Jūs piederējāt mūksaliešu gleznotāju grupai. Vai varat īsumā raksturot šo kopu, tāpat tās artistiskos sakarus ar citiem latviešu gleznotāju nogrupējumiem, ar Rietumeiropas mākslu?

Mūksaliešu gleznotāju grupu dibināja jaunie gleznotāji, kas nevarēja samierināties ar vecās paaudzes meistaru prasībām. Dzinējspēks šīs grupas dibināšanai bija pretestības gars. Sākumā mūksalieši savos centienos bija viengabalaini, un to paraugs bija Rīgas mākslinieku grupa. Vēlāk mūksalieši sadalījās. Daļa biedru pievērsās tiem strāvojumiem Rietumeiropas mākslā, ko uzskatīja par soli tālāk tikušiem tīrās glezniecības ziņā.

 

Ko domājat par „latvisko” mūsu glezniecībā?

Tāda „latviskā” glezniecībā nemaz nav. Tāpat kā nav „franciskā”, kā nav „beļģiskā” un „flāmiskā”. Varētu būt runa tikai, par franču, beļģu, flāmu un arī latviešu glezniecību.

Ja latviešu gleznotājs risina kādas glezniecības problēmas, tad rezultātus jau var uzskatīt par latviešu glezniecību. Jo dažādāki savos centienos, uzskatos un izjūtās būs latviešu gleznotāji, jo krāšņāka un pilnvērtīgāka būs latviešu glezniecība. Nav nemaz jābūt gleznotājam ar tīri latvisku izcelsmi, lai tas būtu pilnvērtīgs latviešu glezniecības veidotājs. Mākslinieks var būt arī cittautietis. Izšķirīgais ir tas, ka mākslinieks ir izvēlējies piederēt latviešu tautai un zemei. Van Gogs bija holandietis, Pikaso spānis, Gogēna māte bij meksikāniete — un tomēr tie visi pieder franču glezniecībai. Francija tiem bija īstā, kaut arī atrastā dzimtene.

 

Kādi ir Jūsu uzskati par Šāsdienas glezniecībā raksturīgiem strāvojumiem?

Visi šie strāvojumi ir izteiksmes līdzekli dažādām izjūtām. Izjūta ir viss; jo dīvaināka, neparastāka — jo skaistāka. Anšlavs Eglītis kādā savā grāmatā skaisti pasaka: „Neizprotama alkst cilvēka sirds.” Varbūt tiešām tikai alkas saprast neizprotamo attaisno cilvēka dzīvi. Viss, kas kādreiz jau atrasts un izprasts, radītāju mākslinieku vairs neinteresē. Tas pats ir arī eksaktajās zinātnēs; radītājs zinātnieks cenšas iespiesties vēl neatklātajos dabas noslēpumos.

 

Kādi ir Jūsu uzskati par austriešu gleznotājiem? Kādi sakari? Vai piedalāties austriešu izstādēs?

Tautai, kas vislabāk savas izjūtas spējusi izteikt mūzikā, formu un krāsu veidi vairs nav tik svarīgi. Sakarus ar austriešu gleznotājiem uzņēmis neesmu. Neesmu arī piedalījies viņu izstādēs, bet tas jau atkal ir cits stāsts. Pagājušo pavasari pirmo reizi piedalījos kā septītais dalībnieks sešu vācu jaunās paaudzes gleznotāju izstādē Zalcburgā. Preses apskatē nenācu ne ar kādām deklarācijām, tomēr Austrijas radio un prese dēvēja mani par latviešu gleznotāju un manu glezniecību par latviešu glezniecību.

 

Kādus glezniecības meistarus un to darbus cienāt?

Krētas zilo zēnu, indiešu tempļu un ēģiptiešu un etrusku kapeņu gleznojumus. Protams, kamēr vēl tie nav restaurēti, jo tad tie mani saista ar saviem mūŗa izsvīdumiem un atlupumiem, kas it kā pārtrauc gleznotās formas un krusto virs tām jaunas. Īsumā: es cienu lielo meistaru Laiku, kas it kā ar dievišķu roku labo cilvēku darbu.

 

Kādi ir Jūsu uzskati par trimdas jaunās paaudzes gleznotājiem?

Jaunajā gleznotāju paaudzē saskatu latviešu glezniecības nākotni. Esmu novērojis, ka latvieši trimdā jauno gleznotāju centienus neatzīst. Vai tā jau būtu mūsu tautas vecuma kaite? Žēl, ka arī mūsu prese cenšas tos noklusēt. Tā ir rīcība, kas nekādi nebūs attaisnojama pret latviešu glezniecību un latviešu tautu. Vai mēs ar šādu savu nostāju neveicinām šo mūsu jauno ieplūšanu citās tautās?

 

 

 

ROLANDS KAŅEPS

 

Janvāŗa beigās Jaunā Gaita Ņujorkā bija sarīkojusi literāru vakaru, kuŗā piedalījās arī Rolands Kaņeps. Ne jau ar dzejām, stāstiem vai apcerēm. Tomēr Kaņeps bija viens no sarīkojuma dūžiem. Divu iemeslu dēļ: pirmkārt, viesu cienāšanai Kaņeps bija gatavojis tandžerīnu, ananāsu, banānu un ruma boli; otrkārt, arī viesu cienāšanai, sarīkojuma telpās Kaņeps bija izstādījis liela formāta gleznu.

Runājot par mūsu gleznotājiem, Rolanda Kaņepa vārdu maz daudzina, patiesībā nepiemin vai nemaz. Kaņeps ir atturīgs, trimdas gleznu skatēs nav piedalījies. Izņēmums ir pirms vairākiem gadiem kopā ar Vīdzirksti, Stilbi, Jāni Annusu un Černoku rīkotā izstāde Kalniņa mākslas salonā Ņujorkā. Jā, dzīvodams vēl Austrijā, Kaņeps ar krietniem panākumiem gan piedalījies Berufsvereinigung der bildenden Künstler Österreichs rīkotajās izstādēs. Bet tas jau visai sen. Par spīti mākslinieka atturībai, tas droši jānostāda mūsu trimdas gleznotāju avangardā.

Ņujorkā, septiņdesmit sestās ielas „īstos”, kāda īres nama augšējā stāvā, Kaņepa dzīvoklis un darbnīca: allaž nevainojamā kārtībā, bieži citā pārkārtojumā. Pie sienām, protams, paša gleznas, arī kāds Neilis, pie kuŗa Austrijā Kaņeps bieži viesojies. Telpā antīkas mēbeles, paša gleznotāja Ņujorkas antikvariātos sameklētas un restaurētas. Nosēdinājis savus viesus Ludviķa 16. stila krēslos, viesmīlīgais nama tēvs mēdz piedāvāt savas kulinārās specialitātes, kā, piemēram, pildītas olas jeb avokado ar sāli un krietnu devu citrona sulas. Katrā ziņā nepaliks arī bez rūgti melnās, garšīgi sagatavotās espreso kafijas, pirms kuŗas servēšanas nama tēvs ar citrona mizu izbraucis tasītes iekšieni. Liela vērība sīkdaļām, rituālam. Un tā tas ir arī ar Kaņepa glezniecību. Savas gleznas Kaņeps tik tiešām glezno rituāliski, gadiem ilgi, nepārtraukti, un tādēļ tām, par spīti laikmetīgai izteiksmei, ir vecmeistarīgs vēriens.

Kā lai raksturo Kaņepa glezniecību? Eiropā un pirmos Amerikas gados Kaņepa gleznu zīmējums samērā reālistisks, konvencionāls; kompozīcijā varbūt gogēniski elementi. Taču Kaņepa krāsas nav konvencionālas — tās bonāriskas, ļoti liriskās gammās, trauslas, vizuļojošas, maigas. Šo posmu labi raksturo kāds kritiķa Jāņa Kadiļa īpašumā esošais pusakts. Tad Kaņeps zināmu laiku glezno „mežonīgi” — ļoti pastozi, bieziem triepieniem, intensīvām krasam, interesantām apdarēm — vairāk vērības veltījot arī gleznu uzbūvei. Dažas šī laika gleznas izskatās kā nule uzarts lauks. Meistarīga ir kāda interesanta glezna „Trīs svētās” ar dominējošiem lillīgiem toņiem zobārstes Ilzes Lakstīgalas kolekcijā, tāpat šinī burtnīcā reproducētie Trīs plikņi (1954). Pēdējo gadu gleznām pavisam cita pieeja: Kaņeps kļūst racionālāks, un nu rodas zīmējumi un tajos balstītas liela formāta gleznas, no kurām arī vienu reproducējam šinī burtnīcā. Šīm gleznām tīras, dzidras, plākšņaini, vienmērīgi noklātas krāsas un vai gluži matemātiska kompozīcija: katra līnija, katrs laukums līdzsvarojas, atbalsojas, katrs sīkākais gleznas elements kalpo gleznas vienības celšanai. Tādēļ daudz plānošanas, pārgleznošanas, uzgleznotā nost skrāpēšanas slīpētiem paņēmieniem. Sarežģīto pagleznojumu lazējumu dēļ Kaņepa šī laika gleznas, mainot apgaismojumu un vērošanas vietu, var allaž atklāt jaunas krāsu un kompozīcijas kombinācijas. Kaņepam tīk lietu un krāsu daudzplākšņainība, cauri spīdēšana. Zīmējuma kompozīcija, krāsu līdzsvarošana, līniju, laukumu un kolorīta ritmi, kas Kaņepam tik svarīgi, ir ilgu pārdomu, grūta darba rezultāts. Kaņepu fascinē tīri techniskas, amatnieciskas izdarības. Šai sakarā viņš ar pateicību atceras Rīgā zēna gados Matisona studijā gūtās pamatzinības. Un jāmin arī, ar kādu baudu viņš šķirsta grāmatas par gleznošanas technikām, kaut vai Brencēna Kā vecie lielmeistari darināja savas gleznas. Nav arī jābrīnās, ka savu nodomu īstenošanai Kaņepam par dārgu naudu ir jāpasūtina dažnedažādas eksotiskas eļļas, ko parastos glezniecības piederumu veikalos nevar dabūt. Ja arī šodien Kaņepa ļoti personiskā
stilā ir zināmas kubisma atskaņas, tikpat daudz atskaņu viņa mākslā nāk no vecmeistariem, visnotaļ manieristiem, kas bijuši kompozīcijas fanātiķi. Manieristus Kaņeps piemin ar mīlestību, cieņu — un nevis, kā tas ļoti bieži gadās mākslas vēsturē un kritikā, ar iebildumiem. Kaņeps manierismu neuzskata par kādu pēcrenesanses ierobežota perioda Eiropas mākslas stilu, bet manieristiski-artistisko ievirzi stāda pretī reālistiskajai visos laikos.

Aprakstot Jaunās Gaitas 31. janvāra literārā vakarā izstādīto šinī burtnīcā reproducēto Kaņepa gleznu Die Wahlverwandte jeb Et in Arcadia Ego (1959) kādā laikrakstā bija teikts, ka „Gleznas nosaukumam, protams, nav nekādas sevišķas nozīmes, jo — tā darināta moderni.” Patiesībā gleznas nosaukumam ar gleznas kvalitāti nav nekāda sakara arī tad, ja glezna darināta „vecmodīgi”, tradicionāli. Ja arī gleznas kvalitāti gleznas tematika vai nosaukums neizšķir, tā var būt, un bieži ir, svarīga pašam māksliniekam, ja tā viņu rosina. Arī Kaņepam nav gluži vienalga, ko viņš glezno vai kā viņa gleznas sauc. Šinī gadījumā Kaņeps sākotnēji bija izvēlējies variāciju par kādu Virgilija Eklogu tematu par mīlniekiem vai mīlniecēm Arkādijas paradīziskā dārzā, kas beidzot atskārst, ka viss laicīgais ir pārejošs, ka lielāko laimi iznīcina nāve. Pagānisks temats, kuŗu variējot Kaņeps nāves atribūtiem veltījis maz vērības. Šo Virgilija tematu gadsimtiem gleznojuši diženi Eiropas glezniecības meistari: Guercīni, Pusēns, Fragonārs utt. (Par šo motīvu glezniecībā un tā māksliniecisko īstenošanu apceri Et in Arcadia Ego: Poussin and the Elegiac Tradition ir uzrakstījis Ervīns Panofskis (Erwin Panofsky) krājumā Meaning in the Visual Art.) Cik un kā Kaņeps šo motīvu saglabājis, tā cita lieta. Pēc kāda laika uzgleznotais sāk dzīvot pēc savas likumības, tāpat kā mājas Virzas Straumēnos, „kas uzceltas sāk dzīvot pašas savu dzīvi.” Sākotnējā iecere ievērojami mainās, gleznai rodas jauns nosaukums — tā arī Kaņepam asociācijas, kas saistās ar Ģētes Die Wahlverwandschaften, nomaina tās, kas gūtas no Virgilija.

Jāmin, ka Kaņepu saista erotiskas tēmas. Un kāpēc gan ne? Mēs, tāpat kā runājot par Modiljānī, Gogēna, Krānacha, Parmidžianino vai Džordžones darbiem, varam tikai priecāties, ka tās mākslinieku rosina, liek viņam labi gleznot.

Tā dēvētā īstenība, realitāte (fotogrāfiskā vai sabiedriskā nozīmē) Kaņepam nedod nekā. Viņa uztverē mākslinieks ir suverens — pats savu īstenību radītājs, kas svarīgākas nekā tas, ko varam fotografiski tvert. Kopēt, atdarināt, sprediķot, tuvoties dabai viņu neinteresē nemaz. Tas viņa uztverē nav mākslinieka uzdevums. Kaņepam nav nekādas misijas, atskaitot artistisko, viņš negrib arī soļot un nesoļo avangardisko eksperimentātoru pulkā. Kaņeps arī nedomā, ka ievirze, kādā viņš glezno, ir vienīgi pareizā. Ja mūsu mietpilsoņus šokētu Kaņepa gleznu tematika — nav dzimtenes bērzu, Rīgas torņu, sievietēm reizēm smaili dibeni, tad citi oficiāli mākslas apceroņi uzskatītu Kaņepu par tipisku buržuāzisku ideoloģiju upuri, nožēlojamu individuālistu, kas, par spīti apdāvinātībai, nav spējis izprast vēstures procesus un īstenos mākslinieka uzdevumus un nu kalst svešumā no savas tautas zaļā koka nozāģēts. Par spīti tam, Kaņeps ir īsts mākslinieks un artists. Mums tādu maz.

 

Jānis Krēsliņš