NOPIETNI UN MAZĀK NOPIETNI JAUTĀJUMI
Intervija ar R. MŪKU
Priekš pāris gadiem draugiem vēstulēs rakstīju, ka Ņujorkā uzradies Roberts Mūks, un no dažādām pasaules malām saņēmu atpakaļ līksmas labdienas, izbrīnās saucienus, atmiņu stāstus un nostāstus. — „Vai tad Mūks nav Francijā? — Viņa raksti tā kā no Parīzes...” — „Te bija ziņas, ka Mūks kādā Vācijas klosterī — jau ar noskūtu galvu...” — „Nosveicini — traki labi padzīvojām, kad viņš bija Anglijā.” — Vēl cits vicināja viņam lukturi no Beļģijas ogļu šachtas, bet Stokholmā jūrnieks un stāstnieks Eglons Spēks manām vēstīm par Roberta Mūka ienākšanu Ņujorkas „elles ķēķī” atsaucās tā:
„Mūks, mīlības klosteŗi un rīta meses ar rīta gaismu mūžīgo manī izsauca atmiņas...
Roberta Mūka gudros rakstus sāku lasīt, kad vēl biju jaunmatrozis. Reiz Krētā vīnogu pirkšanai meklēju turzu un tādu uzgriezu no Vācijas „Latvijas”. Tad steidzos augšā Kandijas cietoksnī. Tur krētieši tirgoja vīnogas. Apēdis ogas, uzskatīju „Latvijā” Roberta Mūka rakstu. Neko daudz nesapratu un galā netiku, jo pati dzīve nāca pretī brīnišķīgos veidolos. Taču Mūka raksts mani tā bija ieinteresējis, ka to gandrīz vai no galvas iemācījos un sāku atliet saviem kuģa biedriem. Tie teica, ka es runājot kā pravietis, bet ka tādi mēdzot kļūt traki. Gēteborgā kuģi ievilka dokā — mūs nomunsturēja tik pēkšņi, ka naudu nepaspēju iekrāt. Ar pirmajām trakuma pazīmēm un pēdējām kronām nopirku Dostojevska „Noziegumu un sodu.” Sēdēju un lasīju pils parkā līdz parka lampas nodzisa. Bija oktobris. Ievācos turpat brīvdabas teātra papes mājā. Pa nakti suņi man nozaga pēdējo maizes gabalu. Bija traki jāsalst, līdz Rietumindijas saulē atkal atkopos. Taču ar Mūka rakstiem no tiem laikiem saista kāds neizsakāms jaunīgs sentiments.”
Laikam gan ar savām esejām, kas iespiestas vai visos trimdas izdevumos, Roberts Mūks popularitātes ziņā tuvojas Zentai Mauriņai — kas savukārt jau pirms gadiem, kad Mūka dzejoļi parādījās latgaļu antoloģijā, viņu cildinājusi kā dzejnieku... Bet savu biogrāfiju Mūks vēl nav sarakstījis, un tiešā ceļā — izbraucienos uz rakstnieku rītiem un vakariem vai kaut kur naktsstundās — to nav tik viegli no viņa izdibināt. Mūka nostāsti par sevi pašu visumā virknējas ne mazāk mīklaini kā citu minējumi. Atceros, piemēram, kādu nakti viņš mums ar Modri Zeberiņu stāstīja, ka viņa tēvs pēdējā brīdī pirms nāves pieņēmis katoļu ticību — bet otrā rītā pie brokastīm Mūks izmeta, ka nu kādu laiku dzīvošot vecpuisīgi, jo sieva ar bērniem taisoties paciemoties pie viņa tēva... Mēs ar Zeberiņu ne pa jokam satrūkāmies un tad atgādinājām Mūkam viņa nakts stāstu. Mirkli mūciskās acis mirkšķinājās it kā patiesā pārsteigumā, bet tad ap tām savilkās dīvaini līksmas cilpiņas: „Mīlīši, jūs kautko saprotat, bet ne pavisam. Praktiski mans tēvs joprojām čiulis un dzīvo Mičigenā.”
Kad Jaunas Gaitas redakcija aicināja kautko par Robertu Mūku uzrakstīt, likās, ka uz Šīm nakts un rīta stundu impresijām vien nedrīkstētu paļauties un aizsūtīju viņam lapu ar nopietniem un mazāk nopietniem jautājumiem ar viņa „praktisko” adresi Vestpointa apkaimē (Highland Falls, N.Y.),kur viņš par bibliotekāru kādā katoļu meiteņu koledžā. Šī rakstveida intervija ar raiti atsūtītām atbildēm iznāca šāda (atstāju arī tos jautājumus, kuŗus Mūks ignorējis):
Dzimšanas dati, skolas, trimdas pieturas punkti. Kad pirmo reizi iemīlējies? Kad beidzi ticēt stārķiem? Vai esi ganos gājis? Bijis kulšanas un mēslu talkās?
Piedzimu tad, kad vajadzēja — 1/14/23. Trimda: Vācija, Beļģija, ASV. Sāku ar augstāko — filozofiju, bet nobeidzu ar jocīgāko — ar licenciātu žurnālismā Briseles universitātē un M.A.L.S. (bibliotēku zinības ) Mičigenas universitātē. Pirmo reizi iemīlējos reizē ar pirmo bļāvienu — dzīvošanā; otru reizi — mīlestībā. Stārķiem ticu visu laiku.
Ganos negāju, tikai pie ganiem. Talkās kūlu un vedu mēslus.
Kad iemācījies dejot? Pilsētā, zaļumballēs? Kad sāki dzejot? Kas uz to iejūsmināja?
Pirmo reizi lasīju priekšā dzejoli zaļumballē Dricānos. Tā tas palika. Dzejnieks neesmu. Bet domāju gan, ka pie ikkatra kulturāla cilvēka īpašībām pieder māka uzrakstīt pieņemamu dzejoli. Ja daudzi to šodien nevar, tad tas nozīmē”, ka tie vispirms ir inženieri un tikai starp citu — cilvēki.
Ko domā par Raini, Poruku, Fr. Bārdu, Skalbi, Ziemeļnieku, Ādamsonu, Čaku, Lazdu, Strēlerti, Andr. Eglīti un visjaunākajiem dzejniekiem te un Latvijā?
Par Raini domāju, ka viņam par daudz liela galva — uz sirds lēses. Porukam un Bārdām — otrādi. Ar Skalbi var iztikt. Ziemeļnieks ir dzejnieks. Ādamsons ir dzejas dzejnieks. Čaks ir Čaks. Gunars Saliņš ir spoks, kas labi tēlo cilvēku; rezultātā tīra dzeja. Linards Tauns ir cilvēks, kas tēlo spoku; rezultāts tas pats.
Kādi Tavi rēķini ar tautas dziesmām un pasakā? Ar bībeli? Ar Nāves jūras tīstokļiem? Ar Sv. Augustīnu un Akvinas Tomu? Ar Luteru? Ar Darvinu? Ar Komūnistu manifestu? Ar kristīgiem un nekristīgiem eksistenciālistiem? Ar empīrisko zinātni? Ar bītņikiem?
Ar pasakām un tautas dziesmām rēķini vel nav nokārtoti. Vispirms jālasa bībele, lai būtu labāks latvietis.
Sv. Akvinas Toms latviešiem ir svešāks par Patagonijas galvaspilsētu. Gandrīz tāpat ar Sv. Augustīnu. Žēl. Tas aiztaupītu tik daudz lieku un platu vārdu mūsu RAKSTOS!
Ja Lutera nebūtu bijis, latviešu tagad būtu 3 miljoni, varbūt mēs būtu viena valsts ar Lietuvu un varbūt brīva valsts. Citādi — Mārtiņš bija godīgs vīrs un, liekas, nebija līdz galam izpratis Akvinas Tomu.
Darvins evoluējās, šodien svarīgāks ir Tejārs de Šardēns. No eksistenciālisma palicis pāri tikai viens vārds — Heidegers. Un tas paliks. Bet H. nav eksistenciālists, tikai bezgala nopietns domātājs. Kristīgajai domai ar viņu vēl jātiek galā. Bītņiki ir nobijušies, ka viņiem nav par ko baidīties.
Kāds pamats, ka Tevi ieskaita Latgales autoros? Vai jūti sevī kādu īpašu latgalismu?
Ja tas jādara, tad vislabāk man patiktu sevi uzskatīt nevis par latgaļu autoru, bet par katoļu literātu (brīnišķīga etiķete — „homme de lettres”, t. i. ne dzejnieks, ne rakstnieks, ne filozofs, bet vienkārši — „burtniecības cilvēks”).
Kas Tev tuvāk pie sirds — rakstīt esejas vai dzejot? Vai Tev gatavi kādi grāmatu manuskripti?
Esejas man daudz labāk patīk rakstīt nekā dzejoļus, jo pēdējie man vienmēr nozīmē izklaidību, vaļību.
Ir gatavs manuskripts „Dieva pērtiķi, pārdomas par kristīgo vēstures uztveri”. Pretēji Gunša Zariņa lopiem* mani pērtiķi ir vienmēr priecīgi.
Kādās biedrībās esi? Vai biji mazpulkos, skautos? Cerību pulciņā?
Neesmu nevienā biedrībā, goda vārds.
Vai esi sportojis?
Sports? Čto takoi?
Ko domā par Ievu, paradīzi u. taml.?
Es piekrītu Dieva sestās dienas operācijai.
Intervija ar to ir galā. Bet lai ilgi un dikti turpinās tā burvīgā „izlaidība un vaļība”, ko sauc par Roberta Mūka dzeju. Tai plaši reģistri.
Gunars Saliņš.
*Guntim Zariņam tai pašā laikā iznācis stāstu un noveļu krājums „Dieva mērkaķis” (Tilta apgādā, 1959.) G.S.
