Jaunā Gaita Nr. 27. maijs - jūnijs 1960

 

 

AR ĢITARU VIEN NEPIETIEK...

Saruna ar mūsu lielāko simfoniķi JĀNI MEDIŅU, kam 9. oktobrī piepildījās 70 gadu.

 

Stokholma aug un pārveidojas. Kur agrāk bija šauras ieliņas un paplukuši nameļi, tur tagad sāk slieties gaisā gan pelēkbalti, gan zaļzili debesskrāpji.

Tumšām granīta kolonnām apvītais koncerta nams, kur mazā istabiņā savu dienišķo maizi pelna Jānis Mediņš, to priekšā it kā kļuvis mazs un niecīgs, kaut gan tā lielajās zālēs ērti var novietoties simtiem mūziķu un tūkstošiem klausītāju.

Mediņam uz galda franču klasiķa Šosona partitūra un vijoles partija, kur vēl jāieraksta lociņu zīmes. Profesors uz brītiņu pārtrauc darbu.

„Vislabāk man vienmēr paticis komponēt, taču no tā vien dzīvot nevar” — atzīstas jubilārs, „tāpēc arī Latvijā pelnīju dienišķo maizi ar taktszizli un skolotāja sarkano zīmuli.”

Pēc atgriešanās no Sibīrijas 1920. g. Mediņš darbojās par jaundibinātās Latvijas konservatorijas orķestra un instrumentācijas klases vadītāju. 1929. g. viņu iecēla par profesoru. Jāzeps Vītols izglītoja topošos skaņražus, Mediņš galvenokārt jaunos diriģentus viņa vadītā diriģentu klasē, ko sākumā vadīja ārzemnieki — Šnēfogts un Kupers.

Jautāju, kā tika apmācīti orķestra un instrumentācijas klases audzēkņi? „Kā visur citur. No sākuma devu skolniekiem klavieŗu izvilkumus, kuŗus tie dabūja pārstrādāt orķestra partitūrās. Kad bija mazliet iemanījušies, liku tiem instrumentēt pašu sacerējumus. Daudzi no Jāzepa Vītola skolniekiem papildinājās pie manis — Bruno Skulte, Jānis Ivanovs, Jēkabs Graubiņš, Jānis Kalniņš, Paula Līcīte un citi. Arī ievērojamais pianists Viktors Bābins mācījās pie manis.”

Pārrunājām Latvijas konservatorijas likteņus . „Apbrīnoju Jāzepu Vītolu”, uzsveŗ Mediņš. „Dzimis paidagogs ar lielām zināšanām un neizmērojamu pacietību sēdēt eksāmenos no rīta līdz vakaram un klausīties visādus ‘šedevrus’”.

Mediņš vienmēr bijis eiropietis, viņam sveša tautisko lielīšanās bungu rībināšana.

„Nevar salīdzināt Latvijas konservatoriju ar pasaules lielo mūzikas centru mācību iestādēm. Mūsu valsts bija jauna, trūka spožu talantu. Pianistiem, piemēram, diploma iegūšanai bija jāspēlē tikai viens klavieŗu koncerts vai daļa no tā, ja visu nevarēja iemācīties. Turpretim Leipcigā absolventiem bija jāprot 10 koncerti. Man šķiet, būtu bijis labāk, ja mums būtu bijušas augstākas prasības. Jau 40 gadu pagājuši kopš Latvijas konservatorijas dibināšanas, bet cik mums ir izauguši pianisti, kas kaut ko prot?”

Mediņa otrs maizes darbs bija — diriģēšana. Nacionālajā operā viņš darbojās par diriģentu no 1920. gada līdz 1928. g., pēc tam līdz pat 1944. g. Rīgas radiofonā.

„Iesāku diriģēt Pāvila Jurjāna vadītajā Rīgas operā 1915. g. Taču jau nākamajā gadā mani iesauca armijā un iedalīja Sibirijas dzelzceļnieku bataljonā. Sāku strādāt par armijas mūziķi, spēlēju klavieres un kādu laiku arī oboju. 1917. g. revolūcija atcēla Sibirijas pulka orķestra diriģentu. Man bija jāstājas viņa vietā. Trūka nošu, tāpēc man bija jāsaraksta, vai arī jāpāraranžē viss repertuārs.

Sibīrijā Mediņš komponēja savu pirmo operu. Uguns un nakts (Raiņa teksts.). Nobeigums uzrakstīts 1919. g. Kamarčagas stacijā.

„Pulks pārvietojās lēnām — katrā stacijā vilciens stāvēja 3-4 nedēļas. Tai laikā nepārtraukti komponēju. — kādā vagonā bija novietotas arī klavieres. Tās nu gan bija jāatstāj, kad sākām bēgt” .

Sarunas turpinājumā runājām par diriģēšanas mākslu. Vaicāju, vai diriģentam būtu jāprot pašam spēlēt pēc iespējas daudz instrumentu, vai pietiek ar ģitaru kā kādreiz slavenajam franču orķestra celmlauzim Hektoram Berliozam?

„Labam diriģentam jāpārvalda kāds stīgu instruments un jāpārzina pūšamo techniskās iespējas — nav nepieciešams pašam pūst. Klavieres jāprot tikdaudz, lai varētu pareizā tempā izspēlēt partitūras galvenās balsis un harmonisko attīstību — ansambļa apmācīšanai tas nepieciešams. Ar ģitaru vien par maz. Labam diriģentam jāprot lasīt partitūra bez klavieŗu palīdzības, katrai nošu zīmei jārāda attiecīgas skaņas priekšstats. Jādzird sevī, kā darbs skanēs. Šī iekšējā dzirde jāattīsta instrumentācijas vingrinājumos un orķestŗa mēģinājumos. Bez tā par diriģentu nevar būt”.

Vai diriģenta un pavadītāja darbs devis ko gaviļnieka skaņradei? „Nē, tas bija vienīgi maizes darbs, tāpat kā jaunībā čella spēle kādā kafejnīcā veselu gadu. Kā profesionāls mūziķis iesāku spēlēt vijoli, vēlāk pārgāju uz altvijoli. Pāris mēnešus spēlēju arī oboju. Pirmo reizi par pavadītāju strādāju Rīgā 1907. g. Man saglabājusies kāda Jāņa Zālīša kritika, kuŗā rakstīts — es esot glābis vienu otru dziedātāju. Atceros gadu vēlāk pavadīju Hapsalā, kur toreiz spēlēja pirmais nēģeru vijolnieks Brindišs. Viņam varēja būt ap 60 gadu, bija beidzis Drezdenes konservatoriju un spēlēja Paganīnī trakās etīdes, ka stīgas vien notrīcēja.”

Ievaicājos par latviešu skaņražiem. „Vispirms jāpiemin Tālivaldis Ķeniņš. No viņa varbūt kas iznāks. Trūkst mums plašāka vēriena mūziķu. Volfgangs Dārziņš bez tautas dziesmu apstrādājumiem raksta gandrīz vai vienīgi klavierēm. Neesmu neko dzirdējis par Janku Kalniņu un Bruno Skulti. Alberts Jērums mazliet par slinku. Raksta pārāk maz. Apzinīgam skaņradim jāraksta katru dienu, lai vingrinātu domas un iztēles spējas. Ja visi citi strādā ik dienas, kāpēc gan lai komponists būtu izņēmums? Arī skaņrade ir darbs.”

Ieminos par latviešu izpildītājiem mūziķiem, „Labākie trimdā — Brīvkalne un Teichmanis, Latvijā pianiste — Cīrule, vijolniece Rubene, dziedone Heine-Vāgnere.”

„Labākās manu darbu izpildītājas — atskaņotājas tagad mirušās pianistes Lilija Kalnina-Ozoliņa un Marija Zalmanoviča, Buzoni skolniece, kuŗu vācieši nobendēja. Manu klavieŗu koncertu viņa spēlēja bez kļūdām, dānietes Elegordes pirmatskaņojumā šur tur bija pa nepareizam tonim.

Vēlos zināt no kādiem skaņražiem Mediņš visvairāk guvis. „Richards Strauss ir pamats manai orķestra technikai. Viņa Rožu kavalieri esmu lasījis visu mūžu un vienmēr atrodu tur ko mācīties. Viss tur skan, nav nedzīvu vietu kā, piemēram, Kārļa Orfa citādi labā „Carmina Burana”. Orfs neprot rakstīt figūrācijas, kamēr Strauss no vienas figūriņas spēj izvilināt simtiem variāciju. Cita starpā, kaut gan Vāgners bija lielisks instrumentētājs viņš neprata uzrakstīt tik daiļskanīgu C-dūra akordu kā viņa māceklis un palīgs Humperdinks, pazīstamās pasaku operas Ansītīs un Grietiņa autors. No modernajiem klasiķiem vistuvāks Bartoks. Gribu pieminēt ļoti labo jauna vācu skaņraža Heinces baletu Undīne, kuru nesen redzēju filmā”.

Vēlos ko zināt par Mediņa skaņrades veidu. „Ja ienāk laimīga doma prātā, uzmetu divbalsīgu skeletu. Harmoniju atceros tāpat, ko tad vēlāk izstrādāju. Žēl, ka nav izgudrota mūzikas stenografija — būtu daudz vieglāk pagūt uzrakstīt, kamēr vēl iedvesma nav pagaisusi. Varu rakstīt tikpat labi lietainā, kā saulainā laikā, trokšņi mani netraucē kā kādreiz Sibēliusu. Kā skaņradim esot jāiet uz mežu klausīties putniņus, lai varētu rakstīt, ir tikai laju izrunāšanās. No putniņu „čivināšanas” vien nevar nevienu kompozīciju uzrakstīt.”

Ko darīt trimdas mūzikas dzīves veicināšanai? „Daudz neko tur nevar darīt, jo viss tas atkarīgs vienīgi no katra atsevišķa mūziķa talanta.” Mediņam ir šis talants. Daudz viņš mums devis un daudz no viņa vēl varam sagaidīt. Savai vadzvaigznei „Mūžu dzīvo, mūžu mācies” viņš ir joprojām uzticīgs.

 

Andris Vītoliņš