Guntis Zariņš
VIRVES DEJOTĀJS
Novele
Gaismas reklāmas. Spilgtās krāsās brēcošas afišas. No namu sienām, apakšzemes stacijas, kinoekrāniem, tālraides aparātos, radio skaņās — visur rēgojās viens vārds —
KARLO BRIEDITO
Virvesdejotājs bija ieradies pilsētā. Pilsēta ar saviem miljoniem iedzīvotāju šausmās aizvēra acis un atvēra sirdis. Katrs zināja — virvesdejotājs nebija virvesdejotājs, viņš staigāja gaisā. Tika runāts par kaut kādu nailona, metalla vai cita materiāla diegu, bet neviens nebija varējis saskatīt ne nieka — cirkus augstajā kupolā. Bet cilvēki runāja...
Karlo Briedito vai pareizāki — Kārlis Briedītis no Pabažiem — raudzījās miljonu pilsētā ar savām iekritušajām acīm, no kuŗām lēca ārā pagātnes tumšie dziļumi.
Avīžnieku ielā nekad nebija sacēlies tāds uztraukums, kad Karlo Briedito noraidīja jebkuŗu interviju, neļāva sevi fotografēt un katru savu kustību miljonu pilsētā mēģināja tīt noslēpumainības necaurbrienamā miglā. Neviens nezināja tā īsteno vārdu, neviens nevarēja pateikt viņa dzimteni, un valodnieki velti pūlējās pateikt, ar kādu akcentu viņš runāja.
Katru vakaru milzīgajā hallē Karlo Briedito dejoja gaisā un pēc tam teica īsu uzrunu — kuŗā uzaicināja cilvēkus atgriezties pie humanitātes principiem, sludināja mieru un labu prātu. Ieteica iecietību, līdzjūtību, mīlestību, cienību —patiesību. Dažkārt viņš aizgāja pat tik tālu, ka ieteica atteikties no visām miesas kārībām un apsolīja, ka katrs, kas to mēģinās un vēlāk spēs izdarīt — varēs staigāt gaisā!
„Mīlestība ir kaut kas tīrs, gaišs — divu dvēseļu savienošanās. Divu siržu saplūšana — garīga harmonija!”
Jau kontinentā virvesdejotājs bija pārvērties par kaut ko līdzīgu priesterim, sludinātājam, gaišreģim — vārda burvim, salā viņš kļuva par jauno pestītāju. Ļaužu straumes nebeidza plūst uz cirkus telti. Katedrāles kļuva tukšas. Baznīcas pat nebija vērts vērt vaļā, un mācītāji un rakstu zinātāji mācījās virvesdejošanas mākslu.
„Cilvēks ir grēcīgu dziņu sakopojums! Cilvēka miesa ir vāja un prāts sapuvis — paceliet savas acis pret debesīm un gaidait pestīšanu — apzinaities, jūs neesat nekas cits kā sīki putekļi, kas nedz ceļ, nedz gāž dievus! Esiet pazemīgi un gaidait savu pestīšanu — jo aiz mums nepaliek — nekas. Ar mūsu aiziešanu mēs beidzam eksistēt — mēs varam pastāvēt tikai žēlsirdības dēļ... Atgriezieties, kamēr laiks — apzinaities savu niecību! Es jūtu sevī spēku, kas man liek sacīt šos vārdus — likt jums apzināties, jūs neesat nekas cits kā sīka skrūvīte lielā meistara mašīnā, skrūvīte, kas pat neapzinās savu uzdevumu. Cilvēka rokā nav nedz dzīvības, nedz nāves noslēpuma! Tādēļ atgriezieties!”
Šovakar virvesdejotājs bija teicis uzrunu pirms savas staigāšanas gaisā. Un tad viņš sāka dejot. Balts uzmetnis kā eņģeļa spārni plīvoja spožajā starmešu gaismā. Melnais triko piekļāvās augumam kā āda — melna apdegusi āda... Viņš lēca, kūleņoja, dejoja, peldēja un staigāja. Rokas, galva, kājas — viss kustējās kādas reliģiskas himnas skaņās. Cilvēki raudzījās ar aizturētu elpu. Cilvēks staigāja gaisā! Brīnums bija noticis! Virvesdejotāja vārdos bija patiesība, debesu vārti un elles ugunis — viņa kustības saplūšana ar visumu.
Kad priekšnesums bija beidzies, virvesdejotājs brīdi uzkavējās arēnā un, satvēris mikrofonu abās rokās, čukstēja:
„Miesas kārību velns uz jums glūn... Uzmanaities!”
Cilvēki sačukstēdamies izklīda ielās. Daudzi viri aizgāja uz viesnīcām un, vienas palikušas, sievas zvanīja saviem mīļākiem. Daudzas sievas noslēdza savu guļamistabu durvis, un vīri klīda grēcīgajās ielās. Vērtību pārvērtēšanas laiks bija sācies. Bērni un to ierašanās pasaulē bija negods, negadījums un kaut kas netīrs. Cilvēki sāka valkāt baltas drānas, un daudzi mēģināja staigāt gaisā. Vienīgā nelaime bija, tie parasti izmeklēja pilsētas augstākos torņus...
Virvesdejotājs dzīvoja savā akmens namā. Durvis sargāja bārdains krievs, sulainis bija ķīnietis, pavārs francūzis, manikīre nēģeriete, sekretārs japānis, šoferis vācietis, dārznieks anglis... Neviens īsteni nezināja, cik kalpotāju bija slavenajam sludinātājam, kas mācēja staigāt gaisā.
Satinies segās, virvesdejotājs sūca melnu karstu kafiju un domīgi ieelpoja kādas degošas zālītes mulsinošos dūmus. No šiem dūmiem kāpa sapņi — viegli un grēcīgi kā negulētas nakts nogurums. Gars cīnījās ar miesu!
Ķīniešu sulainis atvēra lielās durvis. Paklanījās pret kungu un meistaru un jautāja:
„Kāda sieva vēlas jūs redzēt. Viņa nesaka ne savu vārdu, nedz arī, kas viņai jums sakāms — viņa vēlas jūs redzēt. Viņa saka, jums viņa esot jāredz...” Virvesdejotājs noguris pameta ar roku. Atkal kāda lūdzēja, kāda, kuŗai grēka ābols bija iespiedies kaklā. Negribot viņš atcerējās savu bērnību, kad viena no tēva labākām raibaļām bija aizrijusies ar runkuli. Vietējais rūniķis bija iebāzis roku govs rīklē un nodzinis runkuli kuņģī. Smaidīdams viņš papurināja galvu — savāda asociācija... Viņam vajadzēja vārdu, tāpat kā govij rūniķa, lai nodzītu cilvēku rīklēs aizspriedušos runkuļus... Nepietika ar virvesdeju...
„Lai viņa ienāk!” Ķīnietis paklanījās. Pazuda saukt sievieti.
„Tu tomēr tas esi!” Sieviete stāvēja Kārļa Briedīša priekšā. Virvesdejotājs pacēla savas acis. Sarāvās. Atrāvās. Tad, norijis kamolu, teica:
„Tu tomēr atnāci... Ceļodams cauri pasaulei, es gaidīju šo brīdi...”
„Es nezinu kādēļ, bet man bija jānāk... Es arī vienmēr gaidīju šo brīdi — varbūt tādēļ, lai redzētu tevi — tavs attēls uz mani raugās no visiem stūriem, un šī attēla dēļ tu sāki zaudēt savu īsteno seju manā atmiņā. Man bija jānāk!” Sieviete neuzaicināta ieslīga, pazuda dziļajā atzveltnes krēslā.
„Tikai plānprātiņi dzīvo pagātnei un aizmirst brīdi, kuŗā dzīvo; ja visu savu dzīvi mēs atceramies tikai vienu notikumu, mēs kļūstam kā bērni, kas atsakās dzert pienu — lai neaugtu!” Virvesdejotājs piecēlās. Paspēra soli pret kamīnu. Izstiepa savus gaŗos, platiem galiem pirkstus pret uguni.
„Bet kā lai es nedzīvoju pagātnē, ja tagadnē esmu nosodīta ar klusēšanu?” Sieviete nebija jauna, bet viņas augumā vēl bija saglabājies jaunības svaigums un sulīgums. Tikai sejas ābolā vecums bija ielaidis savus zobus.
„Tava nelaime nav klusēšana, bet gan — tu nezini, kas tev jādara. Tu pati nevari pateikt, kādēļ tu daudzas lietas dari! Ja tu ieraugi patiesību, tad tā tev ir kaila un naidīga. Tu dzīvo un rīkojies, esi — tikai tādēļ, ka citi dzīvo, rīkojas — ir... Tu mani mīlēji, tādēļ ka citi tev teica — ir jāmīl, bet tu nekad nezināji, kas ir mīlestība — tev tā bija tāda, kādu es sludinu pūlim, kas kauc un žēlojas, ka mīlestība zaudējusi savu skaistumu, kuŗiem vajag vārdu par šķīstību, tikumību, garīgumu... Un šie vārdi tev nozīmēja visu — mīlestība nekā — mīlestība, kādu es to saprotu... !” Vīrietis aizsmēķēja gaŗu baltu cigareti un uztrauktiem soļiem staigāja uz priekšu un atpakaļ.
„Bet mūsu bērns? Vai tas nav mīlestības pierādījums?” Sieviete mēģināja atcerēties, kad viņi pēdējo reizi bija tikušies — pagātnei nebija atsevišķu ainu. Visa pagātne bija viens vienīgs vārds — Kārlis Briedītis.
„Bērns? Kāds gan sakars bērnam ar mīlestību? Kāds sakars viņa dzīvei ar mūsu dzīvēm? Tu pati iedomājies izvēlamies savu ceļu, savas mājas, savu ģimeni — tu domāji, es varu veidot savu dzīvi, bet patiesībā tu dzīvo tā, kā tev citi liek... Un tādēļ tev ir jumts, tev ir gulta — tev ir piederīgie, bet tev nav neviena, kam uzticēt savas noslēptākās domas. Tev tās jāiemidzina citu cilvēku vārdu miglā, un tu tās nekad nevarēsi, neiedrošināsies izpaust...” Vīrietis runāja klusi. Viņa balss bija kā beztrokšņaina riteņa ritēšana.
„Es tevi nesaprotu!” Izsaucās sieviete un tad jautāja; „Tu sludini visu to, ko pašreiz noliedz — kā tu vari izskaidrot šādu divkosību?”
„Tā nav divkosība, bet tu jau mani nesaproti, tu mani nekad neesi sapratusi, pat ne nojautusi... Pasaulē ir divi likumi, divas morāles — stiprajiem un vājajiem. Vieni vēlas pirkt svētlaimību uz nomaksu, otri to atrod paši sevī — tā ir straume, tumša, varena straume — tā aizskalo pūļa likumus un morāli, bet patiesība paliek: ir divas cilvēku grupas — dzīves mākslinieki un pūlis — pūlim vajadzīga viltus morāle, viltus likumi, viltus ticība — mākslinieks pats sev pasaka — kas labs un kas ļauns. Es nekā nepērku — man viss pieder! Mūsu pasaulē katrs mākslinieks uzmetas par sludinātāju un katrs sludinātājs par pestītāju; es esmu šis vērtības pārvērtējis — virves dejošana ir māksla, un es esmu mākslinieks — Bet es reizē arī esmu pestītājs. Es sludinu vārdus un likumus; es paužu morāli un ticību — kas der pūlim, jo neviens nedrīkst atpestīt pūli pašu no sevis, tikai mākslinieks ir tas, kas var atraisīties no šiem likumiem — jo viņš redz patiesību, īsteno patiesību!” Virvesdejotājs staigāja uz priekšu un atpakaļ — kā dejojot.
„Tu sludini to, kam pats netici?”
„Es ticu! Es ticu, ka tas, ko es sludinu, galu galā darīs labumu pūlim, bet ja es pats pieņemtu šos likumus un morāli — es būtu pazudis, kļūtu viens no viņiem... Tas nebūtu es pats! Cilvēki vēlas pilnību — pilnību, kas līdzinās brīnumam! Es staigāju gaisā — kaut tā tikai ilūzija — tas ir brīnums, es cilvēkos atklāju visu to, ko tie sevī vēlas redzēt — tādēļ es kļūstu par pestītāju — pestītāju no cilvēka iekšējā, patiesā es — arī tā ir tikai ilūzija! Tu mani pašreiz redzi tādu, kāds es esmu — tu kļūsi par manu ienaidnieku un nodevēju — jo arī tu nevari un negribi ieraudzīt cilvēku, tā patieso seju!” Vīrietis iemeta cigaretes galu kamīna liesmās. Domīgi raudzījās sievietē.
„Ja tu esi cilvēks, vai tu nevēlies redzēt savu dēlu?”
„Nē!”
„Kādēļ?”
„Viņš nav mans, viņš nedrīkst neticēt brīnumam, tagad vēl nē, tikai tas, kas izdomājis un pārdzīvojis pūļa morāli un likumus — tikai tas var atklāt pats sevi... Un ko gan man dotu šī tikšanās?”
„Tu runā kā necilvēks!” Sieviete pielēca kājās un gatavojās iet.
„Ne kā necilvēks, bet kā virvesdejotājs — tā nav tikai mana profesija vien — tas esmu es pats. Virvesdejošana jeb staigāšana gaisā nav tikai objektīva patiesība, tā ir ideja — ideja, kuŗas dēļ es dzīvoju un kuŗas dēļ es esmu ar mieru mirt. Es atrodos pāri cilvēkiem, pāri cilvēciskam — es redzu sīkumainību, vājības, bailes, bezjēdzību, neticību un tā saucamo grēku — sakoncentrētu bezizteiksmes masā. Es visu to sajūtu sevī, bet es atrodos gaisā — viens, bez jebkādām saitēm ar pūli zem manis — tādēļ es spēju sludināt labo, pats to nedarīdams, jo es nepiederu nevienam, neviens nav man tuvs, un nevienam man nav jādod norēķini — man nav jāpaklausa neviena vēlēšanās, man nav nevienam jāizpatīk — es esmu es pats!” Virvesdejotājs piecēlās un pastiepa roku pret durvīm. „Tagad es vēlos, lai tu ietu, lai tu nekad nenāktu atpakaļ manā dzīvē. Tādēļ es nevēlos satikt savu dēlu — es nevēlos nekādas saites, jo man tās nedrīkst pastāvēt!” Sieviete piecēlās un klusēdama atstāja telpu. Virvesdejotājs atslīga krēslā. Viņš nekad nebija tik daudz runājis, bet šoreiz vārdi un jūtas bija mutuļojušas pāri. Sieviete nāca no pagātnes, kad viņš vēl nebija mācējis staigāt gaisā, kad viņš bija domājis, ka cilvēkam jāstāv ar abām kājām uz zemes — lai saprastu cilvēkus — tagad viņš zināja, tā nebija patiesība...
Sieviete izgāja uz ielas. Krievs neizteiksmīgu seju viņā noraudzījās. Dzeltena migla plūda ielās. Sieviete paraudzījās pulkstenī. Gandrīz stundu viņa bija runājusi ar savu pagātni, tagad viņa apjēdza, ka viss, kas bija izlicies skaists un atmiņu vērts, bija izzudis ielas plustošajā miglā. Viņa šodien bija apsolījusies vest savu dēlu uz vakara izrādi cirkū. Viņa bija solījusi puisēnu iepazīstināt ar virvesdejotāju — tagad viņai bija jāmelo... Tēvs nebija vēlējies, lai dēls ietu — viņš pat nezināja dēla dzimšanas noslēpumu, un ja arī būtu zinājis, tad nebūtu ticējis — viņā ticēja mīlestības šķīstībai.
„Viņam jākrīt! Viņam jākrīt!” Sieviete čukstēja un skrēja pretim savai mājai. Māja auksta un balta cīnījās pret miglu un gadiem. Durvis lielas un platas ielaida visas nelaimes un salu. Istabā kurējās krāsns. Dēls spēlējās ar elektrisko vilcienu.
„Māt, vai mēs iesim?” Tēvs smēķēja pīpi un lasīja pagājušās nedēļas svētdienas avīzi. Lēnām viņš to nolaida uz ceļiem, izņēma pīpi no mutes un teica: „Kādēļ tev jāved puika skatīties kumēdiņus?”
„Mēs esam par to jau runājuši! Es domāju, tu zini, ko es par to domāju — kaut vai cirkus māksla, māksla ir māksla...”
„Es jau nekā nesaku...” Tēvs novilka un atsāka lasīt avīzi. Dēls bija sajūsmināts. Ātri viņš apģērbās un kopā ar māti izmetās uz ielas.
Kad viņi abi iegāja cirkus teltī, tā bija pilna līdz pēdējai vietai. Gaiss bija tīrs. Lieli ventilatori dzina ārā cilvēku elpu. Smēķēt bija aizliegts. Nekas nedrīkstēja traucēt meistaru gaisā. Orķestris iesāka spēlēt kādu reliģisku dziesmu. Melnais priekškars arēnā atvērās, un virvesdejotājs iznāca smilšainajā laukumā. Viņš nepaklanījās, bet izstiepa rokas kā svētījot. Tad ātriem soļiem piegāja virvju kāpnēm un sāka kāpt augšup. Arvien augstāk, arvien augstāk. Pūlis klusēja... Aplausi un pārsteiguma izsaucieni šeit būtu bijuši nevietā.
Virvesdejotājs beidzot stāvēja kāpņu galā. Nekustīgs. Raudzījās uz pūli. Tikai viens starmetis viņu apgaismoja. Pūlis bija saplūdis tumšā masā. Tas neelpoja. Gaidīja. Tad virvesdejotājs sāka staigāt. Tikai viņš varēja saskatīt gandrīz nemanāmo dzelzs virvi, kas viņu šķīra no zemes un pūļa. Tā klusi skanēja zem viņa soļiem. Izplētis rokas, viņš kā rotaļādamies sāka dejot. Baltais apmetnis un melnais triko mākslīgajā gaismā padarīja viņu gandrīz bezpersonisku. Pūlis nevarēja redzēt viņa seju. Viņš dejoja pats sev...
„Viņš lido! Viņš lido!” Čukstēja zēns, satverdams mātes roku. „Viņš ir kā putns, kā eņģelis, viņš lido...”
„Nerunā niekus!” Čukstot zēnu apsauca māte. „Viņš staigā pa virvi — viss ir tikai ilūzija. Viņš ir mākslinieks, bet viņš nevar lidot...”
Zēns purināja galvu, viņš pirmo reizi neticēja mātes vārdiem.
Virvesdejotājs raudzījās lejup arēnā. Viņš domāja par savu dzīvi. Tikai pirms nedaudz gadiem, desmit, divpadsmit, viņš būtu bijis lejā pūlī. Kādēļ viņš bija šeit uz virves, kuŗu neviens nebija redzējis? Viņš bija izpeldējies baudu jūŗās, bija nolaidies izpratnes dziļumos, bija meklējis vietu, kur izmest savu enkuru... Baudu jūŗā viens vilnis sekoja otram; prātu dziļumos viena ideja otrai. Pēc baudām viņš bija pamodies ar nelabuma garšu un domu sajukumu. Pēc meklējumiem bija atradis katras idejas nepastāvību. Viņš saprata ticību, bet tā nebija viņa... Un tad viņš sāka staigāt pa šo neredzamo virvi — viens un pavēlīgs. Nekad šai virvei nebija gala — vienmēr bija jāatgriežas un jāsāk no gala. Virve un viņš kļuva viens. Viņš izlikās dejojam pūlim, viņš tam sludināja, jo vārdu māksla bija vajadzīga, lai to valdītu — bet dejot viņš dejoja tikai sev un virvei!
Virvesdejotājs atradās virves vidū, kad viņš sajuta uz sevi vērstu skatu. Tajā nebija naida, tas viņu nebūtu skāris. Tajā nebija apbrīnas — pie tās viņš bija pieradis, bet tajā bija kaut kas silts, iemidzinošs... Viņš raudzījās lejup. No pūļa izauga divas acis, kuŗas viņu redzēja — kādas zēna acis.
„Lido! Lido! Lido!”
Virvesdejotājs pēkšņi sajuta vajadzību lidot. Virve izlikās lieka. Viņš zināja — tā nebija vajadzīga! Lēnām viņš paspēra soli no virves un, izplētis savas rokas kā spārnus, laidās uz arēnas smiltīm. Sava lidojuma vidū viņš dzirdēja zēna balsi: „Viņš lido!”
Kāds bērns bija smaidījis, un viņš lidoja. Smagi viņš atsitās pret arēnas zemi. Spārni satinās mudžeklī. Asinis pašķīda smiltīs. Pūlis iebrēcās. Sieviete sabruka.
