Jaunā Gaita Nr. 27. maijs - jūnijs 1960

 

 

JĀŅA RUDZĪŠA "KOEKSISTENCES TEORIJA"

DAUGAVA speciālizdevums 1960. g., bijušo līdzstrādnieku velte redaktoram Jānim Grīnam viņa 70 gadu dzimumdienā.

 

Daugavieši Daugavietim -- ar šādu motivāciju Zviedrijā šā gada martā publicēts neliels žurnāla DAUGAVA īpašs izdevums sakarā ar ilggadīgā redaktora Jāņa Grīna, septiņdesmit gadu jubileju. 32 lappuses biezā brošūra ir bijušo žurnāla līdzstrādnieku, varētu sacīt - Grīna "krustdēlu" un "krustmeitu" dāvana savam "krusttēvam". Patīkams izdevums, ko vārda tiešā nozīmē prieks paņemt rokās un lasīt.

Pats nozīmīgākais visā izdevumā ir šās vienreizējās DAUGAVAS burtnīcas redaktora Jāņa Rudzīša raksts "Sašķeltā literātūra". Tas -- sevišķi tāpēc, ka šis izdevums jau tagad ir bibliografisks retums -- pelna, ka tā galvenās domas dara zināmas arī Jaunās Gaitas lasītājiem un ka par tām diskutē.

Pēc Jāņa Rudzīša domām latviešu literātūra tagad sašķelta trijās daļās. Šīs trīs daļas ir:

• Emigrācijas latviešu literātūra,
• Latviešu padomju literātūra un
• Latviešu pagrīdes literātūra okupētajā Latvijā.

Kas ir pirmās divas, katram skaidrs. Par pēdējo raksta autors liecina, ka tāda top un ka gan atsevišķi dzejoļi, gan pat vesels dzejoļu krājums ir nonācis rietumos un atrodas šejieniešu rīcībā. Pilnīgi pareizi J.R. aizrāda, ka - kaut arī tas būtu interesanti -- šādas literātūras publicēšana kādā emigrācijas apgādā ir bīstama avantūra, jo "kādam latviešu 'Pasternakam' nekad nebūs pietiekamas starptautiskas aizmugures, kas tomēr spēj kaut cik pasargāt no ļaunākajām konsekvencēm". Protams, var gan minēt iespēju, ka - situāciju izprotot un apsveŗot - šāds krājums vai fragmentu antoloģija varētu parādīties ar NN kā autoru. Kas ir šis vai šie NN, varētu atklāties tad, kad tās vairs nebūtu bīstami. Bet otrs jautājums ir - cik literāri vērtīga šī dzeja. Savā laikā LNF publicēja nezināma pagrīdes autora darbus brošūrā "Rusiāde" - diemžēl, atskaitot to, ka tā bija -- Jāņa Rudzīša vārdiem -- "traģiski smeldzīga kuriozitāte", izdevumā praktiski nebija nekā no dzejas.

Tālāk rakstā Jānis Rudzītis jautā: "Vai latviešu literātūras pašreizējo trejādību būtu iespējams iekļaut trīsvienībā?" -- Jautājums, ko vērts pārrunāt. Te var būt divi pieejas. No vienas puses -- par tik, par cik latviešu autoru latviski rakstīta literātūra tomēr ir un paliek latviešu literātūra, vienalga, kam tā "kalpo", jautājums ir nevietā. Bet tas ir vietā, ja lūkojamies pēc kaut kāda kopsaucēja šai trejādībai. Liekas, ka tāda nav, ne tikai runājot par emigrācijas un padomju dzeju. To pašu var attiecināt arī uz pagrīdes dzeju.

Vienīgais jēdzīgais kopsaucējs būtu -- literārā vērtība, zināma zemākā robeža. Bet -- tādā gadījumā nav izslēgts, ka arī dzeja ar komūnistisku tēmatiku var būt literāri laba dzeja. Var būt nemierā ar E. Virzas pretdemokrātisko nostāju, bet nevar neatzīt, ka viņa dzeja ir spēcīga; arī pantos, kuŗos izpaužas dzejnieka sajūsma par autoritāro kārtību. Kāpēc lai būtu citādi ar mūsu padomju autoriem? Tieši otrādi --ir manīts, ka viens otrs "ticīgais" jau iet šajā virzienā! Literāro vērtību mērīšanā tematika it kā nevarētu un nedrīkstētu būt izšķīrēja... Bet ko tad?

Protams, domājot par atbrīvošanu, nav nekādas lielas vajadzības tagad prātot. Ja Latvijā izveidosies demokratiska iekārta, ja tajā atjaunosies privāta grāmatrūpniecība, liekas, ka kopsaucēja meklēšana lielā mērā būs izdevēju ziņā. Jautājums pašreiz ir aktuāls par tik, par cik ar visu nepieciešamo piesardzību -- būtu iespējams savstarpēji "informēties". Gribot negribot te var būt iespēja no kādas ekstrēmistu grupas puses saņemt "koeksistenciālista diplomu". To paredz arī mūsu raksta autors. Viņš tomēr domā, ka daži saskares punkti ir "ne viņā, bet mūsu pusē, atkarībā no mūsu iniciātīvas". Gribas gan piebilst, ka ne tikai mūsu pusē. Gribas minēt, ka latviešu tautas kultūrālā organisma veselībai Mārtiņa Zīverta lugām, Jāņa Jaunsudrabiņa daiļprozai un Anšlava Eglīša pāris fragmentiem (par pēdējiem gan to var sacīt vismazāk!), kas parādījušies Latvijā, ir sava -- vismaz atelpas -- nozīme. Bet kāda nozīme būtu tagad par "padomju rakstniekiem" sauktajiem Latvijas rakstniekiem un dzejniekiem un viņu darbiem, ja tos publicētu rietumos, latviešu apgādos?

Jānis Rudzītis min vairākas iespējas, kā "tuvoties". No dzejām un prozas varētu sagatavot izlases (vecākās paaudzes autori, kas apzināti pārgājuši ienaidnieka pusē, nepelnītu tādu "godu", bet gan jaunākie un tie, kuŗu palikšana Latvijā bijusi liktenīga nejaušība), varētu spēlēt lugas, kuŗās parādās tendences, kas mūs interesē, varētu recenzēt grāmatas, kas iznāk Rīgā, vismaz nozīmīgākās.

Pēdējā iespēja ir pašsaprotama, un to jau arī dara. Bet uz pirmām divi iespējām var attiecināt to pašu, ko raksta autors saka par "pagrīdes Pasternakiem": Kas aizsargās šos autorus, ja atklāsies -- ar emigrējušo "palīdzību" -- šo autoru, "padomēm naidīgais zemteksts"? Tas nebūt nav tik vienaldzīgi, arī J.R. raksta, ka "dubultās dzīves dzīvotāju nezvai tur ir tik maz, kā mums liekas". Būtu labāk teikt, ka to ir ļoti daudz (bet ne visi ir literāti). Ja gribam viņu darbus šeit pārpublicēt, atliek tikai viena izeja -- riskēt. Tā ir nežēlīga pieeja, bet arī "aukstais kaŗš" nav bez upuŗiem. Jautājums tomēr paliek: Cik liels būs ieguvums? Vienkārši rezonējot, varētu sacīt tā: attiecīgi darbi, tulkoti -- teiksim -- angliski, noderētu pretpropagandai. Latviski publicēti tie vienīgais izrādītu mūsu interesi par mājās palicējiem -- un tas nav nemaz tik maz. Bet plašākām lasītāju masām tie nedotu iespēju pareizās proporcijās saskatīt mūsu kultūras dzīves situāciju Latvijā -- tas ir arī viens apsvērumu faktors, kas būtu ievērojams.

Jānis Rudzītis min Visvalža Eglona stāstu "Baltā ūdensroze"; un patiesi jābrīnās, ka tas vēl nav šajā pusē parādījies. Darbs ir ne tikai interesants no "informātīvā" viedokļa, bet ir arī krietni vien labāks par savā laikā populāritāti ieguvušo Cielavas stāstu "Zelta putekļi". Tālāk J. R. domā, ka šo darbu varētu publicēt, ja tam pievienotu "saprātīgus komentārus", Bez komentāriem varbūt neiztiksim (terminoloģija!), bet tiem patiesi būtu jābūt "saprātīgiem", lai mēs nenonāktu turpat, kur komūnisti, kas vai visām nekomūnistisku autoru grāmatām pievieno savus "komentārus".

Par tik, par cik mēs galīgi negribam atrauties no savas tautas, šāda informēšanās ir pat nepieciešama. Tās bīstamākais punkts -- vai atsevišķu izlasītu dzejoļu, stāstu vai lugu parādīšanās emigrācijas apgādos vai uz skatuvēm dos pareizo informāciju -- kas taču nevar apmierināties tikai "ar piemēroto" un vēl mazāk tikai ar fragmentiem, kopainu atstājot pie malas ar vārdiem: Tur jau nekā nav!? Liekas, ka šajā informācijas laukā periodiskie izdevumi -- laikraksti un žurnāli -- ir un paliek vispiemērotākie, neprasot turklāt speciālus materiālus upuŗus, un šeit informātīvi pārskati apvienojami ar illustrātīviem paraugiem, lai lasītājs saprastu, par kāda rakstura vielu ir runa. -- Bet tas jau ir viens no klupšanas akmeņiem, par ko ALA'ā klupa "Jaunā Gaīta"! Kā būs ar šo Jāņa Rudzīša nopietni un labi domāto "koeksistences teoriju"?

 

G.I.