Jaunā Gaita Nr. 27. maijs - jūnijs 1960

 

 

NEZINĀŠANAS UN PAVIRŠĪBAS REZULTĀTS

Stanley W. Page. THE FORMATION OF THE BALTIC STATES. A STUDY OF THE EFFECTS OF GREAT POWER POLITICS UPON THE EMERGENCE OF LITHUANIA, LATVIA, AND ESTONIA, Cambridge: Harvard University Press, 1959 (Harvard Historical Monographs XXXIX)

 

Prof. Kārlis Dišlers jau pirms gadu desmitiem pareizi secināja, ka "katras jaunas valsts tapšanā svarīga loma piekritusi divējādiem faktoriem: iekšējiem jeb idejiskiem un arējiem jeb vēsturiskiem." Šos faktorus nevar vienu no otra pilnīgi atdalīt un aplūkot atsevišķi - notikumu gaitā tie atrodami parallēli viens otram un savstarpēji viens otru ietekmē. Kaut arī vēsturniekam-ārzemniekam, kas maz pazīst latviešu tautas vēsturi, kā to pasvītro prof. Dišlers, var likties, ka tieši ārējie faktori bijuši svarīgākie Latvijas valsts rašanās procesā, tad tomēr "droši var teikt, ka izšķirīgais faktors Latvijas valsts tapšanā bijis latvju tautas, sevišķi viņas sabiedrisko organizāciju un atklātības darbinieku, apzinīga griba nodibināt savu valsti."

Maksima par augšminēto faktoru kopību vēsturniekam spēkā vēl šodien, taču šeit apskatāmās grāmatas autors Peidžs (Page) mēģinājis šķirt abas faktoru grupas, vēlēdamies savā darbā attēlot un analizēt tikai ārējos - vēsturiskos apstākļus, kuŗu rezultātā tapa Baltijas valstis. Šādu pieeju autors, liekas, izvēlējies valodu nezināšanas dēļ, jo grāmatas priekšvārdos atzīstas, ka neprotot nevienu no Baltijas tautu valodām. Turpat viņš pašpārliecināti izsakās, ka viņa vācu, krievu, franču un angļu valodas zināšanas esot pietiekamas pētījuma izstrādāšanai. Tāpat autors pozitīvi novērtē faktu, ka viņš neesot latvietis, igaunis, lietuvietis, krievs, vācietis vai polis, kas savukārt viņam radot iespēju objektīvi vērtēt apstrādājamo materiālu (tad jau Anglijas vēsture būtu jāraksta rumāņiem, krievu vēsture brazīliešiem un latvieši, sekojot Peidža kunga loģikai, būtu vispiemērotākie darbinieki ASV vēstures laukā!)

Šo diezgan īpatnējo pieeju autoram varētu piedot, ja viņš ar savām ierobežotajām valodu zināšanām un iedomāto objektivitāti būtu tiešām aprobežojies ar pasaules lielvalstu lomu parādīšanu Baltijas valstu tapšanā, kā tas pasolīts grāmatas virsrakstā un kur autora valodu zināšanas arī būtu pietikušas. Tomēr, kā to jau aprādījis prof. Dišlers, šāda arbitrāra faktoru šķiršana nav faktiski iespējama, un arī Peidžs bijis spiests veltīt ievērojamu daļu savas grāmatas tieši iekšējo faktoru apskatei un analīzei. Spēdams izmantot tikai svešvalodās publicētos materiālus (nepublicēti archīvu materiāli pētījumā vispār nav izmantoti), autors nu maldās pa Baltijas valstu sarežgītās 19. un 20. g.s. iekšpolītikas labirintiem, nespēdams izprast un novērtēt pat viselementārākos faktus un to secību.

Šeit apskatīšu galvenokārt tikai tās Peidža grāmatas daļas, kas veltītas Latvijai.

Autors pāris lappusēs dod īsu Latvijas vēstures apskatu no 1721. g., balstīdamies gandrīz tikai uz 1916. g. Maskavā izdoto M. Reisnera (M. Reissner) grāmatu Esti i Latiši. Autors nav pacenties vismaz kritiski salīdzināt Reisnera subjektīvo monografiju ar Spekkes, Bīlmaņa vai Švābes darbiem angļu vai franču valodā. Peidžs tad nu parāda veselu seriju nopietnu kļūdu; tā, piemēram: 1865. g. 4. jūnija likums esot devis Baltijas zemniekiem tiesības iegādāt zemi; jau līdz 1890. g. šķiru dalīšanās Latvijā bijusi skaidri iezīmējusies; līdz 1900. g. vairums latviešu strādnieku jau sekojuši marksistu programmai; Mājas Viesis bijis marksistu organs; LSDSP nodibināta 1905. g.; Latviešu konstitūcionāli - demokratiskā partija jau pirms 1905. g. Oktobŗa manifesta pabalstījusi sociāldemokratus (šī partija taču nodibinājās tikai Oktobŗa manifesta rezultātā un sociāldemokratus pabalstījusi nav nekad!); A. Niedras (?) Tautas partija 1905. g. esot bijusi antisemītiska; boļševiki esot dominējuši latviešu strādniecībā no 1906. -1914. g. ; Dr. J. Ozols esot Krievijas valsts domē pārstāvējis boļševikus u.t.t.

Autors kļūmīgo apskatu turpina ar īsu vācu okupācijas raksturojumu Kurzemē un tad 5. nodaļai liek makabri subjektīvo virsrakstu "Latvia Chooses Bolshevism." Šeit nu autors izmēģina septiņās lappusēs parādīt 1917. g. notikumus Latvijā, kuŗu rezultātā 72% latviešu esot balsojuši par bolševikiem Krievijas satversmes sapulces vēlēšanās 1917. g. rudenī. Peidža galvenie avoti šai darba fazē ir M. Valtera Lettland, seine Entwicklung zum Staat und die baltischen Fragen un M. Grēma (M. Graham) The Diplomatic Recognition of the Border States: Latvia. Rezultātā autors nesniedz neko vairāk kā abu šo konspektīvo darbu satura neizdevušos atstāstījumu.

Šīs nodaļas pēdējā, t. i. 68. lpp. spilgts piemērs Peidža paviršajai metodei un nolaidīgajai avotu izmantošanai. Atsaukdamies uz M. Grēma 1927. g. iznākušo grāmatu New Governments of Eastern Europe 327. lpp un C. Manninga (C. Manning) The Forgotten Republics (1952) 140, -141, lpp, Peidžs raksta par Latviešu Pagaidu Nacionālo Padomi 1917. gadā: "The November revolution forced the Council to go underground, but on November 18, having proclaimed Latvia's independence and constituted itself the 'legal government', it created nine executive departments to provide administrative machinery." Tātad, jau 1917. g. 18. novembrī Latv. Pag. Nac. Padome pasludinājusi neatkarīgo Latviju, konstituējusies par legālo valdību un nodibinājusi 9 administratīvos departamentus. Tiešām jābrīnās, kur Peidžs šādas ziņas sagrābstījis, jo abu augšminēto grāmatu norādītajās lappusēs tās neatrodam. Mannings gan, nepareizi avotus tulkodams, 139.-140. lpp. (ne 140.-141. lpp., kā to uzdod Peidžs!) raksta, ka Latviešu Nacionālā Padome 1917. g. 18. novembrī formāli deklarējusi Latvijas neatkarību, bet par kādu administrātīvu departamentu dibināšanu nemin ne vārda. Šo konstatējumu tad nu Peidžs būs ņēmis no otra uzrādītā avota: Grēma darba 327. lpp. Šai lappusē paskatoties atklājas, ka Grēms tiešām konstatē, ka Latv. Nac. Padome šādus 9 administrātivus departamentus nodibināja, bet, kā Grēms to pareizi atzīmē, tas noticis Padomes 1918. g. 15. janvāra sēdē, nevis jau 1917, g. 18. novembrī, kā to gaužām nepareizi raksta Peidžs. Tātad autors, pretēji savam lepnajam norādījumam grāmatas priekšvārdos, tomēr nevar pareizi orientēties pat angļu valodas materiālos. Tā kā šis Peidža darbs ir 1949. g. Harvardas universitātes doktora disertācija, tad jāpabrīnās ne tikai par autora, bet arī par viņa alma mater nopietnību un darba kvalitāti.

Darba turpmākajās lappusēs seko kļūda kļūdai: 84. lpp. - jau agri pasaules kara sākumā esot saformēta Latvijas armija (Latvian Army); 85. lpp. - pēc boļševiku revolūcijas astoņi Latviešu reģimenti pārgājuši boļševiku pusē gandrīz kā viens vīrs (almost as one man); Vācu aneksijas tieksmes 1918. g. apskatītas pavirši, neizmantojot neaizstājamo C. Grimma darbu Jahre deutschen Entscheidung in Baltikum 1918/1919; 107. -108. lpp. - Demokratiskajā Blokā esot piedalījušies arī boļševiki , kur tie balsojuši par Bloka rezolūciju par neatkarīgo Latviju u.t.t.

Latvijas valsts neatkarības pasludināšana 1918. gada 18. nov. aprakstīta nepilnās 2 lappusēs nodaļā "The Mission of August Winnie", pie kam autors bez kritiskas pieejas atstāsta Vinniga (Winnig) memuāru (Am Ausganq der deutschen Ostpolitik und Heimkehr) attiecīgās lappuses. Pagaidu valdība neesot bijusi demokratiska, jo tanī bijuši tikai buržuazisko partiju vadoņi. Kārlis Ulmanis 115. lpp, nosaukts par "Head of the Peasant League", kamēr 107. lpp. Peidžs runā par "Ulmanis' Peasant Party" -- tātad, tulkojot pēc Valtera, iznākusi "Peasant League", bet izmantojot Vinnigu, radusies "Peasant Party". Var šaubīties, vai autoram zināms, ka tiek runāts par vienu un to pašu Zemnieku Savienību.

No nelaiķa A. Bīlmaņa nepabeigtā darba A History of Latvia 308. -309. lpp. Peidžs sakās ņēmis (116. lpp.) ziņas, ka sūtņu posteņi Vīnē un Prāgā piešķirti "to Barons Rosenberg and Schreiner" Šreiners nekāds barons nebija (Bīlmanis taču saka "Baron Rosenberg and W. Schreiner"!), un baronam Rozenbergam 1918. g. piešķīra Valsts kontrolieŗa posteni.

Pagaidu valdības saformētās 2 rotas esot sadumpojušās jau 26. decembri (121. lpp.) un it kā šīs sacelšanās rezultātā 29. dec. noslēgts pagaidu valdības līgums ar Vinnigu par Latvijas pavalstniecības piešķiršanu sveštautu kaŗavīriem, kas piedalījušies cīņās par Latvijas atbrīvošanu (122. -123. lpp.). Notikumu gaita patiesībā bija šāda: 29. dec. parakstīja līgumu, un, galvenokārt šī līguma rezultātā, naktī uz 30. dec. sacēlās abas minētās rotas.

Neuzrādot avotus, Peidžs apgalvo, ka 1918. g. decembŗa beigās Latvijas pagaidu valdībai bijis skaidrs (it was clear), ka angļu kaŗa flotes vienības Rīgu neaizstāvēšot (122. lpp), taču vēl 31. dec. angļi paziņoja, ka viņu vienības piedalīsies Rīgas aizstāvēšanā (šo solījumu tie tomēr 1. janvāri atsauca.)

Apskatot pagaidu valdības un Latvijas valsts likteņus 1919. g., autors rīkojies samērā veiksmīgāk, Analizējot Lielbritanijas un ASV politiku pret Baltijas valstīm, Peidžs sniedzis visumā objektīvu un konkrētu tēlojumu. Sabiedroto negriba atzīt Baltijas valstu, it sevišķi Latvijas, neatkarību, lai izpatiktu Kolčakam un pārējiem "balto" ģenerāļiem; krievu konservātivo aprindu afēras Parīzes miera konferencē; baltvācu pučs 1919. g. 16. aprīlī -- to visu autors parādījis kaut konspektīvi, tomēr pārskatāmi. Valodu neprašana tomēr arī šeit autoram liegusi kaut cik samērīgi apskatīt šādas nozīmīgas lietas kā Niedras valdību, tās sastāvu un politiku, Ulmaņa "jūlija kabinetu" un pagaidu valdības soļus ārpolitikā 1919. g. vasarā un rudenī. Bermontiādei veltītas apm. 7 lappuses, un šīs afēras apskats autoram izdevies pietiekami labi.

Autors visumā izpratis arī Baltijas valstu, sabiedroto un krievu dažādos viedokļus jautājumā par miera līgumiem starp Baltijas valstīm un Padomju Krieviju. Sabiedrotie liedzās atzīt Baltijas valstu neatkarību de jure, bet tai pašā laikā prasīja, lai šīs valstis turpina kaŗu ar Padomju Krieviju un katēgoriski tām noliedza jebkādu miera sarunu uzsākšaņu. Peidžs pareizi secina, ka šādos apstākļos pamiers ar Padomju Krieviju bija Baltijas valstīm vienīgais loģiskais un pareizais atrisinājums. Varēja gan vēlēties, ka autors būtu veltījis kādas rindas 11.-12. septembŗa Rīgas, 14. -15, septembŗa Tallinas, 29. sept.- 1. oktobŗa un 10.-19. novembŗa Tērbatas konferencēm Baltijas valstu pārstāvju starpā, kur risināja grūto pamiera jautājumu. Šīm gaužām svarīgajām sarunām autors pieskaŗas tikai pāris vārdos (181. lpp.)!

Sava darba nobeigumā Peidžs 3 paragrafos mēģina dot savu secinājumu kopsavilkumu, lai tad nodotos brīvai fantazijai (184. lpp.). Nespēdams norobežoties ar savā pētījumā apskatīto Baltijas valstu tapšanas laikmetu, Peidžs novērtē arī to bojā eju, vieglprātīgi secinādams, ka "normālos apstākļos" neatkarīgas Baltijas valstis nevarot pastāvēt. Ar šo nu Peidžs pilnīgi piebiedrojas krievu un vācu imperiālistu ekspansīvajām prasībām un tieksmēm. Ja to bez mazākā pamata un pierādījuma dara vēsturnieks, kas pretendē pēc zinātnieka vārda, tad atliek pabrīnīties par iemesliem, kas viņu uz šādu rīcību pamudinājuši. Harvardas vēstures fakultāte viņam to nevar būt likusi darīt.

Jācer, ka Harvardas universitātes vēsturisko monografiju serija, kuŗā ar 39. numuru publicēts Peidža darbs, nākotnē atturēsies publicēt nezināšanas un paviršības rezultātus.

 

J. George Longworth