Jaunā Gaita Nr. 27. maijs - jūnijs 1960

 

 

DIEVA MĒRKAĶIS

Guntis Zariņš, DIEVA MĒRKAĶIS, noveles un stāsti. Tilta apgāds, 1959. g.

 

Titulnoveles "Dieva mērkaķis" varonim Jurim jābūt diezgan iedomīgai personai, ja viņš iedrošinās sevi nosaukt par Dieva mērkaķi pēc vienas uzdzīves nakts Londonas Soho grēcinieku kvartālā. Tradicionāli (V. Derībā) par Dieva pērtiķi dēvē nevienu citu kā pašu sātanu. Bet šis džentlemenis jau neraksta.

Gunša Zariņa pirmās grāmatas labākā īpašība, protams, ir tā, ka to var izlasīt negaŗlaikojoties, jā, pat ar augošu interesi, ka autors zināmas banālas situācijas prot iegrozīt savu nebanālo starmešu gaismā. Tā ir esenciāli dzejiska dvēsele, kas šeit runā, kaut arī prozā, jo var just, ka G. Zariņam nepatīk par daudz vārdu, gaŗi un rūpīgi lietu un apstākļu izklāsti. Viņa skatiens tiecas pēc kaut kā cita -- aiz "objektīvas" virskārtas, pēc neparastā, neredzētā un varbūt nekad neieraugāmā. Tāpēc viņš ir straujš un brīžiem it kā nervozs savos tēlojumos. Tāpēc tik daudz teikumu, kas sastāv tikai no viena, divi vārdiem. Šāda procedūra prasa no lasītāja domāšanu līdz. Zariņam, liekas, nav bailes kaut ko tādu prasīt. Bet tāds ir katrs rakstnieks, kas uz savu rakstāmo raugās nopietni, reizē ar to raugoties nopietni arī uz lasītāju.

Novelēs un stāstos, kuŗu sižets ir pēdējā kaŗa epizodi, Zariņš, piem., neraksta par kaŗu, bet tikai sakarā ar kaŗu rauga uzminēt, kas ir cilvēks. Zariņš mīl cilvēkus vairāk nekā suņus un bērnus, no kā varētu secināt, ka viņš nemīl polītiķus. Un šai mīlestībā sentimentu bieži aizstāj sarkasms, kā jau tas mūsdienu rakstniekam pienākas. Tas nenozīmē, ka sirds šodien ir otrā vietā, bet tikai -- drošākā.

Cilvēku mīlētājam tomēr nepieciešamā kārtā bieži jāviļas. Rezultātā tādas kā paģiras, un pie tam permanentas. Bet nemīlēt nevar, jo galu galā noslēpums cilvēkā ir tas, kas mūs mīl daudz vairāk un "liktenīgāk" nekā mūsu fascinācija ar šo noslēpumu atļautu mums to mīlēt. Jautājums Guntim Zariņam! Kāpēc pēc iespējas precīzi nepajautāt, kas īsti ir cilvēkā mīlams? Zooloģiskais dārzs mūsos ir interesanta lieta, bet pat plika sieviete nav tikai zooloģija, un pērtiķis aiz restēm var būt skumjš.

Visumā G. Zariņa grāmata saka, ka viņš ir dzīvojis līdzi savam laikam. Dzīvojis, līdzi ciešot un saprotot. Ir lappuses, kuŗās var sajust meistarību tuvu. Ir kāds vēriens, kas necieš niekošanos ar parastībām, zaļas vaimanas un platus vārdus. Ir neapšaubāma tieksme uz būtisko. Dzīvojot savā laikā, G. Zariņš ir varējis paturēt galvu virs līmeņa un tinti nesajaukt ar ūdeni.

Vājāki gabali ir tie, kuŗos visvairāk daudzpunkšu. Tas ir vienīgais nopietnais iebildums. Nost ar daudzpunktēm! Nost ar daudzpunktēm! Lai paliek tikai Guntis Zariņš un punkts.

Aleksandra Krūkas vāks ir konvencionāli intriģējošs, t. i. augstākā mērā banāls.

 

R. Mūks.