Jaunā Gaita Nr. 27. maijs - jūnijs 1960

 

 

EVOLŪCIJAS CEĻA ZĪMES

Pierre Teilhard de Chardin: LE PHÉNOMENE HUMAIN. Editions du Seuil, 1955. (Bernard Wall angļu tulk., THE PHENOMENON OF MAN, Collins, London 1960)

 

Teilharda darbs "Cilvēka fainomens" ir spilgtā kontrastā ar divdesmitā gadsimta vidus vispārīgo garīgo ievirzi. Pat spējīgākie jauno atziņu vācēji tagad strādā kā kurmji - katrs savas speciālitātes alā, mierinādami sevi, ka universāli ģēniji vairs nav iespējami. Šī grāmata turpretī apvieno ne tikai stingri racionālu pieeju ar skaidru dzeju valodā, bet arī rada kārtību un saskaņu komplicētāko zinātnisko atziņu un dziļāko reliģisko ticējumu starpā. Vēl svarīgāk - ar evolūcijas gaitas analīzi tā lasītājam negribot dod gandrīz nesatricināmu optimismu, pretstatā mūsu laiku bezcerīgajām bailēm par cilvēces likteni, kas uzticēts morāliski nedrošajam un neattīstītajam cilvēkam.

Lieliskas uzvaras ideju laukā Teilhardam nelīdzēja viņa dzīves laikā. Zinātnieki pārprata viņa mēģinājumus no jauna apvienot relatīvi nesen atdalītās teorētiskās atziņas un reliģijas joslas, domādami, ka autors vairās no racionālo metožu stingrības. Vēl smagāks Teilhardam bija konflikts ar savu reliģisko vadību. Sākot ar iestāšanos jezuītu skolā desmit gadu vecumā, visa viņa dzīve bijusi saistīta ar šo ordeni. Reaģējot pret Teilharda drosmīgajiem domu gājieniem, tas aizliedza turpināt sekmīgi sākto ģeoloģijas profesora darbu un nedeva atļaujas lielāku un nopietnāku darbu publicēšanai. Tādēļ arī "Cilvēka fainomens" varēja iznākt tikai pēc paša autora nāves 1955, g. , autoram manuskriptus atstājot draugu ziņā. Teilharda apbrīnojamā padošanās ordeņa pavēlēm, kuŗu viņš sen bija garīgi pāraudzis, atšķīrās no mūsdienu vieglprātīgās sabiedrisko saistību ignorēšanas; tā varbūt izskaidrojama ar viņa optimisma dziļumu; apzinādamies savu domu svarīgumu, viņš tomēr saprata, ka cilvēces nākotni garantē lielāki spēki par viena individa ģeniālām grāmatām.

Teilharda darbs tomēr laikam pozitīvi ietekmējis cilvēces nākotni. Izvirzot cilvēku kā centrālo problēmu, viņš pašreiz strupceļā nonākušajai gara dzīvei paveŗ jaunus apvāršņus visdažādākos virzienos. Viņš prot vienkārši un skaidri parādīt, ka nekas no tā, kas atrodams cilvēkā, nevar būt bez savām saknēm evolūcijas norises pagātnē - dzīvā dabā un zemes lodes matērijā vispār. Vēl nozīmīgāks viņa arguments pretējā virzienā - cilvēces evolūcionārā stāvokļa izskaidrošana ar iepriekšējā evolūcijas gaitā vērotu likumu un principu palīdzību.

Teilharda domu gājiens šai ziņā apmēram šāds. Evolūcijas norisi citādi nevarot izprast kā uzskatot visu dabu attiecīgā periodā par vienu organismu, kas nerimstot meklē pēc jauniem ceļiem, izmēģinot visdažādākās attīstības iespējas. Tikko atklājas izredzēm bagātāks attīstības virziens, evolūcijas enerģija koncentrējas tajā, praktiski pielāgojot jauno principu visdažādākās vajadzībām - piemēram, izveidojot kā zāles ēdājus, tā plēsējus, kā sauszemes, tā ūdens un lidojošas formas. Tā savā laikā viens pēc otra zemes lodi pārskrējuši kukaiņu, rāpuļu un dažādu zīdītāju viļņi, katrs no tiem izzarojot milzīgā formu un sugu daudzveidībā, lai pēc tam atkal saplaktu, sastingstot augsti attīstītās formās, kas tieši tādēļ tālāk progresēt vairs nespēj.

Blakus tādam jaunveidojumu jūŗas principam Teilhards atrod vēl kādu citu - retāku, bet izteiksmīgāku veidu, kas piepeši attīstību pārvērš pilnīgi jaunā organizēšanas pakāpē. Tā savā laikā atomi "iemācījušies" saslēgties kopā molekulās, dodot veidošanas iespējas milzīgam daudzumam saliktu vielu nelielā elementu skaita vietā. Gluži tāpat - ar vēršanos uz iekšu, komplicētāku formu un iekšēju sakarību uzbūvi vēlāk radusies dzīvības šūna, vienkāršākajām molekulām apvienojoties.

Runājot par cilvēku, nepārprotami redzams, ka tas nozīmējis izlaušanos uz priekšu no iepriekšējā pērtiķu viļņa. Izmantojot jauno ieguvumu - reflektīvo domāšanu un sevis apziņu, šis cilvēces vilnis attīstīdamies savukārt pārpludinājis visu pasauli. Tālāk tomēr vairs nav atkārtojies tas, kas novērots dzīvā dabā, sākot ar vienšūnu organismiem un beidzot ar pērtiķiem - cilvēces vilnis nesadalās daudzās sugās, dažādiem organiem speciālizējoties un sastingstot, bet paliek bioloģiski labilā formā, apstākļu dažādībai piemērojoties nevis ar organisma pārmaiņām, bet gan ar reflektīvas domāšanas rezultātā veidotiem rīkiem un mākām. Vēl vairāk -- cilvēce ne tikai turpinās kā viena bioloģiska suga ar krustošanās iespējām rašu starpā, bet arvien vairāk kļūst par vienu vienību garā plaknē -- ar kollektīvu atmiņu tradiciju veidā un arvien komplicētākas sabiedriskās dzīves veidošanos, kas pēdējā laikā ar modernās technikas palīdzību tiešām saslēdz visu cilvēci vienā pārdzīvojumu vienība. No evolūcijas viedokļa cilvēks tātad nozīmē atkal vienu tādu fāzi kosma attīstības gaitā, kad nenotiek parastā taustīšanās pēc jaunām pakāpeniskām progresa iespējām, bet gan esošā veida vienību saslēgšanās kopa, vēršanās uz iekšu jaunas, pie tam visu cilvēci aptvērējas vienības izveidošanai. Pēc analoģijas ar līdzīgām uz zemes lodes vērotām attīstības fazēm tas var nozīmēt vienīgi gatavošanos jaunam lielam "lēcienam" pavisam nebijušā eksistences formā, kas stāvētu veselu pakāpi augstāk par pašreizējo cilvēku.

Te nu Teilhards nonāk joslā, kur saskaras racionāla doma ar "irracionāliem" - pareizāk, cilvēka pašreizējam prātam grūti caurskatāmiem reliģiskiem ticējumiem. Teilhards paliek konsekventi pie racionālā zinātniskuma, bet norāda uz dziļākajiem ticējumiem kā faktu vai fainomenu, ko nedrīkst ignorēt, ja grib izprast spēkus, kas cilvēku varētu attīstībā virzīt uz priekšu. Tie var palīdzēt mums minēt, kāds izskatīsies evolūcijas nākošais solis vai tas lielais lēciens, uz ko cilvēcei jāgatavojas saskaņā ar Teilharda atklātiem līdzīgiem gadījumiem evolucionārā pagātnē. Ja reliģiju uztveŗ kā spēku, kas liek gatavoties tālākam ceļam uz augšu, tad skaidrs, ka jaunie apvāršņi saistās ar cilvēka garīgo joslu, lai cik grūti būtu cilvēka prātam tvert kaut ko kvalitatīvi pilnīgi jaunu. Virzienu uz jauno eksistences pakāpi var raksturot kopīgas patiesības meklēšanā, oriģinālas, bet visiem kopīgi pieejamas mākslas radīšanā, ciešāku un mīlestības noteiktu personīgu saišu veidošanās sabiedriskās attiecībās, kopīgu reliģisku vērtību skaidrošana visai cilvēcei, Kristus "debesu valstības" domai lielā mērā sakrītot ar Teilharda induktīvi racionāliem secinājumiem. Straujais technikas progress no šī viedokļa vairs nenozīmē neizbēgamu gatavošanos cilvēces pašnāvībai, bet nepieciešams ciešākas vienības reālizēšanai, kā arī varbūt - pilnīgākai vielas pakļaušanai garam, uz ko norāda arī reliģiskie ticējumi.

Teilhards, protams, nespēj visu aprakstīto izskaidrot, ne arī īstenībā mēģina, jo pavisam apzinīgi grib palikt tikai fainomenu vērošanas un aprakstīšanas joslā. Bet ar to vien jau viņš daudz ko padara ne tikai vieglāk pārskatāmu, bet arī izprotamu, un katrā ziņā rāda, kādos virzienos būtu auglīgi tālāk pētīt un domāt. Lielākā vajadzība, ko viņa darbu lasot izjūt, ir varbūt pēc pamatīgākas veseluma principu jeb iekšējas struktūras sakarību izstrādāšanas. Cilvēka līdzšinējā racionālā doma, gandrīz gribētos teikt, pat loģika vispār, nodarbojusies ar ārēju attiecību vērošanu un skaidrošanu relatīvi neatkarīgu lietu vai parādību starpā. Ar līdzšinējiem teorētiskās domāšanas "darba rīkiem" gandrīz netverama paliek tā "kompleksifikācija", tāda "vēršanās uz iekšu" un "atliekšanās sevī", kas pēc Teilharda domām raksturo jaunu eksistences pakāpju veidošanos. Praktiski nepieejamas paliek arī parastākas parādības dzīvā dabā, kā arī cilvēka vērtība dzīvē vispār vai mīlestības attiecībās cilvēku starpā. Pat māksla jāiztiek tikai ar "intuīciju", kas īstenībā atgādina teorētisko domāšanu tās primitīvā stādijā-- bez loģisko attiecību skaidras ieskatīšanas, bez pierādījumu iespējām, atstājot galīgo vārdu praktiskai pārbaudei.

Kritiķi Teilharda grāmatu vienprātīgi apzīmē par lielu, kādam to nosaucot pat par lielāko šinī gadsimtā. No zināma viedokļa raugoties, tai līdzīgu cilvēces vēsturē vispār nav viegli atrast. Morāliskā spēkā to varētu pielīdzināt Vecās Derības praviešiem, bet nelaimes un posta vietā tā iezvana neaptveŗamu progresu. Lētā un virspusīgā optimisma pārpilnus gadsimtu maiņas deterministiskā progresa sludinātājus tā tomēr pārsniedz ar savu psicholoģisko un reliģisko dziļumu. Ar ģēnija tvērienu Teilhards tajā savienojis dažādās cilvēka gara joslas, un evolūcijas ceļa zīmes lasīdams praviešo tādu pārcilvēces stāvokli, ko tiešām cilvēka acs nav redzējusi, auss nav dzirdējusi un kas cilvēka pašreizējā prātā nevar iemājot.

 

Vilis Zariņš