Jaunā Gaita nr. 270. rudens 2012

MONOGRĀFIJA PAR LAIMONI MIERIŅU

Māris Brancis. Krāsa un līnija: Laimonis Mieriņš. Rīgā: Mansards, 2012. 95 lpp.

 

Turpinot staigāt pa trimdas latviešu mākslinieku pēdām, tās pētot un aprakstot, mākslas zinātnieks Māris Brancis pievienojis savam trimdas mākslinieku apceru klāstam izcilu monogrāfiju par Anglijā mītošo, bet pagājušos Ziemsvētkos aizsaulē aizsaukto gleznotāju Laimoni Mieriņu (1929-2011). Liktenis bija lēmis, ka pats gleznotājs savu grāmatā iemūžināto dzīvi un darbus nepaspēja redzēt. Arī plānotā dižizstāde atjaunotajā mākslas muzejā „Rīgas Birža” tika atsaukta. Toties piemiņas izstāde no Latvijā atrodamiem darbiem tika sarīkota Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Baltajā zālē.

Laimonis Mieriņš ir latviešiem svarīgs un vērā ņemams modernās glezniecības pārstāvis. Māris Brancis ir to novērtējis un parāda, ko ar talantu un neatlaidību var sasniegt latviešu trimdas jauneklis. Grāmata ir vērtīgs pienesums latviešu mākslas vēsturei, tās saturs ir koncentrēts un bagāts. Mieriņa dzīves epizodes savirknētas raitā secībā, krāšņā, literāri saistošā valodā. Stāsts nav tikai sausu datu rinda, tas reljefi parāda, cik daudz dažādu šķēršļu un izšķiršanos ir bijis Laimonim jāpārvar, lai no ieceļojuša vērpjamās mašīnas strādnieka nokļūtu pie sava dzīves mērķa – būt māksliniekam, abstraktistam ar modernu, īpatnējāku pieeju, kas viņu atšķirtu no citiem māksliniekiem. Viņš ir bijis spējīgs atsacīties no komerciāliem aprēķiniem un gleznojis tikai tā, kā to sirds un prāts vadījis.

Monogrāfijas eleganto vāku veido Mieriņa gleznas attēls, kas ņemts no LNMM kolekcijas. Izteiksmīgs ir mākslinieka fotoportrets (5. lpp.), uzņemts 1975. gadā. Tam seko Branča stāstījums un fotogrāfiju sērija, sākot ar pasaulē nākšanu Tukuma apriņķa Slampes pagastā, bērnības gadiem Laidos, Aizputes apriņķa Valtaiķu pagastā, Kuldīgas vidusskolu, Latvijas atstāšanu, bēgļu gaitām Vācijā un beidzot nonākšanu trimdas zemē Anglijā. Tur arī sākas mākslinieka skološanās un izaugsme par atzītu gleznotāju, vēlāk mākslas pedagogu pazīstamajā Līdsas (Leeds) mākslas koledžā. Mākslinieka dzīves stāstā Brancis izmantojis izvilkumus no vēstuļu sarakstes, kas Mieriņam bijusi ar viņa Anglijas bēgļu laika paziņu, Kanādā patvērumu radušo rakstnieci Indru Gubiņu. Izmantotie vēstuļu izvilkumi ir gandrīz vai visas monogrāfijas mugurkauls. Tie dzīvi ilustrē Mieriņa šaubīšanos par to, vai abstraktā glezniecība ir pareizais veids kā sevi vislabāk izteikt, lai būtu ar sasniegto apmierināts. Par izšķiršanos gleznot abstrakti galvenā iedvesma Laimonim nāk no Līdsas koledžas, kurā viņš mācījās un vēlāk kļūst par tās docētāju. Savā studiju programmā koledža, kuras galvenais uzdevums bija izskolot labus, modernus dizainerus, uzsvēra vācu Bauhaus stila priekšrocības, un šī stila pazīmes viscaur redzamas arī Mieriņa darbos – vienkāršība, askētisms formās un krāsu izvēlē, plakanais krāsu uzliciens. Ilgāku laiku viņš eksperimentē ar vienkāršu ševrona formu, visādi to variēdams, lai apmierinoši iesēdinātu četrstūrainā vienkrāsas audeklā. Krāslaukumu saspēle, saskaņa vai nesaskaņa, lietojot šo formu, ir labu laiku Mieriņa galvenā tēma. Vēlāk, protams, ševrona problēmas izsmeltas un jāmeklē citi gājieni, kā abstrakti sevi izteikt. Arvien sarežģītākie nākamie darbi joprojām ir plaknē veidotas stingras formas un līnijas. Pēdējos gados nāk klāt brīvāki krāsu uzšļakstījumi un notecējumi. Lai cīniņā būtu kāda pārmaiņa, Mieriņš atrod piepildījumu sieviešu aktu zīmēšanā, kas kļūst par viņa daiļrades otru nodarbību, pie kam šo mākslas pamatpriekšmetu viņš māca Līdsas koledžā, kļūdams par izcilu, studentu iemīļotu pedagogu. Ceru, ka varēšu arī gleznot, viņš raksta Indrai Gubiņai, te sastapos ar idejām, kuras atstās manī zināmas pēdas.

Grāmatā diezgan plaši aprakstīta Laimoņa ilgošanās kādreiz būt izstādītam dzimtenē un vajadzība būt daļai no Latvijas mākslas pasaules, arī laikā, kad Latvijas māksliniekiem vēl bija bieži jāizpatīk partijas gaumei. Ar viņa uzskatiem un Latvijas apciemojumiem padomju laikā nebija mierā daži trimdas darboņi, liedzot Laimonim pat izstādīties 5. Eiropas dziesmu svētkos Anglijā (1982). Arī viņa kritiskie raksti par latviešu gleznotāju un daiļamatnieku ražojumiem trimdas presē, arī Jaunajā Gaitā, daudziem nebija pa prātam. Laimonim derdzās latviešu sabiedrības dzīvošana tikai pagātnē. Liels patriots būdams, viņš gribēja, lai skats tiktu vērsts uz nākotni un lai tauta izkūņotos ārā no ierastā provinciālisma. Kā Māris Brancis, nobeidzot savu apceri, saka: Ar savu vienādiņ ironisko skatienu mākslinieks vēroja apkārtni un cilvēkus ik brīdi būdams uzvilkts kā stiegrā lokā, jebkuru mirkli gatavs izlādēties… Tā jau ir radošas personības daļa – jebkurā sekundē būt gatavam jaunam lidojumam.

Monogrāfijā ir 25 labas kvalitātes krāsaini abstrakto gleznu attēli un astoņi ogles zīmējumi – sieviešu plikņi sarežģīti grūtās pozās, šķiet vilkti ar vienu rokas piegājienu – tā Brancis. Visi reproducētie darbi ir no Latvijas kolekcijām.

Grāmatas beigās atrodama Mieriņa dzīves hronika, presē un žurnālos iespiesto viņa rakstu reģistrs, Mieriņa Jaunās Gaitas vāku dizainu uzskaite, katalogu un izstāžu saraksts. Grāmata visērtāk pērkama internetā: <www.apgadsmansards.lv>.

 

Voldemārs Avens

 

Mākslinieks, dzejnieks, arhitekts, PBLA KF un Kārļa Goppera balvas laureāts Voldemārs Avens ir ilggadējs JG redakcijas loceklis. Pērngad Jāņa Ogas vadītais apgāds „Mansards” laiž klajā viņa līdzšinējo dzejisko devumu ar nosaukumu Avena dzejoļi.