MŪŽĪBĀ AIZIET vēsturnieks, LU prof. Heinrihs Strods (1925-2012), LZA Goda loceklis, LOM pētniecības daļas vadītājs un Gadagrāmatas redaktors, Valsts prezidenta Vēsturnieku komisijas loceklis, TZO, vismaz 800 publikāciju autors, to vidū vairāk nekā 20 grāmatas. Pēdējās: divsējumu PSRS Politiskā cenzūra Latvijā 1940-1990 (skat. JG266:28-32, 267:83-84) un Sēlija senāk un tagad (2011). Reti kurš Latvijas vēsturnieks veltījis tik daudz laika visnopietnākajām studijām neskaitāmu valstu arhīvos. Darbs, darbs un vēlreiz darbs - tas, man šķiet, ir profesora dzīves moto; laiks nekad nav ticis izšķiests sīkumos – tā Stroda kolēģis prof. dr. Aivars Stranga.

Dzejniece, atdzejotāja, redaktore Ludmila Azarova (1935-2012) beidz (1957) LVU Vēstures un filoloģijas fakultāti, dzejdarbus raksta krieviski un latviski (pirmais krājums Most –Tilts, 1961), tulko krievu val. Raini, Čaku, Virzu, Elksni, Ziedoni, Māru Zālīti, Knutu Skujenieku u.c., arī sava dzīvesbiedra Ojāra Vācieša darbus un (kopā ar Viju Kaņepi) izveido Vācieša Kopotus rakstus 10 sējumos. Atmodas gados aktīvi iesaistās cīņā par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu. LZA goda locekle, vairākas literāras prēmijas (Andreja Upīša, Raimonda Gerkena, Mūža balva), TZO.

Sergejs Akurāters (1953-2012), humānists, brīvdomātājs, viens no agrīnajiem Atmodas cīnītājiem pret padomju okupāciju, tās dokumentētājs ar savu fotokameru, leģendārās Atmodas aktīvistes, dziedātājas Ievas Akurāteres pirmais vīrs. Attēlā redzams Sergejs ar savu un Ievas dēlēnu Matīsu, tagad pazīstamu mūziķi.

(re)

 

JAUNIZDEVUMI

 

LATVIEŠU RAKSTNIEKI CITVALODĀS – Tā kā brāļu Kaudzīšu Mērnieku laiki nepārprotami saistīti ar vācisko laiku, tad vēsturnieks Kaspars Kļaviņš gādājis, lai tie būtu pieejami arī vācu lasītājam, par tulku pieaicinot Valdi Bisenieku un valodas korektoru Austri Grasi.

Krievijā iznākusi Mairas Asares grāmata Ārpuslaika zona (tulk. Sergejs Moreino), kurā iekļauta prozas grāmata Sieviešu zona, kā arī dzejoļi no krājuma Ceļš uz Tūju, iepriekš nepublicēti dzejoļi un fragmenti no stāstu cikla Vagonstāsti.

Gunars Tomsons patiesā dzīvesstāstā To Be Fed atklāj jauna latviešu bēgļa gaitas II Pasaules kara laikā, pametot dzimto zemi un beigās nokļūstot Kanādā.

Lai sagādātu angliski runājošajiem iespēju iepazīties ar nozīmīgu latviešu kultūras aspektu, ASV dzīvojošais Vilis Inde ir iztulkojis Raiņa lugu Zelta zirgs, pēcvārdā pārstāstot arī sarežģītos Latvijas vēstures jautājumus.

Klajā nācis Latviešu folkloras krātuvē sagatavotais Latvju dainu parindeņu izlases tulkojums angļu, vācu un krievu valodā, saglabājot Krišjāņa Barona Latvju dainu sakārtojumu.

(vg)

 

DZEJA – Dzejnieces un žurnālistes Annas Rancānes septītajā dzejoļu krājumā Pylni kārmani dabasu... Bezdelīgu pasts, ievietoti latgaliešu rakstu valodā un latviešu literārajā valodā rakstīti 100 dzejoļi.

Maija Laukmane ar krājumu Durvis ļauj lasītājam ieiet četrās dažādās pasaulēs, ne tikai lasot viņas dzejoļus, bet arī esejas jeb, kā autore tās sauc, - domu planējumus.

Aktieris Andris Bulis nolēmis izmēģināt spēkus arī rakstu mākslā, izdodot dzejoļu krājumu Pietura un to veltot jauniešiem, kas paši raksta dzeju.

Publicists Toms Treibergs nāk pie lasītājiem ar dzejas debiju – krājumu Gaismas apstākļi.

15 Jaunjelgavas novada dzejnieki krājumā Daugavas atspulgi dzejo par Daugavu, mīlestību, dzejnieku jūtām un pasaules skatījumu.

Krājumā Rabarberu vīns Iveta Krūmiņa un Arvis Degums sarunājas par mīlestību, aicinot izjust gan jūtu uzplaukumu un kaisli, gan skumjas un vienpatību.

Atvaļinātais pulkvedis Andris Bunka krājumā Pulkvedis raksta pats runā gan par mīlestību, gan Dievu, gan ģimeni un bērniem, gan arī patriotiskus vārdus velta dzimtenei Latvijai.

(vg)

 

PROZA – Izdzīvot par spīti nolemtībai – tāda ir Ingas Žoludes Sarkano bērnu misija.

Noras Ikstenas garstāsts Besa vēsta par sievietes jūtu pasauli un viņas attiecībām ar Dievu.

Kristīnes Ulbergas romāns, Latvijas Rakstnieku savienības 2011. gada oriģinālromānu konkursa laureāts, Zaļā vārna ir dzīvīgs un asprātības caurvīts vēstījums par nepanesamās esības vieglumu.

Ēriks Lanss (īstajā vārdā Juris Vīksne) romānā Melanholiskais detektīvs izmantojis savu desmitgadēs uzkrāto kinoscenārista pieredzi, lai neļautu atslābt lasītāja uzmanībai.

ASV dzīvojošais Jānis Bolis, izmantojot savas un apkārtējo ģimeņu piedzīvoto, romānā Likuma ēnā raksta par pārdzīvojumiem izsūtījuma laikā, izraidījumu no dzimtenes, šķiršanās sāpēm no tēva un, protams, par mīlestību, kas vijas cauri visam romānam.

Bijusī pedagoģe Santa Mežābele (īstajā vārdā Antoņina Ločmele) izdevusi jau savu astoto romānu Aiz loga dziedāja vējš.

Vilis Lācītis un viņa domubiedrs, kurš slēpjas aiz segvārda Šmidzis Klonatans Vāverts, mikroromānā Garais ceļš uz Hantimansijsku ļauj izsekot dramatiskiem notikumiem galvenā varoņa Konana Banāna dzīvē, kas viņu noved pie albuma ierakstīšanas; līdz ar romānu pie klausītājiem nonāk arī sviestroka jeb kā dēvē paši autori alternatīvā šlāgera albums, ko ierakstījusi Lācīša un Vāverta jaunā muzikālā apvienība Zupski Rubin.

(vg)

 

DAŽĀDA SATURA – Mākslas vēsturnieks Māris Brancis grāmatā Krāsa un līnija: Laimonis Mieriņš stāsta par nesen mūžībā aizgājušā mākslinieka veidošanās procesu, par viņa pedagoģisko un mākslas teorētiķa darbību.

Muzikoloģe Ilga Auguste sarakstījusi monogrāfiju Jānis Norvilis – Svētā mantojuma dziesminieks.

Atkārtoti izdota Gundegas Repšes grāmata (1998) par mākslinieku Kurtu Fridrihsonu Pieskārieni, tagad to papildinot ar citām Fridrihsona darbu reprodukcijām un fotomateriāliem.

Jānis Rokpelnis grāmatā Rīgas iestaigāšana dodas pastaigās pa Rīgu kopā ar populāriem cilvēkiem –Ingu Žoludi, Andri Dzenīti, Māru Ķimeli, Ingu Ābeli u.c. Tās ir līdzīgas esejas jau agrāk izdotajām Rīgas iedzimtie, kurās aprakstīti Andris Kolbergs, Miervaldis Polis, Gundega Repše, Astrīde Ivaska, Pauls Dambis, Lalita Muižniece u.c.

Ilgu gadu problemātikai veltīts divu vēsturnieku - Valtera Ščerbinska un Ērika Jēkabsona sastādītais Apvērsums: 1934. gada 15. maija notikumi avotos un pētījumos, ietverot dažādu vēsturnieku rakstus, kā arī dokumentus, kas spilgti ilustrē izdevuma tēmu.

Arī publicists un vēsturnieks Igors Vārpa pievērsies vēsturiskai tēmai, grāmatā Ceļš uz Latvijas valsti (1914-1922) apskatot valsts dzimšanu un nostiprināšanos, sākot ar latviešu strēlnieku cīņām un beidzot ar Latvijas 1. Saeimu.

Pēc 40 gadu stāvēšanas „atvilktnē” izdots Veras Kacenas dokumentālais romāns Kājāmgājēji karā, kas stāsta par latviešiem II Pasaules karā, kas dažādu iemeslu dēļ nonākuši Sarkanarmijā.

Valda Rūmnieka un Andreja Miglas vēsturiskā romāna Viestura zobens tēma ir leģendārā 13. gs. zemgaļu valdnieka Viestura valdīšanas laiks, kas parādīts, apvienojot dokumentālos faktus ar māksliniecisko izdomu un tautas ticējumiem un nostāstiem.

Tālivalža Margēviča vēsturiskajā drāmā Zigfrīda Annas Meierovica sadalītā mīlestība atklājas Meierovica un Kristīnes Bakmanes attiecības, sākot ar iepazīšanos, iemīlēšanos un kopdzīvi un beidzot ar traģisko šķiršanos.

Kinorežisors un šī gada Lielā Kristapa mūža balvas ieguvējs Aivars Freimanis grāmatā Vienos ratos ar slavenībām apvienojis gan patiesus atmiņu tēlojumus par kinodzīvi, gan „tīru daiļliteratūru”, gan īsus anekdotiskus vērojumus „iz dzīves”.

Noras Ikstenas Dzīvespriecīgais vakarēdiens ir ne tikai pavārgrāmata, bet grāmata par cilvēkiem, ar kuriem var sēdēt pie galda dienām un nejusties garlaicīgi, – daži no tiem: rakstniece Gundega Repše, tulkotāja Margita Gailīte, aktieris Gundars Āboliņš.

Par ēdienu tēmu raksta arī literatūrzinātniece Janīna Kursīte-Pakule, Virtuves vārdenē skaidrojot neskaitāmu ēdienu izcelšanos un pagatavošanas tradīcijas, kā arī apskatot ēdienu vietu mūsu kultūrā.

Sakopojot 12 homoseksuālu cilvēku dzīvesstāstus, Rita Ruduša sarakstījusi Pagrīdes citādība. Homoseksuāļi Padomju Latvijā, liecinot par izolāciju un ciešanām, kas bija jāizcieš katram, kas apzinājās savu homoseksualitāti.

Kas notiek ar mūsu dvēseli pēc nāves un vai vispār dzīves realitāte neaizņem pārāk daudz mūsu domu, - uz šiem un citiem jautājumiem Francijā dzīvojošais Jēkabs Daizis meklē atbildes grāmatā Vēl cīņa nav galā.

Ekstrēmais ceļotājs Bruno Šulcs grāmatā Turpināt būt pašam sev: Velokāpiens Muztagatā stāsta par piedzīvoto un pārdzīvoto, veicot kāpienu 7 546 metrus augstajā virsotnē Ķīnā.

Dramaturga Kārļa Antena grāmata Mana svētku diena ir kriminālromānā ietērpts stāsts par dziedātājas Olgas Rajeckas dzīvi.

Bērnu žurnāla Zīlīte redaktors Māris Rungulis skolas bērniem sarakstījis grāmatu Nekrietnais Alfrēds.

(vg)

 

TULKOJUMI – Dāņu baroneses Karenas Bliksenas (Karen von Blixen) stāstu krājuma Ziemas pasakas (Vinter-Eventyr) (tulk. Pēteris Jankavs) darbība risinās 19. gs. Eiropā un izvirza jautājumu, vai cilvēka spēkos ir mainīt savu likteni?

Nopietnos norvēģus lasītājs var mēģināt iepazīt ar Pēra Petersona (Per Petterson) jaunāko darbu Es nolādu laika upi (Jeg forbanner tidens elv), Solveigas Elsbergas tulkojumā.

Romas katoļu baznīcas galvenais eksorcists Gabriēls Amorts (Gabriele Amorth) grāmatā Sātana izdzinēja stāsts (tulk. Astra Šmite) ir sakopojis savu eksorcista pieredzi un apraksta neparastākos sātana izdzīšanas piemērus.

Ingūna Beķere no japāņu valodas tulkojusi pretrunīgi vērtētā rakstnieka Haruki Murakami romānu Kafka liedagā.

Krievu literatūras dzīvā klasiķa, Maskavā dzimušā, bet tagad Šveicē dzīvojošā Mihaila Šiškina Vēstulnieks (Letter Book, Pismovnik) (tulk. Maija Asare), lai arī stāsta par 1900. gadu un Bokseru dumpi Ķīnā, tomēr rada „šeit un tagad” sajūtu.

Grāmatā 3096 dienas (3096 Tage) Nataša Kampuša (Natascha Kampusch), Austrijā nolaupītā meitenīte, kas izkļuva brīvībā pēc 8 gadiem, stāsta par pārdzīvoto, par to, kas viņai ļāvis izturēt un nezaudēt cerību, palikt nesalauztai.

(vg)

 

CILDINĀJUMI – Latvijas Literatūras gada balvas (2011) Rutai Štelmaherei par dzejkrājumu Klēpis; Margaritai Perveņeckai par prozas darbu Gaetāno Krematoss; tulkotājai Zanei Balodei par igauņa Andrusa Kivirehka romānu Vīrs, kurš zināja čūsku vārdus; Kristīnei Želvei par spilgtāko debiju – stāstu krājumu Meitene, kas nogrieza man matus; Ivetai Ratinīkai par dzekrājumu Rūgts. Speciālbalvas Uldim Bērziņam par Korāna tulkojumu (no senarābu val.); Marianam Rižijam (Mārim Salējam) par literatūrzinātnisko pētījumu Uldis Bērziņš. Dzīve un laiktelpas poētika (skat. JG269:12-15); Atim Klimovičam par Personisko Latviju; Gundegai Repšei par ideju sakopot Latvijas vēsturei veltīto stāstu krājumu MĒS. XX gadsimts; Valentīnam Lukaševičam par dzejkrājumu latgaliski Bolti burti; Norai Ikstenai par Vīru zilajā lietusmētelītī – pērngad lasītāju iemīļotāko oriģinālliteratūras darbu (skat. JG267:16-17). Mūža balva Andrim Kolbergam.

Ģen. Kārļa Goppera balva par dzeju kopojumu Ar sapni pagalvī dzejniekam, memuāristam un ārstam vienā personā, Andrim Ritmanim.

Maimai Grīnbergai Igaunijas Kultūrkapitāla Gada balva un arī prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa valsts vizītes laikā Rīgā (5.-7.V) piešķirtais Māras Zemes krusts (MZK – Maarjamaa Risti teenetemärk/Croix de Terra Mariana) par igauņu beletristikas latviskošanu. No kultūras/izglītības darbiniekiem ar MZK vēl apbalvoti: LU rektors Mārcis Auziņš, filologs, lībiešu dzejnieks Valts Ernštreits, rakstniece, valsts darbiniece Sandra Kalniete, Kremerata Baltica vadītājs, vijolnieks Gidons Krēmers,igauņu literatūras tulkotāja Rūta Karma, LU mācībspēks Ērika Krautmane, vēsturnieks Ilgvars Misāns, apgāda „Mansards” vadītājs Jānis Oga, žurnāla Ir publicists Pauls Raudseps, LNO direktors Andrejs Žagars

Jauno dramaturgu lugu lasījumu ciklā 10 minūtes slavas par labāko atzīts Latvijas Kultūras akadēmijas students Dāvids Keišs.

A cappella vispasaules festivālā (Leipzig, 20.-29.IV) galvenā balva grupai Latvian Voices (Laura Jēkabsone, Karīna Kaminska, Nora Vītiņa, Zane Stafecka, Elīna Šmukste, Andra Blumberga, Laura Leontjeva) par 5 dziesmām un J.S. Baha prelūdiju c-moll.

Jaunā Rīgas teātra rež. Alvis Hermanis Šveices kultūras žurnāla DU veiktajā starptautiski pazīstamu teātrinieku aptaujā izvēlēts par vienu no 10 ietekmīgākajām Eiropas teātra personībām pēdējos 10 gados – kopā ar tādām slavenībām kā Kasteluči (Romeo Castellucci) no Itālijas, Kastorfs (Frank Kastorf) un Pollešs (René Pollesch) no Vācijas, Mičela (Katie Mitchell) no Lielbritānijas, Lauverss (Jan Lauwers) no Beļģijas, Martālers (Christoph Marthaler) no Šveices, Varļikovskis (Krzysztof Warlikowski) no Polijas u.c.

Starp prestižā š.g. Peabody Award 38 saņēmējiem ir Pēteris Greste, kopš pērngada ziņu aģentūras Al-Jazeera korespondents, par filmu Somalia – Land of Anarchy (2011), kur atspoguļota sabrukušās valsts traģiskā situācija.

Kannu festivālā (Cannes Film Festival 2012) galvenā balva (Krzysztof Kieślowski Award) piešķirta Mārtiņam Slišānam ar labāko Vidus- un Austrumeiropas scenāriju filmā Apartamenti – vairāku iedzīvotāju dzīve divos Rīgas komunālajos dzīvokļos no pagājušā gs. 60. gadiem līdz mūsdienām.

Peru notikušajā konkursā Miss Model Intercontinental 2012 Alise Miškovska (Miss Latvia 2010) iegūst 1. vietu, aiz sevis atstājot Brazīlijas un Ekvadoras daiļavas.

(vg)(re)

 

MŪZIKA – Bavārijas TV (aprīļa vidū) izrādīta muzikālā filma Vineta, nogrimusī pilsēta – par zaudētām vietām un zudušām pasaulēm – ar tāda paša nosaukuma Ērika Ešenvalda opusu – līdzās citu slavenību skaņdarbiem (Brahms, Schnittke, Martin, Mäntyjärvi).

Doniceti (Gaetano Donizetti) Lucia di Lammermoor darbība no 17.gs. Skotijas LNO jauniestudējumā gluži modīgi pārcelta uz pag. gs. 30. gadu Benito Musolīni absolūtisma režīmu Itālijā, pārvaldītu pēc principa: grāmatas – tas ir labi, bet šautenes tomēr labāk. Lučijas lomā daudzu slavenu operu veterāne (London Covent Garden, Hamburgische Staatsoper, Teatro alla Scala u.c.) Marina Rebeka. Diriģē viesis no Vācijas Štillers (Christoph Stiller), no kura izstaro atziņa, ka Doniceti atrodas uz robežas starp tipisko bel canto operu un psihodrāmu, kādas rakstījis Verdi.

Riharda Štrausa operas Salome 6 izrādēm Koventgārdenā, kur Johanāna lomu dzied basbaritons Egils Siliņš (diriģ. Andris Nelsons), seko trīs izrādes Cīrihē.

32 g.v. Andris Poga, kurš uz 2 gadiem izvēlēts par Bostonas simfoniskā orķestra asistentdiriģentu ar iespēju diriģēt savu koncertu sērijas Bostonā un vasaras festivālā Tenglvudā (Tanglewood), jau pirms tam paspējis veiksmīgi koncertēt ar Francijas, Maltas un Izraēlas orķestriem.

LNSO, arī Zārbrikenas (Saarbrücken) un Kaizerslauternes (Kaiserslautern) radio filharmoniskā orķestra vadītājs Karels Marks Šišons par savu asistentu izvēlējies jauno latviešu diriģentu Valdi Butānu, JVLMU maģistru (LA.lv 25.IV).

II Rīgas festivālu atklāj ar mūsdienu mūzikas milžu (arī draugu dzīvē un domubiedru daiļradē) Pētera Vaska Credo orķestrim (2009) un Perta (Arvo Pärt) Credo klavierēm, korim un orķestrim (1968) Valsts akad. kora „Latvija” un LNSO izpildījumā (diriģ. Tenu Kaljuste). Festivālā (2.-21.VI) piedalās virkne pasaules zvaigžņu (Elīna Garanča, Aleksandrs Antoņenko, Kristian Lindberg, Peter Eldridge u.d.c.).

Vētrainas ovācijas no publikas un atzinīgu vērtējumu no kritiķiem Pēteris Vasks saņem pēc vijoļkoncerta Tālā gaisma atskaņojuma Losandželosas filharmoniskā orķestra koncertā (Walt Disney Concert Hall, 10.V), ko diriģē pasaulslavenais venecuēlietis Gustavo Dudamel. Līdzīga ir reakcija pēc Viatore un Canto di forza atskaņojuma autorkoncertā Ņujorkā (8.V).

Pēc 4 gadu intensīva darba rokgrupas Inokentijs Mārpls klajā laistajā KD Pupu mizas (Raimonds Lagimovs, Skrips un Ēriks Lizbovskis; viesmūziķi Juris Kulakovs, Kaspars Bindemanis, Uģis Vītiņš, tekstu autori – Rainis, Baumaņu Kārlis, Imants Vītols, Lolita Roskoša-Cimdiņa u.c.) iekļautas dziesmas ar izteikti patriotisku un nereti revolucionāru noskaņu.

(re)

 

TEĀTRIS – LNT Parīzes Dievmātes katedrāles pirmizrādēs (17. un 18.V, rež. Indra Roga) jau pirmajās 4 minūtēs atklājusies komponista Zigmara Liepiņa un libretista Kaspara Dimitera morāles esence.

Dailes teātrī (24.V) ievērību gūst Neprātīgā Zelda (rež. Dž.Dž. Džilindžers) – par biogrāfiskos faktos balstīto bohēmisko pāri – amerikāņu rakstnieku Ficdžeraldu (Frances Scott Fitzgerald) un viņa sievu Zeldu, kuru dzīvi saēd ārprāts un psihiskā slimība.

(re)

 

TĒLOTĀJMĀKSLA – Purvīša balvas neatkarīgo ekspertu darba grupa nominējusi fināla atlasei Sarmīti Māliņu, Kristapu Kalnu, Kristapu Ģelzi, Leonardu Laganovski, Verneru Lazdānu.

Daina Dagnija sarīko izstādi Starp debesīm un jūru Majoros ar pēdējo gadu gleznām. Tās apliecina, ka mākslinieci arvien vairāk interesē pasaules slēptākie procesi.

Nozīmīgs notikums Latvijas mākslas vēsturē bija Rīgas Sv. Pētera baznīcas septiņzaru svečtura un Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas lasāmpults atgūšana no Poznaņas (Polija). Lasāmpulti darinājis (1617) izcilais sava laika meistars – kokgriezējs Tobiass Heincs.

LNMM zālē „Arsenāls” izstāde Rudītei Dreimanei, kura ienāca mākslā 1970. gados ar minimālu sižetu, lieliem viendabīgiem krāsu laukumiem, ignorējot telpu, materialitāti un sava laika padomju ideoloģiskās nostādnes. Jūtīga pret kritiku, 10 g. viņa vairs neglezno, pievērzdamās reliģijai.

Ivetas Vecenānes Radiantes uzņemtas Eiropas Gobelēnu foruma (European Tapestry Forum) starptautiskajā izstādē ARTAPESTRY3 Art Centre Silkeborg Bad, Dānijā. No izstādei iesūtītajiem 87 mākslinieku 150 darbiem no 21 valsts žūrija izvēlas 38 mākslinieku 51 darbu no 14 Eiropas valstīm.

Pavasarī un vasarā Ņujorkā (The National Arts Club), LR vēstniecībā Vašingtonā, Čikāgā (Driehaus Museum) un Rīgā (LNMM) deviņu dažādu paaudžu latviešu mākslinieku 36 darbu izstāde – Kaspara Bramberga, Harija Branta, Andra Eglīša, Ievas Iltneres, Ernesta Kļaviņa, Daigas Krūzes, Leonarda Laganovska, Ingas Melderes, Miervalža Poļa.

Agijas Sūnas galerijā 10 pēc 80 – 10 mākslinieki, kam ir 80 un pāri: Laimonis Blumbergs, Oļegs Skarainis, Pēteris Martinsons, Valdis Bušs, Džemma Skulme, Vilis Ozols, Aleksandrs Stankēvičs, Gunārs Ezernieks, Aija Ozoliņa, Gunārs Krollis.

Rīgas Mākslas telpas Intro zālē zem Rātslaukuma Gunāra Kroļļa Zemapziņas pārnesumi – 20 liela izmēra grafīta un sēpijas zīmējumi, kas vēsta par dažādu kultūru mijiedarbību un līdzāspastāvēšanu un atklāj mākslinieka augsto profesionālismu un poētisko, filozofiski dziļo pasaules uztveri.

„Arsenālā” izstādē Negantnieki redzami mākslinieku-provokatoru-sabiedrības izaicinātāju darbi no 1980. gadu otrās puses līdz mūsdienām, kad vienīgais cenzūras aparāts ir bijusi pašas sabiedrības attieksme.

Rīgas mākslas telpā atklātās (11.V) izstādes Fridrihsons par Fridrihsonu, kas veidota pēc mākslinieka paša principiem (tie ir askētiski un atturīgi grieķu tempļa principi), „sirds” vietā kuratori rakstniece Gundega Repše un mākslinieks Jānis Spalviņš novietojuši tolaik skandalozi abstrakto scenogrāfiju Pētera Pētersona Dostojevska Idiotam DT (1969). Latvijas modernā scenogrāfija balstās tikai uz viņu. Viņš ir arī pagrieziena punkts akvarelī – tā Spalviņš par Fridrihsonu, kuru VDK jeb čeka apsūdz (1951) par „Franču grupas” (skat. sadaļu scripta manent) organizēšanu, piespriežot 25 gadus gulagā (pēc Staļina nāves amnestēts 1956) – aiz loga bija dzeloņstieples, bet viņš zīmēja Florenci, atceras sieva Zenta (KD 11.V).

Rīgas galerijā „Māksla XO” (31.V-26.VI) Zviedrijas Karaliskās Mākslas akadēmijas Goda locekļa, LR TZO kavaliera, Eiropas abstraktās glezniecības virsotnes Lara Strunkes (skat. JG243:60-61; 253:42; 254:25-26) un zviedru tēlnieces Evas Langes izstāde Sirds un mājas pamats. Žurnāla Ir kritiķa rezumējumā (30.V) Strunkes glezniecība izceļas ar ziemeļniecisku skarbumu, monumentalitāti, vērienīgumu, formas skaidrību un lakonismu, ritmu un tonāli noskaņotu un emocionālu gleznojumu. Viņa ainava ir Ziemeļzemes krasts - Gotlandes jūras piekraste un Islandes klinšu grēdās un sniega pārkares, ko mākslinieks savās gleznās „noved” līdz zīmei. Langes skulptūras – divas no tām atrodas Pedvāles Brīvdabas mākslas muzejā – pieskaitāmas pie vispārliecinošākajiem minimālisma mākslas paraugiem, kurus zviedru kritiķis Kurts Askers pielīdzina atvērtiem un aizvērtiem ziedu kausiem, kas dod patvērumu mājas, rokas, zieda un lietus būtībai.

Delfi.lv un LNMM kopprojekta ietvaros apkopoti 100 izcilākie dārgumi, kas divu gadu garumā ik nedēļu kopā ar aprakstu parādās minētajā portālā, kā pirmais (19.IV) nezināma autora – varbūt krāsotāja vai kariešu laķētāja – krogus skats Lūk še, kā šeitan dzīvo! (1813) – pirmais un vairākus gadu desmitus vienīgais darbs, kurā tēloti latviešu zemnieki.

(mb)

 

TRADĪCIJU VEICINĀŠANA –Vispirms viedās sabiedrības vērotājas Sanitas Uplejas rindkopa no raksta „Lai tauta un valsts nestu augļus, tai vajadzīgas stipras saknes” (Ir 14.VI): Ja paraugāmies vēl tālākā pagātnē, tad jājautā, vai mums būtu mūsu dainas, tautas tradīcijas un Jāņu svinēšana, ja kristietības ietekmē būtu uzreiz atmetuši roku: „Ak, ko nu par to pagātni runāt un sērot!“ Tagad tieši šis mantojums padara mūs unikālus pasaules mērogā, jo esam to spējuši saglabāt paralēli kristietības ietekmē nākušajai kultūrai un joprojām to aktīvi izmantojam savā ikdienā, pat ja ne vienmēr to apzināmies. Eiropas tautu vidū nav daudz tādu, kas būtu saglabājuši līdztekus kristietības attīstībai savus senākos kultūras slāņus un artefaktus, kur nu vēl tos izmantotu ikdienā 21. gs. Tikmēr latvieši saviem bērniem joprojām pie šūpuļa dzied tautas dziesmas, lasa viņiem priekšā tautas pasakas un dzīves gudrības māca ar tautas sakāmvārdiem, bet paši zaudē galvu Jāņu pagāniskajā skurbumā un ikdienas spēku smeļas tautas dziesmu dungošanā. Vai tas viss mums būtu un vai mēs paši vispār šodien būtu ar savu valodu un kultūru, ja visas iepriekšējās paaudzes būtu izvēlējušās vieglāko ceļu – aizmirst par pagātni un par savu būtību?

Ūsiņu laiks apliecina to brīdi Zemes ripojumā, kad zaļās birzs laiks pilnam iestājies, kad kumeļi ar savām sudraba pavadām un Sauli seglos ir no jūras laukā kāpuši un zemi pārstaigā, zālei zaļumu dāvādami un zemei auglību nesdami – tā Gunta Saule (5.V) par mūsu Dainās atspoguļoto sadarbību ar Visumu, ar zvaigzņu klaidu un Saules/Mēness ritējumu. Svinēšanas vietas neuzskaitīt – Talsos, Beverīnas novada Pekas pilskalnā, Piņķos u.c. Daugavpils Sēlijas pusē Ūsiņsvētki savienoti ar Žeperu svētbirzes iekārtošanu/talkošanu, saules rituālu un svētuguns iedegšanu Gateņu ezera pussalā. Rīgas Brīvdabas muzejā ne tikai zirgi pie Priedes kroga par godu viņu aizgādnim Ūsiņam (6.V), bet arī klausīšanās diplomēta ornitologa vadībā cīruļu treļļos, lakstīgalu pogāšanā, strazdu svilpošanā, zvirbuļu čiepstēšanā, ūbeļu dūdošanā u.c. tur mītošo putnu dziesmās.

Kolektīvās muzicēšanas dienā (10.V) JVLMA etnomuzikoloģijas diplomeksāmenu ietvaros saistošs Suitu kāzu priekšnesums, bet ciklā Dziesmu klade Rakstniecības un mūzikas muzejā Janta un Ilmārs Meži liek priekšā (5.V) savu skaistāko tautasdziesmu izlasi, atskaņotu teicēju balsu ierakstos.

Turpat Skandinieku vadītāja Julgī Stalte stāsta (30.V) par kopas veidošanos, pirmajiem organizētājiem Helmi un Daini Staltiem, viņu nozīmi folkloras kustības sākumā, Atmodas veicināšanā un starptautiskajā folkloras festivālā Baltica (1988).

Kopā ar Latvijas Folkloras biedrību (LFB) jāpriecājas par tautas mūzikas kustības atgriešanos: Šajā ziņā mums tuvu stāv Bulgārija, Slovākija, Slovēnija, Balkānu un Alpu reģions, [kas] praktiski nemaz nav novērojama Vācijā, Holandē, Dānijā, Beļģijā. Tur uz mums raugās ar lielu skaudību, vēstī LFB vadītājs Andris Kapusts un turpina: Šobrīd folklora nav uzskatāma par pašdarbību jeb amatiermākslu. (..) Jūs dzirdēsit citu motivāciju – vēlmi saglabāt tradīcijas. Nevar noliegt, ka tajā ir arī kāds patriotisma, misijas aspekts (LA.lv 26.VI). Šogad 25. Starptautiskajā folkloras festivālā Baltica piedalās 173 ansambļi (2009.g.-137). Kopā ar etnogrāfiskajiem ansambļiem Latvijā šobrīd ir krietni vairāk nekā 200 folkloras kopu, kurām pievienojas 8 postfolkloras grupas („Iļģi”, „Auļi”, „Kokle”, „Raksti”, „Lāns”, „Vētras saites”, „Miglas asni”, „Vecpilsētas dziedātāji”).

Grafiķe Ērika Māldere, kādreizējā Skandinieku draugu kopas dalībniece (1989-1996), šobrīd aktīva kopā Savieši, jaunajā, mūsdienīgiem līgotājiem domātā grāmatā 3x9 Jāņi apskata svētku gaitu no ielīgošanas, Zāļu dienas, Jāņu dienas un vakara līdz pat Jāņu naktij un Pēcjāņiem. Līgotnes (dziesmas) palīdzējusi izvēlēties Amanda Jātniece (1970), Saviešu vadītāja (kopš 2005), trimdas gados ASV cieši saistīta ar kopām Teiksma un Lini.

Saiets Baltu krivūle (tautas sapulce) kultūras mantojuma saglabāšanas un izpausmes ietvaros pērngad notiek Kurtuvēnos (Kurtuvėnai), Lietuvā, bet šogad (8.-9.VI) dzīvesziņas centrs Zaltis, Dievturu sadraudze un Beverīnas pašvaldība to rīko novada dziesmu/deju svētku laikā Trikātā, kur daudzo runātāju vidū Saules taku debesīs, sētā un apziņā apskaidro Mujānmaruta, kuras alter ego ir JG lasītājiem pazīstamā Maruta Voitkus-Lūkina (Kanāda, Latvija). Ne mazāk zinīga intervija ar viņu ievietota Talsu Vēstīs (18.V).

Ielīgošanā Edvarta Virzas dzimtas „Billītēs” lietus aizbiedējamos un Saules saucamos vārdus saka (15.VI) Ilga Reizniece ar no Rīgas atvestajām māceklēm – jaunajām folkloristēm, padomju laikā slēptā Virzas mantojuma pētnieks dr.med. Maksims Strunskis, Virzas mazmeita, rakstniece Anna Žīgure u.c. (Bauskas Dzīve 17.VI).

(re)

 

FILMA – Nopietna iedziļināšanās attēlojamās personības raksturā, uzskatos un dzīves mērķī – tā Gundega Saulīte vērtē Dzintras Gekas filmu Konstantīns (2011) – par Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes dēlu, kara laikā Latvijas Centrālās padomes pr-di, kurš iet bojā vācu apcietinājumā (1945).

Īsfilma Spēka zeme dvēselei (DVD formātā latviešu, krievu, angļu, vācu val.) vēstī par Aglonu kā unikālu vietu ar bagātu kultūrvēsturisko un sakrālo mantojumu.

Dokumentālfilma Krišjānis Valdemārs (rež. Pēteris Krilovs) izseko priekškara ledlauzim no tā „pirmajiem soļiem” līdz igauņu ūdenlīdēju jūras dzelmē atrastajam vrakam.

Kinokritiķes Dairas Āboliņas un rež. Agitas Cānes-Ķīles veidotais Ceplis-filmas arheoloģija – par sarežģīto, pēc Pāvila Rozīša romāna motīviem uzņemtās filmas (Viktora Lorenca scenārijs) filmēšanu padomju cenzūras apstākļos.

Montreālā (24.V) Baltijas un Ziemeļvalstu filmu festivālā The Bright Nights (Gaišās naktis) (viens no rīkotājiem ir LNAK pr-js Andris Ķesteris) Latviju pārstāv Roberta Rubīna dokumentālfilma Kā Tev klājas, Rūdolf Ming?

LTV 1 rādīta (17.V) Zigurda Vidiņa dokumentālfilma Kurzemes zvans – par cīņām starp latviešu leģionāriem un Padomju armijā iesauktajiem latviešiem II Pasaules kara beigās Kurzemes cietoksnī.

Stendā Latvia Films (Cannes Film Festival 2012) ir iespēja noskatīties Aigara Graubas filmu Sapņu komanda 1935 (par basketbolistiem) un iepazīties ar Latvijas/Francijas dokumentālfilmu projektu 15 Young by Young (15 stāsti par jauno). Oficiālajā konkursā tiek izrādīta Sergeja Lozņica Latvijas/Vācijas/Holandes/Krievijas kopprodukcijas Miglā, bet filmu tirgus Marche du Film seansā – Latvijas/Igaunijas/ Baltkrievijas kopproducētā Vientuļā sala.

(re)

 

FOTOGRĀFIJA – 34 Centrāleiropas valstis pārstāvētas projektā The History of European Photography: 1900-1938 (Bratislava: The Central European House of Photography). 1. sēj. (2012. 800 lpp.) līdzautors ir JG līdzstrādnieks Vilnis Auziņš.

LR ĀM un fotogrāfa Ilmāra Znotiņa sagatavotā izstāde Baltijas ceļš, kas iekustināja pasauli – 40 fotogrāfijas/kolāžas, veltītas vairāk nekā 600 km garajai cilvēku ķēdei (1989.23.VIII) – iegūst plašu ievērību Otavā (Ottawa), Montreālā un Toronto.

Liels notikums Latvijas fotogrāfijai ir Rīgas „Arsenālā” atklātā izstāde Egonam Spurim, kura pasaules uztvere palīdzējusi ne vienam vien fotogrāfam izķepuroties uz intelektuālas patstāvības ceļa.

 

Sanktpēterburgas mākslas galerijā Rahmaņinov dvorik atklāta (4.IV) Gunāra Bindes foto izstāde Taņa, veltīta viņa sievai/mūzai Tatjanai.

(va) (re)

 

SCRIPTA MANENT – Undīne Adamaite Kultūras Dienā (11.V) sauc atmiņā okupētās Latvijas drošības spēku „buržuāziskajā nacionālismā” apsūdzēto (1950/1951) t.s. „Franču grupu” (nosaukums cēlies no KGB lietvedības) par Žida (André Gide) Retour de l’U.R.S.S (1936) u.c. darbu pārspriešanu „literārajās pirmdienās” (aktieru Irīnas un Arnolda Stubausu dzīvoklī Dzirnavu ielā). 13 „vainīgajiem” piespriests 7-25 gadu ilgs ieslodzījums Sibīrijas lēģeros. Tie ir: mākslinieks Kurts Fridrihsons (1911-1991), dzejniece, dramaturģe, tulkotāja Elza Stērste (1885-1976), tulkotāja un LU pasniedzēja Ieva Lase (dz. Birgere 1916-2002), tulkotāja Maija Silmale (1924-1973), skolotāja Eleonora Sausne (dz. Zaļaiskalns 1910-1969), literāts, bibliofils Alfrēds Sausne (1900-1994), tulkotāja Milda Grīnfelde (1909-2000), aktrise Irīna Stubaus (dz. Švāgere 1908-1999), aktieris Arnolds Stubaus (1910-1958), literatūrkritiķe Skaidrīte Sirsone (1920-1998), sākotnēji aktrise, vēlāk tulkotāja Mirdza Ersa (prec. Lībiete, dz.1924), aktieris Miervaldis Ozoliņš (1922-1999), jurists, literāts Gustavs Bērziņš (1910-?).

LNB direktors Andris Vilks paver atklāsmju radošu skatienu (KD 2012.4.IV) uz Andreja Johansona intelektuālā mamutsējuma Latvijas kultūras vēsture 1710-1800 2. izdevumu (Rīgā: Jumava, 2012. 637 lpp.). Pirmizdevums iznāk trimdā (Stokholmā: Daugava, 1975): Domāju, ka daudzu iemeslu dēļ Andreja Johansona atkārtotais izdevums ir ļoti nozīmīgs notikums grāmatniecībā un kultūrā kopumā. Pirms es dalos pārdomās par šo grāmatu, nevaru nepieminēt savu personisko pieredzi. (..) Latvijā tas bija aizliegts un bija pieejams tikai tiem, kuri saņēma Galvenās literatūras pārvaldes (VDK struktūrvienība) atļauju šo grāmatu lasīt vienīgi ZA Fundamentālās bibliotēkas specfondā. Manās rokās Andreja Johansona grāmata nonāca slepeni 80. gadu sākumā. Tolaik biju Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļas darbinieks, un mūsu kolēģiem bija labi kontakti ar cilvēkiem, kuriem bija nelegāla pieeja trimdas grāmatām, arī žurnālam „Jaunā Gaita”. Ar 647 lpp. biezo, piesātināto sējumu bija jātiek galā diennakts laikā. Aprijis tekstu, ar rakstāmmašīnu visu nakti klabināju avotu un literatūras sarakstu, pēc iespējas visas vēres. Neslēpšu, ka Andreja Johansona darbs manī ir rosinājis, veidojis īpašas attiecības ar 18. gs. (..) Šī publikācija ir vērienīgākā atgriešanās pie cilvēka, kura veikums ir ievērojams un ar ilglaicīgu nozīmi visas Latvijas kultūras vēstures pētniecībā. Man ir aizdomas, ka patlaban mums nav tik universāla un vienlaikus erudīta kultūras vēsturnieka [kā Andrejs Johansons, 1922-1983], kurš vienatnē spētu tikt galā ar veselu gs. un tik neparasti plašās dimensijās. Johansons kultūras aplocē ir iekļāvis izglītību, zinātni, kristīgo baznīcu. Tas ir stāsts par tolaik saskaldīto Latvijas (Kurzemes hercogiste, Krievijas guberņa Vidzeme un Polijas province Latgale) zemi, par latviešiem, vācbaltiem, visu tautību ļaudīm pilsētā un laukos. Fascinē ne tik daudz detaļas (tās spoži ir pētījuši un pēta ne viens vien zinātnieks), bet kopskats, konteksti notikumiem Latvijā un vēl būtiskāk – ārpus tās. Atcerēsimies – tas viss tika paveikts no darba Stokholmas Universitātē brīvajā laikā! Aizvien tā ir rokasgrāmata visiem, kuri interesējas par kultūru 18 gs. (..) Johansona grāmatas izdevums ir skaists žests attiecībā uz trimdas grāmatniecības izcilniekiem – Juri (1917-2005) un Dagniju (1919-1993) Šleieriem. Gribu uzsvērt, ka gandrīz 50 gadu laikā apgāds ir izdevis ļoti daudzas un tikai vērtīgas grāmatas. Esmu pateicīgs liktenim, ka man bija lemts satikt šos abus pašaizliedzīgos tautas atmiņas kopējus. Dagnija, kura dienas un naktis pavadīja, rediģēdama neskaitāmos manuskriptus, ir kļuvusi par leģendu. Šodien var tikai minēt, cik stundu viņa ir veltījusi „Kultūras vēsturei”. Latvijas vēstures sērija 11 pamatīgos sējumos (1958-1997) ir pats pamatīgākais ieguldījums šīs tēmas atspoguļošanā. Visi darbi (citi autori Arvīds Švābe, Arnolds Spekke, Edgars Dunsdorfs, Edgars Andersons u.c.) ir eksakti, vērēm bagāti un interesanti uzrakstīti. Raksturīgi, ka gadījumos, ja kaut kādu iemeslu dēļ tika likvidētas trimdas latviešu mājas bibliotēkas, sērijas grāmatas bija pēdējās, no kurām notika šķiršanās. Vairākās paaudzēs ir sarakstītas un izdotas grāmatas, kuras ir veltītas dažādiem kultūras vēstures jautājumiem. Tā par klasiku ir kļuvusi Teodora Zeiferta „Latviešu rakstniecības vēsture” (1922), Jēkaba Vītoliņa „Mūzikas vēsture” (1934), Alekseja Apīņa „Latviešu grāmatniecība” (1977), Jāņa Siliņa „Latvijas mākslas vēsture” 5 sējumos (arī „Daugavas” apgāds!), un pie šiem diždarbiem man gribētos pieskaitīt arī Jāņa Stradiņa „Zinātnes un augstākās izglītības sākotni Latvijā”. Atkārtotais izdevums ir arī papildināts. To bagātina Ojāra Spārīša priekšvārds, manuprāt, ļoti svarīga dēla Pāvila Johansona apcere „Andreja Johansona portrets”, Jāņa Krēsliņa eseja un Andreja Johansona darbu bibliogrāfija. Autora teksts ir saglabāts pilnībā, savukārt grāmatas apdari ir paveicis mākslinieks Valdis Villerušs – sērijas raksturīgā «superapvāka» vietā ir vāka ilustrācija, kā arī ieliktnis tekstā ar papildu ilustrācijām – fotogrāfijām un attēliem no vairākām krātuvēm. Nebūt neesmu „visa angliskā” atbalstītājs, bet grāmata būtu ieguvusi, ja vāciskais kopsavilkums būtu pārtulkots arī angļu valodā. Zīmīgi, ka grāmatā nav piezīmes par piederību „Latvijas vēstures sērijai”. Varbūt izdevniecība „Jumava” varētu sākt citu sēriju – Latvijas kultūras vēsture būtu apkopojama gan par laiku līdz 18. gs., gan 19. un 20. gs. Latvijā un ārpus tās robežām…

Pirms 150 gadiem (1862.25.IV) Tirzas pagasta „Krācēs” piedzimst bibliogrāfs, grāmatu krājējs un Latvijas zinātniskās bibliogrāfijas pamatlicējs Jānis Misiņš, kura personīgā bibliotēka – jau 20. gados pilnīgākais latviešu izdevumu krājums – tiek dāvināta (1925) Rīgas pilsētas valdei, un uz šīs kolekcijas bāzes izveidota Misiņa bibliotēka, tagadējās Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas sastāvdaļa.

Lielajā Latvijas atlantā („Karšu izdevniecība Jāņa sēta”, 400 lpp. – atvēršanas svētki 6.VI), bez teritorijas precīzā, pirmreizīgā attēlojuma mērogā 1:100 000 (pat ar tādām niansēm kā augstsprieguma elektropārvades līnijas, briežu dārzu robežas vai vietējai autosatiksmei pielāgotas pamestās dzelzceļa līnijas) līdzās visiem ciemu un ielu nosaukumiem atrodami 55 000+ mājvārdu – neatsverama kultūrvēsturiska informācija.

Apgādam „Mansards” kudos par igauņu rakstnieka Jāka Jeerīta (Jaak Jõerüüt) dienu pierakstu Mainīgais (Muutlik), kas tapis Rīgā, vēstnieka pienākumus pildot. Autors ir precīzs Rīgas personiskā un detalizētā zīmējumā, savu atmiņu un līdzcilvēku portretējumos, nesaudzīgs un asredzīgs sava darba un Latvijas politiskās vides raksturojumos – tā tulkotājs Guntars Godiņš. Dažas pierakstu vārdkopas ieskatam: Ir daļa vēstnieku ar vecās skolas pamatiem, protams, viņi arī nekrīt ceļos (vismaz ne jau vienmēr) dīvainās vietējās paražas priekšā, kuru es dēvēju par diplomātijas biešu lauka balandu. Brīnos, ka daudzi šejienes vēstnieki arī piekopj šo runu un himnas farsu. (..) Parasti pirmajās desmit minūtēs notiek iesilšana, un patīkama runu čaloņa ceļas līdz griestiem. Bet tad tiek ieklepots mikrofonā, tiek pavēlēts aizvērt muti un klausīties, kas tiks sludināts no kanceles. (..) Lielākoties ir dzirdams viltus patoss, bezzobainas frāzes, nepārliecinoši uzticības zvēresti Tēvzemei un Brīvībai.

Kudos arī par „Mansarda” LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta paspārnē un ar Francijas Institūta atbalstu klajā laisto franču literatūras kritiķa, strukturālista, semiotiķa Barta (Roland Barthe, 1915-1980) eseju Teksta bauda (Le plaisir du texte, 1973 – tulk. Indriķis Sīpols un Jānis Ozoliņš), kur autors, atsaucoties gan uz franču roman nouveau, gan arī klasiskajiem 19. gs. romāniem, parāda sevi kā savdabīgu hedonistu, kas izbauda vairāk pašu lasīšanas procesu un tā sniegto ekstāzi: Stāstā es visvairāk izbaudu nevis tā saturu, pat ne struktūru, bet skrambas, ko ieskrāpēju gludajā virsmā – es aizsteidzos pa priekšu, pārlecu pāri, uzmeklēju, atkal iegremdējos.

Un vēl viens „Mansarda” vērtīgo devumu virknē – čehu rakstnieka Vīvega (Michal Viewegh) daudzās valodās tulkotais dzirkstošais, asprātīgais, traģikomiskiem kurioziem piesātinātais romāns Suniski pasakainie gadi (Báječná léta pod psa, 1992), ko dažs labs kino entuziasts atcerēsies no filmas The Blissful Years of Lousy Living (1997) – par laiku no Prāgas pavasara (1968) līdz Samta revolūcijai (1989), par visnotaļ neciešamo zeņķi Kvido, kuram paveicies piedzimt izrādes Gaidot Godo laikā, tādējādi nokļūstot ļoti košā, jokus, patiesību un papagaiļus mīlošā ģimenē, kam iztēle, ironija un aktiermāksla kļūst par ieročiem cīņā par tiesībām dzīvot cilvēciski īstu, ne suniski pasakainu dzīvi.

Baltvācu literatūras zelta fondam pieder rakstnieces Brinkenas (Getrud von den Brincken, 1892-1982) 16 lirikas krājumi un 12 prozas darbi, daudzi no tiem par Kurzemes vēsturē nozīmīgām tēmām. Tukuma muzejs izdevis bilingvālu dzejas izlasi Kad mājās nāc...(atdz. Valdis Bisenieks), kas papildināta ar Šmīda-Kovarcika (Wolfdietrich Schmied-Kowarzik) dzejnieces biogrāfiju, literatūrzinātnieces Māras Grudules apceri un muzeja speciālistes Intas Dišleres apkopojumu par dzejnieces saistību ar Tukumu, kur Brinkena pavadījusi 10 gadus, pieredzējusi jaunības lielo, nepiepildīto mīlestību, arī I Pasaules kara un Brīvības cīņu notikumus. (vg) (re)

TĪMEKLIS – Ilmārs Šlāpins, jaunais portāla ¼ satori vadītājs, pieteic (9.V) bezmaksas kultūras e-žurnālu Satori (<http://satori.lv/e-zurnals>), kas īpaši pielāgots e-grāmatniekiem, t.i., skārienjūtīgo ekrānu un viedtālruņu operatīvo sistēmu lietotājiem. Ja vēlēšanās, ceturkšņizdevumu iespējams arī izdrukāt.

Melburnā mītošā programmētāja un Latvians Online (latviansonline.com) līdzdibinātāja Arņa Grosa Latvian Nouns un Latvian Verbs iespējams lejuplādēt un lietot visā pasaulē no attiecīgās valsts AppStore – ierakstot lietvārdu, īpašības vārdu, vietniekvārdu, skaitļa vārdu vai darbības vārdu, lietotājs saņems visus iespējamos locījumus.

(re)

 

DIASPORA – Aizvadītā gs. 70. gados un pēcāk ALAs kultūras biroja vadītāji ar lielu enerģiju un mērķtiecīgumu nododas bēgļu skubināšanai pulcēties, dibināt literāras kopas un to ietvaros debatēt, analizēt, vadīt, lemt un respektēt citu uzskatus – ne tikai, lai kustētos domas, bet lielā mērā arī, lai saglabātu latviskumu kā vitālu spēku. Tolaik galvenie urdītāji – rakstnieks Hugo Puriņš un Biruta Abula, kuras ceturtās grāmatas Latviešu literārie pulciņi Amerikas Savienotajās Valstīs 1950-2001 (Kalamazū, 2012. 106 lpp.) saturs precīzi atklājas tās nosaukumā. Aplūkoto 28 pulciņu darbību papildina 70 fotoattēlu klāsts un vairāki rādītāji. Uzzinām, ka visbiežāk lasītā grāmata bijusi Melānijas Vanagas Veļupes krastā, kam seko Jāņa Lejiņa Zīmogs sarkanā vaskā, Edvarta Virzas Straumēni, Kaudzīšu Mērnieku laiki un Laimas Muktupāvelas Šampinjonu derība. Ne reizi vien literāro spīdekļu darbi izvēlēti lasīšanai, atsaucoties uz Jauno Gaitu. Intelektuāli spraigās un totāli nesavtīgās darba darītājas Birutas Abulas vaduguns vienmēr ir bijusi rūpe atturēt norises trimdā no iekrišanas orveliskajā atmiņas caurumā. Tāpat kā šī, arī viņas agrāk klajā laistās grāmatas izceļas ar lielisku uzziņas materiālu – Latviešu literatūras darbinieki rietumu pasaulē (1991), Auseklieši no pažobelēm pasaules tālēs 1945-1950: Augsburgas Ausekļa ģimnāzijas audzēkņu atmiņu un rakstu krājums (2004), The Latvian Evangelical Lutheran Churches (2008). Abula ir arī viena no galvenajām ALAs Trimdas vēstures projekta virzītājām.

JG konsultanta Andra Priedīša vēstulē XIII Vispārējie Latviešu Dziesmu svētki ASV (Milwaukee 4.-8.VII) raksturoti kā skaisti, ja vien nebūtu darvas karote, proti, pilsētas centrā Latvijas karogs uzvilkts vienā mastā zem ASV karoga, kas laiku pa laikam parādās arī vietējo TV staciju ziņu segmentos. Nemaz nerunājot par [cerams!] negribētu simboliku, tas ir pretrunā ASV karogošanas noteikumiem (nāciju aptuveni vienāda lieluma karogiem jābūt uzvilktiem atsevišķos mastos vienādā augstumā). Arī pēc starptautiskajiem noteikumiem miera laikā vienas nācijas karogs nedrīkst atrasties uzvilkts virs citas nācijas karoga. JG pievienojas Andra sašutumam – svētku rīkotājiem nekādā ziņā to nevajadzēja pieļaut.

(re)

 

DUBULTPILSONĪBA – Viens no atvērtā (pēc 13+ gadiem) pilsonības likuma mērķiem ir dot iespēju iegūt dubultpilsonību latviešiem (arī viņu trimdā dzimušajiem bērniem), kas, pēc aizbēgšanas no otrreizējā Maskavas okupācijas režīma, kļūst par patvēruma zemes pilsoņiem. Pēc Saeimas Juridiskās komisijas pr-jas Ilmas Čepānes konstatējuma trimdas latviešiem interese par LR pilsonības iegūšanu joprojām ir liela (leta.lv 8.VI). Bet cerētājus uz šī viņiem svarīgā jautājuma drīzu atrisināšanu (solīts tika „pēc Lieldienām”) sagaida kārtējā vilšanās – īsi pirms projekta nosūtīšanas Ministru kabinetam izvērtēšanai, Juridiskais birojs, kā smejies, saskatījis „pretrunas”. Par neko labu neliecina arī Čepānes izmestā doma, ka faktiski jau būtu nepieciešams rakstīt jaunu Pilsonības likumu, ņemot vērā, cik ilgi tajā nav veiktas izmaiņas. Tomēr mazītiņu cerību uz skaidrībā tikšanu (līdz nākošajām Lieldienām?) dod viņas piebilde: taču diemžēl tam nav tik daudz laika (Diena 31.V).

Gandrīz varētu likties, ka mūsu likumdevējiem totāli vienaldzīgs ir fakts, ka, neatļaujot dubultpilsonību, LV katru gadu zaudē apmēram 400 pilsoņu (NRA 29.V). No Eiropas valstīm vissarežģītāk iegūt pilsonību esot Šveicē – jāgaidot 12 gadi (citās valstīs no 5 līdz 10). Bet ASV dzimušā Čikāgas piecīšu soliste Lorija Vuda, Latvijā strādādama un dzīvodama jau 16 gadus, joprojām pārdzīvo, ka nav Latvijas pilsone. Turklāt Ziemeļkurzemē viņa sekmīgi vada vairākus korus un dzied sava vīra Ivara Cinkusa vadītajā kamerkorī Collegium Vocale Ventspils (kasjauns.lv 11.IV).

PBLA valdes pr-dis Jānis Kukainis: Dubultpilsonības jautājums ir arī Latvijas valsts drošības jautājums (LA.lv 5.VI).

Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) datiem, Latvijā (2012.1.I) no iedzīvotāju reģistrā ietvertajām personām 83,2% ir pilsoņi, 14,1% - nepilsoņi, 2,7% - ārzemnieki. Vislielākais nepilsoņu skaits (20%) migrantu grupā virs 50 gadiem (skat. arī sadaļu Statistika).

(re)

 

PERIODIKA – Visādā ziņā augstvērtīgā LMA Māksla vēstures institūta (MVI) žurnāla Mākslas Vēsture un Teorija (2012,15. 72 lpp.) „ikona” ir galvenās redaktores Elitas Grosmanes aplūkotais Rīgas Doma gleznojums Marijas kronēšana debesīs, kura nesenā atsegšana un restaurēšana Austrumbaltijas kultūrtelpā ir ienesusi izcilu un nopietnas izpētes vērtu viduslaiku mākslas darbu. Jāmin arī vācu arhitektūras vēsturnieka Kampes (Paul Campe, 1885-1960) agrāk nepublicētā rakstā apcerētās dzimtas apbedījumu vietas Vidzemes un Kurzemes muižās no 18. gs. līdz 19. gs. vidum. No recenzētajiem izdevumiem jāmin Eesti kunsti ajalugu / History of Estonian Art 5. sēj. (rec. Eduards Kļaviņš), Jāņa Kalnača Rīgas dendijs un autsaiders: Kārlis Padegs (Stella Pelše) un Sergeja Kruka Ārtelpas skulptūras semiotika, ekonomika un politika: Pieminekļu celtniecība un demontāža Latvijā 1945-2010. Kristiānai Ābelei jāpateicas par bibliogrāfisko atskatu uz MVI darbības pirmo desmitgadi (2002-2012). (re)

ĒRMĪGAS BŪŠANAS – Kopā ar pilsoņu lielumlielo vairākumu Valsts valodas aģentūras vadītājs Jānis Valdmanis un Valsts valodas centra (VVC) kontroles daļas vadītājs Antons Kursītis atzīst, ka latviešu diskriminācijas mazināšanai ir liela vajadzība pēc grozījumiem Darba likumā, aizliedzot darba devējam pieprasīt svešvalodu (lasi krievu) zināšanas, ja tas nav nepieciešams darba veikšanai. Bet Saeimas balsojumā (17.V) kārtējo reizi pietrūkst balsu – astoņas. Pret nostājas visi (Zatlera) Reformu partijas pārstāvji, izņemot Valdi Liepiņu, kamēr „Vienotības” vairākums balso par, ja neskaita tos 6 deputātus, kuri atturas, tādējādi nosverot svaru kausus par labu prokrieviskajam „SC”. Uz deputātes Elīnas Siliņas rezignētajiem vārdiem latviešu valodu mēs glabāsim sirdīs reaģē viņas kolēģis Raivis Dzintars: Ar to mēs nebūsim mierā! Valodu mums vajag ne tikai sirdīs, muzejos, runās un partiju programmās, bet arī darba tirgū un reālajā dzīvē – ar piebildi, ka neesot ļaunuma bez labuma: gan jau pietiekami daudzi pilsoņi saglabās vēsturiskā balsojuma izdrukas līdz brīdim, kad deputāti paši būs atkarīgi no darba devēja – tautas (LA.lv 18.V).

Nejauši gadījās „uzdurties” vizuāli un saturiski iepriecinošai amerikāņu autora ministāstu grāmatai, turklāt uz neparasti laba papīra, ar norādi: Printed in China. Nebūt ne reta parādība šajos digitālajos laikos, kad biezu biezi folianti un žurnāli tiek elektroniski salikti un nosūtīti drukāšanai kaut vai uz otru pasaules galu. Pilnīgi dabīga un loģiska ir arī minētās Ķīnā drukātās grāmatas iekļaušana attiecīgos ASV rādītājos amerikāņu beletristikas sadaļā. Tomēr mūsu pašu kultūras norišu apskatniekiem tas reizumis nemaz tik loģiski neliekas – 21. neatkarības gadā viņi ar jautājošu aizdomīgumu, lai neteiktu, aizgājušo laiku sastindzību, turpina raudzīties uz aizrobežā veidotiem izdevumiem latviešu valodā, pat tad, ja „Latvijas latviešu” jeb LL rakstnieki, to vidū virkne mūsu literāru spīdekļu, tiem speciāli nosūtījuši publicēšanai savus oriģināldarbus. Uz mēles deg jautājums, kā topošajiem zinātniekiem un pētniekiem bez lielas meklēšanas uzokšķerēt, ka, piem., Ulža Bērziņa „Gaidītāja: Snorres Sturlas dēla motīvs” vai Madaras Rutkēvičas „Zara atmiņa” pirmpublicēta kaut kādā rakstu krājumā ar šaubīgo norādi iekšvākā (ak šausmas!): Printed by TigerPress USA?

Viens no asākajiem cīnītājiem pret neticamo LV birokrātiju, ko uz savas ādas izjutuši daudzi, arī šo rindiņu rakstītājs, ir baltu filologs, mūziķis, folklorists, Atmodas laika aktīvists, bijušais „trimdas letiņš” Austris Grasis: Te ir par katru sūdu jāparakstās! ...Reiz redzēju, kā viens pirka mobilo telefonu firmas vajadzībām un skaitīju – viņš parakstījās deviņas reizes. Visas partijas saka, ka mazinās birokrātija, bet es neko tādu neredzu. Toties labs esot alus (kas arī JG lasītājiem nav nekāds noslēpums), īpaši, Austra ieskatā, pēc Kārļa Zālīša receptes radītais Tērvetes un Bauskas tumšais un gaišais, arī Valmiermuižas, kura brūvmeistars esot minhenietis. Bet kā var būt, ka Pilzenes alu, kas ir viens no populārākajiem aliem pasaulē un tiek vests no Čehijas, es varu nopirkt lētāk nekā latviešu darināto alu – tur kaut kas nav kārtībā! Pagājušajā gadā pirms Jāņiem par Brenguļu alu prasīja 2,20 latus par litru, es to uzskatu, latviski sakot, par cūcību – tā Austris žurnālā Ražots Latvijā (puaro.lv 25.V).

Kā vēstī tvnet.lv (11.VI), Modests Koļerovs, kurš, būdams vienlaikus profesionāls lišķis un pazīstams Kremļa interešu rupors kaimiņvalstīs, izsludināts Lietuvā, Igaunijā un Gruzijā par persona non grata, no Daugavpils (kurp viņš devies „darīšanās” vispirms) uz savas pret Baltijas valstīm naidīgās grāmatas atvēršanu Rīgā atvizināts ar oficiālu „SC” vārdā reģistrētu Saeimas auto (nr. AA 8013).

Kad amerikāņu biržas tirgus (Dow) zaudē 160+ punktus, vietējā CNN TV ziņu programmā (31.V) attiecīgā segmenta apakšā trekniem burtiem parādās infantila, sarkastiski ietonēta pateicība: Thank You, Europe! Līdzīga orientācija nav retums ASV centrālajos komunikācijas līdzekļos, kam no atmiņas aizgājis fakts, ka iepriekšējo līderu, īpaši naftā marinētās Džordža W Buša administrācijas laikā (2001-2009), amorālais džungļu kapitālisms ar privāto megabanku krāpnieciskajām manipulācijām noved līdz kraham (2008) ne tikai Savienotās Valstis, bet rada nopietnu ļodzīšanos rijīgo, varaspatvaļīgo Vōlstrīta finansistu stūrētajā globālā ekonomikā, īpaši Eiropā, kur veselības aprūpe un augstākās izglītības iegūšana (ja vien ir spējas) joprojām ir nevis privilēģija, bet svarīga cilvēktiesību daļa, par ko ASV iedzīvotāji var tikai sapņot.

(re)

 

LATVIJA – AR SKATU VIŅDIENĀS – Vēstures zinātņu doktors, LOM ekspozīcijas kurators Ritvars Jansons intervijā Elitai Veidemanei: ...kategoriski iebilstu, ja kāds saka: cik tad [ilgi] var par tām represijām runāt?! Mēs taču nerunājam, lai gaudotu. Mēs atgādinām par melnajiem datumiem tāpēc, lai atgādinātu, kas ir Latvijas pamatvērtības un cik grūti tās nosargāt, un ka mēs nedrīkstam pieļaut vēl vienu okupāciju vai vēl vienu totalitāru režīmu savā zemē. Un uz jautājumu, kāds bijis 1941.14.VI represiju mērķis? – Nocirst galvu Latvijas inteliģencei. Pārvaldīt teritoriju. Bija skaidrs, ka represēs militāro un intelektuālo eliti, kultūras darbiniekus, kuriem ir vārds un kuri nepiekritīs kompromisiem. (..) ...mežā vajadzēja aiziet jau 1940. gadā. Jā, okupanti ģimenes ņemtu par ķīlniekiem, represētu, bet mēs tagad zinām, ka tie vairāk nekā 15 000 cilvēku tik un tā tiktu represēti. Taču, ja būtu partizānu karš, kaut daļā pagastu tiktu apturētas deportācijas. Sāpīgi, ka Latvija nebija gatava pretoties ne politiskajā, ne militārajā līmenī. (..) Vēl [1940. gada] 17. jūnijā [Kārlim Ulmanim] bija iespēja radiofonā kaut ko pateikt savai tautai – vismaz tā, lai cilvēki saprastu, ka ir jābūt gataviem partizānu karam. Un cilvēki tiešām saprastu, viņi dotos mežā, ieroči arī viņiem bija – to pierādīja 1941. gada jūlija notikumi, kad Latvijā notika kaujas pret krievu okupantiem – jūs pati esat daudz rakstījusi par slaveno Raganas kauju 4. jūlijā. Bet Ulmanis radiofonā saka tā: „Mūsu zemē kopš šī rīta ienāk padomju karaspēks. Tas notiek ar valdības ziņu un piekrišanu, kas savukārt izriet no pastāvošām draudzīgām attiecībām starp Latviju un Padomju Savienību. Es tādēļ vēlos, ka arī mūsu zemes iedzīvotāji ienākošās karaspēka daļas uzlūko ar draudzību” (nra.lv 2012.14.VI).

Sakarā ar Jēlas (Yale) U. prof. Snaidera (Timothy Snyder) ierašanos Rīgā maija otrā pusē uz savas grāmatas Bloodlands: Europe between Hitler and Stalin (2010) latviskojuma Asinszemes: Eiropa starp Hitleru un Staļinu atvēršanu, publicists Uldis Šmits, pakavēdamies (LA.lv 15.VI) pie abu minēto diktatoru sadarbības vai, kā PSRS-Vācijas paktā (1939) fiksēts, „draudzības” sekām, to vidū 1941.14.VI deportācijām, atgādina, ka nebūtu par ļaunu no Rīgas puses visnotaļ pagodināt ar EP Saharova prēmiju apbalvoto Krievijas cilvēktiesību organizāciju Memoriāls, kas paveikusi milzu darbu, apzinot noslepkavotos un no gulaga nepārnākušos latviešus. Viens no tās vadītājiem, bij. politieslodzītais Sergejs Kovaļovs nesen saņēmis pirmo Lietuvas Brīvības prēmiju.

90. gadu sākumā LR ārlietu ministrs Godmaņa pirmajā valdībā, EP deputāts, akadēmiķis Georgs Andrejevs: ...bija iespēja iet igauņu ceļu un pieņemt konstitucionālu aktu, ar kuru noteikt, kam ļauts te palikt un kam ne. (..) [LR pārstāvji] līgumu parakstīja Maskavā ar papildprotokolu, kura dēļ šeit, Latvijā, atstāja desmitiem tūkstošu bijušās padomju armijas virsnieku – cilvēkus mūža pilnbriedā. (..) Lūk, kļūda tika pieļauta, atjaunojot valsts pamatus. Pret to iebildu es, pret to iebilda inteliģence, liela daļa latviešu sabiedrības, taču bija cilvēki, kuri tikai sev zināmu apsvērumu dēļ šos viedokļus ignorēja (LA.lv 28.V).

Ekonomiste, prof. dr. Inna Šteinbuka Eiropas dienai veltītā rakstā (LA.lv 11.V) izsakās atzinīgi par nesen redzēto, ar ES fondu palīdzību uzlaboto cilvēku dzīvi Kuldīgā, Liepājā, Ventspilī un citur, taču mēs neiestājāmies ES tikai naudas dēļ, bet arī vēloties piederēt noteiktam vērtību lokam. (..) Mēs nobalsojām nevis par naudu, bet par brīvību veidot savu dzīvi tā, kā mēs vēlamies, runāt, ko vēlamies, un iestāties par to, lai to varētu arī citi. (..) Es domāju, ka ir svarīgi paturēt prātā Eiropas vērtības – brīvību, demokrātiju, cilvēktiesības. (..) Pirms mazliet vairāk nekā 20 gadiem Latvija un Baltkrievija, joprojām kaimiņi, bija arī vienas impērijas sastāvdaļas. Šodien Minskā notiekošais vairākumam Latvijas iedzīvotāju ir tikai sižeti TV ziņās, ko mēs nez vai vēlētos redzēt arī šeit.

(re)

 

LATVIJA – AR SKATU MŪSDIENĀS – Jaunievēlētajai Centrālai vēlēšanu komisijai (CVK) un tās pr-jam Arnim Cimdaram darba pilnas rokas – jāieviešot interneta balsošana un jāvienādo vēlēšanu procedūras – pašvaldību (2013.VI), Eiropas Parlamenta (2014.VI) un Saeimas (2014).

Viļa Vītola uzskatam, ka LR diplomātiskā un politiskā elite ir bezzobaina, jo nespēj atbilstoši reaģēt uz bieži nepamatotiem ārvalstu pārmetumiem un uz vietējo provokatoru/likumpārkāpēju (Lindermana, Osipova, Gapoņenko, Ždanokas, Giļmana, Plinera u.c. sovjetisma gara pārņemto) māžošanos (LA.lv 28.V), kontrargumentē Saeimas Ārlietu komisijas pr-js Ojārs Kalniņš: Nav tā, ka esam ļengani un nespējīgi, bet arī plika zobu rādīšana nedod nekādu labumu, (..) Latvija nevar atļauties provokatīvi un asi izrunāties. Līdzīgi prāto Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas pr-js Ainārs Latkovskis: LR neesot īpaši ļengana un nevarīga – arī Lielbritānijai un Francijai bija problēmas izraidīt ekstrēmistus, kuri jau bija paguvuši iegūt šo valstu pilsonību (..) Labākais, ko varam darīt, – rūpēties, lai valsts drošību sargājošās iestādes darbotos aktīvi un profesionāli (LA.lv 1.VI).

Kopā ar žurnāla Ir blogeru Alehinu jāsecina, ka runas par Rail Baltica izdevīgumu vai neizdevīgumu īstermiņā ir absurdas. Pat Channel Tunnel Rail Link starp UK un Franciju (izmaksāja GBP 12 miljardus, gadā pārvadā 15-17 milj. pasažieru un 15-16 milj. tonnu kravas) pirmajos 5 gados cietis zaudējumus (1995 – līdz pat GBP 925 milj., pirmo peļņu gūstot tikai 1999). Turklāt UK un arī Francijai CTRL nav ne tuvu tās izšķirošās nozīmes, kāda ir RB Baltijas valstīm. Ceļi arī nenes peļņu. Skolas. Slimnīcas ar visām dzemdību nodaļām. Pensijas. Bērnu uzturēšana arī maksā dārgi. Varbūt atteikties no Saeimas? Un prezidentu iecelt uz mūžu un cauri – lai lētāk? Neatkarība, Latvija, pašiem par visu atbildēt, visu uzturēt – šausmīgi neizdevīgi! Nenes peļņu. Bet vai tiešām ellē ir lētāk? – tā spriež Alehins un turpina: Mēs Latvijā vienkārši nedrīkstam taupīt naudu uz neatkarības un sabiedrības attīstības rēķina. (..) Vēl jo muļķīgāk ir atteikties no iespējas realizēt kaut arī ar Latvijas iekšējo infrastruktūru tieši nesaistītu, bet valsts attīstībai stratēģiski svarīgu projektu, ja to par 85% var apmaksāt sabiedrotie. RB atmaksāsies ar lielāku piesaisti Rietumiem, kas ir vienīgā dabā esošā alternatīva orientācijai uz Krieviju, uz austrumiem. (..) RB īstenošana ir vistiešākajās – tūlītējās – Latvijas nacionālajās interesēs.

Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess ar dzīvesbiedri Evelīnu triju dienu vizītē Latvijā (5.-7.VI) simboliski dodas ar vilcienu – ekspresi Edelaraudtee, tādējādi uzsverot Latvijas un Igaunijas ilglaicīgo vēsturisko saistību un abu valstu nozīmību savienojumā Rail Baltica, kas no Somijas cauri Baltijas valstīm stiepsies līdz Varšavai – tā postimees.ru (6.VI).

VVC Valodas kontroles nod. vad. Antons Kursītis intervijā laikrakstam DDD sūdzas par ES un EDSO spiedienu un nevēlēšanos saprast reālo situāciju Latvijā: ES varētu darīt visu iespējamo, lai krievvalodīgie iebraucēji varētu brīvi pārvietoties uz Vāciju, jo uz Krieviju viņiem negribas braukt (..) Vācijā dzīvo 80 miljoni iedzīvotāju, bet turki, kurdi un krievi ir tikai daži procenti. Ja jau Vācija un visas lielās ES valstis no Latvijas pieprasa nez ko – sadzīvot, saliedēt, integrēt – tad, lūdzu, parādiet piemēru, paņemiet viņus pie sevis, kaut pusmiljonu! (puaro.lv 14.V).

Baikālā uzaugusī, tagad LV dzīvojošā jātnieku sporta trenere, žurnāla Ir blogere (4.V) Darja Tihomirova, Krievijas pilsone, kuras Latvijā dzimušie bērneļi uzskata sevi par latviešiem, pati iepazinusi Latviju 21 gada vecumā (2003): Tā mani apbūra. Ar savu muzikalitāti, kultūru, man pirms tam nezināmo vēsturi. Ar savu valodu. Ar arhitektūru... Man no bērnības mācīts mīlēt un cienīt savu valodu...[bet] šeit latvieši mani bieži uzrunā krieviski. Ir jālepojas ar savu valsti, ar uzdrīkstēšanos izcīnīt neatkarību. (..) ...neesmu krieviete klišejiskā latviešu izpratnē, esmu īsta krieviete, dekabristu kultūras mantiniece, krieviski runāju krieviski, nevis ņaudu maskaviešu dialektā, nespļauju košļenes uz ielas, neklausos skaļu mūziku, mašīnai atverot logus... neesmu cīnījusies par Latvijas neatkarību, bet ikdienā cenšos vairot tās valstiskumu. Un man kā trenerei ir tas gods starptautiskā arēnā dzirdēt „Dievs, svētī Latviju!” – manai komandai uzvarot un Latvijas karogam paceļoties... cenšos ielikt savos bērnos augstu pašapziņu par iemantoto latvisko.

Pēc š.g. valsts vizītes LR delegācijas locekļi ar premjeru Valdi Dombrovski priekšgalā saņēmuši no Kataras (Qatar) emīra 10 Šveices pulksteņus – tā TV3 raidījums Nekā Personīga. Premjeram iešķiņķots „Rolex Oyster Perpetual Datejust” ar 18 karātiem zelta un 52 dimantiem (vērtība Ls 7 500), ĀM darbiniecēm Sandrai Bukanei un Judītei Dobelei „Bvlgari Assioma” (katrs Ls 3 000), bet pārējiem (ekonomikas ministram Danielam Pavļutam, ĀM valsts sekretāram Andrim Teikmanim u.c.) „Cartier Ballon Blew” (Ls 1 400 - 4 500, atkarībā no metāla). Kopvērtība vismaz Ls 30 000 (apm. $60 000, par ko 1 500 lasītpratēji varētu bez sāpēm abonēt uz gadu Jauno Gaitu – rakstu krājumu kultūrai un brīvai domai...)

55 g.v. Andreu Viktorīnu, bij. kultūras atašeju Rīgā (1992-1995), tagad jauno VFR vēstnieci, paziņas atceras kā formālas birokrātijas nīdēju ar asu prātu un lielām darbošanās spējām, kura piedevām labi izpratusi gan situāciju Latvijā pēc PSRS sairšanas, gan arī Austrumbaltijas tautu vēsturi.

(re)

 

LATVIJAI VISAPKĀRT – IGAUNIJĀ prezidents Ilvess: Šodien mēs vairs neesam vien trīs Baltijas valstis, mūsu intereses sakrīt ar Dāniju, Somiju un Zviedriju. Šādi ES kontekstā mēs esam lielāks „gabals” un varam vieglāk virzīt savas intereses (LA.lv 4.VI). Un pretputiniskās pankgrupas Pussy Riot Igaunijas parlamenta deputātu sarīkotā atbalsta koncertā Tallinā: Visu mākslinieciskās pašizpausmes vēsturi jāskata no varas un gara aspekta. Tieši varas attieksme pret dažbrīd provokatīvu uzstāšanos arī rāda sabiedrības brīvības pakāpi. Baznīca var būt, taču brīvā sabiedrībā tā nedrīkst būt ērts varas darba instruments (delfi.ee 2.IV). Jau ilgstoši arestētajām grupas mūziķēm – jaunām sievietēm un mātēm – draud 7 g. ieslodzījums par uzrāpšanos (21.II) uz Maskavas Kristus Glābēja katedrāles altāra un Panka lūgšanas nodziedāšanu.

LIETUVAS prezidente Daļa Grībauskaite, vienīgā kādas valsts augstākā amatpersona, kura izmanto Centrāleiropas valstu vadītāju tikšanos Jaltā, lai Harkovā apciemotu ieslodzīto ekspremjeri Jūliju Timošenko, visas ES vārdā brīdinot Ukrainas promaskavisko režīmu par iespējamo pašizolāciju no ES. LTV programmas Jauna Nedēļa žurnālists Āris Jansons to nodēvē par spīdošu diplomātisku gājienu, bet delfi.lv savukārt uzteic lietuviešus: viņi pārstāv nevis mazu, no PSRS atdalījušos un nesen izveidotu valsti. Nē, viņi pārstāv karaļa Mindauga pārvaldīto Lietuvas lielkņazisti, kura bija ietekmīga savulaik un top aizvien ietekmīgāka arī šodien (14.V).

UKRAINAS parlamentā (24.V) izcēlies masu kautiņš starp opozīcijā esošās Visukrainas apvienības „Tēvzeme” parlamenta frakcijas deputātiem un prezidenta Viktora Janukoviča „Reģionu” deputātiem, apspriežot likumprojektu, kurš paredz reģionālās valodas statusa piešķiršanu krievu valodai 13 (no 27) administratīvajās teritorijās, tai skaitā Kijevā. Mēs atsitām reģionāļus no ukraiņu valodas! Tikai tāpēc, ka mēs apvienojāmies, ka mūsu bija patiešām daudz – tā Facebook ierakstījis opozīcijas deputāts Anatolijs Gricenko (delfi.lv 25.V). „Tēvzeme” iesniegusi (11.VI) Augstajā administratīvajā tiesā prasību atzīt par nelikumīgu 1. lasījumā pieņemto (5.VI) „reģionāļu” likumprojektu, kas vērsts galvenokārt pret ukraiņu kā valsts valodu. Ja šis likumprojekts kļūs par likumu, par ukraiņu valodu pilsētās varēs aizmirst, uzsvēr partijas „Наша Україна” (Mūsu Ukraina) pārstāvis (Oļes Doniy).

Kamēr vairākums opozīcijas deputātu atrodas parlamenta (Rada) zālē pie prezidija, reģionāļi uz ātru roku nobalso (3.VII) piešķirt krievu valodai augstāku statusu 15 teritorijās (gan nenosaucot to par otru valsts valodu), kas valstī izsauc pretreģionāļu masu protestus.

VĀCIJĀ vairāk nekā 30 000 cilvēku iziet ielās Blockupy Frankfurt demonstrācijā (19.V) Vācijas finanšu galvaspilsētā, lai protestētu pret ES taupības pasākumiem un kapitālisma sociālajām netaisnībām. Iepriekšējās dienās pie Eiropas Centrālās Bankas (ECB) mītnes aizturēti 400+ demonstrantu.

GRUZIJĀ PIK TV izrādītā Baltija: trīskāršā okupācija ir viena no 17 filmām Gruzijas prezidenta fonda finansētajā ciklā Vēsture, kura jāzina. Filmā, kas atrodama brīvpieejā You Tube un Georgia online, viedokļus izsaka igauņu vēsturnieks un politiķis Marts Lārs, Igaunijas Okupācijas muzeja direktors Heiki Ahonens, lietuviešu eirodeputāts Vītautas Landsberģis, Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Valdis Kuzmins, LOM direktora vietnieks Valters Nollendorfs, bijušais leģionārs Jānis Blūms, vēsturnieks Valters Ščerbinskis u.c. (LA.lv 5.IV).

DAGESTĀNĀ islāmistu kaujinieki turpina uzbrukt KF Iekšlietu ministrijas pārstāvjiem – vienā dienā (3.V) galvaspilsētā Mahačkalā divos sprādzienos policijas kontrolpostenī gājuši bojā 13 un ievainoti 122 cilvēki.

KF – Maskavā dienu pirms kreisās un labējās opozīcijas Miljonu gājiena (12.VI) drošības spēki veic kratīšanas vairāk nekā 10 dedzīgāko opozicionāru vadītāju un viņu ģimeņu dzīvokļos, konfiscējot dokumentus – pretkorupcijas blogista Aļekseja Navaļnija, Kreisās frontes līderu Sergeja Udaļcova un Iļjas Ponomarjova, 28 g.v. liberāļu līdera Iļjas Jašina un pat Putina ilggadējā padomdevēja, Pēterburgas mēra meitas, krāšņās TV personības Kseņas Sobčakas, daļai pavēlot ierasties uz nopratināšanu tieši gājiena laikā (AFP/Reuters/BNS/INTERFAX 11.-12.VI).

Putina Kultūras ministrs (Vladimir Medinskij), opozicionāru dažbrīd dēvēts par Russkij Gebeļs (Joachim Göbbels), noliedz, ka Sarkanarmija jebkad okupējusi Polijas austrumdaļu un Baltijas valstis, bet par caru Jāni Briesmīgo – viņš faktiski bijis humāns līderis.

ZVIEDRIJAS izglītības ministra Jāna Bjerklunda vīzijā tuvākajā desmitgadē visās pamat- un vidusskolās jāmāca ķīniešu valoda, jo tās prasme būšot izšķiroša valsts konkurētspējas veicināšanā. (Ķīniešu valoda tiek mācīta Rīgas Kultūru vidusskolā kā trešā svešvaloda.)

UNGĀRIJAS prezidents Šmits (Pál Schmitt) atkāpjas (2.IV) no amata pēc tam, kad Budapeštas Zemmelveisa (Semmelweis) U. plaģiāta dēļ atņem viņam doktora grādu. Viņa vietā ievēlēts (2.V) 52 g. v. advokāts Āders (János Áder), viens no valdošās labējās partijas „Fidesz” dibinātājiem.

SOMIJAS aizsardzības ministrs Vallins (Stefan Wallin) reaģē asi uz KF bruņoto spēku ģenerālštāba pr-ka ģen. Nikolaja Makarova tēvišķīgo ieteikumu (6.VI) Somijai (kas nav NATO locekle) atturēties no pievienošanās NATO aktivitātēm, jo tas varot radīt bīstamu situāciju attiecībā uz KF militāro drošību. Somija savos lēmumos nav pakļāvīga nevienai ārvalstij – tā Vallins radio YLE intervijā.

(re)

 

 

ANO/AI/ECHR – ANO neatkarīgais eksperts dr. Cephas Lumina pēc uzturēšanās Latvijā (14.-18.V) aicina tūlītēju uzmanību pievērst augstajai emigrācijai ekonomiski aktīvo iedzīvotāju vidū, nepietiekamajam atbalstam daudzbērnu ģimenēm, augstajam bezdarba līmenim, iedzīvotāju novecošanai (tvnet.lv 18.V).

Cilvēktiesību organizācijas Amnesty International (AI) ikgadējā ziņojumā Baltijas valstis nosauktas par pozitīvu piemēru cilvēktiesību jomā salīdzinājumā ar NVS dalībniecēm, pie kam Latvija uzslavēta par apņemšanos uzņemt bij. ieslodzītos amerikāņu konclēģerī Gvantanamo bāzē, Kubā. Saeimas Cilvēktiesību komisijas pr-ja Ināra Mūrniece uzteic AI izpratni, ka Latvijā viss kārtībā ar cilvēktiesībām, piebilstot, ka problēmas meklējamas, citu vidū, KF un Baltkrievijā (LA.lv 25.V). Toties ASV Valsts departamenta ziņojumā par stāvokli Latvijā zūdīšanās birst kā no pilnības raga – par nesodāmību korupcijas jomā, policijas aizturēto cilvēku tiesību pārkāpumiem, administratīviem šķēršļiem demonstrāciju rīkošanā, sliktajiem apstākļiem cietumos, vardarbību pret sievietēm – ironiskā kārtā šie un vēl citi trūkumi, bieži vien ar uzviju, attiecināmi uz pašiem kritiķiem.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas (Cour Européenne des Droits de l’Homme/European Court of Human Rights) tiesnese (kopš 2005) Ineta Ziemele, Kembridžas (Cambridge) U. starptautisko tiesību doktore, ievelēta (2.VII) uz 3 gadiem par nodaļas prezidenti.

(re)

 

CITUR ĢEOPOLITISKAJĀ TELPĀ –KANĀDAS franciski runājošās Kvebekas (Quebec) provinces centros (Montreal, Quebec City, Victoriaville u.c.) jau kopš februāra nepaiet ne diena bez grandioziem sociāliem protestiem, īpaši tautas un dažādu organizāciju atbalstītajām demonstrācijām Occupons l’éducation / Occupy Education un nemiernieku arestiem sakarā ar mācību maksas paaugstināšanu (kaut arī, salīdzinot ar citām provincēm, bet īpaši universitātēm ASV, maksa gadā ir niecīga – apm. $2 500) un augstākās izglītības iespējamo pieejamību tikai bagātnieku atvasēm.

ASV – Al Jazeera dokumentālfilma liecina, ka Irākā un arī Guantanamo līča ASV karaflotes bāzes cietumā lietota savdabīga „mīkstā” spīdzināšana, proti, „teroristiem” piespiedu kārtā jāvalkā „austiņas”, kurās stundām ilgi dzirdama TV bērnu programmas Sesame Street mūzika – tik skaļi, ka ausis pušu plīst, par ko komponists Serfs (Christopher Cerf) nebijis pārāk ielīksmināts.

Plašā pret NATO vērstā pretkara mītiņā Čikāgā (20.-21.V) apmēram pussimts ASV kara veterānu demonstratīvi nomet uz asfalta savus militāros apbalvojumus. 28 g.v. Laports (Zach LaPorte), kurš kļuvis par armijnieku pirms 9 gadiem, jo nespējis samaksāt studiju maksu: Es nemaz nejūtos kā varonis... suverēnas valsts [Irākas] nelegālās okupācijas laikā biju liecinieks civiliedzīvotāju apcietināšanām un nogalināšanām (Reuters 20.V).

Finansists Saimons (David Simon) 2011. gadā papildinājis savu bankas kontu ar $137 000 000 (AP 25.V), par ko minimālas algas ($7,25 stundā) saņēmējam ASV būtu jāstrādā 9 096 gadi, bet caurmēra algas – 3 489 gadi. Pieņemot, ka Saimons „strādā” 60 stundas nedēļā, viņš „pelna” vairāk nekā $732 minūtē.

PAKISTĀNĀ par valsts nodevību (high treason) – palīdzēšanu amerikāņiem uzzināt bin Ladena atrašanās vietu – dr.med. Šakilam Afridi piespriesti 33 gadi cietumā un $3 500 naudas sods. Pakistānas iedzīvotāju antiamerikānisma koeficients ir viens no augstākajiem pasaulē.

(re)

 

STATISTIKA –Ja valsti atstāj divi vai 200 cilvēku, tā ir indivīdu izvēle. Ja valsti pamet 200 tūkstoši cilvēku, tad tā ir valsts problēma. Pēdējos 10 gadus aptuveni 10% mūsu valsts iedzīvotāju ir emigrējuši no Latvijas. Tas ir apmēram tik, cik aizbēga no Latvijas II Pasaules kara laikā, kad valstī atkārtoti iebruka padomju armija – šāds ir EP deputāta Krišjāņa Kariņa šermuļainās statistikas redzējums (31.V).

Britu ceļojumu aģentūras First Choice balsojumā par pasaules skaistāko valsti Latvija iegūst 1. vietu; seko Meksika, Turcija, Indonēzija, Lielbritānija, Itālija, Jaunzēlande, Brazīlija, Indija, Kanāda.

Kamēr Igaunijā gadā mācību grāmatām uz skolēnu valsts izdod Ls 21, Lietuvā – Ls 14, mūsu valsts apmierinās ar Ls 1,98, kas gan ir ievērojams progress – pērngad vajadzējis būt mierā ar 72 santīmiem. Mācību grāmatas vidējā cena ir 5,60 latu. Nākamgad IZM katram skolēnam prasīšot Ls 7. Uz mācību procesa digitalizēšanu cerības vājas niecīgā budžeta dēļ (NRA 4.VII).

Kamēr Somija zinātnē, pētniecībā un attīstībā iegulda vairāk nekā 3,8% no IKP, Latvijā rādītājs ir ap 0,6%.

Pēc Mercer Human Resource dzīvošanas izmaksas pētījuma, Rīga ir 97. dārgākā galvaspilsēta pasaulē, apdzenot pēc dārdzības Berlīni (106.vietā), Vašingtonu (107), Lisabonu (108), Tallinu (131), Viļņu (148). Visdārgākās Tokija (1) Angolas galvaspilsēta Luanda (2), Osaka (3), Maskava (4), Ženēva (5). Vislētākā – Karači. Un vēl dažas: Londona (25), Parīze (37), Roma (42), Atēnas (77).

Pirms 15 g. LV dzīvojuši ap 8 000 cilvēku ar KF pasi, bet pašlaik vairāk nekā 40 000. Pērngad naturalizējušies 2 467, bet, atsakoties no LR nepilsoņa statusa, KF pilsonību pieņēmuši 2 884 cilvēki, un vēl 99 kļūst par KF pilsoņiem, atsakoties no LR pilsonības. 2010. g. izvēle par labu KF pilsonībai bijusi vēl izteiktāka: naturalizējas 2 336, bet KF pilsonību pieņem 5 768 (Sestdiena 1.VI).

Rīgā šobrīd dzīvo 699 000 cilvēku, Viļņā – 554 000, bet Tallinā – gandrīz 416 500 (LA.lv 1.VI).

Pēc analītiskā centra Levada aptaujas, KF iedzīvotāji uzskata Latviju par trešo tai nedraudzīgāko valsti – pēc Gruzijas un ASV; 4. un 5. vietā Lietuva un Igaunija.

(re)

 

 

Materiālus sagatavoja Vita Gaiķe (vg), Māris Brancis (mb), Vilnis Auziņš (va), Rolfs Ekmanis (re).