JBPF BALVA LĪGAI EJUPEI

 

Līga Ejupe

Juris Zommers: Šogad tu, Līga, par veiksmīgu Klinklāva Mākslas galerijas vadīšanu un Garezera latviešu skolēnu iepazīstināšanu ar latviešu mākslas vēsturi esi izvēlēta par Jāņa Bieriņa Piemiņas Fonda gadskārtējās balvas laureāti. Lūdzu pastāsti par savu bērnību un tai sekojošo iesaistīšanos latviešu trimdas sabiedrībā?

Līga Ejupe: Piedzimu Līga Tīģere ASV Nebraskas pavalsts Linkolnā, mazā, bet rosīgā pilsētiņā. Apmeklēju vietējo latviešu skolu, bet manas latviskās audzināšanas pamatu licēja bija vecmamma, kura kopa mūsu ģimenes dārzu, adīja mums četriem bērniem cimdus un gatavoja latviskus ēdienus. Bet vissvarīgākais bija likums ar vecmammu runāt tikai latviski. Kā ģimene piedalījāmies visur – dziedājām korī, spēlējām teātrī, dancojām tautas dejas. Iemācījos cienīt latviešu valodu un savas tautas identitāti. Tagad dzīvoju Čikāgas piepilsētā ar vīru Imantu Ejupu un meitu Sarmu.

JZ: Par savu līdzdarbošanos Garezerā.

LE: Ģimene pirmoreiz devās uz Garezeru 1975. gadā, lai es un māsa Inta pavadītu divas nedēļas nometnē. Abas bijām pārbijušās. Mūs iekārtoja kabīnē, nobučoja un atstāja uz divām nedēļām! Pazinām tikai vienu draudzeni no Linkolnas un brālēnu vidusskolā. Ceļā mājup uz mammas jautājumu, vai būšu gatava nākamo vasaru pavadīt vidusskolā, atbildēju pozitīvi. Nākamās četras vasaras ir no skaistākajām manā dzīvē. GVV atplauku, satiku draugus, kurus vēl šodien uzskatu par vistuvākajiem. Pirmo reizi mūžā dzīvoju vidē, kur man nebija jāskaidro, ko nozīmē būt latvietim. Kopš absolvēšanas esmu atgriezusies gandrīz katru vasaru, sākumā kā audzinātāja, pēcāk kā latviešu mākslas vēstures skolotāja.

JZ: Kā izveidojās saites ar vizuālajām mākslām?

LE: Pēc bakalaures grāda iegūšanas mākslas vēsturē Nebraskas Universitātē divus gadus turpināju mācīties Rietummičiganas Universitātes Latviešu studiju programmas ietvaros, pēcāk Čikāgas Universitātē, kur rakstīju tēzes darbu par politisko ideoloģiju 20. gs. Rietumeiropas mākslā un tās ietekmi latviešu mākslas attīstībā II Pasaules kara okupācijas gados un bēgļu gaitās. Latviešu mākslas vēstures jomā daudz mācījos no prof. Jāņa Siliņa Floridā un Latvju Mākslas redaktora Arnolda Sildegas.

JZ: Un par Klinklāva mākslas galeriju?

LE: Garezera Kronvalda zālē atrodošās galerijas mērķis ir divējāds – izstādīt latviešu mākslinieku darbus un pasniegt lekcijas latviešu mākslas vēsturē. Galerija nosaukta arhitekta Aleksandra Klinklāva vārdā. Vismaz divas apmēram septiņas nedēļas ilgstošas izstādes notiek katru vasaru. Puse no galerijas ir veltīta latviešu mākslinieku jaunradei, otra – galerijas pamatizstādes instalācijai. Pēdējās trīs vasaras to ir apmeklējuši 300-350 interesentu. Pastāvīgajā kolekcijā ap 470 darbu, lielākoties gleznas, samērā liels grafikas krājums, arī skulptūras un fotogrāfijas. Citu vidū tur atrodami arī mūsu meistaru darbi – Rozentāls, Purvītis, divas Ūdera grafikas, Voldemārs Zeltiņš, Miesnieks, Ubāns, Svemps, Tone, Kovaļevska, Tīdemanis, Kalmīte, viena no agrīnajām Eduarda Kalniņa gleznām, Annuss, Jaunsudrabiņš, Milts u.c. Galerijas vissvarīgākais darbs noris lekciju zālē – latviešu mākslas vēstures pasniegšana visiem sagatavošanas skolas skolniekiem, kā arī visām četrām Garezera vidusskolas klasēm.

JZ: Lūdzu pastāsti par savu līdzdalību nesenās ceļojošās trimdas mākslas izstādes veidošanā.

LE: Pasaules latviešu mākslinieku savienības (PLMS) vadītāja Lelde Kalmīte 2009. gadā aicināja aizdot mākslas darbus ceļojošai izstādei „Mākslinieks trimdā: latviešu bēgļu māksla 1944-1950”. No galerijas kolekcijas aizdevu 21 darbu izstādei un izstādes katalogam uzrakstīju par dzīvi un mākslu Vācijas bēgļu nometnēs. Pēc izstādes atklāšanas (2010) Klinklāva galerijā tā ceļoja tālāk uz Mineapoli, Klīvlandi, Filadelfiju, Vašingtonu un Čikāgu. Izstāde veicināja iepazīstināt publiku ar PLMS mērķi savākt ārpus Latvijas pēc II Pasaules kara vairākus tūkstošus tapušo mākslas darbu, nogādāt tos uz Latviju, lai tos paglābtu no varbūtējas iznīcības un dotu iespēju iedzīvotājiem iepazīties ar pēckara trimdas mākslu.

JZ: Kādi jauni projekti tev šovasar?

LE: 23. jūnijā atklāju Klinklāva galerijā pastāvīgās kolekcijas izstāde, 5. jūlijā kopīgi ar mākslinieci un JG redaktori Lindu Treiju sarīkoto izstādi 13. Vispārējos ASV latviešu dziesmu svētkos Milvokos. Pa vidu mācu Garezerā un turpat vasaras beigās mākslas vēstures ievirzes vadīšana 3x3 nometnē.

Jāņa Bieriņa (1908-1987), ilggadēja JG atbildīgā redaktora vietnieka, testamentārā novēlējuma līdzekļus, kā arī ziedojumus ilggadējā JG redaktora Laimoņa Zandberga (1932-1997) piemiņai, apsaimnieko Latviešu Fonds. Pirmā JBPF balva (1997) piešķirta diriģentei Vizmai Maksiņai, pēc tam citu ievērojamu kultūras darbinieku vidū Valteram Nollendorfam, Sarmai Muižniecei-Liepiņai, Jurim Žagariņam, Vitai Gaiķei, minot tikai dažus.

 

Paredzētajam JBPF piešķīrumam (2013) lūdzam sūtīt kandidātu vārdus un motivāciju valdes pr-dim Jurim Zommeram (tālr.: 905-522-5738 vai <jurzom@yahoo.com>). Ziedojumus lūdzam pieteikt Mārai Zandbergai (905-648-3539 vai <mzandbergs@cogeco.ca>).