Jaunā Gaita nr. 270. rudens 2012

 

Franks Gordons Minhenē (1987) Foto: Šellija Ekmane

 

 

ĒRIKA RAISTERA BALVA FRANKAM GORDONAM

 

Laimīgā kārtā 1941. gada jūnija beigās, nedēļu pēc Unternehmen Barbarossa un pāris dienas pirms vācu karaspēka iesoļošanas Rīgā, divpadsmitgadīgajam Franču liceja skolniekam Frankam (Efrajimam) Gordonam kopā ar vecākiem izdevās iekļūt bēgļu vilcienā, kas devās ziemeļaustrumu virzienā. Gadus vēlāk viņš piebilst, ka sliktāk klājās daudziem citiem Latvijas žīdiem, kuri no Latgales pilsētām un miestiem kājām, pajūgos un uz divriteņiem devās uz austrumiem. Kad šie nelaimīgie bija sasnieguši veco Latvijas un PSRS robežu, viņiem ceļu aizšķērsoja īpašas NKVD karaspēka vienības – zagraditeļnije otrjadi: „Stop, tālāk nedrīkst! Ceļš slēgts, dodieties atpakaļ, citādi šausim!” Kremlis bija devis rīkojumu nelaist pāri vecajai robežai bēgļus. (..) Žīdu bēgļi bija spiesti doties atpakaļ, pretim drošai nāvei.

Pēc daudz un dažādiem piedzīvojumiem un atgadījumiem bēgļu gaitās Iekškrievijā, sešpadsmit ar pus gadu vecā knauķa atgriešanās no Irtišas augšteces novada Rīgā dažas nedēļas pirms kara beigām, darbs Latvijas PSR Telegrāfa aģentūrā (padomju ziņu biroja TASS filiālē), mācīšanās neklātienē Lomonosova vārdā nosauktās Maskavas Valsts universitātes žurnālistikas fakultātē, ko beidz 1959. gadā (diplomdarbs: Latviešu satīriskie žurnāli 1905. gada revolūcijas laikā), jau pirms tam (1957) pāriešana uz vakara avīzi Rīgas Balss ārzemju ziņu tulkotāja un žurnālista darbā. Šis posms atainots atmiņu sērijā „Rīgas Balss dienas un nedienas” trimdas avīzē Laiks (1977) un angļu valodā „An Adventure during the Thaw: The Evening Newspaper Rīgas Balss – Personal Experiences 1957-1971” (Journal of Baltic Studies, 1988, 2).

Tiklīdz Rīgā kļūst zināma Gordona atļaujas pieprasīšana 1971. gada rudenī izceļošanai uz Izraēlu, viņš kā otkazņiks ar kaunu tiek padzīts no Rīgas Balss un ir spiests iztiku sev un ģimenei pelnīt kādā sandaļu darbnīcā līdz pat dzimtās pilsētas atstāšanai 1972. gada augustā. Neilgam laika posmam „absorbcijas” centrā Givat-Adas ciematā seko apmešanās tagadējā dzīves vietā – Telavivas dienvidu nomalē, līdzās senajai Jaffai, mikrorajonā, kas saucas Tel Kabir (Dižais paugurs). Būdams zvērināts „preses vilks” ar izcilām svešvalodu zināšanām, Gordons tūdaļ mēģina nodibināt saites ar krievu un vācu laikrakstiem Telavivā – Naša strana un Israel Nachrichten, kļūst par to līdzstrādnieku (1973-2000).

Bet, lai kur arī nebūdams, Franks ir un paliek nelabojams Rīdzinieks – ar lielo „R”. Pret dzimto Rīgu viņš jūt daudz ko vairāk nekā tikai sentimentu. Vēstures zinātņu doktora, Latviešu tautas piedzīvojumi, romāna Pakāpies tornī u.d.c. grāmatu autora Ulža Ģērmaņa raksturojumā Franks ir Rīgas puika. Un pats Franks: Rīga paliek pie manis, ar mani un manī. Dzimtā Rīga – Ķengarags un Purvciems, „Vārnu ielas republika” un Imanta, Jugla un Čiekurkalns, tur, kur kino „Teika”, tur, kur kino „Gaisma” – viņš raksta sava Telavivas mājokļa darbistabā zem Pēterbaznīcas attēla, cerēdams, ka reiz Daugav’ abās malās sāksies nākotne, kurā vairs nebūs vietas svešam zaldātam. Salkdams pēc domubiedriem, jau pirms apmešanās Telavivā un savas legālās klātbūtnes nostiprināšanas Izraēlā, viņš mēģina nodibināt kontaktu ar latviešu trimdu, vispirms rakstīdams uz labu laimi un nepilnīgu adresi Dr. Bruno Kalniņam, tolaik Austrumeiropas sociāldemokrātu-trimdinieku pārstāvim Sociālistiskajā Internacionālē. Seko vēstuļu izmaiņa ar Kalniņu un sakaru uzņemšana ar citiem latviešu bēgļu inteliģentiem un nacionālpolitisko spēku balstiem Stokholmā – Uldi Ģērmani, Vilni Zaļkalnu, Agni Balodi, Jāni Ritumu u.c., kam, pārfrāzējot Gordonu, piemitusi eiropeiska demokrātijas, tautiskuma un sociālās taisnības izpratne. Daļa no viņiem ir latviešu sociāldemokrātu mēnešraksta Brīvība veidotāji. Jau 1972. gada novembra numurā parādās Gordona raksts „Rīgas atvasara 1972”, kam seko virkne citu. Tiek arī sarunāts raksts „Jāzepa un viņa brāļu zemē” Raiņa un Aspazijas Gadagrāmatai, kas iespiests 1975. gada laidienā.

Sarakstīšanās ar „stokholmiešiem” ir vienmēr par lietu, par lielajiem jautājumiem, nevis amerikāniskā small talk stila tukša vāvuļošana. Pašā centrā, protams, koloniālā Padomju Savienība un tur iekļautās nekrievu tautas – ar uzsvaru uz latviešu tautas dzīvības stratēģiju. Domu rakstīt plašāku darbu par tā dēvēto nacionālo jeb tautību problēmu visdedzīgāk atbalsta ar asu un loģisku prātu apveltītais Uldis Ģērmanis. Un jau 1974. gada pavasarī Helmāra Rudzīša apgāds „Grāmatu Draugs” Ņujorkā laiž klajā Alberta Sābra, agrāk nekad nedzirdēta autora, 174 lappušu biezu, ļoti izkoptā latviešu valodā sacerētu grāmatu Lokanums un spīts. Nekrievu likteņgaitas mūsdienu Maskavijā, kas trimdas latviešu sabiedrībā rada plašu atbalsi, varētu pat teikt – izraisa veselu sociālu sprādzienu. Sen neesmu lasījusi grāmatu, kur tik daudz rūgtas patiesības! – izsaucas Zenta Mauriņa. Prozas rakstnieka Jāņa Klīdzēja raksturojumā Alberts Sābris ir vienreizīgs tautas jūtu izteicējs gan ar sāpēs sakostiem zobiem, gan ar humoru, gan ar asmenīgu satīru, (..) latviešu un citu krievu apspiesto tautu jūtu, domu, vēlmju un sirdsapziņas reprezentētājs. Parādās vārdu salikums „latviešu Solžeņicins”. Rakstnieks, tolaik laikraksta Latvija (Vācijā) redaktors, Alfreds Dziļums ir vienis prātis ar Sābra traģiski baiso formulējumu par Brīvības pieminekļa trīs zvaigznēm, kas vairs nesimbolizē Vidzemi, Kurzemi un Latgali, bet gan trīs Latvijas: izsūtīto Latviju Sibīrijā, iekļauto Latviju dzimtenē un izbēgušo Latviju trimdā.

Iedegas gana trauksmaina polemika. Tāpat kā divus gadus agrāk, vispirms Zviedrijā publicētā un Rietumu presē plaši komentētā 17 latviešu komunistu vēstule, arī grāmata Lokanums un spīts tiek noliegta kā mulsinošs viltojums. „Divas trešdaļas safabricējums?” – topošais vēsturnieks Andrievs Ezergailis liek virsrakstā savai recenzijai Jaunās Gaitas 100. numurā (1974).

Kopš 1977. gada pavasara, kad tolaik Rietumu pasaulē visplašākais un visvairāk lasītais, Ņujorkā divas reizes nedēļā iespiestais latviešu laikraksts Laiks sāk publicēt atmiņu plūsmas sēriju „Rīgas Balss dienas un nedienas”, tikai retajā avīzes numurā nav atrodams Franka Gordona devums – sērija „Pagātne, kas turpinās” (1977-1978), raksti par aktuāliem tematiem, lielā mērā par padomju varas cūcībām „Raugoties no ārpuses” (1978-1981), vērojumi Kanādā un ASV „Pa ‘maratona skrējiena’ pēdām” (1981) un, kopš 1982. gada 1. maija līdz pat šodienai – laikmeta liecības zem rubrikas „Laiku un vietu mijās”, kas izceļas ar autora apskaužamo enciklopēdisko faktu un filozofisko domu bagātību. Īpatna vieta pieder 1979. un 1980. gadā Laikā turpinājumos publicētajam, padomju latviešu valodā sacerētajam modernajam romānam Mijkrēslis mikrorajonā, kur intriģējošā veidā atklāti patiesi notikumi vienā no daudzajiem Rīgas mikrorajoniem, bet pārveidoti tā, lai īstos „vaininiekus” direktīvajiem valsts orgāniem neizdotos identificēt. Vēl pirms tam, 1974. un 1975. gadā, „Grāmatu Draugs” laiž klajā Aleksandra Solžeņicina Gulaga archipelags pirmos divus sējumus Franka Gordona tulkojumā.

Franka Gordona iekļaušanās trimdas latviešu sabiedrības aktivitātēs, protams, izraisa zināmu nervozitāti vietējo padomju varas pārstāvju vidū. VDK filiāles Latvijas Komitejas Kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs izdevumi, piemēram, Dzimtenes Balss, sāk linčot Gordonu ar tādiem apzīmējumiem kā rūdīts nacionālists, no kura rakstiem plūst duļķainas naida straumes pret Sociālistisko Dzimteni” (1979,13).

Šo rindiņu rakstītājam pirmā tiešā saskare ar Franku Gordonu rodas, vācot materiālus gadskārtējam ASV publicētajam rakstu krājumam Latvija Šodien, kad nu jau labi pazīstamajam publicistam nosūtu lūgumu nākt talkā ar intelektuālo pienesumu, konkrēti, dot kādu tekstu topošajam 1981. gada laidienam. Drīz vien manas darbavietas Arizonas Valsts universitātes pastkastītē ierodas vēstule no Telavivas ar rakstu „Rīga – Retro”, apakšvirsraksts „Gaužām subjektīva skice”. Sadarbošanās kļūst arvien ciešāka. Franka Gordona vienmēr uz pārdomām stimulējošie vārdi bagātina katru Latvija Šodien laidienu līdz pat pēdējam 1991. gadā, kad paveras Latvijas Republikas neatkarība de facto. Daži piemēri. 1985. gadā publicētajā esejā „Latviju nevar šķirt no Raiņa Eiropas” autors atceras, kā „grāmatu medībās” Rīgā laimējies iepazīties ar Raiņa runām brīvvalsts Saeimā (Kopotajos rakstos, Birkerta sakārtojumā), kas devušas pārliecību, ka Rainis patiešām bija Dižais Eiropietis un šai ziņā būtu nostādāms līdzās Čechoslovākijas brīvvalsts dibinātājam Tomašam G. Masarikam. Brīva Latvija brīvā Eiropā – tāds bija Raiņa ideāls 20. gadsimta 20. gados, un viņš ar gudru ziņu atgādināja, ka Atēnas savos ziedu laikos, Perikla gados, bija sīka valstiņa, salīdzinot ar vareno austrumu kaimiņu... Un Latvijā Šodien 1989/1990 attiecībā uz Maskavas impērijas agoniju Gordons savas esejas gala slēdzienā liek atskanēt atziņai: Atmodas aritmētika kļūst par brīvības algebru, kad – tāpat kā kodolfizikā – tiek sasniegta „kritiskā masa”, kam stagnāti vairs nespēj pretoties. Savukārt Latvijā Šodien 1991 Gordons pauž apbrīnu par tādiem cilvēkiem, kā dzejnieku un atdzejotāju-poliglotu Uldi Bērziņu, kuri pratuši organiski savienot sevī pamatotu nacionālo lepnumu ar gudru iecietību, vai arī vācbaltu tiesībnieku Dītrichu Lēberu (Loeber), kurš vienmēr un visur par savu dzimteni uzskatījis tikai un vienīgi Latviju.

Sākot ar aizvadītā gadsimta 80. gadu vidu Radio Brīvā Eiropa Latviešu redakcijā Minhenē vismaz reizi nedēļā no Telavivas pienāk piecu vai vairāk minūšu garš, rūpīgi veidots teksts, kas kļūst par daļu no latviešu raidījumu kopīgā skanējuma, sākumā īsviļņos, vēlāk arī citos. Šajos gados rodas arī iespēja tikties personīgi ar harizmātisko Franka personību, Radio Brīvā Eiropa regulāru ārštata līdzstrādnieku līdz pat raidījumu slēgšanai.

Bez jau minētajām publikācijām jāmin Franka Gordona grāmatas, kuras laiž klajā Lilitas un Viļņa Zaļkalnu vadītais apgāds „Memento” Stokholmā – atlase no rakstiem, kas tapuši laika posmā no 1977. līdz 1987. gadam, Dienas un nedienas (1988), un Vaivas Puķītes un Jāņa Strauberga angliski tulkotā Latvians and Jews between Germany and Russia (1990), kam vēlāk būtiska vieta tiek atvēlēta arī latviešu valodā – Latvieši un žīdi spīlēs starp Vāciju un Krieviju (1994, papildināts izdevums 2001), kur, citējot Uldi Ģērmani, ar gudru iecietību un izpratni apcerētas latviešu un žīdu attiecības, kuru visnotaļ labvēlīgo attīstību dziļi nožēlojamā veidā iedragāja divu gangsterisku režīmu – krievu boļševiku un vācu nacistu – noziedzīgās izdarības un tikumisko normu degradācija.

Savu plašo zināšanu spektru Franks Gordons liek lietā arī kā Latvijas Okupācijas muzeja biedrības loceklis. Un tiem, kuri minstinās, tiklīdz jāatbild uz jautājumu, vai 1940. gada jūnijā Latvija tika okupēta, viņa atbilde ir gaužām vienkārša: Nav jābūt tiesībniekam, lai rastu skaidrību šajā jautājumā: svešs karaspēks ienāk kādas valsts teritorijā. Tā ir okupācija. Un šī svešā karaspēka klātbūtne nosaka visu pārējo – aneksiju, inkorporāciju jeb iekļaušanu, režīma maiņu. (..) Ja šis svešais karaspēks 1945. gada vasarā atkāptos aiz Zilupes, nebūtu vajadzīgs ne zviedru, ne angļu desants, lai visa tā padomju padarīšana izkūpētu vienā rāvienā (Latvijas Avīze 2010.7.VIII).

Uzņemoties Jaunās Gaitas vadīšanu (1998), tūdaļ, protams, lūdzu Frankam kļūt par kultūrai un brīvai domai veltītā rakstu krājuma līdzstrādnieku. 2004. gadā Latvijas Avīze pārliecina dot arī šim laikrakstam rakstus, kurus lasītāji novērtē ļoti pozitīvi, piemēram: Ar prieku lasu viņa rakstus! Vai: Vesela saprāta piliens pret to šizofrēnisko samazgu jūru, ko katru dienu saražo ‘krievvalodīgā prese’.

Gordona jaunāko grāmatu Publicistika (2011), kas izdota ar Eiropas Parlamenta ETP grupas un EP deputātes, LU profesores Ineses Vaideres atbalstu, var uzlūkot kā grāmatas Dienas un nedienas turpinājumu ar rakstu atlasi no Jaunās Gaitas, Latvijas Avīzes un Laika / Brīvās Latvijas (2000-2011). Plašais faktu materiāls un ietilpīgie, visnotaļ radoši paustie secinājumi, kuros laiku pa laikam nosprakšķ pa ironijas dzirkstelei, vienlaikus liecina par paša autora gaišo, spēcīgo, intelektuāli spraigo personību.

Jāpiebilst, ka, neatkarīgi no dzīves vietas, Gordona grāmatu un minēto periodisko izdevumu lasītājiem viņš jau, tā teikt, no laika gala ir latviešu autors – tāpat kā Heinrihs Heine ir vācu, Īzaks Babels – krievu un Allens Ginsbergs – amerikāņu, nevis žīdu rakstnieki. Uz Ērika Raistera prēmiju pēc noteikumiem pretendēt var tie, kas savā publicistiskajā darbā nododas latviešu lietai. No Franka Gordona bagātīgā devuma 99% ir par latviešu lietu.

Rolfs Ekmanis

 

Dzejnieks, redaktors, publicists Ēriks Raisters (1905-1967), pag. gs. 20. un 30. gados viens no rosīgākajiem b-bas Zaļā vārna kultūras pasākumu organizētājiem un vadītājiem, 1944. gada beigās, pirms krievu okupācijas spēku atgriešanās, nonāk Vācijā, kur strādā bēgļu laikrakstos Nedēļas Apskats (1946-1949) un Latvija (1949-1950). Viņa darbu kontā dzejkrājumi Men (1931), Plosti (1939), Mans laiks (1950) (Svētlaimības salikums gājis bojā kara laikā), literāru apceru un atmiņu krājums Kad mēs jauni bijām (1972). Lielākā eksillaikraksta Laiks (Ņujorkā) redaktors (1951-1967). Ērika Raistera Piemiņas fonds (dib. 1970) atbalsta un rosina trimdinieku centienus žurnālistikā, literatūrā un vēstures pētniecībā. Franks Gordons pievienojas līdzšinējiem ĒRPF balvas laureātiem (alfabētiskā secībā): Vilnis Baumanis, Baiba Bičole, Ojārs Celle, Anšlavs Eglītis, Rolfs Ekmanis, Rita Gāle, Jānis Gorsvāns, Ervīns Grīns, Lolita Gulbe, Uldis Ģērmanis, Benjamiņš Jēgers, Nikolajs Kalniņš, Jānis Krēsliņš sr., Nora Kūle, Elza Ķezbere, Rita Liepa, Viktors Neimanis, Maija Meirāne, Juris Silenieks, Biruta Sūrmane, Mārtiņš Štauvers, Dagmāra Vallena, Pāvils Vasariņš, Ingrida Vīksna, Teodors Zeltiņš, Juris Žagariņš, kā arī bērnu žurnāls Mazputniņš un ASV Rietumkrasta Vasaras vidusskola „Kursa” (audzēkņu apbalvošanai par labākajiem literāriem sacerējumiem).