balooscartoonblog.blogspot.com/

Latvijas Radio programma Monopola viesis (2012.20.VI):

Vai dievturi nonāk tajās pašās debesīs, kur kristieši? Tas ir tikai viens no jautājumiem, uz kuru būs jāatbild Marutai Voitkusai Lūkinai. Dievture-krīve, − cilvēks, kura misija ir izstrādāt vienotu teoloģisku ietvaru latviešiem visā pasaulē.

 

 

Intervētājs Frederiks beigās pieklājīgi pateica: Maruta − Vella sievišķis!

Labs raidījums!

Normunds Svidzinskis <tas.pats@sveiks.lv>

 

 

Maruta godam turējās, nestiepa priekšplānā svešo, kā to dažkārt dara Sveikā. Apjukušām kristiešu dvēselēm tiešām vajadzīgi tādi kā Maruta, jo ir cilvēki, kam nepieciešama sava daļa mistikas. Lai nu kā, dievturība nav tas ļaunums, kas var piemeklēt reliģiski apmātos fanātiķus. Sevi pieskaitu pie tā vairākuma, kā izteicās Maruta, kam reliģija nav vajadzīga. Pilnīgi pietiek ar etnogrāfisko, tautas tradīcijām. Latviešu Dieviņa debesis ir Saules gaita pār mūsu zemīti, reizēm uzvelkot pelēko mētelīti – mākonīti. Viņa saule ir mielasta galdiņš tārpiņiem, pārējais tikai palikušo iztēlē.

Ausma Ābele <ausma.abele@balticom.lv>

 

 

Paldies, Ausma, par Tavu atzinību sakarā ar manu inkvizīciju Latvijas Radio! Ieteicu Tev iedziļināties prof. Dunsdorfa un Johansona vēsturiskos un prof. E. Adamoviča senlatvju reliģijas vēstures pētījumos, tad redzēsi, ka no dainām vien, bez palīglīdzekļiem (kā še minētajiem) nav iespējams spriest par to, kāds mums senāk bijis uzskats vienā vai otrā jautājumā.

Maruta Voitkus−Lūkins 
<mvoitkuslukins@yahoo.com>

 

 

Pētījumus var uziet visvisādus. Piemēram, Elza Kokare: ... pseidopanteons latviešu mitoloģijā veidojās trijos virzienos: aizgūstot dievus no citām tautām, galvenokārt prūšiem, izdomājot dievības, kam nav sakņojuma latviešu tautas reliģiskajos priekšstatos, un patvaļīgi interpretējot dažu latviešu autentisko dievību funkcijas un nosaukumus. Un Augusts Bīlenšteins: Mums nācās apkarot nekompetentos jaunlatviešu jūsmotājus, kuri prūšu hroniku autoru maldus un izdomājumus par senprūšu kultu gribēja ar skubu attiecināt uz latviešiem pie Daugavas, tādā veidā radot latviešiem jaunu Olimpu, apdzīvotu ar vairāk vai mazāk izdomātām dievībām, it kā šāda mitoloģija darītu godu latviešu tautai. Maruta, pētījumiem piemīt kaut kas no modes – ārišķība gūst pārsvaru pār saturu. Galvenais tomēr ir oriģināls, un tās ir dainas. Latvieši neprot novērtēt to bagātību, kas atrodas dainās, bet skrien pakaļ atdarinājumiem. Tas ir ļoti skumīgi. Dainu ideoloģija pašlaik aktuāla visā pasaulē – gan cilvēku savstarpējās attiecībās, gan attieksmē pret dabu. Tas ir jādod pašiem sev un arī pasaulei, nevis jātērē laiks pseidoreliģijas meklējumos.

Ausma

 

 

Tu kārtējo reizi neesi uztvērusi sacīto.

Maruta

 

 

Uztvēru gan! Tu piederi pie tiem, kas lietas spēj redzēt tikai no vienas puses, šajā gadījumā – no teoloģiskās. Bet latvieši ir sarežģītāki un oriģinālāki nekā tu gribi viņus redzēt. Jā, ir grūti iejusties latvieša ādā, dzīvojot visu savu mūžu svešā vidē. Tāpēc atbilstoši personīgajam potenciālam latviešu tautu cītīgi gribi ievilkt savā Prokrusta gultā.

Ausma

 

 

Es ļoti uzmanīgi noklausījos Marutas „inkvizīciju” Latvijas Radio. Kas visvairāk mani darīja nemierīgu, lai neteiktu vairāk, bija tas, ka dievturība esot pamatojama, vot, lūk − fizikā. Dievturība pamatojoties LU akadēmiķa Edgara Imanta Siliņa „Lielo patiesību meklējumos” un amerikāņa, profesionālā „bulšitera” Bradena (Gregg Braden) sprediķos! Te, lūk, es pierakstīju Marutas teikto, vardu pa vārdam: Pasaules uzskatu es ņemu savā kursā no Imanta Siliņa un no Grega Bradena „Dievišķās matrices” (Divine Matrix). Tas ir fiziķu skatījums. Tad var arī saprast Šivas Lielo Deju, tad var saprast Māras šūpulīšus, tas ir viens un tas pats. Tas, kas esmē ir sīku sīkas daļiņas, kas cita ar citu saistītas pastāvīgā dinamiskā kustībā. Un tas lūk, ja nu iesāk no turienes, tad ir arī vieglāk saprast par šo sauli un aizsauli, ka viss ir tādā cikliskā ritmā. Teiksim, tas augums ieiet zemē, viņš satrūd, bet no tā ir atkal barība, un tad tas atgriežas atkal...

Lai Dievs Tas Kungs mums, nabaga latviešu tautai, palīdz noturēt veselo saprātu!

Juris Žagariņš <juris.zagarins@gmail.com>

 

 

Lai izprastu cilvēka vietu kosmosā, ir daudz vairāk jāzina nekā fizika, bet, no otras puses, ja ticība ir pretrunā ar zinātni, tā droši vien ir maldīga. Principā latviešu senā dzīves ziņa, ko dievturība ir uzņēmusies tulkot mūsu laikmetam un tagadējai patiesības izpratnei, ir saskaņā ar moderno fiziku. Kad šo izpratni tulko vairāk tautas valodā, kas ir dzejiskāka, un nevis fiziķu valodā, kas ir precīza un matemātiska, tā var izklausīties neprecīza. Var jau viegli pamest ar roku un nosaukt Gregu Bradenu par bulšiteru, bet Bradena valodai nav mazāk patiesību, kā Žagariņa matemātikai. Cilvēks piedzimst, izaug, apprecas, strādā, priecē, slimo, cieš, un mirst. Par visu šo fizikai nav ko teikt, bet ir neskaitāmas dainas, kas par visu šo, kas patiesībā ir vissvarīgākais, runā daudz.

Vidvuds Beldavs  <vidbeldavs@aol.com>

 

Jā, lai izprastu cilvēka vietu kosmosā, ir gan jāzina vairāk nekā fizika. Ir arī jāzina vēsture un folklora un estētika un tā tālāk, un ja dievturība cenšas latviešu seno dzīves ziņu „tulkot mūsu laikmetam” kā noderīgu morāles mācību, tad viss ir okei. Bet ne jau mēģināt uzpūst no dainām reliģiju − kaut kādu universālu Šivas-Budas-Māras šūpošanos un vērpetveidīgu riņķošanu kvantu teorijas nenoteiktības un komplementaritātes principu ietvaros pamatotā ticības mācībā − pēc Edgara Imanta Siliņa un Grega Bradena saprašanas! Tas nu gan nav okei. Vislabākā gadījumā tas ir smieklīgi mēģināt pamatot ticības mācību zinātnē − sliktākā gadījumā tas ir ļaundabīgi. Kad Romas pāvests piedāvāja naudu Haukingam (Stephen Hawking) apstiprināt „Lielā Sprādziena” teorijas atbilstību Svēto Rakstu burtam un pantam, tas bija smieklīgi. Kad Bostonas Trimdas draudzes mācītājs Alberts Galiņš savā laikā mums jauniešiem mēģināja „zinātniski” pierādīt, ka cilvēks nemūžam nespers kāju uz mēness, tas bija smieklīgi. Kad komunisma lielie priesteri savu ticības mācību mēģināja pamatot zinātnē, tas bija ļaundabīgi. Ļoti smalka robeža ir starp smieklīgu un ļaundabīgu zinātnes piesaukšanu, lai nostiprinātu autoritāti! Tas ir tik bēdīgi, bet raksturīgi mūsu laikam, ka visu reliģiju teologi atspērušies cenšas pamatot ticību zinātnē, un izmisīgi rīko kursus un drukā grāmatas, lai noturētu savu izkūpošo krīva/dižvadoņa/priestera/pāvesta autoritāti! Zināšanas ir viena lieta, zinātne ir kas cits. Edgars Imants Siliņš, kura zināšanas nav apstrīdamas, savā grāmatā apgalvo, ka Jāņa evaņģēlijs ir „visfilozofiskākais” no evaņģēlijiem − tātad viszinātniskākais. Laikam tāpēc, ka tur saskatāma gnostiķu filozofijas ietekme! Bet pie beigām viņš apkampj visās savas grāmatas 500 lapaspusēs neskaitāmas reizes jau no paša sākuma apkampto, sava „Lielo patiesību meklējuma” vislielāko atradumu − komplementaritātes principu. Tas ir, principu, ka patiesību var zināt tikai, ja pieņem arī patiesības pretmetu kā patiesību (kā to vārdu pa vārdam pateica lielais fiziķis Niels Bohr). Nu − uz tādas pārliecības jau var pamatot visu ko, ja to attiecina arī uz ticības mācību, uz ētiku! Racionālismu atmest kā nezinātnisku − tāda ir bijusi 20. gs. vislielākā sērga. Un itin nekur savā Lielo patiesību meklējumā Siliņš nepiemin Latviešu Dainu pasauli! Ja kādam tiešām interesē, tas tomēr nav zinātnes gala vārds! Man personīgi patīk, kā par tādām lietām raksta Deivids Doičs (David Deutsch), The Fabric of Reality un The Beginning of Infinity, kur viņš pārliecinoši piesauc Popera (Karl Popper) epistemoloģisko falibilitātes principu un noliek vēstures mēslainē kvantu teorijā radušos komplementāritātes principu! Kas prot angleni, varbūt ieklausīsies Doiča priekšlasījumā par fizikas centrālo vietu cilvēces eksistences jēgas meklējumos: <http://tinyurl.com/deividsdoichs> Varbūt dievturiem vajadzētu apmierināties ar dainās atrodamām viedībām un nemēģināt tām uzlikt virsū fiziku kā kaut kādu lūpkrāsu?

Juris

 

 

Pateicos Jurim par vēri uz Deivida Doiča priekšlasījumu un norādi uz Siliņa ļoti vērtīgo grāmatu, ko esmu iesācis lasīt, bet neesmu vel pilnīgi izlasījis. Noklausoties Doiča priekšlasījumu, rodas iespaids, ka viņš prot uzjautrināt klausītājus ar savu fiziķa viedokli par cilvēka vietu visumā jeb universā-multiversā. Ir skaidrs arī, ka starp fiziķiem nav vienprātības un, ka, piemēram, Doičs uz cilvēka vietu visumā skatās citādāk nekā Haukings. Nekādā ziņā gan nevarētu nākt pie slēdziena no Doiča runas, ka fizikai ir kāda centrāla vieta cilvēces jēgu meklējumos. Imants Siliņš savā grāmatā Lielo patiesību meklējumi gan rāda daudz dziļāku izpratni par cilvēces daudzveidību. Žēli gan, ka šis gaišais prāts savā grāmatā nepieskārās Dainu pasaulei! Tad varbūt rastos tā sintēze, kas varētu latviešu dzīves ziņu iecelt vispārīgās cilvēces apziņā. Tā nav, ka dievturi mēģina attaisnot savu reliģisko izpratni ar fiziku! Noteikti arī dievturībai nemēģina uzmālēt fiziku kā lūpkrāsu! Lai Dainu pasaulei būtu reliģijas spēks mūsu laikā, tā ir jāizprot mūsu laika valodā, kurā ir iekļauta arī modernā fizika.

Vidvuds

 

 

Siliņa grāmata ir grandiozs tās autora zināšanu un erudīcijas dokuments, un tāpēc tās piesaukšana dievturības ticības mācības kursos, lai kursantos − latviešu izcelsmes dzīves jēgas meklētājos − darītu uzskatāmāku dziļo līdzību starp Šivas un Budas un Māras šūpošanos un riņķos dejošanu un tā tālāk, ir vismaz saprotama. Taču katrs, kas Siliņa grāmatu apskatīs uzmanīgāk, ievēros, ka tā, kā populārzinātniska mācību viela, pat zinātnes studentam, nemaz nerunājot par dainu pasaules studentu, ir ļoti, ļoti knapi noderīga: pilna neskaidrību, nesakarību un tīši pūstu dūmu, ar vārdu sakot – tā ir pirmā vietā personības uzstāšanās, nevis godīgs dzīves jēgas meklējums. Doičs man rādās godīgāks. Viņš savā pieejā dzīves jēgas meklējumam ir emergentists, nevis redukcionists. Tas ir, viņš saprot un pārliecinoši māca, ka cilvēciskās pieredzes un novērojumu paskaidrojumos ir vajadzīgi un ir noderīgi arī tādi paņēmieni, kas nav pamatoti tikai un vienīgi superkolaideru matērijas/enerģijas skaldīšanas eksperimentos. Piemēram, viena no viņa visjaukākām nodaļām mēģina izskaidrot kāpēc puķes ir skaistas un kāpēc puķes tik ļoti patīk ne tikai insektiem, bet arī − no visiem liellopiem − visvairāk tieši cilvēkiem. Viena nodaļa ir par gēnu (gene) līdzību t.s. mīmiem (meme) un par evolucionārās dabīgas selekcijas līdzību ar laba joka, labas dzejas, labas dziesmas izplešanos un noturēšanos tautas atmiņā. Viena cita nodaļa, „Sokrāta sapnis”, ir tīra filozofija a la maniere de Plato − respektīvi, dialogveida jēgas meklēšana un skaidrošanās. Tas, kas man visvairāk patīk pie Doiča ir, ka viņš ir optimists, kas savu optimismu pamato nevis, kā visas man zināmās formālās reliģijas un pseidoreliģijas to dara, pareizticības sludināšanā, reliģisku dižvadoņu autoritātes nostiprināšanā un zinātniskas un tehnoloģiskas attīstības bremzēšanā, bet gan, gluži otrādi, viņš to pamato Eiropas Apgaismības neatgriezeniskā uzvaras gājienā un turpināta zinātniskā-tehnoloģiskā progresa nenovēršamībā. Lai Dainu pasaulei būtu reliģijas spēks mūsu laikā, jeb lai latviešu dzīves ziņu ieceltu vispārīgās cilvēces apziņā, manuprāt pilnīgi pietiktu, ja mēs katrs iemācītos dainas skaitīt un dziedāt kā īstens latvietis − visu nakti cauri, neatkārtojoties un bez notīm (ko gan es pats, diemžēl, nemāku − taču tādos kursos, kur to māca, es drīzāk iestātos nekā tādos, kur māca Grega Bradena un Edgara Siliņa „zinātniskās” nesakarības). Un vēl: katram kārtīgam latvietim būtu jāabonē un cītīgi jālasa Jaunā Gaita!

Juris