Madara Rutkēviča

BABA

 

tad kāpēc tu skaties no otras puses

kā mirusi It kā es būtu viss

Edvīns Raups

 

Tas, ko atceros. Māris stāv ar virvi rokās. Redzu, kā tā tur šūpojas pie viņa kājām - nepielūdzama kā nāve. Neko citu tajā brīdī vispār neredzu. Es kliedzu, lai viņš apstājas, dievdēļ, nekur neiet, man aizlūst balss, bet es turpinu kliegt – apstājies, nekur neej, tu ..!

Māris nekur neiet, viņš stāv tāds kluss un aprimis, es turpinu uz viņu kliegt, mani pārņēmis aptumsums, lēkme, no kuras nespēju tikt laukā. Māris stāv, bet man šķiet – viņš ar katru sekundi attālinās arvien tālāk. Otrā ceļa pusē kā rēgi šūpojas mazi un kropli bērzi. Šī ir babas purvainā zeme, te nekas neizaug, te visam klāt ūdeņaina purva garša kā inde.

Kas dzimst, tas aug nīkuļodams. Kas grib izaugt, tam ļoti jācīnās. Mums nevajadzēja te palikt uz dzīvi, es saku Mārim, un pēc tam acīm priekšā tumsa.

Tas, ko viņš atceras. Māris jūt viņu pēc elpas, pēc skaņas, kādā viņa sakustas, pēc gultas čīkstēšanas. Elpo vienmērīgi un klusi. Mārim ir sajūta, it kā viņa sieva Maruta nemaz nebūtu te, istabā, bet tā daļa, kas viņā vēl bijusi dzīva, palikusi laukā uz takas, kur viņa paģība, nokrita kā bez dzīvības viņa dēļ. Pie durvīm klusi klauvē. Marutas baba. Māris neceļas un nelaiž iekšā. Atkal uzbruks, prašņās, kas notika, kā notika, strostēs, ko tu viņu moki, ko tu viņu kapā dzen bez laika .. Velna mātīte, Māris nodomā. Jau no pirmās dienas, kad abi ar Marutu te sāka dzīvot. Māris uzmanīgi pieskaras Marutas vaigam, noglāsta, tad atrauj roku, it kā būtu skāris kaut ko neatļautu. Velna māte stāv aiz durvīm un bur .. nolād Māri, jau ilgus gadus domās un vārdos triec viņu prom, kaut arī Māris neko sliktu viņai nav darījis, pat prātā nav nācis. Toties tā gan, vismaz Mārim tā šķiet – visos ceļos, kur vien viņš gājis, likusi lāsta vārdus, visos ceļos likusi, kurus Māris kopā ar Marutu staigājis. Savu mazmeitu nolādējusi, ne tik viņu vienu. Māris saraujas, kā sitienu dabūjis no tādām domām. Nevar nedomāt, viss no iekšām plēšas uz āru kā karsta un dedzinoša uguns, bet viņš ir vecis, Marutas vecis, viņam jāiztur. Maruta lēnām mostas un pieceļas gultā sēdus.

Tas, ko atceros. Tā viņš vienmēr ir darījis. Līdz ko saiet ragos ar babu, tā skrien kārties. It kā kāršanās varētu kaut ko atrisināt! Māris nekad nesaka, par ko tie strīdi ar viņu. Vienmēr noslēdzas sevī, staigā apkārt drūms un nerunīgs, reizēm nerunā veselām diennaktīm, es varu kaut vai jūgties nost, nolūgties stundām, noņemties, lai beidzot atver muti un izstāsta visu, kā ir. Nerunā un viss. Kā krupi norijis. Baba, tā jau arī tāda pati, prasu, kas noticis, kāpēc ar Māri bļaustījusies, ko atkal nevar sadalīt, dzīvo taču katrs savā mājas pusē, nesaka, noslēdzas sevī un nerunā. Tikai reizēm kaut ko bubina pie sevis, ielīdusi kaktā pie vecās plīts, kura sen vairs nekuras, jau vairāk kā gadu esam uz gāzes apkures. Vismaz to Māris ir panācis – rudeņos un ziemā nesalstam kā pliki pirksti, nav naktīs jāceļas augšā to stulbo plīti uzmanīt, jo reizēm tā mēdza piedūmot tā, ka visiem no mājas bija jābēg laukā tajās bailēs nenosmakt tvanā. Pirms daudziem rudeņiem tā notika – dūmi tik biezi, smacējoši, skaidrs tajā brīdī bija viens, ja laikus netiksim no mājas laukā, nosmaksim. Saku Mārim, lai skrien un modina babu, viņš tā arī dara, bet šī tielējas, saka, ka nekur neiešot, Māris ietiepīgāks par babu – ņem ar visu segu un stiepj uz rokām laukā pa durvīm... viņa jau viegla. Es nevarēju atvērt durvis, tajos dūmos neko saprast nevarēja, kamēr mēģināju atrast durvju slēdzeni, dzirdu, baba kliedz, ka Māris šo tīšām grib nonāvēt, bet nesaprata, ka mēs visi glābāmies, saprata pa savam. Kopš tā laika abi vairs nesatiek. Nedodievs, pagriezīs acis viens uz otru, kaut ko pateiks ne tā, Māris paķers virvi un uz mežu prom! Un man sirds atkal beigta. Tā vienmēr. Cik jau skriets, bet katru reizi tās nenormālās bailes, ja nu šoreiz Māris pa īstam...

Tas, ko viņš atceras. Tajā ziemas decembra mēnesī, kad abi apprecējās, nomira Marutas māte. Uzreiz pēc sarakstīšanās abi skrēja uz slimnīcu. Dienas un naktis tur sabija, viņiem pat nebija drēbju, ko nomainīt, sēdēja uzgaidāmajā tādi paši, kādi sarakstīšanās kantorī – Maruta tajā neizsakāmi skaistajā krizantēmu sniega baltajā kleitā, Māris melnajā uzvalkā ar muļķīgi pusnovītušu puķi pie krūtīm. Velna māte brīdināja – jūs abi bez manas meitas mājās nenākat! Un aizcirta aiz sevis durvis, no vietas pat triecienā izkustējās vecais durvju rokturis, kurš pie Māra glabājas vēl arvien. Maruta lūdzās un raudāja, lai laiž iekšā. Velna māte neparko. Bieza vilnas sega logiem priekšā. Katrs pārdzīvoja pa savam. Visiem iekšā kaut kas lūza un bruka. Marutas māte bija Mārim vistuvākais cilvēks, vienmēr varēja izkratīt sirdi, ja to vajadzēja. Mātes vietā bija. Mārim, skatoties, kā Marutai jācieš, uzreiz jumts aizbrauca. Tā taču bija Marutas māte, ne tikai meita tai Velna mātītei. Māris tajā ārprātā un ziemas salā bija gatavs to māju ar visu Velna mātīti nosvilināt. Nevarēja. Maruta nepiedotu. Saka jau, ka pārāk spēcīgās un neizturamās sāpēs cilvēks uz vietas sajūk prātā. Māris un Maruta bija sajukuši. Visi trīs bija. Mārim kaut kā vajadzēja turēties. Noturēt vismaz Marutu virs ūdens, kurā viņa slīka, kamēr arī pašam ūdens smēlās mutē. Tajā ziemas naktī, kad Marutas māte aizgāja, Māris bija gatavs nožņaugt Marutu un pats pēc tam pakārties, tik sajucis Māris bija. Kopš tās reizes Mārim bieži ir darīšana ar virvi. Trauma. Vainas apziņa no tā, ka pieļāvis tādas domas pret Marutu, pret babu.

Tas, ko atceros. Viņš ilgi nerādījās. Visā mājā apdullinošs klusums. Cēlos un gāju viņu meklēt. Viņš bieži mēdz pazust. Tikai vēlās nakts stundās atrodu Māri uz mājas sliek­šņa sēžam. Klusu un nerunīgu, kā vienmēr – klusu un nerunīgu ar to krupi kaklā. Šoreiz Māris bija pazudis ilgāk kā citas reizes. Kad iegāju virtuvē, sajutu sev pie vaiga zīdainu pieskārienu un klusu sanēšanu. Tas bija taurenis, kurš mani aplidoja. Taurenis arvien uzmācīgāk sāka mani aplidot. Tā sanēšana kļuva skaļa, nepanesama. Centos taureni padzīt, bet tas kļuva vēl uzmācīgāks un neatrāvās no manis ne soli. Vienā brīdī abi bijām tik tuvu viens otram, ka varēju saredzēt tauriņa tumšos, viegli violetos spārnus – tie mirdzēja kā dārgakmeņi. Vietām taurenim spārni bija ievainoti, viscaur kā ar piķi nolieti .. un acis, melni, tumši bezdibeņa redzokļi. Taurenis uz mani iedarbojās hipnotiski, es vairs nespēju paelpot. Taurenis spiedās man virsū uz mutes ar visu savu spēku, smacēja tik ilgi, kamēr pakritu ģībonī, tur krītot, kaut kur dziļi tur es viņu atcerējos ..

Maruta ar babu tup kartupeļu vagā, saule karsē abu ar lakatiņiem pārsietos pakaušus, ir pats dienas vidus, pats karstākais laiks, bet Marutai jāsēž tajā vagā, kailos papēžus dedzina karstā, izkaltusī zeme, rokas no nezāļu raušanas cietajā zemē vienās skrambās. Maruta redz babas plato muguru, viņas kustīgās rokas, kluso sarunāšanos ar sevi turpat blakus vagā. Viņas abas te jau ir no agra rīta. Kamēr Maruta sēž vienā vagā visu dienu, baba jau paguvusi izraut nezāles vai puse laukam. Vagas garas. Bet Maruta nav slinka, Maruta vēl ir bērns, viņai sasodīti grūti visu dienu tupēt kartupeļu laukā, kamēr pārējie bērni skraidelē pagalmā, un Maruta var dzirdēt viņu jautro čalošanu, uz upīti, uz upīti, Maruta ir gatava apraudāties turpat uz vietas, upīte .. Maruta nevar, viņai jāstrādā, jo tā likusi baba. Viņai no babas īstenībā ir mazliet bail, jo baba reiz strādniekiem teica, ka visus, kas slinkos, uz vietas sadedzinās. Babai, lai kur viņa ietu, drēbju kabatā vienmēr līdzi sērkociņu kastīte. Tātad, tā ir taisnība, ko baba saka. Maruta pieskaras pierei, notrauš sviedrus, viņai jau sajūta, ka ir sākusi degt, kad uz rokas ādas sajūt kaut ko mīkstu, samtam līdzīgu ..

Maruta, šurp nāc, baba saka savā aizsmakušajā balsī un aiz rokas parauj Marutu pie sevis.

Nekusties, stāvi mierīga, viņa saspiež Marutas plaukstu cieši jo cieši. Maruta sajūsmā iespiedzas, redzot vēl nekad neredzētu tādu taureni – tas ir tik milzīgs, tik milzīgs .. tas visu laiku lido ap babas gaišo lakatiņu, viņas šaurajiem pleciem, kaklu ..

Tik mīļš taurenis, babu, skaties! Maruta izbrīna pilna, tiecas pēc tauriņa, baba stipri iesit viņai pa roku, sitiena sāpe kā elektriskā strāva ieskrien Marutai sirdī uzreiz.

Baba ātriem soļiem dodas laukā no dārza, velk Marutu līdzi, viņa klūp aiz cietajiem zemes kukuržņiem, ziņkārīgi vērodama taureni, kurš lido viņām abām nopakaļ.

Babu, viņš lido mums līdzi! Maruta klusi čukst. Baba iet vēl ātrāk, atpakaļ neskatīdamās.

Neskaties uz to taureni, Maruta! Nedrīkst!

Kāpēc, babu? Kāpēc nedrīkst?

Tāpēc, ka tādi taureņi nes nelaimi.

Kā? Marutai no saules apžilbst acis, tādu atbildi viņa nesaprot, taurenis lidinās kaut kur virs viņām abām kā milzu ēna apņemot abu sejas. Kāpēc nedrīkst skatīties uz tik mīļu taureni, Maruta domā pie sevis ..

Kad abas ieiet mājā, baba ieiet savā un vectēva istabā un nerādās līdz pat rītam. Maruta kopā ar māti sēž virtuvē pie galda. Maruta zīmē taureni. Pēc tam viņa mātei rāda uzzīmēto.

Mēs ar babu šodien tādu redzējām, baba nobijās, bet es ne, Maruta saka un ar pirkstu viegli pārvelk pāri mātes pierei, kas noticis babai, mammu? Viņai bail no tā taureņa?

Marutas māte neatbild, kādu brīdi viņa neatlaidīgi lūkojas laukā pa logu, laukā sabiezējusi migla, tad viņa skubina Marutu, paņem no galda viņas zīmējumu un iemet to vēl karsto ogļu gruzdošajā krāsns mutē.

Pēc mēneša aizgāja Marutas vectēvs. Maruta vairs nekad neko par to nejautāja babai. Nekad vairs nezīmēja taureņus. Ne lielus, ne mazus. Atstāja šīs atmiņas bērnībā, nolika kā smagu akmeni uz sliekšņa pie durvīm, lai neviens netiek tajās iekšā.

Tas, ko viņš atceras. Kā pa miglu Māris atceras viņas abas tajā vēlajā nakts stundā. Tas, ka Marutas babai varēja pēkšņi palikt slikti, to viņš saprot, bet ka abām divām vienā laikā, to viņš nespēj aptvert. Skaidri zināja to, ka pie Marutas sabojātajiem nerviem bija vainīgs. Skraidīja no vienas istabas uz otru ar divām ūdens glāzēm rokās. Vienu Marutai, otru babai.

Vai vispār teikt, Māris mokās domās .. varbūt izturēt līdz rītam, iet abiem kopā? Kad viņa izstāstīja par to taureni, Mārim, itin kā melns mākonis gar acīm pārskrēja. Maruta guļ, Māris stāv pie viņas gultas uz vakts. Tagad, kad nekur nav jābrauc, tieši tagad gribas braukt prom. Triekties kaut kur prom no šejienes, Māris domā un viņam pār pieri un skaustu pil sviedri. Māja ir auksta un nesildīta jau divas dienas. Pār muguru atkal pārskrien drebuļi, iedomājoties, ka Marutas baba tepat aiz sienas. Māris neaizvēra viņai acis, gaismu viņas istabā atstāja degam. Vienkārši nespēja viņai ne tuvoties, ne arī pieskarties. Krita un plīsa krūze uz grīdas, kurā Māris viņai bija atnesis remdenu ūdeni. Māris neskaidri redz ainu savā acu priekšā: viņas roka kā tā krūze, dreboša un vārga, zilu asinsvadiņu dzīslojums uz viņas caurspīdīgās ādas, elpa kā tās krūzes kritiena skaņa, nevienmērīga. Māris redz un dzird viņu viņas pēdējās dzīves sekundēs – krūzē un krūzes lauskās. Ūdens uz grīdas. Tek uz Māri no viņas gultas, tek tā lēni, it kā tīšām spīdzinot viņus abus. Ja Māris par babu Marutai pateiktu tieši tagad, nepiedotu. Pats sev nevar piedot, ka nejūtīgs bijis, pats taču pavisam nesen draudējis ar savu dzīvību, iedomājas, ka Marutas baba, kura necieta vājuļus, cīnījās tieši par to, dzīvību, kura jātura ciet tik stingri, cik vien iespējams, un ka viņa gribēja Mārim iemācīt tieši to dzīvības vērtību, ka pirms laika nedrīkst nekad, bet ko darījis viņš – ņirgājies ar to virvi! Vājulis. Māris paliek sēžam turpat uz grīdas visu nakti.

Māris vairs necīnās pretī savām domām, viss pēkšņi atnāk vaļā, baba neredzami atver viņā slūžas, un tās milzu triecienā metas Mārim virsū. Viņš aizver acis un tad, kad tās atver, pieceļas un klusi iziet no istabas. Dzird savus skaļos sirdspukstus, kad nostājas pie tām durvīm, aiz kurām vēl deg gaisma, aiz kurām ir kaut kas vairāk, nekā tikai viņa. Māris trīs reizes dziļi ieelpo un izelpo, kad ar trim elpām par maz, ieelpo vēl, tad ieiet pie viņas istabā un paliek tur līdz rītam.

Maruta naktī nemeklē Māri. Viņa zina, ka viņš ir mājās, zina, ka viņš ir tepat aiz sienas ar viņu, zina, ka viņi visi ir mājās.

 

Par jaunās paaudzes rakstnieci un teātrinieci Madaru Rutkēviču skat. JG267(2011):14, un pie reizes iesakām izlasīt (¼ satori vietnē) viņas stāstu „Tēva acīs snieg”.