Juris Silenieks

ASIMETRISKAS SADERĪBAS – ĒRMANIS UN JAUNSUDRABIŅŠ

 

Pārdomas, lasot Lienes Lauskas grāmatu

Pēteris Ērmanis

Jānis Jaunsudrabiņš

No pirmā acu uzmetiena var šķist, ka Lienes Lauskas pasākums atcelt saulītē divus savā laikā visai iecienītus rakstniekus ir sava veida coup de force. Mūsdienās šī ievērība gan nav tajā pašā spožumā, it sevišķi attiecībā uz Jaunsudrabiņu, kuru palaikam mūsu kultūras soģi visai devīgi apvelta ar apzīmējumu klasiķis, un ne jau nelietīgi, īpaši, ja atceramies daža laba franču literatūras kritiķa spriedelējumus par šo iecienīto apzīmējumu, proti, ja kāda vārdu lieto mācības iestāžu klasēs, tad loģiski attiecīgā persona ir klasiķis. Daudziem gan šāds vienkāršojums nebūs pieņemams, taču ērts un pat neizbēgams. Un tie, kas būs palasījušies Dr. Lienes Lauskas pamatīgo nostrādājumu Pēteris Ērmanis und Jānis Jaunsudrabiņš: Die soziale und kulturelle Integration lettischer Schriftsteller in Lettland und im deutschen Exil. (Frankfurt am Main, Berlin, Bern, Bruxelles, New York, Oxford, Wien: Peter Lang, Internationaler Verlag der Wissenschaften, 2011. 345 lpp.), nespēs nopietni iebilst pret šādu klasificējumu, ko varētu arī piešķirt pašai jaunajai zinātniecei – viņas grāmata ir cītīgs un pamatīgs akadēmisks pētījums. Visvairāk un visciešāk viņa, šķiet, ir piesavinājusies vācu kritikas tradīcijas, ko savukārt ietekmēja franču 19. gadsimta ieradumi, ap kuriem cīkstējās gan labākie un neatlaidīgākie franču patrioti, gan arī viņu noliedzēji. Viena no šīm iezīmēm bija izteikts pozitīvisms, kas nāca kopā ar zinātņu uzplaukumu, kur kauzalitāte pieprasīja savu vietu pie bagātīgā banketa galda. Ipolits Tene (Hyppolyte Taine) bija viens no šīs kustības barvadoņiem. Liene Lauska seko šo pozitīvisma sludinātāju sūtībai.

Grāmatas virsraksts papildināts ar paskaidrojumu: Latviešu rakstnieku sociālā un kulturālā integrācija Latvijā un trimdā Vācijā. Rūpīgi apskatīti tie sociopolitiskie apstākļi, kurus varētu sasaistīt ar abu rakstnieku domām un iztēli. Piemēram, Ērmaņa lauku vienkāršība bērnībā Smiltenes apkaimē šķietami apliecina dzejnieka tieksmi novērsties no pilsētas skatiem, pievēršoties vairāk kontemplatīvai dzīvei dabas tuvumā. Taču šādas universālas deklarācijas ir ņemamas cum grano salis. Autore pati izceļ Ērmaņa pievēršanos grāmatām jau agrā bērnībā, kā arī klausīšanos pieaugušo stāstos un fantazējumos, kas nākošo rakstnieku attālina no pelēcīgās ikdienas. Jaunais censonis pats sāk rakstīt agri, taču savus vingrinājumus atsakās publicēt – iezīme, kas paliek viņa personībā visu mūžu. Izvairīšanās no skaļuma un plātības. Autore gan daudz nepievēršas dzejnieka dzīves saskaņošanai ar viņa literārajiem darbiem, kā to daudzi ir mēģinājuši darīt. Tā vietā viņa mēģina izvērtēt dzejnieka radniecību ar hernhūtiešiem, bet vēlākos gados viņa pievēršanos ekspresionismam, ar ko Ērmanim ir dažas iezīmīgas saderības.

Pēteris Ērmanis visā visumā paliek provinciāls savrupgājējs. Tāds viņš arī parādījās šo rindu rakstītājam Vircburgas Centrālajā DP nometnē, kur, no sava pagrabiņa dzīvokļa izkāpis, viņš bija redzams staigājam salīcis savā nodabā pa nežēlīgi sabumbotās, kādreiz tik gleznainās Bavārijas pilsētas drupām, kurās bija nometināti vairāki tūkstoši latviešu bēgļu.

Bet tas jau nebija vienīgais atmiņu tēls. Ērmani redzējām piedaloties rakstnieku dienās un citos kulturālos sarīkojumos, gan lasot savus darbus, gan arī atsaucot savā fenomenālajā atmiņā dienas, datumus, sastaptos cilvēkus – gan saulainos, gan arī brāzmainos laikos, vienmēr sasaistot visas banālās norises ar kādu kulturālu iezīmi. Atmiņā palicis Ērmaņa stāstījumu cikls, ko saviem kolēģiem un teātra jaunajiem darbiniekiem organizēja Vircburgas latviešu teātra direktors Ģirts Salnais. Bija pagrūti sasaistīt šo ārējo pelēcību ar Pētera Ērmaņa garīgo možumu un spožumu. Katrā ziņā rakstnieka fenomenālā atmiņa iedvesa cieņu pret šo garīgo milzi gandrīz pundurīša paskatā. Bēgļu aprūpei domātajām organizācijām UNRRA un IRO izbeidzot darbību, Vācijas jaundibinātā valdība fiziska darba nespējīgos bēgļus pārveda uz citām nometnēm dažādos valsts reģionos, arī Ērmani, kuram pārcelšanas gaitā bija jāzaudē savi tuvākie piederīgie – meita, dēls, sieva. Draugus un radus pazaudējis, Ērmanis mira 1969. gadā veco ļaužu nometnē Delmenhorstā.

Jānis Jaunsudrabiņš kontrastē ar savu enerģisko iesaistīšanos ne tik vien sava laika rakstniecībā, bet arī glezniecībā, kur viņš palaikam ir plūcis laurus un vienlaikus sagādājis iztiku savai ģimenei pašos grūtākajos pēckara gados, un, protams, nemitīgi rakstīdams – gan atmiņas, romānus un esejas, gan arī žanriski tik atšķirīgus darbus kā dzeju un dažāda veida kritiskus apcerējumus.

Dr. Liene Lauska ir sastādījusi žilbinošu bibliogrāfiju, kur katrs centīgs latviešu trimdas literatūras pētītājs varēs atrast sev noderīgas ganības. Ja varētu apzīmēt Pēteri Ērmani par savrupi, kurš tomēr nenoslēdzās no savas sabiedrības, Jasunsudrabiņš savas dzīves pēdējā posmā pēckara gados Vācijā cītīgi nodevās rakstīšanai un publicēšanai, palaikam iesaistoties vācu inteliģences sabiedrībā. Jaunsudrabiņa meita Lilija, precējusies ar vācieti, dzīvoja visai integrēti vāciešos. Jaunsudrabiņa māja Kerbekā (Kerbeck) – kur viņš mira un arī tika apbedīts – izskatās visai grezna, katrā ziņā kontrasts Pētera Ērmaņa veco ļaužu nometnei Delmenhorstā. Kaut arī Jaunsudrabiņa sakari ar vietējo vācu sabiedrību nekad nepārtrūka un ar vietējiem viņam bijušas sirsnīgas un pat tuvas attiecības, viņš nav atstājis ne rindiņu daiļliteratūras vāciski. Savā laikā paši patriotiskākie kultūras cēlāji apgalvoja, ka latvietis, iemācoties svešvalodu, jau ir zaudējis savas mātes valodas tīrību un neatkarību... Gan jāšaubās, vai šādi apsvērumi ir vadījuši Jaunsudrabiņu atteikties lietot vācu valodu savos daiļdarbos.

Šīs rindiņas beidzot, atkārtoti jāuzsver, ka Dr. Liene Lauska ir paveikusi Herkulesa cienīgu varoņdarbu ar savu pētījumu, kas ļoti noderēs visiem tiem, kam rūp latviešu literatūras nākotne.

 

JG redakcijas loceklis Dr. Juris Silenieks ir emeritēts literatūras profesors, daudzu rakstu un recenziju autors gan angļu, gan arī latviešu valodā.