Juris Šlesers

...(ABI) JĀJA DOMĀDAM’...

 

Kaut 1939. gada notikumi jau bija mūsu likteni apzīmogojuši, krievu tanku uzrašanās Rīgas stacijas laukumā 1940. gada 17. jūnijā bija belziens, pēc kura nevienam vairs nevarēja būt šaubu, ka varas Latvijā ir mainījušās. Tiem, kam toreiz bija 20 gadu, tagad ir pāri par 90. Viņu paaudzes atmiņu pierakstu daudz mums vairs nesagaidīt, bet dažas viņu dienasgrāmatas turpina parādīties. Pērn viens aiz otra kā āboli no vēja sašūpotas ābeles nokrita divi radniecīgi izdevumi abos žanros – turklāt laime viena autoru sastapt arī otrajā.

Juris Zīverts – žurnālists un kara ziņotājs jaunībā, atzīts spriegbetona inženierzinību speciālists brieduma gados Amerikā, 91 gada vecumā laidis klajā apjomīgu memuāru – Kā mēs pārdzīvojām „visinteresantāko” laikmetu vēsturē: Otrais pasaules karš un manas paaudzes likteņgaitas.[1] Otra grāmata ir sešu vēsturnieku anotēts un ar esejām papildināts sešu karavīru dienasgrāmatu apkopojums (Divas) puses / Latviešu kara stāsti: Otrais pasaules karš karavīru dienasgrāmatās.[2] Saturā trīs padomju puses un trīs Vācijas puses latviešu karavīru dienasgrāmatas – tostarp Jura Zīverta 1944./45. gadu pieraksti. Pie kara ziņotāja Zīverta pamatīgā memuāra atgriezīsimies – vispirms vairāk par dienasgrāmatām.

 

Bija (divas) puses

Ievadā paskaidrots, ka grāmata tapusi valsts pētījumu programmas „Nacionālā identitāte” projekta „Latvijas sociālā atmiņa un identitāte” ietvaros ar divu Eiropā bāzētu fondu atbalstu. Ar intervijām darbu atbalstījuši vairāki Otrā pasaules kara līdzgaitnieki. Savdabīgais iekavu pielietojums virsrakstā izvēlēts, lai uzsvērtu, ka mūsu karavīri bija vienlaicīgi iesaistīti divu savstarpēji karojošu lielvaru kalpībā. Grāmata adresēta šodienas Latvijas publikai, daudzviet skaudri aizkustinoša.

Pirmā daļa – „Par karu, karavīriem un sociālo atmiņu” – sastāv no trim vēsturnieku apcerēm, tostarp konspektīvs Ulda Neiburga raksts „Latviešu militārie formējumi PSRS un Vācijas bruņotajos spēkos Otrajā pasaules karā”. Latvijas armijas iznīcināšanas process sākas ar okupāciju (1940.17.VI). Soli pa solim Latvijas karavīrus iekļauj Sarkanarmijas struktūrās. Vienlaicīgi Vācijā notiek tur aizbēgušo Latvijas virsnieku iesaistīšana Hitlera slepenajos iekarošanas plānos. Sākoties Vācijas-PSRS karam gadu vēlāk, tie jau piedalās kara darbībā Vācijas armiju grupas „Nord” un izlūkošanas iestādes „Abwehr” pakļautībā. Karam progresējot, okupētās Latvijas iedzīvotājus pakāpeniski arvien vairāk iesaista Vācijas dažādās militārās struktūrās.

Grāmatas otro daļu – apmēram divas trešdaļas – sastāda pašas dienasgrāmatas. Karavīriem abās pusēs rakstīt dienasgrāmatas bijis aizliegts. Daži to varbūt nezināja, varbūt zināja, bet tomēr uzdrīkstējās. Šī nav izklaides lasāmviela, arī ne baudāmi literāri māk­slas darbi. Pareizāk tās būtu apzīmēt kā intereses objektus – kur katrs pieraksts unikāli izgaismo rakstītāja iekšējo un ārējo stāvokli rakstīšanas brīdī, un salīdzinoši kontrolē citu informāciju par tā laika notikumiem. Lai izlobītu interesanto un nozīmīgo, lasītājam dažkārt jāizcīnās cauri nogurdinošiem un atkārtotiem aprakstiem par todien ēsto barību, vēdersāpēm no slikta uztura, sirdssāpēm pēc ģimenes un mājām, nebeidzamo karu, sasodītajiem fašistiem, gariem pārgājieniem, snaiperu apšaudēm, kritušiem biedriem, citu un pašu gūtiem ievainojumiem utt.

Noslēguma esejā trešajā daļā pētniece Klinta Ločmele izsaka projekta jēgu: „mūsdienās kritušo (un vēl dzīvo) karavīru dalījums frontēs ir bezjēdzīgs. Karš un tā sagādātās ciešanas un posts bija kopīgs visiem iesaistītajiem” (382). Viņa intervējusi vairākus abu pušu veterānus un kara medmāsas, apraksta veco karotāju tradicionālos piemiņas sarīkojumus. Sarkanarmijas 130. latviešu strēlnieku korpusa[3] dalībnieki ik gadu augusta pirmajā sestdienā pulcējas Vietalvā (Vidzemē, netālu no Pļaviņām), kur „brāļu kapu teritorijā paceļas piemineklis, kurā atveidota Lāč­plēša un Melnā bruņinieka cīņa.”

 

Seši kara stāsti

Trīs padomju puses karotāju dienasgrāmatas ir no PSRS 201. (vēlāk – 43. gvardes) latviešu strēlnieku divīzijas dalībniekiem Krievijā. Ievērojama dažādība šo trīs vīru noskaņojumā un interešu lokā. Pieraksti ir gandrīz tikai no 1942. gada. Vācijas pusē par šo gadu vēstī „kārtības dienesta” bataljona dižkareivja Nikolaja Šķutes dienasgrāmata no Ļeņingradas frontes. Aprakstīts brauciens uz fronti – pārbraucot Igaunijas-Krievijas robežu „ ... puiši sauc trīskārtīgu urrā. (..) Jautrība un nopietnība.” Uzkrīt paralēles starp šo pretboļševiku cīnītāju un pirmās dienasgrāmatas autoru sarkanarmieti Albertu Dāboliņu – divi jauni precēti vīri un tēvi, vienam divus gadus veca meitiņa, otram četrgadnieks dēlēns, viens lūdz Dievu, otrs nīst „fašistus”, abi atkārtoti piemin ģimeni, cer uz drīzu uzvaru. Tēlojas pozitīvi raksturi – citos apstākļos un citu ideoloģisko ievirzi, viņi varētu būt bijuši draugi un skautu vadītāji. Abu dzīvības izdziest kara laukā. Dāboliņš piemin, kā 1941. gada augustā – toreiz būdams milicijas darbinieks Gorkijā (tagadējā Ņižņijnovgoroda Krievijā) – iestājies latviešu divīzijā tās formēšanas sākumā: „Toreiz visi bijām priecīgi un pārliecības pilni, ka nu gan tiksim ātri atpakaļ Latvijā.”

Pārējās divas ir Latviešu leģiona 19. divīzijas leitnanta Ērika Jaunkalnieša 1944. gada dienasgrāmata no frontes Krievijā un vēlāk atkāpjoties Vidzemē, un kara ziņotāja Jura Zīverta dienasgrāmata no 1944. gada septembra līdz 1945. gada maijam. No kara „šķirtnes” gada – 1943 – tiešu atzīmju maz. Sarkanarmietis Dāboliņš sava mūža priekšpēdējā pierakstā (1943.19.II) priecājas par Sarkanarmijas labajiem panākumiem Ukrainā – „ ... kritusi Harkova.” (Staļingradas pagriezienu tieši nepiemin.) Jaunkalnietis ievada savu dienasgrāmatu ar garāku atstāstu, kā viņa jaunformētā vienība no kazarmām Rīgā pa dzelzceļu devās (1943.III) uz fronti Krievijā. „Stacijās ļaudis apbrīno dīvaino ešelonu, kura vagonus grezno latvju karogi, plūst latvju dziesmas, tikai tērpi tādi pasvešāki, nepazīstami.” Vēsturiskās Veļikajas kaujas laikā (1944.16.-19.III)[4] viņš atrodas frontes aizmugurē, jo veseļojas no nesenas saslimšanas, tomēr dienasgrāmatā atzīmē (19.III): „Vakar II btl. [viņa vienība] esot izsitis krievus no pozīcijām, pēc tam pretuzbrukumā padzīti atpakaļ un beidzot atkal triecienā ieņēmis no jauna.”

Jura Zīverta līdzdalība kara norisēs atšķiras no pārējo rakstītāju gaitām – pirmkārt ar to, ka viņš nav kombatants, bet – „kara ziņotājs”. Viņu gan iesauc leģionā (1944.VIII), bet jau otrajā dienā paveicas iekļūt citā SS[5] vienībā – „Kurt Eggers” pulka kara ziņotāju rotā. Par to viņš pastāsta savā jau pieminētajā atmiņu grāmatā. Otrkārt, Zīverta dienasgrāmatas notikumu vieta un laiks nesaskaras ar iepriekšējām – pieraksti sākas Rīgā (1944.IX), dažas nedēļas pirms tā krīt krievu rokās. Konspektīvas dienas darījumu un pieredzējumu piezīmes – Rīgā, Tukumā, Kurzemē, Polijā, Vācijā, pa starpām okupētajā Dānijā un Čehijā – daži teikumi, retāk viens vai divi paragrāfi. Pēc kara Zīverts nonāk britu gūstā, vēlāk apmetas ASV.

 

„Par vēlu” – vai tieši laikā?

Zīverta atmiņu grāmata Kā mēs pārdzīvojām „visinteresantāko” laikmetu vēsturē iznākusi neilgi pirms (Divām) pusēm. Pēdējā viņš intervijā stāsta: „Ticot savai „neiznīcībai” (izdzīvot karu) biju nolēmis dienasgrāmatas veidā piezīmēt svarīgākos notikumus. Kaut kā es ticēju, ka kādreiz, vēlāk dzīvē, man radīsies iespēja tekstos vai grāmatā attēlot manu pārdzīvoto laikmetu. (..) Kaut vēlu manā dzīvē, šis jaunības sapnis tomēr piepildījās. Manai dienasgrāmatai bija lemts nedaudz savādāks liktenis. „Izceļojusies” pa pasauli, manās rokās nonāca par vēlu – mana grāmata atradās jau spiestuvē.” Tālāk paskaidro, ka dienasgrāmata bijusi pa starpu „pazaudējusies” un tad atkal atradusies – „ceļojusi laikā un telpā” (104).

 

Inženieris konstruē lieldarbu

Salīdzinot ar visumā neveiklajiem dienasgrāmatu pierakstiem, Kā mēs pārdzīvojām ir saistoša un baudāma lasāmviela – labāko piedzīvojumu romānu garā. Arī vēl viens komplicētā laikmeta personīgs izgaismojums. Žēl, ka daudzus gadus Zīverta talants bagātinājis tikai inženierzinību publikācijas. Autors saņēmis (1964) Spriegbetona institūta internacionālo balvu par pētniecību šajā specialitātē, par ko viņu intervē Voice of America latviešu raidījumā. Šādi laimīgā kārtā atjaunojas kontakts ar ģimnāzijas klasesbiedru Jāni Gulbi – arī žurnālistu un kara ziņotāju – kuram Kurzemē pēc kapitulācijas bija lemts nokļūt padomju gūstā un Sibīrijā. Tikai pēc vairāk kā 10 gadiem draugs atgriezās Latvijā. Seko daudzgadu sarakste un tikšanās brīži – viela un pamats daļai Zīverta grāmatas. Jānis Gulbis un otrs karu pārdzīvojis klases biedrs Rīgā, Imants Groskaufmanis, ir lielā mērā grāmatas līdzautori.

Darbs konstruēts no autora paša bērnības un jaunības atmiņām un piecu tuvu ģimnāzijas klases biedru un trīs vēlāk iegūtu draugu dzīvesstāstiem (ieskaitot savas dzīvesbiedres). Visus caurvij un sasaista autobiogrāfiskais pavediens. Pirmie četri gāja bojā karā vai īsi pēc, piektais – jau pieminētais Jānis Gulbis – nomira 1999. gadā atjaunotajā Latvijā. „Ģimnāzijā radītā draudzība bieži ilgst visu mūžu. Tāds draugs man bija Jānis. Vienpadsmit gadus, dienu no dienas, mēs bijām kopā: mācījāmies vienā ģimnāzijas klasē, pēc tam strādājām divās darba vietās un, beidzot dienējām tai pašā kara vienībā. Ja arī piecdesmit gadu bijām šķirti, garīgi mūsu draudzība turpinājās. Kad atkal atradām viens otru, vēl okupācijas beigu posmā, mūsu draudzība turpinājās, it kā laiks nekad nebūtu šķīris. No pirmā brīža mūsu sarunas un pēc tam sarakste turpinājās no tās vietas, kur tā pārtrūka liktenīgajā rudens dienā, 1944. gada oktobrī, neilgi pirms Rīgas krišanas komunistu rokās” (92).

 

No sarkanās Sarkandaugavas līdz Brīvajai Zemei

Zīverts uzaug Sarkandaugavā un apmeklē prestižo Rīgas 1. ģimnāziju. Dzīvi ainojas zēna izaugsme no Sarkandaugavas marksistiskās gaisotnes bērnībā cauri pērkonkrustiešu kustības iespaidiem un Ulmaņa autoritārās iekārtas pārmērībām – vienmēr šķietami instinktīvi atrodot izdzīvošanas līdzsvaru, kas vēlāk lieti noder 40. gadu bangās. Nobeiguši ģimnāziju (1938), abi ar Jāni iestājas universitātē – Jānis arhitektos, Juris būvinženieros. Lai savilktu galus finansiāli, studijām līdztekus meklē darbu – protams, abi kopā: „Jau pirms kāda laika bijām nolēmuši uzsākt jauno dzīves ceļu kā vienība, divatā.” Nostrādājuši vasaru dzelzceļa būvdarbos, draugi rudenī sadomā izmēģināt roku avīž­niecībā. (Izcilnieks Jānis jau ģimnāzijā bija darbojies skolnieku žurnālā.) Jaunākajās Ziņās uzreiz nepaveicas, bet bijušajā Ulmaņa partijas laikrakstā Brīvā Zeme,[6] izrādās, ir vajadzība – pēc „rosīgiem un enerģiskiem, gados jauniem cilvēkiem, ja vien tie prot drusku rakstīt un grib dūšīgi strādāt.” Tā toreiz Latvijā apguva žurnālistiku – „jo tādu skolu mums nav.” Žurnālista darbs draugiem paveicas, aug pašapziņa, arī politiskā izmaņa. Autors ar gandarījumu atceras kādu Ulmaņa izbraukumu ārpus Rīgas: prezidents, pārlaidis skatu preses pārstāvjiem, vaicā: „Un kur ir ‘Brīvā Zeme’?” Jaunais žurnālists, stalti izslējies, atbild – „Šeit, prezidenta kungs, Juris Zīverts, ‘Brīvā Zeme’.”

 

Reportāža pēc 70 gadiem

1940. gada 17. jūnija notikumus stacijas laukumā abi draugi vēro pa Rīgas prefektūras logu, kas tobrīd ir pilsētas „centrālais saziņas komandpunkts”. Kad tie pēcpusdienā atgriežas Brīvās Zemes redakcijā, tur jau priekšā jaunie cenzori no padomju sūtniecības. Ko vairs laikrakstos rakstīt nevar, pēc 70 gadiem žurnālists Zīverts raiti izklāsta savas grāmatas 7. nodaļas otrajā apakšnodaļā. Atlaisti no žurnālistu darba, Jānis un Juris ciešāk pievēršas studijām – un slepenām satikšanās studentu virtuvē. Acenes un „plakanā pēda” Juri paglābj no iesaukšanas Sarkanarmijā, simpātiska meitene – no „stūra mājas” (čekas). Zīverts grāmatā turpina reportāžu par varas maiņu nākošā gada 1. jūlijā un sekojošo vācu okupāciju. Daudz no tā, protams, jau lasīts citur.

Šīs apceres kontekstā īpaši interesē abu jaunekļu atsāktā darbība presē un vēlāk kā kara ziņotājiem. 1. jūlijā Jānis un Juris jau agri no rīta apskrien Vecrīgu un ar ātrumā iegūto informāciju steidz uz vēl neseno darba vietu – Brīvās Zemes redakciju, kur priekšā jau sapulcējušies citi brīvvalsts laika žurnālisti. (Krievu okupācijas laikā tur saimniekoja Brīvais Zemnieks.) Nolemj nekavējoties atsākt darbību: „Nebija divu domu, ka jaunā laikraksta vārdam jābūt ‘Brīvā Zeme’.” Ap dienas vidu jau izplata pirmo Brīvās Zemes numuru (gan tikai viena lapa) – tomēr pēc brīža ierodas grupa vācu virsnieku ar trim latviešiem, pārņem vadību un nosaka, ka turpmāk laikraksts sauksies – Tēvija. Zīverts paskaidro, ka šis nosaukums bijis radīts jau Berlīnē – „lai aizstātu vāciešu politikai nevēlamo jēdzienu „brīvā zeme” (kas attiecās uz Latvijas brīvvalsti un brīvību)” (185).

 

Publicējamās un nepublicējamās

No trim latviešu pārraugiem, galvenais rīkotājs (drīz arī formāli Tēvijas atbildīgais redaktors) izrādās Pauls Kovaļevskis (rakstnieks Pāvils Klāns): „Kovaļevskis 1940. gadā bija paspējis pievienoties vācu repatriantiem un aizbraukt uz Vāciju. (..) Tur, tāpat kā daudzi citi latviešu repatrianti, iesaistījies vācu slepenajā dienestā. Nozvērējis neierobežotu paklausību Vācijas vadonim kā „speciālu uzdevumu vadītājs”, ar pirmajām vācu karaspēka vienībām atgriezies Rīgā, iekarotajā Latvijā” (184). Zīmīga Zīverta negatīvā attieksme pret Kovaļevski, un sevišķi šīs attieksmes pakāpeniskā izmaiņa un izlīdzināšanās nākošajos četros gados – līdzīgi viņa attieksmei pret Ulmani autoritārā režīma laikā. Autors to neslēpj. Vācu uzliktā un Kovaļevska iedzīvinātā cenzūra darbiniekos ātri ievieš sapratni par kategorijām „publicējama ziņa” un „nepublicējama ziņa” – grāmatā par tām pagarš izklāsts (193-203). Dažas vismaz neērtas vēl šodien.

 

Kurts Eggers?

1943. gadā kara šūpdēlis nosveras pret Lielvāciju un glābiņu meklēdams Hitlers nodibina Latviešu „brīvprātīgo” leģionu savas brīvprātīgās SS organizācijas pakļautībā. „Brīvprātības” – vismaz sākumā – ir par tik, ka iesauktais dažkārt var izvēlēties darba dienestu Vācijas kara rūpniecībā. Dažs jau laikus pamanās aizbraukt uz Vāciju studēt (217). Tēvijas žurnālistos valdījusi pārliecība, ka „būtībā Vācija karā jau bija pazaudējusi,” (216) un neviens karot negrib. Tēvijas jaunās paaudzes līdzstrādniekiem tas drīz kļūst aktuāli, tomēr atklājas vēl viena alternatīva – tos meklē SS pulks „Kurt Eggers”!

Par šo formējumu autobiogrāfiskos romānos jau rakstījuši tā veterāni rakstnieki Uldis Ģērmanis[7] un Dzintars Sodums.[8] Zīverts raksta kā rūdīts žurnālists – varbūt mazāk literāri, bet lietas noteikti kļūst skaidrākas. Izrādās, „Kurt Eggers” pulks (vāciski Standarte) bijis tāds pa visu Lielvāciju un tās kara frontēm izkaisīts SS organizācijai pakļauts reportieru, fotogrāfu, ilustratoru un kino un radio programmētāju tīkls ar galveno mītni Cēlendorfas (Zehlendorf) pilsētiņā Berlīnes tuvumā. Nosaukums godina karā kritušu (1943) nacistu dzejnieku un ideologu, un vienības uzdevums ir piegādāt „dzimtenei kara ziņas un citu informāciju tieši no frontes.” Tajā izveido arī īpašu nodaļu darbam ar latviešiem, un drīz pēc leģiona nodibināšanas tās vadītājs ierodas Tēvijas redakcijā, lai ieinteresētu jaunos iesaukšanas vecuma žurnālistus. Jānis bez kavēšanās izšķiras pievienoties: „Agrāk vai vēlāk un bez izņēmuma mūs visus paraus leģionā tā kā tā.” Pēc cenzūras Berlīnē, „Kurt Eggers” kara ziņotāju raksti parādās arī Tēvijā.

Juris toreiz atteicās – cerēja pirms neizbēgamās iesaukšanas vēl pabeigt studijas. Tomēr kļūdījās – 1944. gada vasarā dekāns paziņo, ka diplomdarbu kārtošana pārtraukta, iesaka „nogaidīt kara beigas.” Augustā viņu iesauc leģionā. Jānim Gulbim – dramatiski! – pēdējā brīdī izdodas aizraut draugu no leģiona uz kara ziņotāju rotu. To grāmatā apraksta Gulbis pats – vēstulē 90. gados no Rīgas (244-6). Nākamās sešas nedēļas Zīvertam paiet norīkojumos dažādos frontes iecirkņos Latvijas teritorijā, pēc katra atgriežoties Rīgā, lai uzrakstītu ziņojumu. Pirmais ieraksts dienasgrāmatā: 1944.15.IX.

Septembrim tuvojoties beigām, autora vecāki izšķiras doties bēgļu gaitās. Dienasgrāmatā lasām, ka Juris tiem palīdz sakravāties un nokļūt uz kuģa. Pats dodas (2.X) norīkojumā uz Tukumu pie latviešu leģiona lidotājiem. Ceļš atpakaļ uz Rīgu vairs neved, bet kopā ar lidotājiem uz Liepāju, un ar kuģi (12.X) uz Gotenhafenu (Gdiņu, Polijā). Par tālāko vislabāk lasīt atmiņu grāmatas 11. nodaļā un dienasgrāmatā pamīšus un paralēli.

Zīverta grāmatas dzīvais „kavalieriskais” stils ir tās forte. Pedantiskāka pieeja varbūt būtu novērsusi vienu otru faktu nesaskanību,[9] bet šie sīkumi nemazina darba vērtību. (Divām) pusēm savukārt ir pirmavotu nozīme, arī rūpīgs vēstures pētnieku pienesums dienasgrāmatu apkopošanā, intervijās un apcerēs. Abi izdevumi papildina vienu mūsu vēstures avotu apcirkni, kurš diemžēl daudz pilnāks vairs nekļūs. Nav tomēr šaubu, ka to vēl ilgi turpinās apstrādāt vēsturnieku, rakstnieku un dramaturgu paaudzes. Ko domāt netrūkst. –                                                 o

 

---

[1] Rīgā: Vesta LK, 2011, 469 lpp.

[2] Rīgā: Mansards, 2011, 424 lpp. Redaktori Uldis Neiburgs un Vita Zelče; dienasgrāmatu tekstus publicēšanai sagatavojuši Laura Ardava, Didzis Bērziņš un Gita Siliņa; Klintas Ločmeles noslēguma eseja.

[3] Neiburgs (46. lpp.) paskaidro, ka 1944. gada vasarā – Vācijai pakļautajiem spēkiem no Krievijas atkāpjoties – kad frontes līnija jau bija sasniegusi Latvijas robežu, no PSRS armijas abām latviešu divīzijām (43. gvardes divīzijas un 308. strēlnieku divīzijas) izveidoja 130. latviešu strēlnieku korpusu. (Tajā krievu procents bijis lielāks nekā latviešu.)

[4]Par šo kauju un tās atceri skat.: Indulis Kažociņš, Latviešu karavīri zem svešiem karogiem 1940-1945, Rīgā: LU žurnāla „Latvijas Vēsture” fonds, 1999, 122-3. lpp. „Šī bija pirmā kauja, kurā tika iesaistītas abas latviešu divīzijas [15. un 19.] viena mērķa sasniegšanai. (..) Kauja beidzās ar spožu uzvaru pār ievērojamā vairākumā esošo pretinieku. (..) Daudzi vecākie karavīri šajā kaujā saskatīja attaisnojumu saviem centieniem izveidot latviešu karaspēku. (..) Šī kauja varēja būt atdzimstošās Latvijas armijas sākums. Karavīri nespēja pieļaut domu, ka Latvija varētu savu neatkarību neatgūt. Tādēļ pēc daudziem gadiem – trimdā – latviešu leģiona veterāni izvēlējās šo kauju sākuma dienu – 16. martu – par latviešu leģiona piemiņas dienu, ...” (123)

[5] SS – nacistu partijas organizācija, kuras nosaukums atvasināts no Schutzstaffel = „sardze” (oriģināli 1925. gadā – Hitlera miesassardze).

[6] Atlaidis Saeimu, ministru prezidents Kārlis Ulmanis 1934. gadā arī slēdza visas politiskās partijas – ieskaitot savu partiju „Zemnieku savienību” – bet Brīvā Zeme turpināja darboties viņa piekritēju vadībā.

[7] Pakāpies tornī, Ņujorkā: Grāmatu Draugs, 1987.

[8] Blēžu romāns 1943-44, Rīgā: Atēna, 2002.

[9] Piemēram, ka krievi okupējuši Vācijas švābu apgabalu (90), vai ka Antona Benjāmiņa dēla Jāņa māte bijusi Emīlija Benjāmiņa (106). Arī maza datumu nesaskaņa starp dienasgrāmatu (337) un atmiņu grāmatu (363) – tajā autors kā aculiecinieks dramatiski apraksta cilvēku ķeršanu Rīgas ielās īsi pirms tās krišanas – un piespiedu sūtīšanu uz Vāciju – saistot to tieši ar 1944. 5. X. Jādomā, ka viņš to redzēja dažas dienas agrāk.