Kārlis Vērdiņš

SIEVIETES ĶERMEŅA KUSTĪBA BAIBAS BIČOLES DZEJĀ

 

Lai arī Baibas Bičoles četri dzejoļu krājumi trimdas lasītāju vidū nav paslīdējuši garām gluži bez ievērības un arī Latvijā iznākusi viņas dzejas izlase, viņas poētikas pētījumi ir tikai aizsākti. Šķiet, dziļākā un precīzākā analīze padevusies trimdas kritiķei Intai Ezergailei, kura pirms desmit gadiem rakstīja: Bičoles dzeja absolūti atsakās būt sentimentāla vai virspusīgi liriska. Un tā gaida no lasītāja tādu pašu bezkompromisa atvērtību un atdošanos, tādu pašu drosmi, kādu tajā ieguldījusi dzejniece.(..) Bičoles dzeja ir kustība, process, reizēm no gadalaika uz gadalaiku, reizēm no debesīm uz zemi, arī uz pazemi vai elli. Tā ir ekstrēma, tāda, kas uzdrīkstas, bieži pilna sirreālistiskiem brīžiem, ar kosmisku diapazonu, apokaliptiskiem notikumiem.[1]

Bičoles dzeja savu savdabību ieguva ASV trimdas pirmās desmitgades beigās, „Elles ķēķa” grupējuma ziedu laikos, kad pēc pirmajām viņas dzejas publikācijām Gunars Saliņš rakstīja: Baibas Bičoles nesenie publicējumi izraisījuši draudzīgu bravo no citiem viņas pagasta literātiem Ņūdžersijas Oranžos un Ņujorkas Elles ķēķī. (..) Šie meklētāji un atradēji beigās uzņem viņu par māsu Elles ķēķī.[2]

Lai arī būdama personiski un garīgi tuva šī grupējama vīrišķajam kodolam, Bičole tomēr izstrādā pati savu oriģinālu stilu. Mūsdienās redzams, ka viņas aktīvākais dzejošanas posms ir 60.-70. gadi, periods, kad Rietumos ir aktuālas otrā viļņa feminisma idejas. Lai arī pati Bičole nav tiekusies konceptualizēt savu rakstīšanas metodiku, viņas dzeja iemieso principus, kurus feminisma teorētiķes akcentēja savos darbos. Gan Padomju Latvijas, gan trimdas dzejas telpa bija visai ideoloģizēta – Padomju Latvijas dzejnieki meklēja iespēju iepīt tekstos dumpīgus politiskus zemtekstus, savukārt trimdā dzejnieks tika uzlūkots kā nozīmīgs sargājamās latviskās ideoloģijas pārstāvis. Šīs ideoloģijas klātbūtne nozīmēja paust skaidru nacionālo stāju un atgādināt par 30. gadu Ulmaņa laikā dominējošām vērtībām, kuras sievietes attēlojumu mākslā saista ar dzimtenes tēlu un mātes lomu, kuras galvenais uzdevums ir dzemdēt un audzināt jaunus pilsoņus arī trimdas „bārenības” apstākļos (šajā sakarā raksturīgi ir, piemēram, Veltas Tomas krājumu nosaukumi Latvieša sieva un Sērdienes spēks). Vīriešu dzejnieku rakstītie teksti tiecās iemiesot kādu viegli nolasāmu mītu, sižetu vai mākslas darba aprakstu, kurā būtisks bija lineārs vēstījums jeb, Helēnes Siksū vārdiem runājot, „klasifikācija, sistematizācija un hierarhija”. Bičole atsakās no šiem principiem, veidojot it kā haotisku, bezapziņā un pirmatnējos instinktos grimstošu apziņas attēlojumu, kurš cieši saistīts gan ar dabas un dabiskuma motīviem, gan arī atbalso modernās lielpilsētas iedzīvotāja sašķelto apziņu. Šo principu īstenošanā svarīga kļūst arī sintakse (bieži dzejolis ir kā viens garš teikums, kas parasti netiek organizēts ar pieturzīmju palīdzību; īpašu nozīmi iegūst domuzīmes, kas nereti ievada vai noslēdz tekstu), teksta grafiskais izkārtojums (īsas dažāda garuma rindas, kuras parasti sākas lappuses kreisajā augšējā malā un pamazām pārvietojas uz apakšējās malas labo pusi), kā arī koncentrētā izteiksme, kurā nav vietas saistītājvārdiem, paskaidrojumiem, regulāram metram un atskaņu sistēmai. Dzejoļi ir tikai lauskas, katra no tām ved tumsā, pazušanā, nāvē, un tikai to apvienojums vienā sējumā spēj radīt pasaules un personības veseluma apziņu.

Atšķirīga ir arī Bičoles krājumu kompozīcija: pretstatā, piemēram, Saliņa un Tauna krājumiem, kuros pilnskanīgās sākuma un beigu daļas savienotas ar klusinātu vidusdaļu, katrs Bičoles krājums it kā iemieso kāda dabas rita vai cilvēka dzīves posma sajūtu amplitūdu: no sākotnējā sastinguma un miera izšķiļas impulss, virzība, kas tiecas uz savu piepildījumu arvien intensīvākās kustībās, tad sasniedz galējo emocionālo punktu, kuru pārkāpt jau nozīmētu zaudēt savu patību un pakļauties iznīcībai, lai visbeidzot atslīgtu atpakaļ mierā, pussnaudā, kas, iespējams, ietver nākamā perioda nojautas.

Bičoles tēlainības pamatā ir „Elles ķēķa” princips, ka viss jau ir viens, mikrokosms un makrokosms atspoguļo viens otru, turklāt viņa šo principu noved līdz konsekvencei, pasaules norises vienādojot ar sievietes ķermeni, savukārt personības psihiskos procesus pārvēršot simboliskos dabas tēlos.

Skaidrojot teorētiķu Helēnes Siksū, Lūsas Irigarajas un Elizabetes Grosas uzskatus par sievietes ķermeniskuma izpausmēm, Sandra Meškova raksta: Labākajā gadījumā sieviete kļūst par mīmu, kas imitē patriarhālos priekšstatus, tai skaitā arī par sievišķo. Imitējot sievišķo, sieviete atrodas simboliskās varas spiediena zonā, imitējot sevi, viņa pakļaujas un atkārto varas diktātu. Pirmām kārtām tam pakļauts viņas ķermenis – ārējais izskats, ķermeņa apveidi un apmēri, orgāni, kam jāatbilst noteiktiem kultūras diktētiem parametriem, ķermeniskās funkcijas, starp kurām galvenā ir reproduktīvā, utt.[3]

Tā arī trimdas kritika Bičoles dzejas ķermeniskumu tiecās interpretēt saistībā ar reproduktīvo funkciju. Nora Valtere 1967. gada recenzijā par Bičoles debijas krājumu uzsvēra grāmatas liriskās varones „sievišķību”: Sieviete un zeme – abas ir audzelības alcējas, dzīvības nesējas un uzturētājas. Ne velti zeme vai visu tautu uztverē saistās ar sievišķības priekšstatu.[4]

Izraudamās no patriarhālo priekšstatu diktāta, Bičole arī sievietes patriotiski reproduktīvo funkciju aizstāj ar intīmo, radošo pārdzīvojumu, ko sievietei sniedz nokļūšana mātes lomā. Viņas otrais dzejoļu krājums sākas ar dzemdībām veltītu dzejoli, kurā sievietes dzemdētājas sajūtas izteiktas poētiskās metaforās (pēkšņi atkal zvans / jau krāču mēlēm / manī sitas, / augdams aug, / manu pretspēku, / manu no pirmlaikiem noslēpto balsi / lok –).[5]

Tomēr kritiķis Jānis Rudzītis savā recenzijā ieņem aizstāvja pozīciju, rēķinoties ar lasītāju iepriekš paredzamo sašutumu: Savā otrajā krājumā Baiba Bičole jau pirmajā dzejolī pārsteidz lasītājus ar drosmi pilnā balsī skandināt jaunu, savā ziņā riskantu motīvu. Taču dzemdības tik tieši neviens mūsu dzejnieks vēl nebija tēlojis. Bet tēlojuma tiešums ir ekstātisks, tās ir gaviles par jaunas dvēseles laišanu pasaulē, un nevienam nav iemesla pārmest dzejniecei, ka viņa šo intīmo aktu būtu padarījusi nepieļaujami publisku.[6]

Visumā atzinīgi vērtēdams Bičoles dzeju, Rudzītis tai pašā recenzijā retoriski vaicā: Vai tomēr vienā otrā gadījumā nederētu iztēles drošumu kaut cik savaldīt? Arī Latvijas lasītājiem šāda dzeja likusies neierasta: Anda Kubuliņa, rakstīdama par viņu reakciju uz Bičoles dzeju, atceras: …radinātiem lirikā meklēt un uztvert dvēseles vibrācijas, viņus šokēja neslēptā ķermenisko sajūtu klātesme.[7]

Bičoles iztēles drošums nav savaldīts arī jaunajā, pēdējo 20 gadu laikā tapušajā krājumā Citviet. Kaislīgie erotiskie dzejoļi gan atkāpušies viedas, daudz pieredzējušas balss diktētiem pagātnes un tagadnes ainu pierakstiem, kuros nākotne jau nolemta atkārtot pagātni. Viņas ir laivas / upē uz jūru, / viņas vēl nenojauš, / cik gražīgs ir okeāns, / kā debesis dusmās sarauc pieri, / un zibeņiem no augšas uz leju / sen iestaigāts ceļš – tā pieredzes balss saka, vērodama jaunās mūsdienu meitenes dzejolī „Victoria’s Secret”.

Kā rāda krājuma Ceļos otrais dzejolis ar Mariannas Mūras, Teodora Retkes un Karla Sendberga grāmatu nosaukumu virtenēm, Bičoles dzeja iedvesmojusies ne tikai no latviešu dzejas, bet arī amerikāņu modernisma. Šīs ietekmes gan lielākajā daļā viņas dzejas netiek akcentētas, visumā paliekot pie tēlainības, kas izriet no latviešu lirikas tradīcijas, gan vienmēr izmantojot to spilgtu, oriģinālu sakarību veidošanai. Raksturīgs piemērs ir Jāņu nakts motīvs, kas atrodams visās viņas grāmatās, arī jaunākajā krājumā vasaras saulgriežu mistērija kalpo par atskaites punktu ieilgušajos trimdas gados.

Pavadījusi dzejā jau vairāk nekā pusgadsimtu, Bičole nāk ar vēl vienu tēlainības un emocionalitātes uzbangojumu, kura kustību dabiskums un amplitūda vēlreiz apstiprina viņas savdabīgo, spilgto vietu latviešu modernajā dzejā.

 

 

 

 

Filoloģijas doktors Kārlis Vērdiņš ir vairāku dzejkrājumu, daudzu literatūrkritisku rakstu un grāmatas Latviešu dzejproza 20. gadsimtā, kas publicēta arī angļu valodā – The Social and Political Dimensions of the Latvian Prose Poem (Pisa: Pisa University Press, 2010) − autors. Raksts pirmpublicēts Baibas Bičoles jaunākajā dzejgrāmatā Citviet (Mansards, 2011). 

 

---

[1] Inta Ezergaile. „Lūkoties dziļāk: Par Baibas Bičoles dzeju”. No: Inta Ezergaile. Raksti. Rīga: Zinātne, 2011. 578. lpp.

[2] Gunars Saliņš. „Pie Baibas Bičoles un Ilmāra Rumpētera Ņujorkas pievārtē”. JG25(1960):20-21.

[3] Sandra Meškova. Subjekts un teksts. Daugavpils: Saule, 2009:43.

[4] Nora Valtere. „Sievišķības dzejniece”. No: Atspulgi. Itaka: Mežābele, 1992:10.

[5] Baiba Bičole. „Dzemdības”. No: Ceļos: Dzejoļi 1967-1969. Bruklina: Grāmatu Draugs, 1969:5.

[6] Jānis Rudzītis. „Pārbagātas iztēles krāšņa arabeska”. No: Raksti. Vesterosa: Ziemeļblāzma, 1977: 738.

[7] Anda Kubuliņa. „Sastādītājas priekšvārds”. No: Inta Ezergaile. Raksti:10.