Jaunā Gaita nr. 270. rudens 2012

 

 

 

Dāvids Zalāns

PAR VIENLĪDZĪBU

 

Kā jau portāla „Satori” lasītājiem zināms – pasaulē, sevišķi Austrumeiropā eksistē daudz un dažādu mītu, aizspriedumu un fantastiskas mitoloģijas pilnu uzskatu par tādu vienkāršu, skaistu un cēlu Lielās Franču revolūcijas laikā apbrīnotu konceptu kā vienlīdzība. Šī raksta mērķis ir šos mītus kliedēt.

Visupirms, lai nedaudz mazinātu mistikas pieskaņu cēlajam vienlīdzības jēdzienam, atcerēsimies, ka vienlīdzību pasaulē pieņemts zinātniski mērīt ar tādu lietu kā Džini koeficients[1], pēc kura rādītājs 0 nozīmē to, ka visi sabiedrības locekļi saņem vienādus ienākumus, bet 100 – pretēji. Piemēram, Zviedrijā Džini koeficients ir 23.0[2] un tā ir vienlīdzīgākā sabiedrība pasaulē, Latvijā tas bija 36.6 2008.gadā un aptuveni tāds pats – 35.2 – 2010. gadā[3], kas ir jaunākie pieejamie dati. Visnevienlīdzīgākā valsts pasaulē ir Namībija, tur Džini rādītājs ir 70.7[4].

Varētu teikt - labi, šis rādītājs ir tāds un tāds, bet, ko tas īsti nozīmē un kā ar citām pasaules valstīm, vai tās kļūst vienlīdzīgākas? Jā, daļa pasaules valstu ir kļuvušas nedaudz vienlīdzīgākas pēc ienākumu sadales (Latvijā pēdējās desmitgadēs – pretēji), tomēr, kā mums to uzskatāmi parādīja Occupy kustība[5], kas, iespējams, vēl nav tā pa īstam beigusies[6] – pasaulē kopumā notiek būtiska nevienlīdzības palielināšanās. Un tas ir ļoti, ļoti nevēlami. Kādēļ?

Pirmkārt, ir tīri cilvēciski labāk dzīvot vienlīdzīgā sabiedrībā. Pētījumi uzrāda tiešu saistību starp ienākumu vienlīdzību un sociālo iekļaušanu – jo sabiedrībā ir lielāka ienākumu vienlīdzība, jo lielāka ir savstarpējā/interpersonālā uzticēšanās[7], sociālā kapitāla[8] rādītāji ir augstāki un ir būtiski mazāks slepkavību skaits vidēji valstī. Protams, pēdējais rādītājs ir saistīts arī ar ieroču izplatību un tādēļ, piemēram, ASV pat pie vidējiem ekonomiskās vienlīdzības rādītājiem, slepkavību līmenis joprojām ir ļoti augsts[9]. Neskatoties uz to, ja mēs vēlamies dzīvot labvēlīgākā apkārtējā vidē, ir vērts padomāt par vienlīdzības veicināšanu.

Otrkārt, pēdējās desmitgadēs visā pasaulē ir būtiski pieaudzis darba ražīgums. Tas nozīmē, ka mēs šodien saražojam daudz vairāk preces un pakalpojumus nekā mūsu vecāki un vecvecāki jebkad spēja saražot. Vai mēs par to saņemam vairāk? Kā to uzskatāmi parāda 2008. gada Nobela prēmijas ekonomikā laureāts Pols Krugmans, kopš 1973. gada darba ražīgumam būtiski pieaugot, cilvēku algas īpaši nav palielinājušās[10]. Un tas ir ļoti, ļoti negatīvi vērtējams. Pret to iestājas jau pieminētā Occupy kustība – bagātākā 1% ienākumu ir pieauguši neproporcionālāk tieši pēdējo gadu laikā[11]. Izmantojot nevienlīdzības aizstāvju loģiku, cilvēkiem, kuri saražo vairāk salīdzinot ar citiem būtu jāsaņem lielāks atalgojums. Tomēr realitātē tā īsti nenotiek.

Treškārt, dažbrīd[12] tiek kļūdaini apgalvots, ka ienākumu vienlīdzība neveicina inovācijas. Izklausās patiesi nelāgi, tomēr tikai mazliet papētot plašāk, šis apgalvojums sāk šķist smieklīgs. Realitātē ir tieši otrādi, jebkura inovāciju statistika[13] parāda, ka inovācijas notiek tieši valstīs ar augstu Džini koeficientu. Pieņemot, ka nevienlīdzība motivē cilvēkus censties strādāt un izgudrot, varbūt katram, kurš iestājas par nevienlīdzības veicināšanu, derētu aizbraukt uz kādu Āfrikas valsti, piemēram, to pašu Namībiju un, ar nosacījumu, ka viņam izdotos atgriezties Latvijā dzīvam, pastāstīt pārējiem, kuras ir tās Namībijas un citu Āfrikas valstu radītās inovācijas, kuras mums šeit Eiropā tik ļoti pietrūkst mūsu pārāk vienlīdzīgās sabiedrības dēļ. Ja nav noskaņojuma nekur braukt, ir iespējams arī apmeklēt Eiropas Komisijas mājas lapu[14], kur uzskatāmi parādīts, ka inovāciju rašanās mūsdienās (vairs nav 19. gadsimts, lielo izgudrojumu laiks) ir tieši saistīta ar valsts IKP izlietojumu pētniecībai un attīstībai (R&D), arī augstākajai izglītībai un zinātnei nevis primāri kādu citu rādītāju.

Ceturtkārt – citi argumenti, uz ko norādīšu, bet plašāk neapskatīšu, bet tāpēc tie ir ne mazāk būtiski kā iepriekš apskatītie – nevienlīdzība neveicina ilgstošu un stabilu ekonomikas izaugsmi[15], indivīdu socioekonomiskais statuss būtiski ietekmē viņu veselības stāvokli[16] (tas ir īpaši svarīgi saistībā ar infekcijas slimībām, kur esot bagātam nav mazāks saslimšanas risks, kā arī tīri no ekonomikas viedokļa – sabiedrības locekļiem ir izdevīgāk saņemt lielākas pensijas un pabalstus nevis par šo naudu ārstēt cilvēkus) un sabiedrībai kopumā ir izdevīgāk, ja visi sabiedrības locekļiem tiek dota iespēja īstenot savu potenciālu, tādējādi nodrošinot sabiedrības attīstību un pilnveidošanos – lielākus kultūras un ekonomikas sasniegumus u.c.

Nobeigumā jāatzīst, ka pārsvarā esam runājuši par sabiedrības kopējiem labumiem. Bet būs taču cilvēki, kuri teiks, ka viņus tas neinteresē – viņi stāstīs par cilvēkiem ar īpašām spējām, kuri noteikti ir pelnījuši saņemt krietni lielākus ienākumus par pārējiem. Protams, cilvēki nav vienādi, katram no tiem ir dažādas spējas un personiskās īpašības, tomēr nevajadzētu šo uzstādījumu padarīt par absurdu. Pašreizējā ienākumu atšķirība, salīdzinot vislabāk apmaksātos darbus ar vismazāk ienākumus nesošajiem, nebalstās nekādos racionālos aprēķinos, tā vienkārši ir vēsturiski izveidojusies realitāte. Lai arī cik izcils būtu indivīds, viņa darbs objektīvi nevar būt tik vērts, lai par to maksātu vairākus desmitus miljonu gadā[17]. Krīzes iespaidā to ir sākuši saprast arī paši investori, kam pieder šie devīgie uzņēmumi[18]. Turklāt, kā jau to ir pamanījuši pat parasti, vienkārši britu The Guardian lasītāji, lai cilvēks tiktu ievēlēts veiksmīgas kompānijas valdē vai kļūtu par tās vadītāju un saņemtu šādu atalgojumu, viņam nav nepieciešami kādi īpaši nopelni vai spējas[19], kuras nepiemīt lielākajai daļai sabiedrības. Vēl vairāk, ik pa laikam pat Latvijā cilvēki pamanās saņemt milzīgas naudas summas par nekā nedarīšanu vai darīšanu ļoti sliktā kvalitātē – nesenais gadījums ar nacionālās aviokompānijas AirBaltic vadītāju Fliku, kurš saņēma vairāk kā 20 tūkstošus latu mēnesī par katru mēnesi, kad AirBaltic cieta vairāku miljonu latu zaudējumus[20] liek jautāt – par kādiem nopelniem tas viss? Vai gadījumā viduvējs operas solists (arodbiedrības biedrs), kurš šo kompāniju vadītu ar 500 latu algu mēnesī neradītu tai mazākus zaudējumus?

Varam secināt, ka, dzīvojot nevienlīdzīgā sabiedrībā un atbalstot nevienlīdzību, sabiedrība rada problēmas tikai pati sev. Rezumējot, atcerēsimies, ka eksistē tieša korelācija starp nevienlīdzību un vardarbību, nevienlīdzība nekādi nav ekonomiski pamatojama, tā neveicina inovācijas, pasliktina sabiedrības veselību, mazina cilvēku savstarpējo uzticēšanos. Jājautā, vai pēc visa šī uzskaitījuma aicinājums uz nevienlīdzības veicināšanu vairs ir nopietni uztverams.

 

Ľ satori

 

Dāvids Zalāns ir LR Finanšu ministrijas darbinieks, Eiropas Sociālā fonda plānošanas nodaļas vecākais referents.


 

 


Occupy protestētāji Ņujorkā (2012.01.V)

John Moore/Getty Images

 

[3] Turpat.

[4] Turpat.

[6] Šī gada aprīlī izdota Occupy rokasgrāmata <http://tinyurl.com/OWS-handbook>

[7] Wilkinson, Richard; Pickett, Kate (2009). The Spirit Level: Why More Equal Societies Almost Always Do Better. Allen Lane.

[8] Dažādi ekonomiskie un sociālie labumi, kas tiek iegūti indivīdiem un personu grupām mijiedarbojoties.

[13] Saskaņā ar The Economist, 25 inovatīvākās pasaules valstis 2008. gadā ir ar relatīvi augstiem vienlīdzības rādītājiem. Starp tām nav neviena valsts ar zemu, Āfrikas vai Dienvidamerikas valstu līmeņa Gini koeficientu. <http://graphics.eiu.com/PDF/Cisco_Innovation_Complete.pdf> Tas pats atspoguļojas citos pētījumos, ko ērtības labad nenorādīšu.

 

Jaunā Gaita