ANDRAS MANFELDES ATMIŅU TĒLOJUMS
Andra Manfelde. Zemnīcas bērni.
Autores izd., 2010. 94 lpp
Uz vāka fotogrāfijas redzami autores vecvecāki jaunībā – Anna un Kristaps ar saviem trim bērniem zemnīcas priekšā Omskā, Padomju Savienībā, 2 400 jūdzes no Latvijas. Visi tērpti nabadzīgās biezās drēbēs. Vecāku sejas apskaidrotas un gaišas, bērnu apbēdinātas un drūmas. Bērni: Irēna, Lidija, Malda. Omskā piedzimst Andris, Kārlis, Ilga. Grāmata veltīta šiem bērniem un viņu vecākiem. Šīs ģimenes trešajai paaudzei piederošā Manfelde (dz. 1973) apguvusi tēlnieces specialitāti Rīgas Dizaina un Mākslas vidusskolā, raksta dzeju, izdevusi grāmatas par atbrīvošanos no narkotisku vielu lietošanas.
Oficiālie ar Kristapa Manfelda roku rakstītie aizvešanas dokumenti krievu valodā man nav saprotami, bet no teksta izriet, ka deportēts 1949. gadā kā „kulaks”, „budzis” un „mantrausis”. Salīdzinot ar slavinātās somietes Sofi Oksanenas grāmatu Attīrīšanās par igauņu likteni padomju okupācijas laikā, Manfeldes savu radu likteņa tēlojums nav nekāds trilleris. Tas ir pārliecinošāks un dziļāks.
Par laiku izsūtījumā stāsta Irēna 67 gadu vecumā. Svešajā zemē ir barga ziema un karsta vasara. Aizvestos novieto pie vistām un teļa. Manfeldu ģimene sākumā dzīvo zemnīcā, kas ir no klūgām savīta, zemē ierakta būda dubļu un mālu krāsā. Zivis palīdz izdzīvot un bagātība ir veselu olu apēst vienam vienīgam cilvēkam. Meita Lidija liecina, ka septiņus gadus viņai gribējies ēst. Kā gaišs, kaut stingrs ģimenes tēvs tēlots Kristaps ar galdnieka rokām. Nozīmīga vieta autores tēlojumā ir fotogrāfijām, kuras viņš uzņēmis izsūtījuma vietās ar līdzpaņemto fotoaparātu. Omskā piedzimušais Andrītis Omskā turpat nomirst. Pēc zināma laika ģimenei iespēja no zemnīcas pārvākties uz baraku, kur ir logs un pat grīda. Tur mīt arī citi izsūtītie – latvieši, ukraiņi un krievi. Pēc atgriešanās Latvijā meita Malda daudz dzer un raud, kaut 60 gadi pagājuši kopš izvešanas. Laiks izsūtījumā, kaut arī ne pārāk garš, atstājis pēdas ne tikai izsūtīto, bet arī viņu tuvinieku dzīvēs Latvijā.
Tēlojumā dominē skarba poēzija. Te tik viegli nomirt, it sevišķi agros pavasaros. Kad viss apēsts... pigām līdzīgi kartupeļi... kad dzirdi par nāvēm gadiem ilgi, tu jau vienā brīdī vairs nedzirdi. Tu pats esi kā pārsprādzis trauks ar nodauzītu kaklu... dilonis sašķaida plaušas... Stepē vilki vienkārši sadīrā... lodes salaiž kaulos. Dvēselē iztek sarkanas upes... šķīstīšanas elle... tās jau tikai viņas rokas, kas atceras, pati paraudāt nevar... „Meitiņ nemirsti”. Meitiņa ir klausīga, vienā dienā viņa pieceļas (53). Lidija stāsta par sūtījumiem no Latvijas, par drēbēm un žāvētiem āboliem. Omskā aug tikai līki bērziņi un kukurūza. No Latvijas tiek atsūtīta eglīte ar zaļiem zariem. Pēdējā Sibīrijas gadā pašiem ir sava govs. Tēvs ir gādīgs un, ko vajag, to uzmeistaro. Pēc septiņiem gadiem visi atgriežas savās mājās Kalniešos, kur traktori rūsē, atseguši savas dzelzs iekšas. Process, kas noved pie Manfeldu ģimenes atgriešanās, nav sīkāk izgaismots. Taču tas ir dēvēts par uzvaru. Autore vēršas pie Kristapa: tu izcieti un atgriezies...... par mājām kļūst vienkārši Latvijas zeme (70). Vispirms atgriežas māsas Irēna un Lidija, autores māte – 1956. gadā, trīs gadus pēc Staļina nāves.
Rakstniece nevairās no rupjiem vārdiem un stāstiem par zināmu barjeru starp vietējiem krievu un aizvesto bērniem, taču tā neliekas nepārvarama. Gandrīz simtgadniece Irēna, viena no tēlojuma vēstītājām, neprasa, kas vainīgs. Tad bija krievi, tad vācieši, tad atkal krievi... Vai tagad labāki laiki? (82).
Pēc izsūtījuma saskatīt tikai pozitīvo nav viegli. Tā arī tēlojumā Latvija netiek slavināta kā zeme vai valsts, bet kā skaists dabas stūris, dziļas saknes un vēsturisks mantojums: Dieva nams nokāpis lejā uz zemes, saules atbruņots, rauj mūs uz augšu un nav vairs bail. (..) Un līdz šim es nezināju, ka man ir mantojums. Spēcīgāks par izcirstiem koksnes kubikiem, zemes hektāriem, drupu kvadrātmetriem... iegādāts par maizes un dzīvības cenu (77, 87). Cilvēku pārvietošana, apcietināšana, pazemošana, iznīcināšana joprojām pasaulē ir aktuāla. Manfeldes tuviniekiem ar lielu garīgu spēku izdodas pārvarēt deportāciju un naidīgās varas uzliktās grūtības. Gribu nobeigt savas refleksijas, cildinot Andras Manfeldes atmiņu tēlojumu un tā māksliniecisko izveidojumu ar Alberto Moravias vārdiem grāmatā La ciociara (Sieviete no Čočarias, 2001): Sāpes mūs bija izglābušas beidzamā mirklī, jo, pateicoties tām, mēs bijām izcietušas karu un nebijām ieslēgtas vienaldzības un ļaunuma zārkā, bijām sākušas iet pašas savu ceļu, kas varbūt bija nabadzīgs, tumšs un maldīgs, taču tomēr vienīgais mums ejamais dzīves ceļš.
Aina Siksna
Dr. med. Aina Siksna ir JG regulāra recenzente. Dzīvo Stokholmā, daudz uzturas Latvijā.
