GRĀMATA PAR INTU
Andrievs Ezergailis. Lapu agonija. Grāmata par Intu. No angļu val. tulk. Ilma Elsberga. Rīgā: Biedrība „Atvērtās krātuves”, 2012. 477 lpp.
Andrievs un Inta Ezergaile ap kāzu laiku 1957. gadā
Inta Ezergaile (1932-2005), vācu literatūras profesore (emeritēta 1999) Kornela (Cornell) Universitātē Itakā, Ņujorkas štatā, grāmatas Nostalgia and Beyond: Eleven Latvian Woman Writers (Nostalģija un viņpuse. Vienpadsmit latviešu rakstnieces) un daudzu apceru (arī latviešu valodā) autore, septiņus sava mūža pēdējos gadus bija arī JG dzejas redaktore. Taču neviens tad nezināja, ka savas dzīves pēdējos gados, izmisīgi cīnīdamās pret nāvējošo vēzi, Inta bija paguvusi sevi apliecināt kā dziļi nopietnu dzejnieci – angļu valodā. Viņas laulātais draugs Andrievs (JG redkolēģijas loceklis 1969-2003) liecina: Iespējams, pārmēru respektēdams Intas privāto telpu, tikai pēc viņas nāves atļāvos ieiet viņas „slepenajās istabās”. Atvēru dienasgrāmatas, kuras bija noslēptas visā mājā gluži kā dzērājam, kas zem matračiem nobāž alkohola pudeles, un atradu slēptuvi ar dzejoļiem, kurus viņa bija nobēdzinājusi kādā augšstāva skapī. Atklāju acīmredzamo – es zinu atbildi uz jautājumu, ko nekad nebiju uzdevis: Inta bija pacēlusi noslēpumainību (..) augstās mākslas līmenī.
Šo atradumu Ezergailis publiskoja četros sējumos (2005, 2006, 2008). Trešā sējuma pavadrakstā Astrīda Stahnke pauž savu pārsteigumu, izbrīnu un cieņu pret dzejnieces Intas Ezergailes atstāto mantojumu, to salīdzinot pat ar izcilās amerikāņu dzejnieces Emilijas Dikinsones – līdzīgi tikai pēc viņas nāves klajā laisto – dzejradi un arī ar vienaudzes Vizmas Belševicas otrpus Dzelzs aizkara radīto dvēseles likteņa liecību.
Lapu agonija, Ilmas Elsbergas latviskota (atdzejojumus veikusi Amanda Aizpuriete), nākusi klajā pat pirms tā jebkur piedāvāta Andrieva Ezergaiļa oriģinālrakstā angļu valodā. Tas varbūt tāpēc, ka grāmata visvairāk varētu interesēt latviešus, kuriem Intas dzīves stāsts ir arī savs stāsts. Taču vienlaikus tas ir neapšaubāmi universāls stāsts par pilnvērtīgas dzīves slēgto loku nevainība-pieredze-apskaidrība, kā arī dzīvesbiedra Andrieva mūžilgas, godīgas mīlestības apliecinājums. 11 nodaļās ar vēsturniecisku iejūtību un pamatīgumu apgaismota Intas idilliskā bērnība Rīgas nomalē, kara šausmas un bēgļu gaitu nedrošība, sevis apliecināšana par sievieti-intelektuāli – gan ar sekmēm, gan arī vilšanos, – un, mūža beigām tuvojoties, vēl grūtākais mēģinājums atgūt dvēseles mieru dzejā.
Latviešu lasītāju īpaši varētu interesēt 9. nodaļa „Latviskā esamība”. Kā jau daudzi no mums laiku pa laikam bārdā norūcam: Ak mēs, tie latvieši! – tā arī Inta cīnījās ar pārmetuma un vainas apziņu attieksmē pret savu tautu. Pat attieksmē ar Andrievu bijusi spriedze: Vai mans niknais antipatriotisms un antinacionālisms ir tikai un vienīgi A. (godīgās, dziļās) piesaistes Latvijai spoguļattēls? (..) Būtu vieglāk, ja es nebūtu latviete – tad varētu saglabāt neitrālu attieksmi. Tā vietā es kaislīgi ienīstu visu, kas saistās ar to, esmu aizdomu pilna par to, ko man nav izdevies apzināties un izprast. Tai pašā laikā rakstu apskatus latviešu presei savā ne-pārāk-labajā latviešu valodā un dažreiz angliski par latviešu rakstniekiem. Vai tas ir vienkārši tāpēc, ka neesmu pietiekami laba, visu šo gadu laikā neesmu nostiprinājusies kā pietiekami laba, lai rakstītu par vācu vai kādu citu literatūru? Atzinība, kāda nu tā ir, mazajā dīķītī, provincē? Vai arī tajā visā iejaukta kāda dziļāka pretruna? To es nezinu. Bet uzskatu, ka būtu labi, pirms nomirstu, nokļūt līdz šī eksplozīvā, emociju piepildītā kompleksa dzīlēm. Jā, tas patiešām pastāv, tā nav psiholoģiska vāvuļošana.
Andrievs izsakās: Vēlāk (..) Inta sāka apsvērt versiju, ka viņas iekšējā apspiestība ir daļa no daudz visaptverošākas, latviešiem raksturīgas apspiešanas. Ka viņa, tāpat kā latvieši vispār, daudzas lietas paturējusi sevī un nav izrunājusi. Viņas piezīmes un dienasgrāmatas caurvij daudzas un dažādas pārdomas par konfrontāciju ar saviem iekšējiem dēmoniem un par grūtībām, to darot.
Inta neloloja nekādas ilūzijas par Latvijas politikāņu vieglprātīgo ieslīgšanu amerikāniskā kapitālisma kārdinājumos un ienīda ASV republikāņus: Es spļauju (!) uz Buša attēlu TV ekrānā... Viņai nācās dzirdēt pārmetumus no savas meitas Annas, ka tāda uzvedība liecinot par antiamerikānismu... Bet kā gan lai es spēju pieņemt to visu, kas darīts it kā manis kā amerikānietes vārdā?!
Jau 27 gadu vecumā Inta Ezergaile izteikusi vēlēšanos uzrakstīt autobiogrāfiju, un esot sākusi to darīt, bet agrīnais manuskripts pazudis. Andrievs: Tagad, pēc Intas nāves, esmu uzņēmies pienākumu radīt savas sievas dzīvi no viņas dzejoļiem, dienasgrāmatām, albumiem un manām atmiņām – kā sabombardētu Vācijas pilsētu, gandrīz izdzēstu no mūsu prāta, taču dažviet ar joprojām saglabātām dzīvības zīmēm, sagrautu dzīvojamo istabu, bet neskartu virtuvi ar tējkannu uz plīts un brokastu olu trauciņā.
Neilgi pirms nāves Inta sacīja:
– Esmu centusies uzrakstīt autobiogrāfiju, bet tā arī neesmu to spējusi.
– Bet tā jau ir tavos dzejoļos!
– Tas gan...
Ar grāmatu Lapu agonija var iepazīties un to pasūtīt tīmekļa vietnē <http://www.ezergailis.com/>. Šeit skatāma arī Intas un Andrieva Ezergaiļa dzīves hronoloģiskā grafika (timeline), fotogrāfijas un dzejnieces dienasgrāmatu lapu un dzejoļu rokraksta faksimili.
Juris Žagariņš
Juris Žagariņš ir JG redaktora vietnieks, žurnāla maketētājs, iepriekšējo numuru digitālā arhīva izveidotājs.
