PIEPILSĒTNIEKU SADZĪVES DIENAS UN NEDIENAS

Vilnis Baumanis. Pārbaudījums.
Rīgā: Venta, 2011. 288 lpp.

 

Autora pirmdzimtajam romānam Karš kalnā (2003) seko Pārbaudījums par vairākām ģimenēm visai latviskā pansijā Ņujorkas piepilsētā Blūmingtonā. Notikumu un sadzīves stāstītājs, dažviet arī pierakstītājs, ir Aldis, ap kuru pulcējas lielākā daļa iemītnieku, lielākoties Jaunajā pasaulē vēl nedroši bēgļi no Latvijas. Itin priecīgi viņi pieņem Alda piedāvātos ieteikumus. Apkārtnē sagadījušies arī citi Jaunās pasaules pabērni, katrs ar savām iezīmēm un interesēm, arī ar izteiktām etniskām īpatnībām.

Aldis izceļas ar savām interesēm un arī zināšanām par franču literatūru un klasisko kultūru. Palaikam teksts piebārstīts ar skolas solā apgūtiem grieķu un romiešu mitoloģijas tēliem. Pārējo neseno ieceļotāju vidū Aldis ir izcilākais, katrā ziņā dabīgais, lai arī neizvēlētais, vadonis. Viņam blakus priekšplānā izvirzās pievilcīgā Daira. Romānam iesākoties, pansijas iemītnieki nolemj uzvest Brigaderes pasaku lugu Princese Gundega un karalis Brusu­bārda. Galvenās lomas režisore piešķīrusi Aldim un Dairai, kuru skatuviskā identitāte dažbrīd saplūst ar viņu pašu piedzīvojumiem, it kā imitē viņu dzīves realitāti, kas ir par cēloni viņu apmulsumam. Šāds triks jau ir labi pazīstams gan Šekspīra skatuviskajos darbos, gan arī mūsdienās – kad teatrālais un intīmais, dzīvē pārdzīvotais kļūst neatdalāmi, reizēm viens otru it kā apspiežot, piemēram, Pirandello lugās. Arī reālā bēgļu dzīve aizņemas no Brigaderes lugas, kur kontrastējošie tēli – tādi kā Brusubārda, karalis un nabags – apmulst, it kā meklēdami savu patieso identitāti.

Kaut arī Vilnis Baumanis nemēģina mulsināt skatītāju vai lasītāju à la Pirandello ar realitāšu skatuvisko un personisko atšķiršanu, beigās viņš tomēr atgādina, ka neesot taču nepieciešams samazināt skatuvisko, lai izglābtu loģisko. Lugai beidzoties, Daira nomet savu skatuvisko identitāti, paziņodama, ka uzvedums prasās pēc laimīgām beigām, kas tikšot panākts ar Alda un Dairas kāzām. Kā visos labākajos skatuviskos uzvedumos laimīgas beigas ir nepieciešamas, paskaidro autors. To prasa arī cilvēka nepieciešamība dzīvot apliecinoši. Atstājot uzveduma zāli, nākošais laulātais pāris redz, ka debesīs zvīļo zvaigžņu pulki – zīme no Tā, kas visu redz (288. lpp.).

Citētais teikums tikai apliecina, ka autors neieliek savus tēlus pasaulē, kas padota gadījumu aleatoriskajai secībai. Laiku pa laikam autors atgādina, ka ir kāda acs, kas seko cilvēku gaitām un vada tās mērķtiecīgi. Pasaule var būt neizprotama tikai neticīgajam. Ticīgie saprot, ka ja arī ne viss vienmēr norit kā iecerēts, cilvēka dzīvei nav jābūt absurdai. Šādi temati ir vienmēr pievilkuši dzīves jēgas meklētāju, cilvēka eksistences sūtības atklājēju un izpratēju uzmanību. Šaubu nav, tā tas turpināsies arī nākotnē. Taču blakus šiem ontoloģiskajiem jautājumiem Baumaņa romāns pievēršas arī mūsdienu hic et nunc notikumiem, piemēram, bijušās Padomju Savienības agresīvā iejaukšanās impērijai nepiederošās teritorijās. Nav lieki pievērst skatu atpakaļ uz laiku. Autors to īsteno savā saistošajā stāstījumā. Blakus sadzīves ritmu aprakstiem lasītājs gūst intriģējošu skatu uz lielpilsētu no lielās Brīvības statujas iekšpuses, kur latviešu bēgļi, nepaskatīdamies pulkstenī, paliek ieslēgti, kad tūristu laiks jau beidzies un visas durvis uz ārpasauli noslēgtas. Taču viņiem nedraud Radamesa un Aīdas liktenis tikt dzīviem iemūrētiem templī, kas kļūst par mīlētāju kapu. Baumaņa tūristi tiek laukā ar veselu ādu un laipnie sargi pat atlaiž soda naudu par noteikumu pārkāpšanu. Viss beidzas ar pasaku cienīgām beigām. Un kāpēc nē?

 

Juris Silenieks

 

Mūsu redakcijas loceklis Dr. Juris Silenieks ir emeritēts universitātes (Carnegie-Mellon U.) profesors.