LU socioloģes Dagmāras Beitneres saruna ar rakstnieku Otto Ozolu
Jaunā Gaita nr. 271. ziema 2012
PAR SPILGTU, NEPARASTU TAUTU
LU socioloģes Dagmāras Beitneres saruna ar rakstnieku Otto Ozolu
Dagmāra Beitnere: Tava grāmata Latvieši ir visur (2010) ir kļuvusi par lasītāko latviešu grāmatu bibliotēkās, pēc tās izveidojusies lasītāju rinda. Arī mani grāmata patīkami pārsteidza un iepriecināja, jo kaut ko tādu sen biju gaidījusi. Grāmata ir savā ziņā socioloģisks trilleris par mums – latviešiem. Pastāsti, kā nokļuvi pie šīs idejas izstāstīt savu redzējumu?
Otto Ozols: Pie idejas nonācu ļoti latviskā veidā – ar aizrautību, atvērtību neparastām idejām, spītību un neatlaidību. Rakstot grāmatu pārliecinājos, ka tas nav nekas pārsteidzošs latviešiem. Vēsture liecina, ka mums šīs īpašības ir ļoti raksturīgas. Pārsteidzošs ir kas cits – dažādu izcilnieku – mūziķu, zinātnieku, karavīru, politiķu un visdažādāko dēkaiņu skaits ir proporcionāli neparasti augsts skaitliski tik nelielai tautai. Vecāku un vecvecāku bērnībā stāstītais lika par to brīnīties un sajūsmināties. Pieaugot pamazām sāku visas šīs leģendas pārbaudīt. Atklājās, ka viņiem bija taisnība un jauni pierādījumi nāca viens pēc otra. Protams, faktus pārbaudīju ļoti rūpīgi un ar veselīgu skepsi. Vācot materiālus grāmatai faktiski izmantoju tikai ārzemju vēsturnieku avotus, lai izvairītos no subjektivitātes. Otra lieta, ko visu laiku paturēju prātā, bija salīdzinošais faktors. Zināju, ka viens no kritiķu galvenajiem pārmetumiem būs – pārspīlētais „latviskuma” fokuss. Proti, izceļot Latvijas iedzīvotāju sasniegumus, būšu ignorējis faktu, ka līdzīgs izcilnieku skaits varētu būtu jebkurā puslīdz salīdzināmā valstī, tautā. Simboliski – šo ideju netīšām deva kāds soms. Pirms apmēram 10 gadiem viņš man pēc kārtējās reizes, kad Latvijas vārds bija izskanējis pa visu pasauli, mazliet zobgalīgi aizrādīja – Jūs, latvieši gan vienmēr kaut kur iekuļaties. Atbildot, retoriski pārjautāju – un Jūs somi paši, arī Jums gadās izdarīt kaut ko tādu, ka skan pa visu pasauli. Vecais soms, labs vēstures zinātājs, atteica – jā, mums gadās, bet ne tik bieži kā Jums, latviešiem. Aizdomājos par to. Rūpīgāk pētot svarīgākos 20. gs. notikumus, secināju, ka latvieši ir bijuši klāt un aktīvi piedalījušies gandrīz ikkatrā. Sākot jau ar anarhistu teroru Londonā gadsimta pašā sākumā, kad zem latviešu lodēm nonāca pats Vinstons Čērčils, boļševiku apvērsumu Sanktpēterburgā, pasaules niknāko spiegu organizāciju KGB un GRU, Sarkanarmijas izveidošanu, Pilsoņu karu Spānijā, II Pasaules kara sākumu un beigas, kur latvieši bija Kremlī un no otras puses līdz pat pēdējām stundām Berlīnes reihskancelejā, atombumbas noslēpuma nozagšanu. Pat Ķīnā Mao Dzeduns par saviem panākumiem lielā mērā var pateikties diviem latviešiem. Un tie ir tikai daži no neskaitāmiem piemēriem. Ne lietuvieši, ne igauņi vai somi nekur nebija tik ļoti iesaistījušies. Ar grāmatu nevēlējos pateikt, ka mēs kaut kādā ziņā esam labāki par viņiem vai citām tautām. Drīzāk saprast šo fenomenu.
Ļoti būtisks iemesls bija arī vēlme apgāzt muļķīgo klišeju, ka latvieši ir pelēka kalpu tautiņa, kas nejaušības pēc izkritusi no vēstures ratiem un pārpratuma pēc tikusi pie savas valsts. Zinoši cilvēki apliecinās, ka tās ir muļķības. Tomēr vēlējos apkopot spilgtākos vēstures faktus, lai pierādītu, ka mēs esam viena patiešām spilgta un neparasta tauta. To nevar panākt tikai ar pašslavinošiem lozungiem, tādēļ centos to pierādīt ar pārliecinošiem faktiem. Tādu atradās pārsteidzoši daudz. Vēl ļoti svarīgi bija panākt, lai grāmatu izlasa pēc iespējas vairāk cilvēku Latvijā un ārpus tās. Ja tas būtu vienkārši akadēmisks pētījums, tad plašāku lasītāju loku nebūtu iespējams sasniegt. Tādēļ apzināti izvēlējos dēku romāna formātu. Mazliet huligānisku, mazliet nekaunīgu un provocējošu. Latvijā savu mērķi esmu sasniedzis – 2011. gadā tā kļuva par visvairāk pirkto grāmatu Latvijā un arī bibliotēkās tai bija viens no vislielākajiem lasījumu skaitiem. Lai kritiķi un lasītāji spriež, kā tas izdevies, bet pašu galveno esmu sasniedzis – rosinājis diskutēt par Latvijas neparasto vēsturi visplašākajam lasītāju lokam, dalījies ar zināšanām. Pats galvenais – apliecinājis jauniešiem, ka mūsu vēsture ir patiešām pārsteidzoša un vērienīga. Otrs mērķis bija radīt aizraujošu stāstu arī lasītājiem visā pasaulē – par Latviju un latviešiem. Arī viņus ceru ieinteresēt tieši ar dēku romāna formātu. Līdzīgi kā Holivuda par ASV vēsturi stāstīja ar Forestu Gampu, bet Parīze ar Dena Brauna dižpārdokli Da Vinči kods. Vienīgā aizķeršanās radās ar finansējuma piesaisti labam tulkojumam.
DB: Grāmatu cilvēki izlasa ar aizrautību divās dienās, raita un patīkama stāstījuma valoda, bet aiz kuras jaušams plašs vēstures materiāls. Kas ir Tavas grāmatas avoti, atsauces?
OO: Grāmatas avoti ir visdažādākie. Pārsvarā balstījos uz nopietnu vēsturnieku pētījumiem. Piemēram, uz Tonija Džada fundamentālo Postwar:
A History of Europe Since 1945, Alana Palmera The Baltic: A New History of the Region and its People, Roberta Sērvisa Lenin: A Biography, krievu specdienesta pētnieka Aleksandra Brasa Kas ir kas terora pasaulē, Jukas Rislaki Kur beidzas varavīksne, Donalda Reifīlda Stalin and His Hangmen, Kristīnes Volfartes un Ervīna Oberlendera sastādīto stāstu krājumu Katram bija sava Rīga, Brežņeva un Gorbačova apsardzes vadītāja Vladimira Medvedeva Cilvēks aiz muguras atmiņu grāmatu. Izpētīju diezgan daudz krievu un rietumu preses izdevumus. Gadījās uziet arī krievu izlūkdienesta stāstus par 30. gadu „lielo nelegāļu” laiku, kad Padomju Savienības izlūkdienesti faktiski ielika pamatus varenākajai izspiedzes sistēmai visā pasaulē. Tur milzīga loma bija tieši latviešiem un to viņi atzīst. Tādēļ nav nekas pārsteidzošs, ka Putinu pievērsties spiega karjerai iedvesmoja tieši latvieša Jāņa Bērziņa dzīvesstāsts. Esmu dzirdējis aizrādījumus, ka lielākā daļa materiālu ir savākti internetā. Jā, protams, ir taču 21. gs. Te gan jānorāda, ka lai kaut ko atrastu internetā ir jāzina ko un kur meklēt. Tomēr pamatā nopietnu informāciju joprojām jāmeklē grāmatās, arhīvos un presē. Internets lieti noder, ja vajag atrast papildus apstiprinājumu kādam faktam.DB: Tu apkopo plašu materiālu un pārvari šaurleņķa redzējumu, ko mums pētniecībā norāda ārzemju kolēģi, ka redzam kokus, bet nemākam saskatīt mežu. Kā ieguvi šo platleņķa redzējumu par nācijas pieredzi 20. gadsimtā?
OO: Atbilde ir pavisam vienkārša – mācījos un iedvesmojos no Krišjāņa Valdemāra un viņa līdzgaitniekiem.
DB: Grāmata mani pārsteidza ar socioloģisku pieeju, jo faktiski Tu esi ieguvis tādu kā otrā līmeņa novērojumu, jo iedod latviešiem neieraudzītu pašraksturojumu. Kā Tu nonāci pie šīs idejas?
OO: Tā bija viena no idejām – lauzt iesīkstējušās klišejas un vēsturiski neprecīzo pašraksturojumu. Lepnais, spītīgais latvietis, kurš gatavs iekarot pasauli un uzbūvēt savu valsti, bija palicis kaut kur 20. gs. pašā sākumā ar jaunlatviešiem un streļķiem. Vēlāk nāca Kārļa Ulmaņa ideoloģiski sagrozītais stāsts par ļauno krustnešu 700 gadus paverdzināto kalpu tautu, ko mazliet mainītā veidā pārtvēra komunistu režīms un turpināja mums potēt, ka esam tādas vergu un kalpu dvēseles, kurām, gandrīz vai gēnos ieprogrammēts maziskums, skaudība, iztapība, kuru kultūra ir lielo nāciju – vācu un krievu salīdzinoši nesen uzradies atvasinājums, bezmaz surogāts. Būtībā mums kā nācijai gandrīz gadsimtu tika potēti nepamatoti mazvērtības kompleksi. Tam, protams, pamatā bija politiskā konjunktūra. Ulmanim bija savi rēķini ar baltvāciešiem, komunistiem bija jāpierāda sava „kultūras nesēju” misija un arī veca konkurence ar vāciešiem. Un pats galvenais – izravēt no mūsu galvām domu, ka spējam būt neatkarīgi un brīvi, dzīvot bez „lielo brāļu” aizbildniecības. Līdz ar to pēc neatkarības atjaunošanas nereti krītam savādās galējībās – nemitīgi mēģinām pierādīt kaut kādu pārākumu pār krieviem un tai pašā laikā nereti ar pārspīlētu bijību, nekritiski izturamies pret rietumniekiem. Vienus uzlūkojam kā ienaidniekus, otrus kā draugus un labvēļus. Tāda emocionāla, pragmatiskai pasaulei galīgi nederīga attieksme. Protams, vēsture mums apliecina, ka ar Austrumu kaimiņu ir jābūt maksimāli piesardzīgiem. Tai pašā laikā jāatceras, ka Rietumos kā pašsaprotamu pieņem principu – politikā draugu nav, ir tikai intereses. Es mēģinu pierādīt un uzsvērt, ka mēs šajā kultūru, politisko lielvaru telpā esam vērtība paši par sevi – ar savu iespaidīgo un pamatīgo vēsturi, dziļu kultūrslāni un neparasti talantīgām, drosmīgām un liela vēriena personībām.
DB: Raitais trillera vēstījums ar latviešu pieredzi, bez ierastās ciešanu un apspiestības motīviem, man atgādināja kādu Andžeja Vajdas filmu „Saragosā atrasts rokraksts”, kurā ir vairāki vēstījuma slāņi un jauka ironija. Kā Tu izdomāji Tādu neparastu grāmatas uzbūvi?
OO: Kā jau iepriekš minēju, grāmatai ir vairāki mērķi. Vēl viens ļoti svarīgs mērķis bija laikmeta liecība. Tas nav tikai un vienīgi stāsts par latviešiem un Latviju. Tā ir arī eiropieša liecība par šo neparasto un aizraujošo laiku (1990-2010). Apmēram 20 gadu laikā ir noticis ārkārtīgi neparasts vēsturisks ceļojums. Eiropa ir neiedomājami mainījusies. Ne tikai Eiropa, bet arī pasaule. Faktiski notiek grandioza pāreja no tās sabiedrības, kura bija lēnām un pamazām attīstījusies pēdējos 3-4 gs., uz pilnīgi jaunu un nepieredzētu sabiedrību, ar citu domāšanu, savstarpējiem saziņas pamatiem un ātrumu – informācijas sabiedrību. Pārmaiņas pasaulē šajos 20 gados patiešām ir bijušas grandiozas. Faktiski biju tam liecinieks – pirmos 20 savas dzīves gadus nodzīvoju totalitārajā padomju sistēmā, nākošos 20 gadus – brīvajā pasaulē. Ieguvu unikālu iespēju salīdzināt, mēģināt saprast. Tādēļ grāmata ir arī ceļojums laikā no 1990. līdz 2010. gadam, rūpīgi fiksējot un daloties iespaidos par notikušo. Lielākā daļa lasītāju ir kopīgi piedzīvojuši šo laiku un tas sanāk tāds kā kopīgs ceļojums nesenajā pagātnē. Un tā ir arī liecība nākošajām paaudzēm. Jau šobrīd daļai jauno lasītāju daudz kas liekas absolūti nesaprotams. Mēģinu to izskaidrot. Tai pašā laikā atzīstos – jā, grāmatai ir vairāki slāņi. Tie ir tēmēti dažādām auditorijām, paaudzēm. Ir joki, kurus acumirklī sapratīs amerikāņi, bet krievi – nē. Un otrādi. Ir vietas, kuras labi atpazīs vācieši, bet latviešiem joki liksies „aiz matiem pievilkti”. Ir vārdu spēles vai domas, kas būs uztveramas tikai noteiktām paaudzēm. Tāpat jāatzīstas, ka faktiski jebkuram lielākam vai mazākam grāmatas varonim ir savs prototips.
DB: Tava grāmata ir Latvijas neatkarības pilngadības piemērs, un ir signāls, ka nācija ir pieaugusi un sapratusi „pedofilā kapitālisma” nekautrīgo dabu un ierodas atriebt par nekaunību. Aspazijas varoņu atriebējas gars te klātesošs. Vai tev raksta lasītāji un stāsta, kā grāmatu saprot?
OO: Interesanti, ka vēl 2009. gadā, kad iecerēju grāmatu, tad šķita gandrīz neiedomājami kritizēt rietumu kapitālu, tai skaitā zviedru bankas. Tagad šim vērtējumam, kritikai piekrīt gandrīz visi. Tai skaitā nopietni finansisti, biznesmeņi, politiķi. Ir dažādi viedokļi par kopējo konceptu, stilu, bet par grāmatas būtību un garu ir liela vienprātība. Man ir sajūta, ka lasītāji ir labi uztvēruši un sapratuši manas domas. Domāju, ka lielais pieprasījums ir laba liecība tam. Tai pašā laikā nedomāju, ka grāmata aicina uz atriebību, drīzāk uz tādu spītīgu pašcieņu. Centos rakstīt ar vieglu un pārsvarā gaiši ironisku skatu. Mums ir jāmācās dzīvot šai auksti loģiskajā pasaulē, jāmācās un jāspēj būt tikpat gudriem, stipriem un pragmatiskiem. Nav liela jēga nolaupīt no alkatīgajiem kapitālistiem „kādu miljardu”. Jāmācās investēt izglītībā, zināšanās, prasmēs, kā to savulaik sekmīgi iesāka hernhūtieši, padarot latviešus par vienu no izglītotākajām nācijām 19. gs. Eiropā, un pēc tam daudz augstākā līmenī paceļas Valdemārs ar biedriem. Tas mūs padarīja par tik ietekmīgu un stipru nāciju, kas ļāva sekmīgi uzbūvēt neatkarīgu valsti un pārdzīvot tādas katastrofas kā I un II karš, nacistu un komunistu postošās okupācijas.
DB: Tavas grāmatas vērtējumu pavada lepnums par literatūrzinātnieku Gunti Bereli, kurš būdams ļoti labs literatūras pazinējs, ieraudzīja grāmatas vēstījuma svarīgumu. Vai Tevi un Tavu grāmatu literātu vidē pieņem un saprot?
OO: Jā, Berelis izdevējam teica – es nezinu, kas tas ir, bet nedrukāt nevar. Interesanti, ka grāmatas reklāmā un PR kampaņā netika ieguldīts ne santīms. Atklāti sakot, līdzekļu trūkuma dēļ nebija pat grāmatas atvēršanas svētki. 2010.18.XI simboliski saņēmu grāmatas pirmo eksemplāru un viss. Neviens žurnālists iepriekš nepazina tādu Otto Ozolu. Bet attieksme bija ārkārtīgi labvēlīga un draudzīga. Tas ir viens no lielākajiem pārsteigumiem. Arī literātu vidē bija ārkārtīgi draudzīga un pretimnākoša attieksme. Kritika, pārsvarā, bija ļoti inteliģenta un konstruktīva. Atzinīgus vārdus saņēmu no rakstniekiem Laimas Muktupāvelas, Zigmunda Skujiņa, Arno Jundzes, arī latviešu izcelsmes amerikāņu vēsturnieka Pētera Kalniņa. Grāmatu labi novērtēja arī bijušais Ārpolitikas institūta vadītājs, vēsturnieks un Saeimas deputāts Atis Lejiņš u.d.c. Patiesībā esmu pateicību parāda neskaitāmiem lasītājiem visā pasaulē, sirsnīgiem un ārkārtīgi pretimnākošiem žurnālistiem, spalvas brāļiem un daudziem citiem sirsnīgiem cilvēkiem, kuri mani ļoti atbalstīja. Patīkami pārsteigts biju, ka liela atsaucība bija arī no jauniešiem. Šobrīd ļoti ceru, ka izdosies tikt pie tulkojuma angļu valodā, jo apzinos cik svarīga grāmata varētu būt latviešiem un viņu tuviniekiem visā pasaulē, kuri dažādu iemeslu dēļ šobrīd lasa labāk angliski nekā latviski. Arī viņu tuviniekiem, draugiem tā varētu būt interesanta un saistoša lasāmviela. Kā vēl viens tilts, lai labāk izprastu Latviju un tās vēsturi. Šobrīd ir publicētas apmēram 100 politiskās esejas, viedokļraksti vienam no lielākajiem Latvijas internetziņu portāliem TVNET. Faktiski otra grāmata. Tagad jāsaņemas jaunam dēku romānam. Kas drīzāk atkal būs vēsturiski-politisks pārdomu stāsts. Un jāturpina lauzt ceļu pie angļu un citās valodās lasošajiem lasītājiem. Jo – latviešiem ir jābūt visur.
Rimands Ceplis
BRĪNUMPASAKA PAR PANLATVISKUMU
Debija latviešu literatūrā, kura izraisījusi rezonansi. Laiku bijusi pirktāko grāmatu topa virsotnē. Tas gan liecina vairāk par labu mārketingu, kas šoreiz iestāstījis, ka bez nacionālpatriotiskās dzirksts vairs neiztiksim. Nav jau peļami, mērķis skaists, lai arī bezgaumīgi spekulatīvs – ieklāstīt, ka latvieši ir izredzētā tauta – ebrejiem rada iekš sava spējīguma. Otrs skaļākais 2010. gada – Viļa Lācīša – iznāciens gan nesolīja medus kalnus, tomēr abas grāmatas liecina, kādas ir mūsdienu lasītāju pieprasītas tēmas.
Latvieši ir visur (Rīgā: Atēna, 2010. 351 lpp.) autors Otto Ozols uzdodas par romāna tēlu, sevi pozicionējot par emigrantu, kuram izdodas izbēgt no PSRS un iegūt bēgļa statusu Dānijā, neilgi pirms Latvijas neatkarības atgūšanas. Netīši Berlīnē (jau pēc mūra nojaukšanas) sastaptais Rihards drīz kļūst par tālāko viņa dzīves noteicēju, vismaz šķietami. Autors top par starptautiskas aģentūras darboni – izsūtāmo, kas nogādā nozīmīgus dokumentus un iespaidīgas naudas summas no valsts uz valsti. Sižets gan ir tikai mugurkauls, kurš apmiesots ar gariem tēlu monologiem, kuri sazīdušies, protams, autora gadiem vākto informāciju par latviešiem. Vai gandrīz latviešiem, jo lielākā daļa no piesauktajiem izcilniekiem tomēr ir Latvijas ebreji. Tekstam piesaista monologi, sižets ir gana triviāls, nepieciešams, lai publicistisko tekstu strukturētu, padarītu par nedaudz loģisku. Līdz ar to dēku romāniem raksturīgā ekvilibristika nedominē, tikai ved to uz idillisko iznākumu – aģentūra tiks no Vācijas pārcelta uz Latviju. Ir daudz detaļu, bet maz pārsteigumu.
Atvēziens arī bezkaunīgi pamatīgs – sliktākajā gadījumā uzskaitīti fakti, labākajā safantazēta grāmatas centrālā tēla blakus stāvēšana Kisindžeram, Putinam, kuri arī brīnās par latviešu esamību visur. Tātad mārketings darbojas (iespējams, tas ir tikai fantāzijas literatūras un brīnumpasaku nebeidzamais vilinājums), tikai tad gribētos, lai prece būtu tā vērta. Tomēr, sākot no debilā vāka, tad neskaitāmajām drukas un stila kļūdām turpinot un ar nacionālpatriotisko toni, kas robežojas ar muļķīgu salkanību, beidzot gan jāatzīst, ka grāmata nevis spēcina latvieti, bet dzen kompleksos (te latvietis tradicionālo slikto, te ļauno pusē). Labākajā gadījumā grāmata atgādina, ka Sprīdītis tomēr ir un bija kruts leibors – pagorījās pa pasauli un atgriezās spēcināties pie savām saknēm. Idejiski grāmata turpina nacionālā mīta savdabīgu rekonstrukciju (mūsdienās izcilākais piemērs ir Jāņa Lejiņa triloģija), un žanriski pavelk pat līdz solītajam trillerim, taču stilistiski gan ne. Dēku un mīlas būšanas arī ir tikai kā piedeva. Grāmata vairāk ir subjektīvs skatījums uz 20. gs. un mūsdienām, kas, pēc nežēlīgas rediģēšanas, varētu tapt par alternatīvu ieteicamo literatūru – ekonomiskās atmodas naiva pravietojuma caurstrāvotu vārsmojumu publicistiski garlaicīgu monologu veidolā. Tik spekulatīvu, lai raisītu rezonansi tieši tagad, ekonomiskās krīzes apstākļos.
Nevar noliegt autora iespaidīgo spēju manipulēt ar zināmām un nezināmām niansēm, kas tik lieliski piesaista sazvērestību teoriju cienītājus. Tomēr īsti nav skaidrs, kas ir grāmatas mērķauditorija. Zināms taču, ka tas, kas der visiem, neder nevienam. Grābts ir pamatīgi: nacionalitāte, terorisms, ekonomika, vēsture, politika, sabiedrība, kultūra – temati, par kuriem vidējais latvietis zina visu, tāpēc arī skaitās spriestspējīgs. Tikai tā būs saruna par sarunām. Princips tikpat amorāls, kā neskaitāmajās interneta vietnēs, kur it kā sarunājas cilvēki. Bet par ko tad? Par to, kā viņi mēģina sarunāties. Tāpēc grāmata varētu būt interesanta tai pašai tantei no Bauskas, kura ar latviešu literatūru ir tikpat tuva, cik Fukušimas AES. Katram niecīgajam faktam ir ietilpība, bet, līmējot tos un pārlīmējot, tie iegūst dīvainu nokrāsu. It kā nopietni, it kā ironiski. Un blakus vēl nodevīgā disonanse, kas veidojas starp tekstu un to, ko autors paudis publiski intervijās un uzstāšanās reizēs. Grāmata spēj likt domāt, taču tas, ko autors pats gvelž, liek saprast, ka, grāmatu izlasot, ikviens mierīgi varēs nokārtot eksāmenus politoloģijas un ekonomikas kursos kādā no Ziemeļpola daudzajām augstskolām. Manuprāt, nozīme ir specializācijai, piemēram: ja gribas ko biedējošu par ekonomisko krīzi Latvijā, tad skati Ventspils Augstskolas Ekonomikas un pārvaldības fakultātes lektora Dmitrija Smirnova blogu.[1] Ja kārojas ģeniālu recenziju par šo grāmatu, tad: Grāmatas saturs pilnībā atbilst trillera definīcijai: „Filma vai grāmata, kuras sižetam piemīt aizvien pieaugošs sasprindzinājums”. Tieši tādēļ šī grāmata patiks jauniem un pat ļoti jauniem cilvēkiem. Vecāka gadu gājuma, lietišķiem un arī darījuma cilvēkiem – interesantā veidā apgūstams izziņu avots. Tiem, kas, tāpat kā es, nav bijuši aprakstītajās tālajās zemēs, būs saistošā veidā ieraugāma svešā pasaule, turklāt darbības spriedze nezūd ne brīdi un ar katru nākošo vēstījumu pieaug. Lasot par piedzīvoto bijušajā PSRS teritorijā, visu laiku jūtams pozitīvo emociju pārsvars. Es, kas lielo pusi dzīves esmu pavadījusi PSRS sastāvā, varu apliecināt, ka rakstītais atbilst patiesībai. (..) Grāmata uzrakstīta ļoti labā valodā, kuru varētu pielīdzināt pat mūsu izteiksmes un stila lielmeistara Zigmunda Skujiņa valodai. Beigās grāmatas autors atgriezies pie māju sajūtas un grāmatai pa vidu arī izcēlis viedus vārdus no tautas bagātību pūra, ko daudzi cilvēki šobrīd Latvijā atkārto kā mantru: ‘Būs jau labi’.[2]
Tomēr, kāds tad ir pravietiskais atlikums? Iespējams, ka ...
1) Pirmo reizi publicēts tik publicistisks teksts, kurā apzināti interpretācija dominē pār stāsta stāstīšanu. Tomēr tā nav publicistika.
2) Veiksmīga izraušanās no latviskās domāšanas par savu kūti un operēšana ar dažāda kalibra stereotipiem.
3) Bravūrīgs pravietojums par latviešiem visur, kas gan ir skaļāks par to, ko tekstā iespējams izlasīt.
4) Spekulatīvs teksts, kas meklē politiski augsta ranga notikumus un netikumus, kuriem klātstāvējuši latvieši – pārsvarā Latvijas ebreji.
5) Stratēģiski veiksmīga koķetērija ar daudziem ne/nopietniem 20./21. gs. mijai raksturīgiem (un ne tikai) jēdzieniem: dēka, autobiogrāfija, vēsture, politika, terorisms, internets utt. Parādīts dzīves paātrinājums, kāds bija raksturīgs arī 19./20. gs. mijas dzīvei.
6) Tiek satricināta tradicionālā izpratne par literatūras poētiskumu. Lai arī autors intervijās koķetē, ka raksta, kā varētu sarunāties virtuvē, tā tomēr ir spekulācija.
7) Alternatīva mūslaiku pasaules vēstures, globalizācijas analīze. Par 21. gs. domāšanu, kuru ietekmē internets. Grāmatā gan ne vēsts no mūslaiku sadrumstalotās spriestspējas, jo tekstā dominē interpretācija. Nelieli šīs domāšanas paraugi parādās Amerikas situācijā, kur tiek uzskaitīti ar Latvijas vārdu saistīti ģēniji, kurus autors nav spējis iesaistīt globālos notikumos, vien minējis. Līdz ar to redzams, ka autoram tuva ekonomika, vēsture un politika. Mazāk kultūra, sports.
Varēja vēl rakstīt par lēto ķīniešu darbaspēku, kurš strādā tikai vēderam, par lielo Eiropas korporāciju iznīcināto ražošanu Latvijā, un aina būtu vēl pilnīgāka, lai kārtotu jau iepriekš minētos eksāmenus. Vai arī vēl anarhistiskāk – jāslēdz ciet robeža un jāražo tikai sev.
Autors desmit gadus vācis kopā tekstu, kura noslēgums tomēr ir tik pat tups, kā savulaik Muktupāvelas vārsmojumā par latviešiem visur – arī Īrijā. Ne informatīvi, bet idejiski nacionālās, šoreiz arī ekonomikas atmodas zvani + literāra naivitāte. Ieva Kolmane reiz precīzi rakstīja: Jebkuram no mums ir būtiski ik pa brīdim pārliecināties, ka pasaulē viss notiek apmēram tāpat, kā noticis līdz šim, ka jautājumam seko atbilde, ka stāstiem ir sākums un gals, ka vārdi mēdz rīmēties, ka joprojām eksistē tik vienkāršas, vispārcilvēciski intriģējošas un nepretenciozas lietas kā pārbaudījumi, noslēpumi, pārdzīvojumi, liktenis un liktenīgas nejaušības, brīnumi, joki vai pēcnāves dzīve.[3] Kolmanes izrādītā struktūra funkcionē adekvāti lasītāja pieprasījumam, kaut arī, mainoties sociālajai realitātei, mainās arī problemātika, stilistika un vēstījums. Proti, šī grāmata spēj būt kā laika, telpas sakralizētāja un glabātāja, un daļa lasītāju joprojām dabiski un atsaucīgi reaģē uz brīnumpasaku sižetos bāzētiem diskursiem.
Ja spēj izlasīt – pacenties. Galvenais – ar vēsu prātu. Tādu, kādu mēdz lasīt brīnumpasakas.
