NEATVADĪSIMIES...

Otto Ozols. Speciāli tvnet.lv, 2012.26.IX

 

Rūgts ir ne tikai analgīns, bet arī dzīve, ziniet, nevajag, zaķi, nesteigsimies, neatvadīsimies... pasaulē tomēr ir kretīnu daudz, citi nāk vietā, ar mašīnām brauc... un, atspulgojot debesis, peld karpa prom no zemes šīs, vīrs jautā, ģīmi pacēlis, kas noticis, kas noticis... Kur ellē mans akmens ciris? Kungi, mans gadsimts ir miris, – tie ir tikai īsi fragmenti no Klāva Elsberga dzejas. Šos vārdus zināja un joprojām zina vai ikkatrs.

Ar tiem „Pērkons”, „Zodiaks” un citi leģendāri mūziķi pateica pēc liekulības, cinisma un orveliskas cūcības smakojošai elitei, ko patiesībā par viņiem domā cilvēki. Elsbergs savu dzīvi beidza pāragri – joprojām nenoskaidrotos apstākļos izkrītot pa logu no kādreizējā Rakstnieku nama augstceltnes Jūrmalā, Dubultos. Nav zināms, ko savas paaudzes dumpinieks teiktu, uzzinot, ka viņa kādreizējie biedri padevīgi, saldi smaidot, mēģina pielabināties dzejoļa „Baletomānija” varoņiem. Vēl vairāk – cilvēku, kurš zināmā mērā simbolizē padomju režīma ciniskāko un alkatīgāko pārstāvi, ieceļot par rakstnieku „patronu”.

Visi režīmi baidās no intelektuāļiem, it īpaši rakstniekiem, dzejniekiem. Viņi apzinās vārda spēku. Trāpīgs, godīgs un precīzs vārds var satriekt lupatās visvardarbīgākos un liekulīgākos režīmus. Negodīgi, nelietīgi politiķi to labi apzinās un tādēļ cenšas nopirkt, uzpirkt, pieradināt intelektuāļus. Padarīt viņus par dresētiem pūdeļiem, kuri par desas luņķi izklaidē pūli ar kumēdiņiem un umurkumuriem. Reizēm ļaujot aizkustinoši pagaudot, izspiežot no skatītājiem kādu aizkustinājuma asaru. Totalitāri režīmi īpaši nemīl neatkarīgi, brīvi domājošos – ja neizdodas uzpirkt, pieradināt, tad cenšas salauzt, aizsiet muti, liegt publicēties, pašus spītīgākos uz gariem gadiem iemetot cietumos.

Sapņu zagļi, sapņotāju likteņu izvarotāji – dzīvoja un dzīvo trekni.

Padomju okupācijas laiks bija īpaši smags lepnajiem un brīvdomīgajiem. Tas bija pretīgs laiks, kad cilvēki pa dienu viens otram stāstīja dažādus murgus, vakarā virtuvēs par tiem smējās, bet otrā rītā baidījās, ka kāds būs viņus par to nosūdzējis. Starp aktīvākajiem murgu stāstītājiem un sūdzmaņiem bija partijas aktīvisti, kuri tādējādi centās izpelnīties režīma labvēlību un līdz ar to dzīvot treknu, labu atalgotu pakalpiņu dzīvi. Daži bija tik izmanīgi, ka paspēja laicīgi apmest otrādi kažokus, saglabāt varu un vēl vairāk iedzīvoties bagātībās. 2011. gadā vēlreiz apliecināt savu ietekmi, nekaunīgi nodemonstrējot savu varu, viņi par Latvijas prezidentu iecēla savējo – kādreizējo augstu kompartijas funkcionāru, kurš neatkarības un Atmodas ideālus veikli konvertējis miljonos un neskaitāmos īpašumos.

Bet tiem, kuriem brīvība, ticība savai valstij un tautai, godīgums nozīmēja kaut ko vairāk par tukšiem vārdiem, režīms centās pārlauzt brīvo garu un mugurkaulu, pārnestā un burtiskā nozīmē. Pašreizējā Latvijas valsts prezidenta kādreizējie partijas biedri 1951.gadā apcietināja un apsūdzēja buržuāziskā nacionālismā un dalībā pretpadomju nacionālistiskās sanāksmēs 13 cilvēkus: studentes Maiju Silmali, Mirdzu Lībietis-Ersu, Skaidrīti Sirsoni, rakstnieci Mildu Grīnfeldi, Ievu Lasi, dzejnieci dramaturģi un tulkotāju Elzu Liekni-Virzu-Stērsti, skolotāju Eleonoru Sausni, aktieri Miervaldi Ozoliņu, mākslinieku Kurtu Fridrihsonu, aktierus Arnoldu Stubavu un Irmu Stubavu, Alfrēdu Sausni un rakstnieku Gustavu Bērziņu. Komunistu režīma Valsts drošības ministrija piesprieda viņiem no 7 līdz 25 gadiem ilgu ieslodzījumu soda nometnēs. Par viņu likteņiem vairāk stāsta režisora Andra Rozenberga 1994. gada filma „Sods par sapni”.

Līdzīgs liktenis 1961. gadā piemeklēja citu spilgtu vārda brīvības garu – dzejnieku Knutu Skujenieku. 1961. gadā padomju režīms viņu apsūdzēja par pretpadomju propagandu un uz septiņiem gadiem iemeta Mordovijas soda nometnēs. Vēlāk režīms mēģināja aizsiet viņam muti, liedzot publicēties līdz pat 1978. gadam. Līdzīgi tika vajāta viena no Latvijas visu laiku visspilgtākajām rakstniecēm un dzejniecēm – Vizma Belševica. Padomju režīms viņu dažādi vajāja ar savām riebeklībām, līdz arī viņai tika atņemta iespēja paust savu vārdu – Belševicai piecus gadus tika liegta publicēšanās. Līdzīgi tika vajāti, pazemoti, lauzti un nereti arī salauzti daudzi citi talanti. Viņu „noziegums” bija pavisam vienkāršs – līdzīgi Klāvam Elsbergam, viņi nebija gatavi atvadīties no sapņa par brīvību. Patiesu un īstu, tautas, valsts un sava gara brīvību. Viņi bija ideālisti, kuri uzturēja spītīgo pretošanās garu par spīti režīma draudiem un vajāšanai.

Vai Elsbergs viņiem roku dotu, kurpju auklas sašņorēt palīdzētu...?

Grūti pateikt, to zina tikai viņa tuvākie draugi, kā komentētu Klāvs Elsbergs avīžu ziņu, ka ilggadīgs kompartijas biedrs, bijušais LPSR sadzīves pakalpojumu ministra vietnieks, vērienīgs prihvatizators, oligarhu baņķieris, fondu „apguvējs” un miljonārs, valsts bagātākais pensionārs – Andris Bērziņš kļuvis par Nacionālās rakstniecības atbalsta fonda (NRAF) patronu. Būtībā Bērziņš sevī iemieso visu, ko nicināja, pret ko cīnījās un neieredzēja spītīgākie un drosmīgākie vārda brīvības talanti. Vai tas nozīmē, ka Bērziņš būs patrons rakstnieces Mildas Grīnfeldes piemiņai, kuru Bērziņa biedri mēģināja salauzt stingrā režīma nometnē Taišetas-Ļenas trasē? Vai tagad Knutam Skujeniekam, kurš nosēdēja garus gadus aiz dzeloņstieplēm Mordovijas lēģeros, būs jāspiež roka „patronam” Andrim Bērziņam?

Vai tiešām mūsdienās rakstniekiem ir iztapīgi jāpielabinās vecam komuņagam tikai tāpēc, ka citi bijušie komuņagas – Aivars Lembergs, Augusts Brigmanis un Jānis Urbanovičs ciniski iecēla viņu par Latvijas prezidentu? Vai patiešām mūsdienās izsalkums ir tik liels, ka pašiem labprātīgi jākļūst par varas piejaucētiem pūdeļiem, kuri gatavi dejot dēļ treknāka desas luņķa un siltas zupas bļodas skaistā mājā pilsētā ar rītdienu un ofšoru mudžekļiem?

Ofšori, kuros pazuda desmiti, simti miljonu, pat miljardi. Prātam neaptveramas naudas summas, kuras netika ieguldītas Latvijas nākotnē – bērnu izglītībā, veselībā –, ļaujot pāragri pazaudēt tos, kurus normāla, neapzagta medicīnas sistēma spētu glābt, pazaudējot nabadzības trimdā simtiem tūkstošu darba roku un zinātnieku gaišās galvas. Tas viss nodzerts vājprātīgi dārgos vīnos, izčurāts smalkos Londonas restorānos, ieguldīts „kājiņu” tenisa kortos un miljonu vērtos sporta superauto. Un tie ir „patroni”, kuriem jāatdod gods?

Līdzās Elsbergam bija arī cits bezgala talantīgs dzejnieks – Māris Melgalvs. Viņš reiz rakstīja: „Un it nekas nav dzīvē taukāks par cūkām, kam mēs godu dodam.”

 

 

Publikāciju sagatavoja Juris Žagariņš