„Mēs nekad nebeigsim par jums domāt.” Reinis Birzgalis. Letiņš Trimdā. 1977
Jaunā Gaita nr. 271. ziema 2012
„Mēs nekad nebeigsim par jums domāt.” Reinis Birzgalis. Letiņš Trimdā.
1977
Juris Rozītis
POLITISKS KONCERTS
Jūlijs Vēzis kopā ar Daini ielavījās Melburnas Latviešu nama zālē pa aizmugures durvīm, kas bija atstātas vaļā karstuma dēļ. Viņi bija aizkavējušies Latviešu nama bufetē, dzerdami latviešu tējas un klausīdamies vecā Zigurda anekdotes par karu un par pirmajiem gadiem Austrālijā. Viņiem nebija sevišķa luste koncertu klausīties, bet juta pienākumu ierasties, jo Zanei un Inārai arī bija paredzēts uzstāties. Tomēr maksāt par biļeti viņi lāgā negribēja. Viņi gribēja notrāpīt tieši Zanes un Ināras uzstāšanos pirmajā daļā, lai varētu vēlāk dot viņām savu atsauksmi, bet tad atkal ātri izšļūkt ārā.
Viņi bija pārsteigti, zālē ieslīdēdami, ka sarīkojums nebija vēl sācies. Zāle bija diezgan pilna – Melburnā kādu laiciņu nebija noticis nekāds sarīkojums, un laikam šis jauno un veco, pazīstamo mākslinieku, klasiskās mūzikas un šlāgeru mistrojums Melburnas latviešu publikai likās pievilcīgs.
Dainis iebakstīja Jūlijam ar elkoni ribās un ar galvu māja uz kādu rindu netālu no beigām, kur Akmentiņš sēdēja blakus pāris tukšām vietām. Viņi virzījās turp.
Kas te notiek? – Dainis pārāk skaļi savā dobjā basā norūca Akmentiņam. – Nupat pieteica, ka Freizers te ieradīšoties, atbildēja Akmentiņš. – Ko?! – Freizers te nākšot uzrunāt latviešu tautu! Malkoms Freizers bija austrāļu liberāļu partijas vadītājs, opozīcijas līderis. Patlaban Austrālijā gāja vaļā sakarsusi vēlēšanu kampaņa, kurā opozīcija cerēja Vitlamu atkal izgāzt no valdības.
Ārprāts! izsaucās Jūlijs. Viņš tiešām bija sašutis, ka latviešu sarīkojumu pārvērta par austrāļu vēlēšanu kampaņas mītiņu. Vai tiešām latviešiem trūka pašcieņas? – Laikam nepietika primadonnu koncerta programmā, norūca Dainis. Bet viņš taču ir „mūsu” kandidāts! – ar smīnu atbildēja Akmentiņš.
Uz skatuves iznāca viens no sarīkojuma rīkotājiem: Mums pienākusi ziņa, ka Freizera kungs būs pēc apmēram četrdesmit minūtēm klāt, tāpēc esam nolēmuši turpināt ar koncertu... un tad, nu... pārtrauksim, kad viņš ierodas.
Jūlijs ievēroja, ka ļaudis visapkārt sakustējās savās sēdvietās, viens pret otru pagriezās un ļoti satraukti sarunājās. Pāris rindas priekšā viņš ieraudzīja Ināras vecākus. Ināras tēvs sāka demonstratīvi aplaudēt. Citi pievienojās. Drīz visa zāle aplaudēja. Jūlijs saskatījās ar Daini un Akmentiņu. Ko viņi aplaudē? Ziņojumu, vai ziņnesi? Kas ziņojumā tik slavējams? Ka Freizers ieradīsies, to viņi jau zināja? Vai aplaudēja, ka viņš nokavējies? Jeb varbūt, aplaudēja, jo ziņotājs kaut kādi ļoti izcili šo faktu pasniedzis? Būtu jācer, ka viņi aplaudēja, jo tagad beidzot sāksies koncerts, bet Jūlijam bija aizdomas, ka tas nebija aplausu iemesls.
Zāles gaismas nodzisa. Dainis ar žestiem rādīja Jūlijam, ka varbūt viņi paspētu noiet vēl kafejnīcā kādu glāzīti iedzert. Jūliju tas, nez kāpēc, kaitināja. Viņš purināja galvu, saraudams sejas muskuļus nopietnā vaibstā. Dainis atņirdza savu zobaino smīnu un Akmentiņam rādīja banālu dzeršanas žestu. Akmentiņš tik smīnēja un nekustējās.
Uz skatuves iznāca pajauns puika svētku uzvalkā un nosēdās pie klavierēm. Viņš it kā apmulsis sēdēja pie klavierēm un nekustējās. It kā uzķēris kāda aizkulisēs stāvoša cilvēka skatu, viņš ar veca cilvēka rutinētu sašutumu rādīja ar delnu uz klavierēm. Pēc brītiņa tas pats rīkotājs, kurš pirmīt pieteica koncerta aizkavēšanos, mudīgiem soļiem, kaklu it kā atvainodamies ierāvis plecos, iztecēja uz skatuves un pacēla flīģelim vāku. Tad tik pat mudīgi, it kā atvainodamies, it kā domādams sevi padarīt neredzamu, it kā domādams savu uznākšanu padarīt mazāk uzbāzīgu, atkal notecēja aizkulisēs.
Puisis pie klavierēm svinīgi stīvi pacēla rokas virs klavieru taustiņiem un gaidīja. Tad pēkšņi viņš uzsāka spēlēt Melanholisko valsi, pats iejūtīgi līgodamies līdzi mūzikai.
Tā tas turpinājās. Dažādi mūziķi – pa vienam, pa diviem, pa trio, pa kvartetam – iznāca uz skatuves un spēlēja. Jūlijam alkohols silti ietina smadzenes, un viņš pa mūzikas laiku lēnām plūda prom uz miega pusi, bet atkal atmodās, kad visapkārt ļaudis aplaudēja. Viņš paņēma programmas lapiņu no Akmentiņa rokām un papētīja to. Ināra un Zane bija aiznākamās programmā. Kad nākamā māksliniece – pazīstama, veca dziedātāja ar savu pavadītāju jau nāca uz skatuves, sarīkojuma rīkotājs viņus, nupat kā iznākušus no kulisēm, noķēra un kaut ko viņiem stāstīja. Tie pagriezās un pazuda atkal aizkulisēs. Rīkotājs tad iznāca uz skatuves un paziņoja, ka pienākusi ziņa, ka Freizers drīz būšot klāt. Publika sakustējās un atkal sāka satraukti sarunāties. Rīkotājs, uz skatuves stāvēdams, nezināja īsti ko darīt. Viņš tur stāvēja, paskatījās uz vienu skatuves pusi, uz otru, it kā taisījās nosoļot un noplātīja rokas.
Viņš paspēra pāris soļu uz kulisēm, kur kāds viņam kaut ko stāstīja, tad iznāca atpakaļ uz skatuves un paziņoja: Drīz būs klāt. Lūdzu pagaidiet drusku. Tad viņš pazuda aizkulisēs.
Ļaudis publikā gaidīja. No sākuma klusu, tad pakāpeniski pieauga viņu sarunu troksnis. Pēc brītiņa zālē iedegās gaismas. Sarunas nu vēl vairāk pieņēmās skaļumā. Un drīz pēc tam rīkotājs atkal steigšus iznāca uz skatuves un manāmi satraukts paziņoja: Viņš tūlīt būs. Jūlijs un Akmentiņš saskatījās. Akmentiņš smīnēja, Jūlijam ķermenis aiz kauna un neērtības sarāvās. Kā latvieši varēja tik bērnišķīgi atklāti zaudēt pašcieņu, kad sastapās ar cittautu kungiem?
Runas apklusa un galvas pagriezās uz skatuvi. Pa abām ieejas durvīm skatuves katrā pusē ienāca divi pāri vīru pelēkos uzvalkos un nostājās pie sienas. Viņu skati veikli pārslīdēja skatuvei un pētīja zāli. Aizkulisēs manīja sakustēšanos. Uz skatuves iznāca Malkoms Freizers redaktora Kundziņa pavadībā. Rīkotājs viņiem pietecēja ar izstieptu roku, it kā gribēdams sasveicināties, bet Kundziņa stāvs izslējās stīvāk, un ar niknu skatu un pusiesāktu mājienu un nepatikā saviebtu seju viņš rīkotāju izraidīja aizkulisēs.
Publika skaļi aplaudēja un sāka celties kājās. Jūlijs neērti saskatījās ar Akmentiņu un Daini. Akmentiņš neērti iesmējās, Dainis, pieņēmis vēsu distanci, it kā šis viss uz viņu neattiektos, skatījās apkārt. Jūlijs visā ķermenī juta neērtību un nepatiku. Kā varēja mierīgs latviešu koncerts tik pēkšņi pārvērsties par austrāļu politisku mītiņu, un pie tam vēl ar tādu naivu masu sajūsmu? Nu jau visa zāle stāvēja kājās un skaļi aplaudēja. Kāds iesaucās: Bravo!
Vienīgi viņi trīs palika sēdus.
Jūlijs juta vienu otru viņu virzienā raidītu niknu skatu, bet skatu raidītāju uzmanību tomēr vairāk nodarbināja tēls uz skatuves. Cilvēki bija manāmi satraukti – kā pusaudži popkoncertā, kad vaigu vaigā ierauga savu elku. Viens vīrs priekšā bija manāmi aizelsies aiz sajūsmas. Viņa sievai acis bija miklas. Un viņi aplaudēja.
Freizers nopietni māja ar galvu pateicībā par uzmanību. Kundziņš ar abām rokām rādīja, lai pūlis nomierinās. Lēnam ļaudis arī norima un apsēdās.
Dāmas un kungi, man ir liels gods stādīt priekšā mūsu tautas tuvu draugu un Austrālijas nākamo ministru prezidentu, ļoti godājamo Malkomu Freizera kungu!
Kā tā varēja? Kur palika demokrātiskā objektivitāte? Jā, ļoti iespējams, ka Freizers uzvarēs nākamajās vēlēšanās, jo Vitlams ar saviem pārāk radikāli oriģināliem lēcieniem bija nokaitinājis lielu daļu tautas. Bet, ja viņš mūs te uzrunā, tad tas ir tāpēc, ka mēs viņu esam šurp uzaicinājuši, kā cittautu viesi, kuru mēs labprāt uzklausām, ar kuru labprāt diskutējam, nevis kā kādu elku, kuram cenšamies piekļūt tuvāk ar savu subjektīvi optimistisko spekulēšanu (Nākamais Ministru Prezidents!) un sajūsmu, kas labāk piedien sporta komandas līdzjutēju korim.
Bet vēl dīvaināk bija kas cits. Reti kad dzirdēja latviešu politikāņus runājam angliski. Kundziņš jau runāja korekti, ar ne pārāk samocītu izrunu, bet tomēr... cilvēks, kas runāja ar akcentu, zaudēja drusku nopietnības – kaut vai tikai nedaudz. Kundziņš skaidri un gaiši blakus Freizeram bija otrās šķiras varas faktors. Viņš bija padotais, ārpusnieks, jā – pat lūdzējs.
Atkal aplausi.
Un Freizers runā. Un viņš izsaka savu sašutumu par Strādnieku partijas valdības neapdomāto un greizo lēmumu vienā mājienā mainīt Austrālijas tradicionālo ārpolitiku un atzīt Baltijas valstu iekļaušanu Padomju Savienībā. (Skaļi aplausi.) Un viņš saka, ka viņam nav šai auditorijai šī nepareizā lēmuma morālā netaisnība jāskaidro, jo šī publika šīs lietas saprot pat labāk nekā viņš. (Vēl skaļāki aplausi.) Un viņš grib norādīt, ka ne tikai lēmums pats ir neattaisnojams, bet arī veids, kā tas tika pieņemts, un tas, kā par to uzzināja austrāļu tauta, ir zem katras kritikas. (Aplausi.) Un viņš var vienīgi solīt, ka, kad viņa partija tiks pie varas, šis lēmums tiks tūlīt atsaukts!
Vētraini aplausi, publika ceļas kājās. Atkal Jūlijs nezina ko darīt. Negribas celties kājās austrāļu politiķim, kurš priekšvēlēšanu sajūsmā sola visu ko, bet ej nu sazini, vai viņš tiešām šo solījumu pildītu, ja tiktu pie varas un ja tas viņam šādu vai tādu iemeslu dēļ nebūtu izdevīgi. Var jau viņam pateikties par šo solījumu, bet šāda naiva jūsmošana atgādina dzimtbūšanas laikus, kad pērtais latviešu zemnieks ir pateicīgs, ka jaunais kungs solās divdesmit sitienu vietā turpmāk sist tikai piecas reizes.
Tomēr, Jūlijs aptver, ka, neceļoties kājās, viņš ieņēmis dumpinieka lomu, ka demonstratīvi izrādījis politisku viedokli. To viņš nemaz nav gribējis. Viņš vienkārši negrib celties kājās un neuzskata, ka tas viņam būtu jādara. Viņš vienkārši negrib te būt. Kaut viņi ar Daini būtu palikuši kafejnīcā, klausoties Zigurda stāstus! Bet viņu izturēšanās tiek pamanīta. Kāds vīrs rindā aiz viņiem paliecas uz priekšu un pabaksta Dainim pie pleca: Nu gan varēja izrādīt godu mūsu kandidātam!
Viņš nav mans kandidāts! – Dainis atrūc. Un Jūlijs ir gandrīz gatavs celties kājās, bet tas tik dumji izskatītos – viņus norāj, kā skolas puikas, un viņi nokaunējušies paklausa. Viņš vienkārši negrib atrasties šajā situācijā, jo viņš to nav izvēlējies, un vienkārši negrib ieņemt nostāju ne vienādi, ne otrādi! Bet viņš zina, ka jau šovakar runās, ka Daktera Vēža dēls esot kreiss... vai pat komunists!
Par glābiņu aplausi sāk norimt un viens otrs jau apsēžas. Un Freizers turpina runāt. Un tad jau visi atkal apsēžas.
Un Freizers stāsta, ka ne tikai ārpolitika pašreizējai valdībai ir greiza, bet arī visa viņas ekonomiskā politika. (Aplausi.) Un viņš izklāsta kādas nepareizības valdība pielaidusi nodokļu sistēmā (Aplausi!) un veselības apdrošināšanas politikā (Aplausi!) un pat izglītības laukā (Aplausi!). Un viņš izklāsta, kā viņa – Freizera – valdība mainīs nodokļu procentus un ko viņi darīs ar slimo kasi un kā viņi mainīs pensijas un kāda būs viņu nostāja pret skolām. Un tas viss izraisa piekrītošus aplausus publikā.
Un tad Freizers pēkšņi pateicas par uzmanību un paskaidro, ka viņš diemžēl ilgāk nevar palikt, jo viņam šodien jārunā vēl trīs vietās. Un tur nekā nevar darīt, viņš noplāta rokas, jo tāds ir politiķa liktenis. Un publika līdzjūtīgi pasmaida. Un Freizers jau pagriežas pret Kundziņu. Un publika sāk atkal aplaudēt un celties kājās.
Un Jūlijs, Akmentiņš un Dainis saskatās, un, viens otra domas saprazdami, ceļas kājās un virzās uz rindas galu, un dodas uz zāles aizmugures durvīm, lai izvairītos no atkārtotas neērtas situācijas. Pārējo koncertu noklausīties viņiem nemaz vairs nav dūšas.
Pienākuši pie durvīm zāles aizmugurē, viņi saduras ar diviem vīriem pelēkos uzvalkos, kas nostājas viņiem priekšā: I’ll ask you to wait until Mr Fraser has left the building! – viens no viņiem pieklājīgi, bet nepiekāpīgi saka. Un pēkšņi latviešu nams vairs nejūtas kā pašu mājas, kur var nākt un iet kā grib, kur pašiem ir teikšana, kur var darīt kā grib.
Un Jūlijs ilgojas atkal iedzert latviešu tēju ar Zigurdu.
Rakstnieks un teātrinieks Juris Rozītis dzīvo un strādā Zviedrijā. Skat. JG267(2011):20-22. Filoloģijas doktora disertācija Stokholmas U. (2005): Displaced Literature: Images of Time and Space in Latvian Novels Depicting the First Years of the Latvian Postwar Exile.
