Linda Treija

TEKSTU TOŅI

RAKSTNIEKU CĒLIENS DZIESMU SVĒTKOS

Latviešu Dziesmu svētki Amerikā vienmēr ir bijuši raksturīgi ar savu daudzveidību. Tie ietver sevī lieluzvedumus, deju skates, kopā sadziedāšanos, teātra uzvedumus, balles, tirdziņus, koncertus, mākslas izstādes un arī neiztrūkstošo Rakstnieku cēlienu. Milvokos, piektdienas rītā (2012.6.VII) Tekstu toņi padarīja lielo, bezpersonisko Leikšores (Lakeshore) balles zāli Hajata (Hyatt) viesnīcā par mazu, brīnišķīgā latviešu valodā virmojošu saliņu. Starp šķīvju klaboņu, dakšiņu žvadzoņu aiz smagajām koka durvīm telpā bija dzirdama dzeja, lugu fragmenti, romānu teksti un mūzika. Rīgas viesis, pianists Juris Žvikovs bagātināja autoru lasīto ar viņu pašu izvēlētajiem mūzikas gabaliem, veiksmīgi sasaistot tekstu un mūzikas toņus, tādejādi veidojot kopējo rakstnieku cēliena simfoniju. Emocionālās toņkārtas bija novērojamas arī klausītāju sejās – no smaidiem līdz skumjām, no smiekliem līdz asarām, no intereses līdz dziļai aizrautībai. To visu veiksmīgi diriģēja dzejniece un māksliniece Sarma Muižniece-Liepiņa.

Pirmo toni „uzsita" Juris Kronbergs no Zviedrijas. Dzejnieks, lasot savu dzejoļu izlasi, ļāva klausītājiem ienirt viņa radītajā metaforu pilnajā ikdienas domu ainavā. Dziļi personisks ir krājuma Vilks Vienacis tēls, kurš ir mītisks, taču reizē ar tik ļoti pazīstamām un saprotamām domām apaudzēts. Vilks Vienacis ir cietējs, viņam ir vajadzīgs kāds, kas varētu / pateikt viņam / kādēļ no rīta jāceļas augšā, Vilks Vienacis sapņo un visam pāri / viena liela skaista bet nepareiza acs, Vilks Vienacis meklē un sāpes viņu neatstāj. Mums bija ļauts šajā varonī saskatīt katram sevi pašu, kaut vai tikai ar „vienu aci".

Tumšos toņus savā dzejā izgaršoja jaunais dzejnieks Arvis Viguls, kura pirmā dzejoļu grāmata Istaba ieguva Dzejas dienu balvu (2009) un šajā vasarā iznākušā krājuma 5:00 manuskripts tika apbalvots ar Annas Dagdas prēmiju. Klausītāji izdzīvoja dzejnieka liriskā tēla dekadentiskās mīlas mokas, saslimšanu ar diloni, ieniršanu skumjās, atsvešinātībā un reizēm ironijā, kas tika pasniegtas uz mūsdienīgi dekorētās paplātes. Arvja dzeja – tā nav / pārāk mājīga vieta, viņa vārdiem, bet tomēr tik saistoša un mistiski pievilcīga!

Gleznieciski rindkopu toņi un triepieni uzbūra Maijas Meirānes dzejas ainavas. Dzejas rindas smalki ieauda tautas maģisko pasauli mūsdienu izjūtās. Poētiski izveidotais: ... tīkls sapnī būs tik blīvs, / uz kura krītot, mēs atsitīsimies, / lai ieraudzītu paslieksnī nolikto ziedu / Mūsu labajai Laimai.

Dzejnieka un gleznotāja Voldemāra Avena dzeju lasīja viņa meita Indra. Vērotāju, precīzu, nedaudz rotaļīgu, reizēm zobgalīgu – tādu mēs atpazinām Avja dzeju arī šajā rītā. Ķildīgie zvirbuļi strīdās / aiz loga rūts un ar savu knābāšanu nedaudz atviegloja dzejas rindu intensīvo domu slogu „Tekstu toņos".

Ritas Gāles dzeja sakņojās atmiņu ainās, dziļās personiskās izjūtās, dabā un folklorā. Viņa sevi apzinās kā šīs zemes dzīva daļa un ir nesaraujami saistīta ar to.

Juris Zommers „putno", kā atzīmēja Sarma Liepiņa un liekas, ka šis apzīmējums gandrīz vai jāpieņem kā ļoti atbilstošs arī viņa dzejas tapšanai. Locījumi, konjugācijas, jautājumi un atbildes dzejojumos ir kā putnu balsu sasaukšanās. Zommera dzeja izskanēja vibrējošā toņkārtā un vēl ilgi tā atbalsojās mūsu dvēselēs.

Andra Ritmaņa liriskie dzejoļi skanēja Latvijas, mūža mīlestības un mūzikas notīs. Saklausāmie toņi vēl ilgi nenorima klausītāju pārdomās, kā melodijas un dziesmas.

Vēsturnieka un dzejnieka Valtera Nollendorfa vārsmās ieskanējās smeldzes un dzīves pieredzes toņi. Vārdi aizķērās un iesāpējās kaut kur pakrūtē – vai par pagājušo laiku, mīlestību vai nākotni – vai runājot autora vārdiem; pateicībā atskatoties uz to, kas vēl būs?

Kaliforniete Andra Berkolda klausītājiem ir pazīstama kā vairāku lugu autore. Fragmentu no lugas Meža viesi atraktīvi nospēlēja Pauls Berkolds (Lāčplēsis) un Juris Žvikovs (Andis). Tajā asprātīgi tika apspēlēta tautas varoņa Lāčplēša tikšanās ar Garezera vasaras vidusskolas audzēkni.

Lāčplēsis: Sekos īss, bet skaists starplaiks, kurā dzīvos laulātā laimē … kamēr sāksies mūžīgā cīņa ar Melno Bruņinieku.

Andis: Mūžīgā cīņa? (apskatās pulkstenī). Man jābūt brokastīs pēc pāris stundām!...

Lāčplēsis: Nu, ir rakstīts „mūžīgā cīņa", bet es esmu jau pusmūžu karojis, tātad tev tikai vēl pusmūžs jāizcīna! (tā pastrauji sitot Andim pa muguru) Nu? Ko saki – „Esi gatavs"?

Andis: Gatavs? Es pat lāgā nevaru pacelt tavu zobenu! (dusmīgi) Es drīzāk nocirtīšu savu kāju, ko nu vēl pūķi ar simts galvām! … Nedomāju, ka tā doma tik lieliska. (Nopūšas sāpīgi) Redzi, es neesmu tāds kā iedomājies! Es neesmu drošsirdīgs, ne tik ļoti godīgs … man nepietiek spēka un drosmes noslaktēt igauņu milžus! Es gribu nobeigt vidusskolu Čikāgā un varbūt spēlēt "varsity baseball". Ko tas nozīmē, ja es negribu savas asinis liet ne Daugavā, nekur citur…? Es gribu dzīvot – vismaz līdz sestdienas ballei! Redzi, Lāčplēša kungs, es neesmu tautas varonis. Tāds nekad nebūšu. (nokar galvu) Tagad tu laikam mani uzskati par … nevajadzīgu?!

Lāčplēsis: Katrs latvietis ir vajadzīgs, katrs man dod spēku. (nosēžas viņam blakus). Cīnīties ar Melno Bruņinieku, tas taču mans pienākums, ne tavs. Varoņi ir visvisādi! Un Latvijai vajag gan šādu, gan tādu! Kādu varonīgu darbu tu uzņemsies, kas to lai zina? Tikai tu pats!

Rakstniece izmanto jau zināmus tēlus un apstākļus, lai tos ievirzītu klausītāja tik svarīgajās domu un problēmu saspēlēs.

Martas Neretas (īstajā vārdā Frīda Grūbe, 1919-2011) dzeju no krājuma Fantāzijas dārzos (izdevniecība „Pētergailis", 2012) lasīja viņas meita Baiba Grūbe. Tajā izskanēja smalka pasaules izjūta un dvēseles alkas pēc skaistā.

Rakstnieku rīta vadītāja Sarma Muižniece Liepiņa nolasīja arī fragmentu no ārsta starp rakstniekiem un rakstnieka starp ārstiem Kārļa Zvejnieka grāmatas Zelta cauna (izdevniecība „Vesta-LK", 2010) nodaļas „Tiesāšana Štuthofā".

Savukārt Jāņa Boļa Likuma ēnā (izdevniecība „Jumava", 2012) galvenais varonis Oskars kā īstenā „trillerī" no bērnības līdz brieduma gadiem iziet cauri pārdzīvojumiem, nelikumīgām afērām un visam pāri mīlestībai. Romāns, kura fragmentu nolasa autors, nav autobiogrāfija, bet aizrauj klausītāju līdzi romāna tēla pārdzīvotajiem notikumiem.

Šis rakstnieku cēliens bija kā tāds latvisks Anša Cīruļa freskas gleznojums – ar košākiem un vietām maigākiem toņiem uzgleznots. Visiem zināms, ka dzejnieki Maija Meirāne un Voldemārs Avens glezno, Arvis Viguls ir iestājies mākslas vēsturniekos - tur viņu noteikti piespiedīs kaut ko uzgleznot, un kas to lai zina, varbūt arī Kronbergs pa reizei uzzīmē kādu ķiņķēziņu? Cerot uz monumentāliem rakstniecības „ķiņķēziņiem" – redzēsimies nākošajā rakstnieku cēlienā!!!

 

XIII Vispārējo Latviešu dziesmu svētku ASV Rakstnieku rītu klausījās gleznotāja-monumentāliste Linda Treija.