ELZAS ĶEZBERES ATSPĪDUMI

Elza Ķezbere. Dzeja un dzīve. 3. sēj.
Rīga: Mansards, 2012. 420 lpp.

 

Ķezberes rakstu „triloģija” veido monolītu un fundamentālu populārās rakstnieces godinājumu, „piemiņas zīmi” – beidzot vienkopus sapulcināta gan visa viņas daiļrade, gan papildus arī citi materiāli, kas saistīti ar dzejnieces radošo darbību un pašas biogrāfiju.* Ļoti respektējams un milzīgs ir rakstu sastādītājas Ingunas Daukstes-Silasproģes veikums un ieguldītais darbs, rūpīgi un sistemātiski meklējot, šķetinot, pētot un salīdzinot, lai atlasītu un sakopotu periodikā izkaisīto Elzas Ķezberes liriku.

Sējumam Dzeja un dzīve ir izveidota ļoti pārdomāta un pārskatāma struktūra. Pirmajā nodaļā „Periodikā publicētā dzeja un pirmpublicējumi”, izvietotas apakšnodaļas „Latvijā. 1927-1944”, aptverot grāmatās neiekļauto dzeju, „Vācijā. 1945-1949” ar Vācijas bēgļu nometnēs sarakstīto dzeju un „Amerikas Savienotajās Valstīs. Kopš 1949. gada”. Sadaļā „Reliģiskā dzeja” galvenokārt ietilpināti pēc dažādu personu lūguma vai rosinājuma rakstīti veltījumi dažādiem dzīves gadījumiem (133. lpp.) – „lietojamā dzeja”, kas aplūkojama un vērtējama atrauti no pārējās daiļrades, jo vairumā gadījumu tapusi nevis tīras mākslinieciskas inspirācijas rezultātā vai atnākusi kā lirisks impulss, bet gan apzināti darināta, domājot par dzejas „sociālo funkciju”, veidota tā, lai būtu izdziedama pēc baznīcas dziesmu melodijām.

Nodaļā „Autobiogrāfija” ietverts Ķezberes stāstījums „Ceļā uz Ulubeli”. Trešā nodaļa – „Raksti par Elzu Ķezberi” – piedāvā hronoloģiski kārtotu rakstu izlasi – ar gan pašai dzejniecei vistuvākajiem tekstiem, gan arī tiem, kas pēc iespējas pilnīgāk, visaptverošāk tēlo vai nu rakstnieces daiļradi, vai personību. Seko nodaļa „Veltījuma dzeja” ar Ķezberei veltītajiem dzejoļiem un noslēdzošā nodaļa „Vēstules” ar nelielu daļiņu dzejnieces korespondences – Jānim Veselim, Jānim Rudzītim un Valdemāram Kārkliņam. Lai gan lasītājam varētu rasties vēlme, kaut publicētā sarakste būtu daudz plašāka, pilnīgāka, tomēr jārespektē, ka ne viss ir publiskots, jo rakstniece vēlējusies paturēt pie sevis savus dārgākos sapņus un atmiņas, savas personīgākās atklāsmes un savas noklusētākās ilgas, kas gadu ritējumā piedzīvotas (11). Ļoti personiskas, emocionālajā līmenī intensīvas un interesantas ir vēstules Kārkliņam, nereti sapņainas, liriski ievirzītas, citreiz – ar nostalģiski rezignētu pieskaņu, taču ietver daudz impresiju, sajūtu, informācijas par rakstnieces ikdienu laika ritumā un arī par citiem laikabiedriem, literātiem. Veselim un Rudzītim adresētās ir vairāk „tehniskas” – vienkāršākas, skopākas emocionālajā intonācijā.

Jaunus rakursus, nianses, dzejas vērtējumus un personiskas impresijas sniedz arī raksti par Elzu Ķezberi – līdzgaitnieku, kolēģu, arī vēlākajā dzīves posmā iepazītu domubiedru – Valdemāra Kārkliņa, Teodora Zeltiņa, Jāņa Andrupa, Osvalda Ķezbera, Pētera Korsaka, Irēnes Avenas, Kārļa Sebra, Maijas Kalniņas, Eleonoras Šturmas. Grāmatu saturiski un emocionāli bagātina hronoloģiskā secībā ievietotie fotoattēli – autonoms vizuāls stāsts, vēstījums par kādu smalku, trauslu sievieti: redzam viņu gan kā nopietnu bērnu līdzās tēvam, gan kā biklu pusaudzi un jaunieti, tālāk seko klusas laimes un miera apdvesti jaunās ģimenes attēli – vīrs, bērni un jaunā sieviete Elza ar to pašu liego, viegli aizplīvuroto skatienu, taču jau nākamajos attēlos pat vērotājs no malas pēkšņi ierauga daudz nobriedušāku sievieti, kuras skatiens daļēji zaudējis agrāko liegumu, sejā iegūlis kāds asāks vaibsts; redzam attēlus, kas liecina par radošo darbību literatūras laukā, dažādiem saietiem un literāriem pasākumiem; pēcāk nāk briedums, līdzās – jau pieaugušās meitas, fonā joprojām rosīgā mūža otrā puse un – nogale. Grāmatas noslēgumā atrodams vērtīgs uzziņas materiāls: informācija par Ķezberes dzeju mūzikā (melodijas, ko komponējuši dažādi komponisti dažādos laikaposmos), dzejoļu nosaukumu un arī pirmo rindu „katalogs” jeb rādītājs, bibliogrāfija u.c.

Savulaik autores savdabīgā, smalkā kamerstila lirika ieinteresēja lasītājus, kuri dailes atspīduma alkst, kuriem ir daiļuma alkstošas sirdis (rindas no Ķezberes agrīnās lirikas), autore izpelnījās īpašu ievērību ar savām „Vēstulēm Pēram Gintam”. Starpkaru posmā izdoti dzejoļu krājumi Profils stiklā (1937, 1990), Dziedošais gliemežvāks (1938 – šeit pirmoreiz iekļautas „Vēstules Pēram Gintam”) un Jāapsnieg (1943 – gadu vēlāk atsevišķā izdevumā iznāk šajā krājumā ievietotā poēma „Dziesma par dzērvi”). Svešumā izdoti krājumi Krēslainie spoguļi (1949), Ilūzijas (1950) un Koncerts (1965).

Varētu sacīt, ka autores pašas mūžs un daiļrade dažādos aspektos nosacīti „saskaldīta” divās atšķirīgās daļās – 1) Latvijas pirmās brīvvalsts laika jauna, sapņaina sieviete un 2) bēdu rūdīta sieviete, kura tomēr spējusi saglabāt gaišo sevī. Tāpat nosacīti dalāma arī Ķezberes daiļrade – izsmalcinātā, dekoratīvā, estētisma un rokoko poētisko zīmju cauraustā kamerstila lirika (pirmie divi krājumi) un turpmākais, daudz atšķirīgākais veikums, kura centrā jau pavisam citas kategorijas, cits dzīves skatījums un filozofija. Okupācijas posmā Latvijā mītošajiem nebija iespējas iepazīt trimdā tapušo jaunāko latviešu literatūru. Tagad Ķezberes darbu trīs sējumi ne vien apkopo viņas radošo veikumu un godina autori, kura sasniedza simtgadi, bet arī beidzot noslēdz veselu ciklu, saliedē to, ko sašķēla un noārdīja politiskā situācija, nežēlīga vara un ideoloģija. Aplūkojamais 3. sējums ir noderīgs informācijas avots dažādiem pētījumiem humanitāro zinātņu disciplīnās – gan paplašinātai pašas Elzas Ķezberes daiļrades interpretēšanai un analīzei, gan arī trimdas literāro procesu pētījumiem plašākā kontekstā. Turklāt grāmata ir saistoša, raiti lasāma, tā nebūt nav sauss, zinātnisks izdevums, bet spēj saistīt arī ikdienas lasītāju.

 

*Pirmie divi sējumi: Dzeja I un Dzeja II (Valters un Rapa, 2006).

 

Līvija Baumane

 

LU baltu filoloģijas maģistres Līvijas Baumanes interešu jomā ir literatūras vēsture un teorija.