Jaunā Gaita nr. 271. ziema 2012

 

 

PIEBILDES UN IEBILDES

Mārtiņš Lasmanis. Vārdi un mūzika: Literāra un muzikāla dažādība. Rīgā: Nordik, 2011. 174 lpp.

 

Zviedru nacionālromantiskā dziesmuspēle Vermlandieši uzvesta pirmoreiz Stokholmas operā (1846), pēc kam guvusi lielu popularitāti un pieredzējusi vairāk kā 800 izrādes. Īpaši iemīļota ir lugā ievītā „Vermlandes Dziesma”, ko zviedri uzskata par tikpat kā visas tautas izauklētu īpašumu un neskopojas ar pārmetumiem Smetanam, kurš savā simfoniskajā tēlojumā Moldava vadtēmai izmantojis ļoti radniecīgu tēmu, šoreiz gan piešķirot tai čehisku identitāti. Mārtiņš Lasmanis savā jaunajā eseju krājumā Vārdi un mūzika nāk ar pārsteidzošo atklājumu, ka „autortiesības” te nav piešķiramas ne zviedriem, ne čehiem, jo minētā Vermlandes tēma īstenībā esot holandiešu izcelsmes!

Kā to jau pauž grāmatas nosaukums, autora interešu loks ietver gan literatūru, gan mūziku. Grāmatā ievietotās apceres satur viņa pārdomas un piebildes attiecībā uz izvēlētajiem objektiem. Šie objekti mūzikas sfērā ir pieci klasiskās mūzikas dižgari. Literatūras daļā vieta ierādīta mūsu Annai Brigaderei un divām ievērojamām zviedru personībām. Bez tam apskatītas nozīmīgas kultūras parādības mūsu senā un nesenā pagātnē.

Mārtiņš Lasmanis spēj teicami orientēties tiklab literatūras, kā mūzikas pasaulē. Pieturas punktu ziņā valda liela dažādība. Var pieminēt faktus, kas cilāti jau agrāk. Eseju autors savās pastaigās tomēr nereti paver arī tādas durvis, kas dažādu iemeslu dēļ ilgi palikušas nevirinātas. Cik pamatotas tad ir runas, ka Mērnieku laikiem blakus brāļiem Kaudzītēm nāktos minēt arī vēl trešo autoru. Šis jautājums bijis, acīmredzot, par kutelīgu, lai to nopietni diskutētu mūsu literatūrvēsturnieku aprindās. Lasmanis ielūkojas šajā pakrēslī pamestajā stūrītī un ar labi motivētiem, lietpratīga advokāta cienīgiem argumentiem vieš pārliecību, ka brāļiem Kaudzītēm viņu literārajā produkcijā „izpalīdzējis” skolotājs un rakstnieks Jēkabs Zvaigznīte. Prezentētā „pierādījumu” ķēde ir iespaidīga. Bet galīgo atbildi šajā jautājumā, droši vien, būs veltīgi gaidīt, kaut arī „izmeklētājs” mudina pētījumus vēl turpināt.

Objektīvi izsekojot Daugavas, valsts sākuma gados vadošā literatūras un zinātnes mēnešraksta, 20 gadus ilgajai darbībai (1920-1940), uzsvērti galvenā redaktora Jāņa Grīna nopelni, ceļot latviešu literatūras līmeni, iepazīstinot lasītājus ar jaunāko ārzemju daiļradi un rūpējoties par jaunu talantu audzināšanu.

Pa atsevišķai nodaļai veltīts Annai Brigaderei, kā arī zviedru rakstniekiem Augustam Strindbergam un Selmai Lāgerlēvai, kur, līdzās biogrāfiskiem datiem un ekskursijām publicēto darbu klāstā, dots arī ieskats viņu privātajā dzīvē. Tā bijusi samezglota visiem trim. Attiecības ar citu cilvēku (patiesas jeb iecerētas) var, kā redzam, ne tikvien dot iedvesmu atsevišķiem darbiem, bet arī sagriezt visu mākslinieka dzīvi vienā jeb otrā virzienā. Strindbergu Mārtiņš Lasmanis iepazinis, tā sakot, visā augumā, lasot viņu oriģinālā. Šai ziņā viņš ir soli priekšā agrākajiem latviešu recenzentiem, kam, ar nedaudziem izņēmumiem, savus vērtējumus nācies balstīt uz citā valodā tulkotām versijām. Ar zināmu izbrīnu Lasmanis konstatē, ka lielākais zviedru rakstnieks izpelnījies maz ievērības latviešu lasītāju saimē. Te nebūs bez nozīmes piebilst, ka pašu zviedru literatūrzinātnieki Strindbergam piešķīruši epitetu „valodas mākslinieks”. Ir iemesls pieņemt, ka mūsu potenciālie tulkotāji vairījušies no nepateicīgā uzdevuma pārnest latviešu valodā kāda rakstnieka darbus, nezaudējot oriģināla valodas un izteiksmes specifiku, kas Strindberga gadījumā var radīt īpašas problēmas. Ja Strindbergs, kas nonāk latviešu lasītāja rokās, būs malts divās mašīnās (tātad tulkojums no tulkojuma), tad rezultātā vairs, diemžēl, nesastapsim nekā no šīs „valodas mākslas”, lasītāja vērtējums tiks balstīts uz substitūtu un Strindbergs līdz ar to paliks lielā mērā nesaprasts. Kaut arī tikai konspektīvas dabas, Mārtiņa Lasmaņa stāstījums tuvinās Strindbergu latviešu publikai un, varam cerēt, padziļinās viņa vienreizējā literārā devuma izpratni.

Krājuma mūzikas daļa satur formātā koncentrētas, bet saturā ļoti bagātīgas un vispusīgas monogrāfijas par Šūbertu, Mendelsonu, Vāgneru, Brāmsu un Māleru. Kā zinīgs mūzikas vērtētājs Mārtiņš Lasmanis prot analītisko skatu savīt ar muzikālo uztveri un pārdzīvojumu, un, pievienojot vēl raksturīgas piezīmes no privātās dzīves, radot kopumā daudz izteicošu attiecīgā komponista cilvēcisko un mākslinieka portretu. Mazas „nevirinātas durtiņas” pavīd arī šeit, kad, apcerot Šūbertu, tiek pieminēts, ka viņa 10. klavieru sonātē esot saklausāma himniska tēma, kas vedot domas uz Kārļa Baumaņa 50 gadus vēlāk komponēto „Dievs, svētī Latviju”. Te, liekas, absolūto patiesību noskaidrot nebūs vieglāk kā Mērnieku laiku un Jēkaba Zvaigznītes gadījumā. Bet atradums jau pats par sevi ir intriģējošs.

Aplūkotajām parādībām un personībām Mārtiņš Lasmanis tuvojas no paša izraudzītas ērtas vērotāja pozīcijas. Viņš ļoti labi zina, par ko runā, un nebūt arī neslēpj savu viedokli un pārliecību. Bet veidā, kā viņš izsaka savas domas, nejūt nekā kategoriska jeb uzmācīga. Lasmaniskā valoda rit līdzsvaroti, autors atturas lasītāju traucēt ar jebkādiem skaļākiem apgalvojumiem. Lasītājam tiek pozitīvā kārtā atstāta iespēja arī pašam turpināt pārdomas un nonākt pie sava viedokļa.

 

Gunars Zvejnieks

 


JG
 līdzstrādnieks (kopš 1986. gada) Gunars Zvejnieks apcerējis memuārus, politiska satura grāmatas, publicējis intervijas, recenzējis muzikālus sarīkojumus. Dzīvo Stokholmā.

 

 

Jaunā Gaita