Ingmāra Balode

DVĒSELES, UGUNS UN DEBESU TELPA

PAR VELGAS KRILES (1945-1991) DZEJU

 

 

Vējš sasita gaismu tūkstoš drumstalās sīkās, un

kalendārs tapa neredzīgs, vienīgi kaķis bija un

palika redzīgs, par visām aklajām dienām es

raudāju slepeni, un viņš manas asaras ķēra ar

ķepu, vējš tumsā bija tik liels un svaigs, ka man

pietrūka elpas, un tumsā man piepeši kļuva bail,

ka arī dvēsele ir tikai telpa...

Velga Krile

Sastapšanās ar Velgas Kriles dzeju, domājams, nevar aizmirsties – vai tā notiek 60. vai 90. gados, vai jau šajā gadsimtu dalījuma pusē. Velgas Kriles ietekme lasītājiem, vēl pirms nonākt pie dzejnieces pašas krājumiem, ļoti iespējams, pazibējusi jau agrāk – 80. un 90. gadu atsevišķu autoru darbos. Dažādu kolēģu dzejnieku rakstītajās apcerēs par Velgas Kriles dzeju nereti parādās salīdzinājums ar 10 gadus agrāk literatūrā ienākušo Ojāru Vācieti. Ar dzejas izmērāmo kvalitāšu salīdzināšanu lai nodarbojas literatūras teorētiķi; dzejniekiem un lasītājiem (cik neparasti, ka dažkārt tie stāv vienā lappuses pusē) paliek neizmērāmais: dzejas intensitāte, intonācija, cilvēka balss aiz trauksmaina, dzeloša, laimīga, izmisuša, mierā neliekoša teksta – tas padara Krili un Vācieti lasītāja acīs salīdzināmus. Dzejniece kādā vēstulē Imantam Auziņam pati to atzīmē, sakot: ...viņš man bija kā ceļa rādītājs... (..) mums bija kas līdzīgs — mēs abi pastāvīgi bijām ugunī skrējēji[1]. Ugunī skrējēju liecības dzejā, kā laiks ir pierādījis, nepieciešamas arī tiem, kas no uguns turas pa gabalu — jo kāda pieredzētās liesmas var vērtīgi un negaidīti izgaismot arī rāmāku cilvēku iekšējās ainavas.

Mēdz notikt, ka dzejnieks tik pilnīgi iekausējas savā tekstā, ka viņa personību var arī nejaudāt iztēloties tepat, dzīvē, sastopamu; Velga Krile, būdama jūtami klātesoša ikvienā savā dzejolī, ienāk lasītāja pasaulē – kā telpā – un pēc tam, kad pavadīts kāds laiks viņas dzejoļu klātbūtnē, šī telpa var tikt uztverta pavisam citādi nekā iepriekš. It kā skaņas būtu kļuvušas spalgākas, krāsas spilgtākas, līnijas asākas, faktūras – jūtamākas. Pēc tā, kā es pati sastapos ar dzejnieci, lasot Gaismēnu[2] un citus krājumus, kā arī piedaloties krājumā Kā mirdzošas būtnes[3] publicēto dzejoļu atlasē, varu spriest, ka Velga Krile bija no tiem cilvēkiem, kas necieš aplinkus runas un virspusējību ne dzīvē, ne dzejā. Spilgta metafora nes dzejoļa patiesību, iedomu spožums līdz nepazīšanai pārvērš īstenību, un dzejolis tādējādi kļūst ne tikai par ceļu dvēseles iekšienē, bet arī par dzejnieces ceļu atpakaļ pasaulē, atpakaļ īstenībā, kur vārds var nest viltu, kur vārds var tikt nodeldēts un kur ar vārdu var nodot. Konfrontācijā starp vārda spēku uzturēt iekšējo pasauli dzīvu un vārda nespēju izmainīt ārējās pasaules vaibstus sastopam Velgu Krili.

Velgas Kriles dzeju šajā krājumā pēc mašīnraksta manuskripta un ar autores doto nosaukumu sakārtojusi Antra Krile. Atsevišķus dzejoļus atstājot ārpus krājuma, ievērota Velgas Kriles plānotā un Antras Kriles veidotā kompozīcija. Grāmatā, līdzīgi kā vairākos iepriekšējos krājumos, lasāmi arī vairāki spilgti dzejprozas teksti.

Es esmu piekususi tā kā zeltains krogs / kur mūžam šķindēdami mirgo naži, raksta Velga Krile, un lasītājs nonāk vietā, kur saskaras dzejnieces pašas pārdzīvojuma intensitāte ar literatūrā jau iepriekš klātesošo autoru atstātajām zīmēm. Šaubu un neziņas lauzums, laikmetam mainoties, iespējams, ir tas, kas padara Velgas Kriles dzeju sabalsojamu citstarp ar atsevišķiem latviešu ekspresionistiem — arī viņiem nācās meklēt telpu, kur ārējo pārmaiņu laikā patverties dvēselei. Vai arī – kā Čakam – sabalsot telpu un elpu, dvēseli redzēt kā brīvu būtni. Ja dvēsele ir tikai telpa, tai tiek atņemta iespēja pārveidoties un pārvietoties. Debesu telpa gan varētu sniegt brīvību – Velgas Kriles dzejā tik dažādos tēlos iemiesoto mērķi un jēgu. Savukārt dzejas izlasē Vanagi, iespējams, rodams ievads šajā grāmatā risinātajai sarunai: Pielej man pilnu glāzi miera. / Mākoņi debesīs staigās kā telpā, / Noslēpumaini mirdzot līdz rītam, / Un es staigāšu viņiem līdzi. / Bezrūpīgi — kā debesis būtu telpa. // Šais sirds un asiņu karos / Pielej man pilnu glāzi miera.           

 

---

[1] Imants Auziņš. „Un velti saka – tas ir izdomāts”. Vanagi. Dzejas izlase. Rīga: Sol Vita, 1995:158. 

[2] Gaismēna. Rīga: Liesma, 1979. 166 lpp.

[3] Kā mirdzošas būtnes. Rīga: Mansards, 2012. 120 lpp.

 

 

Šeit publicētais, vietām JG stilam redakcionāli piemērotais Ingmāras Balodes apskats publicēts apgāda „Mansards“ klajā laistās Velgas Kriles dzejoļu izlases Kā mirdzošas būtnes (2012) noslēgumā. Ingmāras (tolaik padsmitnieces) pirmā dzejas kopa iespiesta Atmodā Atpūtai (1996.28.X), kam seko publikācijas Karogā, Lunā, 21 no 21. gadu simteņa (1999), arī JG, sākot ar nr. 227(2001).